Events

Atskats uz pasākumu “VIDES PIEEJAMĪBA MUZEJĀ. ERGOTERAPEITA IETEIKUMI”

Daiga Dupate

Lai radītu labāku izpratni par vajadzībām cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, veicinātu pozitīvas pārmaiņas vides pieejamības jautājumos, ļaujot ikvienam apmeklēt muzejus un izstādes un piedalīties sabiedriskos pasākumos, 25. oktobrī Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) muzejs rīkoja pasākumu “VIDES PIEEJAMĪBA MUZEJĀ. ERGOTERAPEITA IETEIKUMI”. Tas notika RSU Rehabilitācijas fakultātes 25 gadu jubilejas programmas ietvaros un atzīmējot Pasaules Ergoterapijas dienu. 

Pasākumā bija aicināti piedalīties muzeju darbinieki, izstāžu rīkotāji un studenti, kas apgūst ergoterapeita profesiju vai izstāžu un ekspozīciju iekārtošanas noslēpumus. Vides analīzes fokusā bija Rīgas Stradiņa universitātes muzeja pastāvīgā ekspozīcija, kas atrodas RSU centrālajā ēkā Pārdaugavā, Dzirciema ielā 16. 

Interesentiem izpratni palīdzēja veidot ergoterapeits Artis Ruiss un vairāki brīvprātīgie no sabiedriskajām organizācijām cilvēkiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem: Mārtiņš Karnītis (riteņkrēslā) no Latvijas Muguras smadzeņu bojājumu biedrības valdes, Svetlana Sproģe un Māris Ceirulis (redzes traucējumi) no Latvijas Neredzīgo biedrības un Marika Karlsone (kustību ierobežojumi, sāpes) no Latvijas Kaulu, locītavu un saistaudu slimnieku biedrības. 

Ergoterapeits Artis kopā ar Mārtiņu, Svetlanu, Māri un Mariku izstaigāja RSU muzeja ekspozīciju un deva savu vērtējumu, vai vide ir draudzīga cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. 

Artis Ruiss vispirms pievērsa klātesošo uzmanību jautājumam par to, kā cilvēki ar invaliditāti spēj iekļūt ēkā, nokļūt līdz pasākumu telpām un cik tas prasa viņu spēkus vai papildu resursus. Latvijā ir izstrādātas Vides pieejamības vadlīnijas publiskām būvēm, telpām un publiskajai ārtelpai. Dokumentā apskatīti universālā dizaina pamatprincipi. Universālais dizains ir jauns virziens, kas nosaka, ka galvenā vērtība sabiedrībā ir cilvēks, un tikai cilvēka ērtības un drošība ir galvenie humānas vides veidošanas kritēriji. Statistika liecina, ka, veidojot kādu publisku telpu, ir jāņem vērā, ka no paredzamā apmeklētāju skaita vismaz 10% apmeklētāju būs ar kādu funkcionālu traucējumu, bet vēl vismaz 50% cilvēku pieejamo vidi izmantos tās ērtības labad. Pasākuma brīvprātīgie ar funkcionālajiem traucējumiem uzsvēra, ka ne tikai viņu ērtību dēļ ir vērts pārdomāt vides pieejamību, bet arī ņemt vērā to, ka sabiedrība noveco un aizvien vairāk senioru pārvietojas, piemēram, riteņkrēslā, tiem var būt slikta redze un citi apgrūtinājumi. Arī ģimenes ar bērniem ratiņos ir liela un arvien biežāk aktīva sabiedrības daļa, par kuru jādomā sabiedrisko telpu un pasākumu vides pieejamības kontekstā.  

Analizējot vides pieejamību RSU muzeja ekspozīcijā, eksperti sniedza vērtīgus ieteikumus.

  • Sabiedrisko pasākumu vietās nepieciešams ierīkot autostāvvietu cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, lai tiem būtu ērta iekļūšana teritorijā.
  • Ja izbūvē rampu, pa kuru uzbraukt riteņkrēslā vai ar bērnu ratiņiem, tad klāt tai ļoti vēlamas kāpņu margas.
  • Telpās vēlams izvairīties no sliekšņiem, jo slieksnis cilvēkam riteņkrēslā ir pārvietošanās šķērslis, kas prasa papildu spēku un var sagādāt lielas problēmas.  
  • Pie ieejas ēkā līdzās ierastajām nepieciešamas arī taktilās norādes (Braila rakstā); īpaši nepieciešamas norādes uz Informācijas centru.
  • Vēlams izvietot horizontālās norādes – kontrastējošas krāsas apzīmējumus uz grīdas, kas cilvēkiem ar redzes traucējumiem palīdz atrast ceļu uz pasākumu un izstāžu telpām. Ļoti svarīgi ir marķēt pakāpienus ar speciāliem vienkrāsu (!) kontrastainiem materiāliem, kas palīdz saskatīt kāpnes. 
  • Vienmērīgie pelēkie un tumšie toņi interjerā cilvēkiem ar redzes traucējumiem apgrūtina pārvietošanos telpā – vēlams, lai sienas kontrastē ar grīdu, lai durvis kontrastē ar sienas krāsu.
  • Tas pats attiecas uz vitrīnām – vēlams, lai tās kontrastē ar grīdas krāsu; tas ir arī drošības jautājums, lai nesavainotos. 
  • Parasti cilvēki ar redzes traucējumiem telpā pārvietojas pa perimetru tuvāk sienai, tādēļ viņiem ir drošāk, ja vitrīnas ar priekšmetiem novietotas gar sienām, nevis “izkaisītas” telpā. Īpaši bīstamas vājredzīgiem cilvēkiem, kuri pārvietojas, izzinot telpu ar spieķi, ir no sienas izvirzītas erkerveida vitrīnas sejas augstumā!
  • Cilvēki ar redzes traucējumiem būs ļoti priecīgi par eksponātiem vai to kopijām, kurus viņiem ļautu “apskatīt” ar tausti; tāpat izstāžu saturu viņiem ļaus iepazīt audiāli eksponāti vai priekšmetu stāsti. 
  • Jāņem vērā, ka cilvēkiem riteņkrēslā ir atšķirīgs redzes leņķis – nereti priekšmeti un to anotācijas vitrīnās izvietoti par augstu. Šāda problēma ir arī ar datoru monitoriem, kuriem, no apakšas skatoties, mainās krāsa - tie notumšojas. Vēlams monitorus izvietot uz grozāmiem kronšteiniem, lai tos var pagriezt sev piemērotā leņķī. 
  • Cilvēki ar redzes traucējumiem, kuri vēl spēj saskatīt priekšmetus, labāk var lasīt tekstus, kas ir baltiem burtiem uz melna fona.
  • Cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem visērtāk priekšmetus apskatīt vitrīnās, kas ir labi izgaismotas, tomēr tā, lai neveidojas atspīdumi. Labi nostiprinātas un pareizi izgaismotas vitrīnas ir arī svarīgs drošības priekšnosacījums cilvēkiem ar redzes ierobežojumiem, lai nesavainotos, mēģinot saskatīt to, kas izvietots vitrīnā.
  • Skārienekrānos svarīgi veidot iespējami labi saskatāmas (kontrastējošas) navigācijas zīmes, jo elektroniskajos foto albumos, kas “šķirstāmi” RSU muzeja ekspozīcijā, tās ir gaiši pelēkas, tādēļ grūti pamanāmas uz fotogrāfiju fona.

 

Ieteikumu bija vēl daudz, pasākums notika kā meistarklase – cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem minēja problēmas, apskatot ekspozīciju, bet uzreiz arī ieteica, kā problēmu risināt. 

Izskanēja aicinājums sadarboties, iekārtojot jaunas muzeju ekspozīcijas un izstādes. Sabiedriskās organizācijas cilvēkiem ar funkcionālajiem traucējumiem ir ļoti atsaucīgas, un to biedri ir gatavi palīdzēt gan ar ieteikumiem un rekomendācijām, gan kā testa grupas. Sadarbībā ir spēks!   


Foto: Loreta Lūkina