Blogi

 
Daiga Dupate

No bērna mutes

Vakar mans krustdēls atgriezās no ekskursijas uz kādu no Latvijas pilsētām. Ētisku iemeslu dēļ neminēšu ne pilsētu, ne muzeju. Lai arī spurainais puika, kam deviņi gadi, ir jau ar savām ambīcijām, un vērtējums ir dažkārt pārspīlēts, tomēr šoreiz ieklausījos. Ekskursijas programmā bija bijis arī kādas rūpnīcas apmeklējums un produktu degustācija. Sadzirdēju, ka paticis tas, ka rūpnīcas pārstāvji lūguši ielikt par degustēto produktu atzīmi.

Otra “pietura” bijusi muzejs. Visu muzeju gan nav piedāvājuši apskatīt, kaut gan gribējies. Bet bijusi ekskursija izstādē, kur eksponētas rotaļlietas. Tas, kas manu radinieku un pārējos grupas biedrus visvairāk aizkaitinājis, bijusi ekskursijas vadītāja vājās oratora spējas, ko krustdēls gan nosauca par latviešu valodas neprašanu. Katra teikuma galā muzejpedagogs licis nevajadzīgi vārdiņu “ja”. Piemēram, “tagad mēs apskatīsim simt gadus vecas lelles, ja?, tās nelīdzinās mūsdienu lellēm, ja?”.

Krustdēls ļoti kategoriski pateica, ka uz šo muzeju viņš vairs negribēs braukt, jo negribot dzirdēt šādu kaitinošu gidu. Nelīdzēja arī tas, ka bērniem pēc ekskursijas bijusi radošā darbnīca. Tās ietvaros varējuši katrs pats izgatavot savu lelli. Krustdēls savu radošo veikumu uzdāvināja man. To noliku goda vietā. Tā man atgādinās par muzejpedagoga nepieciešamajām prasmēm, ja? :)

30.10.2017
 
blog comments powered by Disqus