Blogi

 
Kristīne Skrīvere

Atvērtā Sirds operācija

Pagājušā gada nogalē ar Latvijas muzeju biedrības atbalstu, izmantoju iespēju piedalīties NEMO (Network of European Museum Organisations) 25. ģenerālajā Asamblejā “Open Heart Surgery” jeb atvērtā sirds operācija, fokuss uz muzeja krājumu un kolekcijām. Tā bija iespēja piedalīties diskusijās, dzirdēt Eiropas muzeju nozarē atzītu ekspertu, muzeologu ziņojumus par un ap kolekcionēšanas politiku, izglītojošo darbu, krājuma digitalizāciju, pieejamību sabiedrībai un muzeja krājuma lomu politiskā kontekstā. Kā jau noprotat, ir samērā grūti īsi pārstāstīt trīs dienās dzirdēto un redzēto, tomēr pēc kolēģu lūguma, atļaušos tēžu veidā nedaudz ieskicēt, par ko runā muzejnieki citviet Eiropā. Domāju, daudzas šīs atziņas nebūs Jums jaunums, bet drīzāk kā mierinājums – jautājumi ar kuriem saskaramies mēs, ir tikpat aktuāli arī citos Eiropas muzejos. Laicīgi atvainojos par atsauču neizmantošanu tekstā, tomēr vēlos norādīt uz to referentu vārdiem un ziņojumiem, kuru atziņas izmantotas atskatā – Peter van Mensch, Diana Walters, Marc Jacobs, Bente Bergmans u.c. Ar detalizētu referentu un ziņojumu uzskaitījumu var iepazīties šeit - http://www.ne-mo.org/index.php?id=757

Tātad stāsts par muzeja sirdi – krājumu – kā muzeji liek savai sirdij pukstēt, kā sirds ir savienota ar pārējiem orgāniem, kā sadarbojas un cik tā ir atvērta, pieejama sabiedrībai? Dažas atziņas un tēzes:

1)      Muzeja sirds nav tikai stāsts par naudu, ekonomiku, bet par izglītību un kultūru. Saitēm starp muzeju un skolām, starp kultūru un izglītību, vajadzētu būt daudz ciešākām. Izglītojošajam darbam muzejā nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību. Ir svarīgi izskaidrot vēsturi, izmantojot krājuma priekšmetus, bet stāsts ir jāstāsta skolēniem un jauniešiem saprotami, “moderni” – caur emocijām, pieredzi un kopā būšanu. Retorisks jautājums  – Vai, piemēram, restaurētu mūzikas instrumentu, muzejnieku uzraudzībā, varam dot spēlēt, aptaustīt, caur emocijām, saskari un konkrēto mūzikas instrumentu skaidrot vēsturi, vai arī turēt krājumā, lai neviens netiek klāt? Iespēja uzlūkot šo priekšmetu ir tikai “izredzētajiem”, jo tikai tā to būs iespējams saglabāt nākamajām paaudzēm. Vai atbildējāt? Un tagad iedomājieties kādu konkrētu mūzikas instrumentu no Jūsu krājuma – 19.gs. darinātu vijoli vai basi, uz kuras ir spēlējis kāds slavens latviešu rakstnieks, mākslinieks, vai mūzikas instrumentu, kura “krājuma stāsts” ir saistīts ar Jums. Jūsu atbildei seko šī atziņa: Muzeja, muzejnieku gēnos ir strādāt “uz iekšu” (uz saglabāšanu), bet šodien mēs aizvien vairāk esam spiesti strādāt “uz āru” (ar komunikāciju) – atļaut (atļauties) krājuma izmantošanas pieejas, ko neatļautu 10 – 15 gadus atpakaļ.

2)      Apgalvojums, ka muzeji ir svarīgi, kultūra ir svarīga – ar to pietika 80–90 gadus atpakaļ, šodien ir svarīgi pierādīt kāpēc tas ir svarīgi, it īpaši politiķiem. Šajā skaidrošanas darbā mums jābūt konkrētiem – skaidri jādefinē kāpēc mums to vajag un, ko mums vajag, kādu mērķi mēs gribam sasniegt. Piemēram, priekšmetu restaurācija – kāpēc tieši šis krēsls ir restaurējams? Kapēc pašvaldībai būtu jāpiešķir papildus līdzekļi tieši šī mākslinieka, tieši šī konkrētā darba iegādei? Mums ir jāizceļ unikālais krājumā. Ir svarīgi skaidrot kategorijās – nevis viss ir svarīgi un mēs kolekcionējam, pieņemam glabāšanā visu, ko mums kāds atnes, bet gan, kas un kāpēc ir svarīgi. Kāpēc šī piespraude, fotogrāfija ir tik nozīmīga, lai kļūtu par nacionālā krājuma sastāvdaļu?

3)      Cilvēkam (apmeklētājam) ir svarīgs oriģinālais, autentiskais priekšmets un stāsti, ko tie stāsta. Mūsu kolekcijas būs nozīmīgas arī pēc 25 gadiem, ja spēsim radīt sabiedrībā izpratni un veidot vērtību apziņu. Šo vērtību apziņu mēs veidojam izstrādājot mērķtiecīgas komunikācijas un krājuma komplektēšanas politikas.

4)      Muzejs ir daļa no sabiedrības un mums ir jādzīvo tai līdzi, jākolekcionē arī tas, kas notiek tagad – t.s. “mūsdienu vēstures kolekcionēšana”. Muzeji kolekcionē priekšmetus, lai tie un vēsture, kuru stāsta šie priekšmeti netiktu aizmirsta, bet ko darīt ar to, ko mēs vēlamies aizmirst? Vietā ir jautājums – ko darīt ar “nevēlamās vēstures” kolekcionēšanu, piemēram, teroraktiem un liecībām par tiem? Tā arī ir daļa no vēstures. Par laimi mums nav bijusi tieša saskare ar šādu jautājumu risināšanu, tomēr tā ir realitāte daudziem Eiropas muzejiem. Kāds muzejs Vācijā vērsās pie tiesībsargājošajām iestādēm ar lūgumu, mašīnu, ar kuru tika veikts terorakts Berlīnē Ziemassvētku tirdziņa laikā iekļaut muzeja krājumā. Lieki teikt, ka šis gadījums vācu sabiedrībā izraisīja plašu rezonansi, tika veiktas pat iedzīvotāju viedokļu aptaujas. Daudzi nosodīja muzeju par šādu soli, jo tā ir “sāpīgā vēsture”, turklāt tik nesena, ka sāpēs vēl nav aprimušas, citi uzteica par drosmi un atzina, ka arī šādi stāsti ir jāglabā. Tā vietā, lai iznīcinātu – jāievieto krājumā. Caur izglītojošo darbu jāizglīto sabiedrība un jāskaidro vēsturiskie procesi. Tomēr – kā rīkotos jūsu muzejs?

5)      Muzeja krājums ir tas, kas ir muzejs, tāpēc īpaši svarīgi ir pievērsties krājuma komplektēšanas politikai. Kaut vai tāpēc, lai būtu vieglāk skaidrot politiķiem – kāpēc mums atkal ir nepieciešamas jaunas, aizvien plašākas telpas krājuma glabāšanai. Politiķi liek vienādības zīmi starp muzejiem ar lielu krājumu (simtiem tūkstošu, miljonu priekšmetu) un muzejiem ar salīdzinoši nelielu krājumu vai vispār bez krājuma (kā zinām – “muzeja” vārdu var attiecināt uz dažāda profila iestādēm). Vienīgais veids kā panākt izpratni ir aktīvāk sevi aizstāvēt, skaidrojot un uzskatāmi parādot, ko muzejs dara un vislabākais veids kā to darīt – izmantojot internetu, sociālos medijus kā komunikācijas platformu. Padalīšos ar interesantu terminu – krājuma bulīmija – jeb nepieciešamība ietilpināties jau esošajās telpās.

6)      Vai muzeji palielina savu nozīmi, ja viņi kļūst politiski aktīvi? Ja muzejs vēlas būt atvērts un nozīmīgs sabiedrībai, tam nevajadzētu būt ar politisko viedokli, bet muzejam vajadzētu sekot līdzi tam, kas notiek sabiedrībā, pieejot notikumiem un lietām objektīvi, nešķirojot viedokļus – pareizajos/nepareizajos.

7)      Nedaudz pārfrāzējot Fuko – muzejs tā ir pasaule, kas seko savai loģikai, kas ir būvēta pēc savas loģikas. Mūsu kolekcijas, krājums tiek adaptēts tam, ko mēs (kā muzejnieki) vēlamies redzēt, kā mēs iedomājamies, kam būtu jābūt krājumā. Tā ir mūsu interpretācija par krājumu. Pēc tam mēs esam aizņemti gatavojot izstādes sabiedrībai, bet visos šajos posmos mēs izlaižam būtisku lietu – mēs aizmirstam noskaidrot – ko sabiedrība vēlas? Par kādām tēmām veidot izstādes, ekspozīcijas, izglītojošos pasākumus? Šim ierosinājumam jānāk no sabiedrības, tam attiecīgi būtu jāpielāgo arī krājuma komplektēšanas politika un izstāžu/ekspozīciju darbs.

8)      Nepareizs ir uzskats, ka muzeja krājums ir tikai priekšmeti, ko muzejs glabā. Intelektuālais mantojums, ēka, tās vēsture, kurā tiek eksponēti mākslas darbi, atrodas vēstures ekspozīcijas – tas arī ir krājums, bet diemžēl tā ir tā vērtība, kas bieži tiek vismazāk novērtēta. Vēsture (ēkas, muzeja darbinieku, pilsētas utt.) ir mūsu krājuma neatņemama sastāvdaļa un skatoties uz mūsu krājuma nozīmi, vērtību, šie lielumi ir jāskata kompleksi.

9)      Mūsdienās ir svarīga krājuma digitalizācija, kas palielina cilvēku interesi un izpratni par muzeju, muzeja krājumu. Mūsu (muzejnieku) morāls pienākums ir darīt krājumu pieejamu sabiedrībai, tieši digitalizācija ir viens no labākajiem veidiem kā to darīt. Cilvēks sagaida, ka 21.gs. muzeja krājums ir atrodams un apskatāms internetā. Krājuma digitalizācija ir kā papildus platforma, kur mēs stāstām, kas ir muzejs, ieinteresējam cilvēku atnākt uz muzeju vai pieteikt muzeja krājuma apmeklējumu.

Protams, daudz tika runāts par sadarbību starp muzejiem (apmainoties dažādām krājuma izstādēm), uzsvērta arī starpvalstu sadarbības loma, bet, manuprāt, viena no lielākajām asamblejas pievienotajām vērtībām bija iespēja iepazīties, apmainīties pieredzē ar citu valstu muzeju biedrību pārstāvjiem. Izzināt to, kā muzeju biedrības darbojas citās valstīs, kāda loma muzeju biedrībai ir attiecīgo profesionāļu vidē. Un tas, kas pārsteidza ir atsevišķu muzeju biedrību aktivitāte un politiskā ietekme. Protams, mēs nevaram salīdzināt Somijas, Nīderlandes muzeju biedrības ar Latvijas Muzeju biedrību, kaut vai pieejamo finanšu resursu ziņā. Tas nav maznozīmīgi, kaut vai tāpēc, ka tā ir iespēja uzturēt biroju, vai algot vairākus darbiniekus, kuru vienīgais uzdevums ir strādat muzeju biedrībā un pārstāvēt tās paspārnē esošos muzejus. Nīderlandes muzeju biedrībā tiek algots darbinieks, kurš nodarbojas (tikai) ar muzeju interešu lobiju politiskā līmenī, komunikāciju cilvēks Somijas, Lielbritānijas vai Vācijas muzeju biedrībās ir pati par sevi saprotama lieta. Savukārt situācijā, kad daudzi Latvijas muzeji cīnās, lai iegūtu papildus štata vietu komunikāciju un mārketinga jomā, teikt, ka Latvijas muzeju biedrībai šāds cilvēks ir vitāli nepieciešams būtu neliela utopija. Tomēr ir lietas, kuras varam “aizņemties” no citu valstu muzeju biedrībām un adaptēt tās mūsu vajadzībām:

a)      Muzeju biedrības birojs – Latvijas muzejnieku satikšanās vieta. Gandrīz katrs no mums, ja ne reizi nedēļa, tad ar zināmu regularitāti ierodas Rīgā – kārtot darba jautājumus, apmeklēt seminārus, nozarei aktuālas diskusijas. Vai nebūtu jauki, ja mums būtu iespēja pakavēt laiku, gaidot transportu mājupceļam, vai satikties ar kolēģiem? Vieta, kur būtu pieejama muzeoloģijas literatūras bibliotēka, telpa, lai satiktos un iespēja uzzināt par nozares aktualitātēm? Tas viennozīmīgi būtu mērķis uz, kuru tiekties.

b)      Biroja lietvedis, biedrzinis – vismaz viens algots darbinieks, kura vienīgais pienākums būtu strādāt biedrībā. Iespēja algot darbinieku, kurš velta pilnīgu uzmanību biedrības darbam sniegtu mums citu darba efektivitāti. Mēs dzīvojam laikmetā, kur notiek strauja informācijas aprite, ir nepieciešams cilvēks, kurš “tur roku uz pulsa”, uztur saziņu starp biedriem, aktīvi iesaistās dažādu apmācības semināru, diskusiju organizēšanā utt.

c)       Starptautiskā sadarbība, pieredzes apmaiņas. NEMO saviem biedriem piedāvā dažādus apmācības seminārus, atbalstu pieredzes apmaiņas braucienu organizēšanā, sniedz konsultācijas. NEMO un citas starptautiskās organizācijas ir spēcīgs rīks, ar kura palīdzību varam sniegt restartu mūsu Latvijas muzeju biedrībai.

Sarunās ar NEMO valdes pārstāvjiem vairākkārt dzirdēju aicinājumu biedrībai aktīvāk darboties tīklā, izmantot organizācijas sniegtās iespējas un uzdrošināties prasīt atbalstu. Skaidrs ir viens – NEMO valde vēlas redzēt spēcīgu Latvijas muzeju biedrību un ne tikai – domāju, arī mēs vēlamies spēcīgu Latvijas Muzeju biedrību, kura spēj pārstāvēt un nepieciešamības gadījumā arī aizstāvēt savus biedrus. Biedrību, kā spēcīgu Latvijas muzeju nozares balstu un mugurkaulu. Ir prieks skatīties uz jaunajām vēsmām Latvijas Muzeju biedrībā, tas vieš cerību uz pārmaiņām.

12.03.2018
 
blog comments powered by Disqus