Events

Gada kopsavilkums. Neērtie jautājumi: Muzeju attīstības tendences (nr.5)

 

Pēdājais darba grupas kopsavilkums no 2020.gada 14.janvārī Latvijas Kara muzejā notikušā muzeju foruma “Gada kopsavilkums. Neērtie jautājumi” - no darba grupas “Muzeju attīstības tendences”. Darba grupu vadīja Ieva Andžāne, Rīgas Kino muzeja vadītāja. 

 

Darba grupas ietvaros tika meklētas atbildes uz šādiem jautājumiem: mūdienīga muzeja attīstības izaicinājumi, kādi tie ir? Vai mūsdienīgam muzejam ir jādomā par pasaulē nozīmīgu jautājumu risināšanu? Vai ir iespējams sniegt savu ieguldījumu ekoloģijā un kopienu attīstībā? Bet varbūt ir jāmeklē jauni formāti tam, kā uzrunāt savus apmeklētājus?

 

 

DARBA GRUPAS “MUZEJU ATTĪSTĪBAS TENDENCES” KOPSAVILKUMS:

 

Latvijas Muzeju biedrības foruma “Gada kopsavilkums. Neērtie jautājumi” sekcija “Muzeju attīstības tendences” tika veltīta nozares attīstībā aktuāliem jautājumiem, kas iezīmējušies 2019. gadā gan Latvijas, gan pasaulē aktuālo notikumu kontekstā. 

 

Iekļaut nozares attīstību vienas sekcijas ietvaros nav viegls uzdevums. Pēdējo desmitgažu laikā muzeji un to funkcijas ir strauji mainījušās – neskaitot vērtību glabāšanu, muzeji ir sociālas organizācijas, tie ir kļuvuši par vietu, kur ne vien sastapties ar kultūras mantojumu, bet arī sastapt vienam otru, apmeklēt darbnīcas, un nu jau arī vieta, kas jau tiek izmantota medicīnas nolūkiem un dažādu sabiedrībā aktuālu jautājumu risināšanā, kas veicina muzeju iziešanu no tradicionālajām formām. Kā apliecinājums muzeju saturiskajām pārmaiņām kalpo arī 2019. gadā iesāktā diskusija ICOM rosinātajām muzeja definīcijas izmaiņām, koncentrējoties uz muzeju kā līdzdalībnieku cilvēku sapratnes veicināšanā par dažādiem sociāliem un globāliem jautājumiem. 2019. gadā muzeja definīcijas izmaiņas tika atliktas, tādēļ interesanti kā šīs diskusijas atrisināsies turpmākajā periodā. 

 

Līdztekus muzeju nozares iekšējām diskusijām, būtiska ir arī globālo norišu un tendenču ietekme. 2019. gadā arvien aktīvāk dažādos līmeņos diskutēts par klimata pārmaiņu nozīmi. Kā tendences dažādās jomās izvirzās jautājumi, kas saistīti ar ilgtspēju, zaļo dzīvesveidu, klimata pārmaiņu nozīmi, klimata pārmaiņu nozīmi, sociālo problēmu risināšanu. Turpmākajos gados šie jautājumi kļūs arvien aktuāli un skars nozari arī kultūrpolitiskā līmenī, jo tie iezīmēti kā prioritāri nākošajā ES plānošanas periodā. Klimata pārmaiņas ir viens no jautājumiem, ko 2019. gada nogalē apskatīja arī starptautiskās profesionālās konferences “We Are Museums” organizatori. Kāda būs muzeju praktiskā puse ilgtspējā? Kāda būs to loma klimata, vides, migrācijas, reformu u.c. jautājumu risināšanā? Sekcijas ietvaros tika aicinātas uzstāties trīs lektores, kuras katra ilustrēja vienu no pasaules pieredzē aktuālām tendencēm – jaunu kultūras produkta formu meklējumus, sadarbību ar kopienām un ilgtspējīgu, ekoloģisku domāšanu – sniedzot piemērus, kurus izmantot tālākai diskusijai, ierosmei un diskusijas veicināšanai. 

 

Sekciju atklāja Elīna Baltskara, pētniece un Imanta Ziedoņa fonda Viegli pārstāve, uzsverot pieredzējumu kā jaunas kultūras produkta formu. Baltskara piedāvāja vienkāršu mūsdienu patērētāja raksturojumu - pieaugot labklājībai, pieaug arī vēlme patērēt. Cilvēki tiecas iegādāties pieredzi, tāpēc šī laika kultūras produkts paredz augstu emocionālo piesaisti, un pieredzes pamatā vienmēr būs vieta. Meklējot atbildi uz jautājumu “kas ir vieta?”, Baltskara uzsvēra, līdz ko cilvēki piešķir telpai nozīmi, tā pārtop par vietu – gan fizisko, gan sociālo realitāti. Tika izceltas vairākas detaļas, kas piemīt telpai. Piemēram, dažāda veida sensorie stimuli, kā smarža, dzirde u.c. Kā labais piemērs tiek pieminēta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rīkotā izstāde Aleksandra Beļcova (1892–1981). Glezniecība. Grafika. Darbnīcas "Baltars" porcelāns, kur izstādes laikā skanēja atbilstoša mūzika, tādā veidā stimulējot apmeklētājos līdzpārdzīvojumu. Kā citas svarīgas detaļas tika pieminētas arī telpas scenogrāfijas iespējas, kur jau esošo vietu izmanto pieredzes veidošanā. Svarīga ir arī satura un formas mijiedarbība, kur vieta kļūst par daļu no notikuma. Vietu kultūras produktu veidošanā iespējams izmantot arī kā apmeklētāju iesaistes rīku, ļaujot tiem pašiem izvēlēties kā uztvert piedāvāto kultūras produktu, piemēram, kā tas tika darīts 36 stundu dzīvās skaņas instalācijas Negaidītie avoti laikā. Vieta var kļūt arī par notikumu, kur apmeklētājs piedzīvo telpu, kā to panāk laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit. Īpaša nozīme ir tam, ka katru reizi festivāls notiek jaunās telpās, kas veicina cilvēku motivāciju festivālu apmeklēt. Baltskara argumentēja, ka katrai vietai ir savas sociālās normas, taču tās ir iespējams lauzt, nemainot kultūras produkta nozīmi. Kā piemērs tika minēts kamermūzikas festivāls Sansusī, kas notiek mežā – apmeklētāji piedzīvo to pašu produktu, ko var piedzīvot arī koncertzālē, tikai šajā gadījumā tas notiek citā sociālā gaisotnē.  Kultūra var tikt izmantota arī jaunu kultūrvietu veidošanā, un arī muzeju gadījumā šo aspektu iespējams izmantot. Katra pieredze apmeklētājam ir unikāla, ja tiek meklēti jauni risinājumi un formas tam, kā vieta mijiedarbojas ar cilvēku. 

 

Žaņa Lipkas memoriāla direktore Lolita Tomsone sekciju trupināja ar  stāstu par savu pieredzi muzeju darbā ar dažādām kopienām. Stāstījumu Tomsone ievadīja ar Steilneseta memoriālu Norvēģijā, kas veltīts cilvēkiem, kas 17.gs tika notiesāti par burvestībām un sadedzināti. Šādā veidā Tomsone aicinājusi domāt, kādā vidē cilvēki dzīvo un ko tas pasaka par cilvēku uztveri par kopienu – vai šāda “raganu” vajāšana ir iespējama arī 21.gs.?  Pievēršoties sociālo, etnisko un citu jautājumu risināšanai, Tomsone norādīja, ka muzeju populārāko apmeklētāju grupas ir ģimenes ar bērniem un invalīdi, tāpēc ir svarīgi izprast vai un kā šī grupas tiek atspoguļotas muzeju vidē. Kā labās prakses piemērs tiek pieminēts Jersolavā, Učmas muzejā redzamā izstāde Vecenes par mīlestību (Cтарушки о любви) veltīta septiņām sievietēm – septiņām vecenēm – kas visu savu dzīvi ir pavadījušas šajā nostūri, piedzīvojot gan padomju režīmu, gan kolhoza laikus, ļaujot apmeklētājiem salīdzināt piedzīvoto ar saviem dzīves paradumiem, saprast to, kādas ir bijušas šo sieviešu vērtības un mērķi. Katrai izstādē pieminētajai sievietei ir veltīta sava istaba, papildinot tās ar viņu fotogrāfijām, personīgajām lietām un balss ierakstiem, respektīvi, apmeklētāji iepazīst katru no šīm sievietēm caur viņu personīgajiem stāstiem, veicinot cilvēkus iesaistīties un domāt, jo viņi sastopas ar kaut ko, kas nav bezpersonisks. Pārdzīvojums un atvērtība spēj apvienot dažādus cilvēkus. Domājot par to, kā cilvēki iesaistās kultūras dzīvē, Tomsone norādīja, ka visgrūtāk ir iesaistīt tās cilvēku grupas, kam ir bail mācīties, neinteresē mūzika, dejas, teātris, Latvijas vēsture u.c., taču gan muzeji, gan citas kultūras vietas var strādāt ar tiem, kam tas interesē un rūp, vienlīdz meklējot risinājumus tam, kā iesaistīt vēl vairāk cilvēkus kultūras dzīves organizēšana, veicinot kopienas sajūtu. Turpinot Tomsone atzina, ka dažādu etnisko, sociālo, politisko nostāju u.c. grupu atrašanās vienuviet var izraisīt konfliktsituācijas, taču attīstoties jebkurai publiskai vietai, ir jāsaprot, ka auditorijas nekad nebūs paredzamas. Nav iespējams apmierināt visus, bet ilgtermiņā ir jāfokusē uzmanība uz tiem, kas to vēlas, ievērojot tā saucamo “kaimiņu būšanas” principu. 

 

Sekcijas noslēdzošajā daļā Story Hub multimediju satura producente Elizabete Palasiosa dalījās pieredzē par 2019. gada filmas Jelgava ’94 videi draudzīgu filmēšanas procesu jeb ko nozīmē “filmēt zaļi”, un kas radošajās industrijās ir ilgtspējība. Sekcijas ietvaros filma spieredze izvēlēta, lai demonstrētu to kāda ietekme ir īsā laikā īstenotām apjomīgām pārmaiņām, tostarp darbā ar komandu, gūstot ierosmi tam, kā ilgtspējas jautājumus risināt muzeja darbā. Viens no galvenajiem faktoriem, kas motivēja šo projektu īstenot tieši videi draudzīgā veidā, bija vēlme būt pirmajiem – Latvijā šī ir pirmā “zaļi filmētā” filma. Filma ir ieguvusi arī Green Shooting Card – oficiālu sertifikātu, kas apliecina videi draudzīgu filmas veidošanu. Lai īstenotu savu mērķi, Palasiosa uzsvēra, ka pats svarīgākais solis ir pārdomāt darba stratēģiju. Kā piemērus minēja veselīga uztura piekopšana, dabīgas kosmētikas izmantošana, plastmasas patēriņa samazināšana un atkritumu šķirošana. Filmai vajadzīgo inventāru aizņēmās, kostīmus ieguva lietotu apģērbu veikalā. Šī pieredze ļoti iespējams būtu izmantojama arī izstāžu vai pasākumu scenogrāfijas veidošanā. Palasiosa pieminēja arī informācijas digitalizāciju, pārdomātu drukāšanu, parasto bateriju nomaiņu uz akumulatoriem, kurus var atkārtoti uzlādēt. Filmas tapšanas procesā pārdomāta energoefektivitāte, kā arī būtiski ierobežots veids, kā filmēšanas komanda pārvietojās – tika aktualizēti divriteņi un sabiedriskais transports. Palasiosa dalījās ar mērījumiem, kas atspoguļo 27 dienu laikā Jelgava ’94 filmēšanas laukumā ietaupīto resursu daudzumu, ievērojot videi draudzīgos filmēšanas principus. Daži mērījumi pat sasnieguši tūkstošus, kā, piemēram, ietaupītie litri degvielas, kafijas krūzes, plastmasas pudeles, ūdens glāzes. Tika saprast arī tas, ka šāda veida vēstījums piesaista jaunu auditoriju, un, iespējams, motivējot viņus arī pārdomāt savu dzīvesveidu un paradumus. Iegūtās pieredzes rezultātā, Palasiosa dalījās arī ar neveiksmēm, paskaidrojot, ka šajā gadījumā filmēšanas laukumā nebija iespējas nodrošināt sadarbību ar videi draudzīgiem piegādātājiem un pakalpojumu sniedzējiem, un tika izmantoti ķīmiskās tīrītavas pakalpojumi. Noslēgumā Palasiosa atzina, ka ieradumu un dzīvesveida maiņa ir ilgtermiņa mērķis, kuru noteikti palīdz sasniegt savas stratēģijas veidošana, un to, ka videi draudzīgu lēmumu īstenošanā jāiegulda daudz laika un plānošanas. 

 

Ilgtspēja, jaunu formu meklējumi un muzeja attiecības ar lokālajām kopienām ir tikai dažas no tendencēm, kas iezīmējas kā aktuālas pasaules muzeju pieredzē. Muzeja funkcijām paplašinoties, rodas jautājums vai un cik lielā mērā vērst savu darbību šajos virzienos, un vai iesaistīties klimata un sabiedrības jautājumu risināšanā ne vien atbildot sabiedrības pieprasījumam, bet arī kā aktīviem dalībniekiem. Nenoliedzami, muzeju menedžmentā ir daudz citu, ikdienā risināmu poblēmjautājumu, tādēļ minētās tendences šobrīd uzskatāmas par papildu labās gribas žestu. Atbildot sabiedrības pieprasījumam, šie jautājumi var kalpot gan finansējuma piesaistē, gan muzeja popularizēšanā un satura veidošanā. Tādēļ, ievērojot tendences citās nozarēs un ES turpmākā perioda prioritātes, šie jautājumi turpmākajos gados kļūs arvien aktuālāki un iespējams prasītu plašāku diskusiju un dalīšanos muzeju pieredzē tuvākā nākotnē. Vienlaikus, jāatceras, ka muzeji paši par sevi ir ilgtspējas pierādījums, jo tieši ilgtspējīga mantojuma uzglabāšana ir to darbības pamatā, un ļoti ticami, ka arī muzeju pieredzi varētu piedāvāt citām industrijām.