Blogi

 
Dace Bumbiere-Augule

Muižnieku gars Jaunlaicenē

Rīgas-Pleskavas šosejas 184 kilometrā pagriežoties Alūksnes virzienā ieripojam parka ieskautā Jaunlaicenes centrā. No kādreiz tik varenās Vidzemes muižas palikušas 16 ēkas, bet centrālā ēka diemžēl gan vairs nav. Vienā no šīm ēkām iekārtots Jaunlaicenes muižas muzejs.

Saules apžilbināti dodamies muzejā iekšā, kur sākumā neko daudz neredzam, bet dzirdam laipnu balsi, kura mūs sagaida. Lēnām acis aprod un varam doties apskatīt muzeja piedāvājumu. Muižas muzejā stāsts, protams, ir par muižu. Un ziniet?! Arī pati muiža skatāma muzejā. Biju jau gaidījusi, ka muzejā redzēšu kādu foto par kādreiz tik vareno fon Volfu īpašumu, bet mūs sagaidīja pavisam īsta pils! Ikviens, savu ziņkārību par dzīvi pilī, varēja remdēt ieskatoties pa pils logiem. 

Muižas vēstures interesentiem tiek padāvāta daudzveidīga un detalizēta informācija par pili. Te uzzinām gan par darbiem kādi darāmi katrā gada mēnesī muižā, gan par to kā muiža tiek apsaimniekota, gan iepazīstam pašu fon Volfu dzimtu izpētot dzimtas koku.

Dodoties tālāk varam izpētīt izstādi par sportu Jaunlaicenē. Sākumā šķita, ka šī nu ir izstāde, kas paredzēta „vietējo” auditorijai un ātri izdošos tai cauri. Jāteic, ka nopietni alojos. Sporta dzīve Jaunlaicenē apskatīta no muižas laikiem līdz mūsdienām. Manu uzmanību visvairāk piesaistīja Ganiņu spēles, katrs pats varēja tās paspēlēt. Šī tēma atsauca bērnības atmiņas un pat centos izlīst caur atslēgas caurumu, jāteic gan, ka ganiņa vecumā tas bija vieglāk. Muzejs tematiskās izstādes maina reizi gadā. Un tajās patiesi var redzēt pamatīgo pētniecības darbu, kas nepieciešams labas izstādes tapšanai.

Noslēgumā iepazīstam plašo Opekalna draudzi, šīs puses ievērojamos cilvēkus, kā arī nonākam malēniešu valodas skolā. Pavisam nemanot muzeja apskates laikā tiekam iesaistīti vietējā dialekta apguvē. Ar pirmo līmeni tiekam galā diezgan raiti un tad kad šķiet tā melēniešu valoda nieks vien ir, saņemam otrā līmeņa uzdevumus. Šoreiz bez muzeja speciālistes palīdzības galā netiku. Gala rezultātā ar lepnumu iegūts apliecinājums „Esu malenīts”. Un tagad zinu, ka tajā pusē esot brokastīs pasūtot tik iecienīto olu kulteni droši varu vaicāt pēc „pontaga”. 

Vēl viena Jaunaicenes muižas muzejā novērota lieta, kuru nebiju līdz šim pamanījusi citos muzejos ir nopietna pieeja VKKF finansēto projektu atskaite. Visbiežāk šis finansu atbalsts ir norādīts ar maziem burtiem vai par to ir gadījies piemirs. Šeit uz katras lietas, kuru izdevies iegādāt ar projekta starpniecību ir lakoniska, tomēr pamanāma uzlīme.

Malēnieši ir godprātīga tauta. Paldies par sirsnīgo uzņemšanu un jaunajām zināšanām! 

25.08.2016
 
blog comments powered by Disqus