Blogi

 
Gunta Megne-Sirmā

Formas tērps. Uzceltās un nojauktās robežas

Spēles elements, kas raksturīgs muzeja apmeklētāja pieredzei un par kuru runāju savā iepriekšējā ierakstā, aizvien vairāk ienāk arī muzeja darbinieka ikdienā. It īpaši pēdējā laikā, kad ne viens vien muzejs izvēlas savus darbiniekus ietērpt vēsturisko kostīmu replikās, tādējādi atrisinot jautājumu – kā ekspozīcijā nekļūdīgi sazīmēt personālu (ko, protams ne mazāk veiksmīgi nodrošinātu arī vienkārši vienota stila formas tērpi, bet ne par tiem šoreiz stāsts), kā arī piešķirot papildu estētisko vērtību muzeja kopējam tēlam.

Formas tērpa primārā funkcija ir kalpot par skaidru un nepārprotamu nošķīrumu, iezīmējot piederību kādai konkrētai profesijai vai organizācijai. Pēc baltajiem virssvārčiem mēs vienmēr sazīmēsim medicīnas darbiniekus, uz militārpersonām nepārprotami norādīs viņu formas tērpi un nu arī muzeju darbiniekus varam identificēt pēc ietērpiem, kas papildina, raksturo vai ilustrē muzeju, kurā tie strādā. Formas tērps ne vien skaidri norāda uz piederības faktu, bet arī piešķir zināmu autoritāti – veido robežu starp šai grupai piederīgajiem un visiem pārējiem. Pie cilvēkiem formas tērpos mēs varam vērsties pēc padoma un palīdzības, bet varam arī rēķināties ar aizrādījumu, ja pārkāpsim iekšējās kārtības noteikumus vai (muzeju gadījumā) tīši vai netīši apdraudēsim eksponātus. Tomēr, ja medicīnas un drošības struktūru darbinieku gadījumā autoritātes faktors prevalē, tad ar muzeja personālu tas ir pavisam citādi. Šie neparastie tērpi, kurus apmeklētāji mēdz dēvēt par “skaistākajiem formas tērpiem, kādus tie jebkad redzējuši”, izraisa ne tikai estētisku pārdzīvojumu un apbrīnu, bet arī tiecas nojaukt tās saskarsmes robežas, kādas mēs ievērotu ikdienā. Zināmā mērā cilvēks, kurš valkā šādu tērpu, tiek objektivizēts un dažkārt piedzīvo attieksmi, kāda vairāk raksturotu cilvēka un objekta saskarsmi, nevis divu indivīdu sastapšanos. Tas sevī var ietvert arī pilnīgu otra gribas un uzskatu ignorēšanu, tādējādi iemiesojot postulātu, ka “klientam vienmēr taisnība”, reizēm – deformētā un pat slimīgā veidā. Zināmā mērā, uzvelkot šādu neparastu formas tērpu, nākas “novilkt” sevi kā personu. Varu iztēloties izbrīnā sarauktas pieres un jautājošus skatienus, kas pieprasa šī apgalvojuma paskaidrošanu. Lūdzu. Mūsdienās ir neiedomājama situācija, kad kāds, piemēram, sabiedriskajā transportā sāktu apčamdīt mūsu drēbes, vai ne?! Šādai rīcībai nenovēršami būtu sekas. Tomēr ikdienā, valkājot vēsturiska kostīma repliku un nemitīgi uzturoties starp cilvēkiem, šis apgalvojums vairs nešķitīs tik viennozīmīgs. Tā kļūst par realitāti, ar kuru rēķinies. Ja liela daļa no apmeklētājiem apber ar komplimentiem, liekot justies kā dievietei, kas tikko nolaidusies no Olimpa augstumiem, tad tomēr gadās arī tādi, kas liek piedzīvot mulsinošas situācijas. No personīgās pieredzes varu apgalvot, ka ir centušies aptaustīt manas blūzes mežģīnes vai noskaidrot, “kas Jums zem svārkiem”, ceļot uz augšu svārku apakšmalu, pie kam neuzskatot šo situāciju nekādā mērā par ārkārtēju vai aizskarošu un nerēķinoties ar to, ka zem auduma kārtas atrodas mans ķermenis, par kura aizskaršanu vai apskatīšanu man varētu būt viedoklis (un pamatots).

Tieši tāpat bieži nākas rēķināties ar pret sevi vērstiem fotoobjektīviem, kas, protams, ir normāla mūsu darba daļa, tomēr tas nenozīmē, ka nevēlamies, lai mums pajautā, vai mēs neiebilstam, ka mūs fotografē. Šis vienkāršais jautājums norādītu uz cieņpilnu attieksmi un to, ka komunikācija nav vienvirziena. Vienlaikus tas arī garantē, ka jautātājs tiks pie labāka foto, nevis nejauša momentuzņēmuma, kurā redzama dīvainās grimasēs saviebta ekskursijas vadītāja seja. Tomēr lielākoties apmeklētāji tiecas iet cilvēka – objekta attiecību ceļu, uzskatot, ka kopā ar foto atļauju viņi iegādājušies arī tiesības nejautāt. Nespēja nošķirt citu cilvēku viņa tā brīža sociālajā lomā (t.i. darbinieks formas tērpā) no manekena, kas demonstrē tērpu, manā pieredzē sasniedza apogeju brīdī, kad fotogrāfiju ar sevi (kas turklāt bija tapusi, man to nezinot) ieraudzīju Facebook... kā kādas citas sievietes profila bildi. Lai gan spēju saskatīt šīs situācijas komisko pusi, tas mani pamudināja uzdot jautājumu – cik tālu uzdevums reprezentēt darba vietu drīkst iesniegties manā privātajā telpā? Vai attēli ar mani drīkst tikt izmantoti un tiražēti jebkādā veidā bez manas piekrišanas un faktiski pat līdzdalības?  Tas ir un paliek jautājums bez konkrētas atbildes vai precīzāk – jautājums, kura atbilde izriet no katra paša izpratnes par ētikas normām un to novilkto robežu esamību vai neesamību. Tas ir arī kompromiss ar sevi, uz kuru ejam katru rītu, uzvelkot formas tērpu, zinot, ka dienas laikā piedzīvosim daudz brīnumaina, ko dāvā saskarsme ar lieliskiem cilvēkiem, bet gadīsies arī pa kādam darvas pilienam mirkļos, kad kāds piemirsīs, ka zem mežģīņu kruzuļiem slēpjas cilvēks, kuram, gluži tāpat kā ikvienam, ir tiesības uz privātumu un izvēles brīvību.

Tomēr kā pozitīvs tērpa aspekts noteikti jāmin tā īpašā brīvība, ko tas piešķir. Valkājot šādu apģērbu, mēs zināmā mērā drīkstam vairāk palikt paši nekā tad, ja, piemēram, strādātu kāda lielveikala kasē, kas pieprasa pilnīgi atsvešinātu un detaļās atstrādātu komunikāciju ar klientu. Mūsu tērpi atļauj mums būt īstiem – dzirkstošiem, asprātīgiem, aizrautīgiem, iejusties tēlā, atdzīvinot turīgu 20.gs.sākuma pilsētnieci vai apsviedīgu dienestmeitu, kurām nenovēršami tomēr būs mūsu vaibsti un intonācijas.

Kā vēsta sakāmvārds – nav maizes bez garozas. Neparastais formas tērps, kuru valkāju ikdienā, man ļāvis piedzīvot daudz neaizmirstama. Un, lai arī tas brīžiem pieprasa atsacīšanos no zināma privātuma, tomēr es to vairs nemainītu pret sargājošo anonimitāti, kādu sniedz parasts apģērbs. Laikam jau tas ir piedzīvojumu gars, kas liek doties pētīt to neatklāto zemi, kas paveras ar katru jaunu sastapšanos – cilvēcisko attiecību spektru visā tā krāšņumā un bagātībā.

Vienu mācību gan esmu likusi aiz auss – lai cik ļoti man patiktu kāds tērps, vienmēr pajautāju, vai tā valkātājam nebūs iebildumi tapt iemūžinātam. Aiz cieņas pret personas izvēles brīvību un tiesībām pateikt nē. 

31.08.2016
 
blog comments powered by Disqus