Blogs

 
Daiga Dupate

Eksperiments – intervija

 

Mans krustdēls Oskars, kurš tikko pabeidzis 4. klasi, dažkārt kopā ar klasi dodas ekskursijā uz kādu muzeju. Viņam tas patīk. Šoreiz bijuši kādā muzejā ārpus Rīgas. Kad tapa intervija, bija jau pagājusi nedēļa kopš muzeja apmeklējuma. Man bija interesanti uzzināt, cik daudz puika atceras no piedzīvotā. Mūsu sarunā piedalījās arī viņa klasesbiedrs Jorens. 

  • Šodien ir 2019. gada 4. jūnijs. Kad jūs bijāt ekskursijā, vai atceraties datumu?

O: 28. maijā.  

  • Tad apmēram pirms nedēļas? 

Oskars un Jorens, abi kopā: Jā! 

  • Uz kurieni braucāt ekskursijā?

J: Bijām Ziemsvētku kara muzejā.

  • Tiešām tā vieta saucas Ziemsvētku kara muzejs?

Abi: Jā! 

  • Kur tas ir? 

O: Tas ir Kalnciemā (Jorens piebalso, ka jā, Kalnciemā). 

  • Kāpēc tieši Kalnciemā ir šis muzejs? 

O: Tādēļ, ka tieši tur notika tas karš Ziemassvētku laikā. 

  • Kā jums tur patika?

J: Diezgan labi.

O: Bija interesanti, mēs tur apskatījām senas lietas no kara laika.

J: Cepām desiņas. 

O: Mēs tur apskatījām milzīgu koka zobenu, gājām pa tādu taku.

  • Kam tad tas koka zobens? 

J: Smukumam. 

  • Tā kā noformējums? 

J: Jā.

O: Pa ceļam, kamēr gājām uz to zobenu, mums lika sameklēt kaut kādas lietas (Jorens piebalso, ka vecas lietas), piemēram, pudeles, vecas lāpstas un tamlīdzīgi. 

  • Kurš jums to lika meklēt?

Abi: tur bija gids (saminstinās), strādnieki.., nu, vispār cilvēki. 

  • Muzeja darbinieki? Vai tas varētu būt gids? 

Abi: Jā, jā! 

J: Jā, gids; viņš teica, lai ejam ar skolotāju un lai neskrien priekšā skolotājai. 

  •  Viņš jums deva norādījumus, kā vajag uzvesties muzejā? Kāds viņš izskatījās?

J: Viņam bija zaļa jaka. 

O: Tie gidi bija saģērbušies karavīra tērpā. 

  • Tad jums bija vairāki gidi? 

J: Jā, bija divi, bet mums bija tikai viens. Viņš bija baigi stingrs. 

O: Viņš mēģināja mūs tā kā dresēt. Tā, kā karavīrus. Mēģināja bļaut uz mums, bet teica, ka nebļaus. Man jau likās, ka tas nav pa īstam. 

J: Jā, balss izklausījās dusmīga, bet es jau zināju, ka viņš uz mums nebļaus pa īstam. Uz Edvardu gan tā drusciņ. 

  • Kāpēc? 

J: Tādēļ, ka viņš izkustējās no vietas. 

Abi: Jā. Un tur bija daudz odu. 

  • Tad esat bijuši tikai brīvā dabā?

J: No sākuma mēs bijām brīvā dabā, bet pēc tam iegājām iekšā visu apskatīt. 

  • Kur tad jūs gājāt iekšā?

O: Nu, tādā ēkā, tā kā mājā, kur bija vecas lietas – lodes, šautenes, bija arī tāda raķešu lode, kuru es, piemēram, nemaz nevarētu pacelt. 

J: Arī zobeni. 

  • Kā jūs domājat, cik seni ir tie priekšmeti? Vai jūs atceraties, ko jums stāstīja, cik seni šie priekšmeti? 

J: Tas bija laikam no Otrā pasaules kara. 

O: Vai arī no Pirmā, to mēs neatceramies. 

J: Mums arī stāstīja, ka pēc tā kara tur bija atrasti daudz cilvēku kauli. Un, ja atrod klāt cilvēka vārdu, tad tā ir ļoti liela vēsture! 

  • Ļoti liela vēsture tādā ziņā, ka tas ir liels ieguvums, ja uzzina, kāds cilvēks gājis bojā šajās kaujās? 

Abi: Jā! 

O: Tai mājā bija arī tāds kā liels zīmējums, nē, bet tāds lauks ar mazām figūriņām (domāta diarāma). Tā vieta bija uztaisīta milzīga. 

J: Attēlota tā vieta tā kā karā, kā kara cīņa. 

  • Tās Ziemassvētku kaujas? 

Abi: Jā, Ziemsvētku kaujas. 

O: Tad mums tur stāstīja, kas un kā tur notika. Tas bija ļoti interesanti! Pagāja četri mēneši, kamēr to modeli uztaisīja. 

J: Viņi to netaisīja vienu stundu dienā, bet taisīja visu dienu, tad aiziet gulēt, nākamajā dienā paēd brokastis un tad turpina veidot to modeli. Un tagad tas ir uztaisīts. 

  • Vai jūs tur arī kaut ko jaunu iemācījāties?

O: Mums, tātad, tur bija gids, kurš mūs mācīja būt karavīros. 

  • Nesapratu! Kā tas ir – būt karavīros?

O: Nu viņš mūs mācīja, kāda ir karavīra dzīve armijā. 

  • Sapratu! Jums bija jābūt kā armijas ierindniekiem?

J: Jā, un tad mums teica, lai nemainām vietas, jo tagad mūs saskaitīs. Bet viens zēns no klases samainīja vietu un viņam bija piecas reizes jāpumpējas (jāatspiežas guļus uz rokām). 

  • Viņu sodīja?

J: Bet, ja viņš būtu armijā, tad viņam būtu tas jādara daudz vairāk. 

O: Tad mēs arī skrējām caur labirintu.

J: Un mums bija psihiskais skrējiens – jāaizskrien līdz tādam bērzam, jāuzsit vienu reizi.

O: Un pa ceļam, kad tu skrien, ir jābļauj. 

  • Vai jūs sapratāt, kāda tam jēga?

J: Lai aizbiedētu pretiniekus. 

  • Tā dara armijā?

J: Gan jau. 

  • Labi, iemācījāties aizbiedēt ienaidniekus. Ko vēl iemācījāties darīt?

J: Mēs iemācījāmies turēt šauteni. 

O: Mums tur iedeva šauteni.

  • Katram? 

J: Tur bija viena šautene, kas vairs nebija īsta. Jo tur, kur šautene šauj, tur bija ielikta tāda speciāla lietiņa, lai nevar izšaut. 

  • Nobloķēta šautene, bet jūs to iemācījāties noturēt rokās?

Abi: Jā, bet nebija pārāk smagi. 

J: Kādi viens vai divi kilogrami. Bet nebija pārāk smags tas ierocis. 

  • Ko vēl iemācījāties? Oskar, tu minēji kaut ko par ugunskuru.

O: Nu, tur mēs neko īsti nemācījāmies. Tā bija kā atpūta pēc ekskursijas, pēc staigāšanas. Cepām ēdienus, kas katram bija līdzi – desiņas, mašmelovs (zefīrs).

  • Ja vērtējat, ko ieguvāt no šīs ekskursijas? Kas paliks visvairāk prātā? 

J: Es īsti nezinu. Gids stāstīja, kad karavīri skrēja pāri purvam, bet tur purva ūdens nekad nesasalst, ja iestiga purvā kāja, tad ļoti salst. Tur bija mīnus 20 grādi! Tad ir grūti paskriet. 

O: Paliks prātā tas, ko karavīri darīja kara laikā, kādi viņiem bija sodi. Jo to mēs tur visvairāk darījām. 

J: Tad mēs vēl gājām uz skatu torni. Tas ir 27 metrus augsts. Uzgājām līdz pašai augšai un nosvinējām klasesbiedra dzimšanas dienu. 

Jā, un tad (vēršoties pie Oskara) – kā sauc to vietu, kur mēs gājām pie pieminekļa? Kaut kāds ložu kalns.

O: Jā, mēs aizgājām uz kaut kādu kalnu. Bet es neatceros, kā to sauc. 

J: (pārdomā) Ložmetējkalns. Kad mēs tur gājām, tad stāstīja, ka Latvija aizbiedēja, vai nu Vāciju vai citu valsti. Un tas bija ļoti labs kalns, jo visu varēja labi redzēt. Laikam uz kādu mēnesi Latvijas armija bija ieņēmusi to kalnu. 

  • Un pēc tā mēneša vajadzēja padoties? 

J: Mums tālāk nestāstīja. 

  • Oskar, kas tieši tev vislabāk patika?

O: Tā staigāšana, sports, skriešana pa labirintiem. 

  • Un tev, Joren?

J: Man arī tā skraidīšana, un man arī patika meklēt tās vecās lietas. 

  • Cik klasē esat skolēni? 

Abi reizē: Divdesmit seši. 

O: Laikam 11 puiši un 15 meitenes. 

  • Kā jūs domājat, vai meitenēm arī tur patika? 

J: Es ceru, ka jā.

O: Es arī ceru. 

  • Jo tur bija tādas puišu lietas – šautenes, lodes u.c. 

J: Mums klasē ir meitenes, kam patīk tādas lietas. 

O: Vēl es atceros, ka mums iedeva tādu garu, resnu virvi. Tad mūs sadalīja divās komandās un bija jārauj katram uz savu pusi. 

J: Mums tā virve bija jāvelk. Ja viena komanda padevās, tad otra komanda uzvar. Mana komanda zaudēja. (Vēršoties pie Oskara), Vai mēs bijām vienā komandā? 

O: Nē, mēs bijām pretējās komandās. Bet mūsu pusē bija par vienu cilvēku vairāk un arī spēcīgāki. Bet gids to nezināja. Un manā pusē bija klasesbiedrs, kurš ir lielāks un spēcīgāks puisis. Un tad vēl mēs metām tādas koka granātas. 

J: Jā, tur bija tāda spēle, mūs arī sadalīja komandās. Tad bija jāpieliek pirksti pie tās granātas, tad kāds sauca, piemēram, “galva”, un jāpieskaras ar pirkstu pie galvas. Ja sauca “kāja”, tad jāskaras pie kājas, ja “pēda”, tad – pie pēdas utt. Un kad pasaka “granāta”, tad, kurš pirmais pagūst paņemt granātu, tad tas uzvar. Uzvar tā komanda, no kuras vairāk cilvēku pagūst paņemt to granātu. 

  • Tad jums tur bijušas daudz komandu sacensības, un tas jums patika?

Abi: Jā! 

  • Es dzirdēju, ka jūs šovakar arī iesiet uz muzeju?

O: Jorens nē, bet es ar vecākiem iešu uz muzeju, kas saucas “kim?”. 

  • Ko tu tur skatīsi?

O: Tur ir kaut kāda izstāde par matiem – ko var izveidot no matiem. 

  • Paldies, jums abiem par interviju! 

Abi: Lūdzu! 


12.06.2019
 
blog comments powered by Disqus