Blogi

 
Liene Blūma

Saturīgas kopābūšanas vērtība

21. gs. sabiedrības lielie stūrakmeņtermini saistās ar tādiem jēdzieniem kā ilgtspēja, pieejamība, sadarbība, vienlīdzība un īpaši šī pasākuma un diskusijas kontekstā – iekļaušana. Esot sabiedrības daļai, kura ir spējīga notiekošos procesus kaut nedaudz ietekmēt, ir svarīgi, ka varam izmantot savus resursus tam, lai padarītu arī mūsu muzeju vidi draudzīgāku un pieejamāku dažādām sabiedrības grupām. Šādas atziņas plaši  parādās dažādos politiskos dokumentos, mēs bieži esam pie tām pieraduši, tās atklausījušies un esam tendēti par to jau vairs nedomāt, jo realitātē nereti saskaramies ar daudziem  teju nepārvariem šķēršļiem, kas nedaudz utopisko redzējumu par pasaules perfekto iekārtu diezgan ātri sagrauj. Taču, apzinoties šo risku notrulināties un pievērsties steidzamākajām vairāk kā būtiskajam, mēs varam apzināti vērst savu uzmanību kaut uz niecīgām iniciatīvām, kurām nav nepieciešami grandiozi ieguldījumi gan finanšu, gan laika, gan cilvēkresursu formā.

Pirms kāda laika, pētot apmeklētāju segmentu Kuldīgas novada muzejā, vienlaikus lūkojoties uz pilsētas iedzīvotāju grupām un tām pieejamajiem pakalpojumiem, tika secināts, ka lietderīgi būtu veicināt sadarbību ar dalībniekiem no atbalsta grupas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām „Kopā būt!”. Atbalsta grupa vairākas reizes nedēļā pulcē kopā ap 20 pieaugušos gan ar garīga, gan fiziska rakstura īpašām vajadzībām. Grupas dalībnieki apgūst un pilnveido dažādas prasmes un mēs , kā sabiedriski aktīva un ieinteresēta institūcija, priecājamies, ka varam būt līdzdalīga šo cilvēku izaugsmes procesā.

Reizi mēnesī grupas dalībnieki viesojas muzejā, kur katru reizi iepazīstas ar jaunām lietām un papildina zināšanas par dažādiem tematiem, kas ir atbilstoši kalendārajām norisēm, tas ir svētkiem un dabas procesiem, vai aplūko kādu tematu, kas sasaistāms ar aktuālo muzejā – ekspozīcijās vai izstādēs apskatāmo. Līdz šim esam runājuši par  Ziemassvētkiem, Barikāžu laiku, Lieldienām, kā arī paskatījuši muzeja pamatekspozīcijas un mācījušies par keramiku caur keramiķes Skaidrītes Cihovskas darbiem, kā arī apskatījuši pasaku tematiku pēc Silvijas Bērziņas leļlu izstādes apskates.

Katru reizi ir informatīvā daļa – prezentācijas vai vienkārši stāstījuma veidā, kur ietverta arī diskusija, kurā dalībnieki aicināti dalīties piedzīvotajā saistībā ar tematu, kā arī uzdot papildus jautājumus. Otrajā daļā darām kaut ko praktiskāku, kas saistīts ar konkrēto tematiku – esam taisījuši sāls mīklas eglīšu rotājumus, plastikas traukus, dziju lellītes un citus darbiņus. Izvēloties nodarbību tematus, iespēju robežās tiek ņemtas vērā dalībnieku vēlmes, tādejādi aplūkotie jautājumi nav atrauti no mērķauditorijas interesēm.

Šādas iniciatīvas realizēšana neprasa daudz – nelielus finanšu resursus, iespējams precīzāku laika menedžmentu pamatdarba paveikšanai un galvenokārt jau drosmi sastapties ar nezināmo un rēķināšanos ar netipisku situāciju iespējamību. Šādai nedrošības sajūtas noteikti vajadzētu pretoties. Par to var pārliecināties tikai pēc laika, kad var redzēt, cik svarīga šajai auditorijai ir socializešanās pieredze ārpus ierastās vides. Protams, ka nopietns šķērslis var šķist telpu neatbilstība vai nepieejamība cilvēkiem ar kustību tarucējumiem, bet es no sirds ticu, ka arī šim apstāklim ir iespējams atrast risinājumu.

Pēc pusgadu regulārām tikšanās reizēm varam būt pamatoti lepni, jo  gan dalībnieku, gan sociālo darbinieču atsauksmes ir pozitīvas. Viņi novertē saprotošo attieksmi, patīkamo vidi, jaunās zināšanas un vienkārši kvalitatīvi kopā pavadīto laiku. Kā pierādījums tam, ka cilvēki jūtas labi un ir atraisījušies, kalpo kopīgie joki un veltītie komplimenti. Kā izteicās grupiņas dalībniece Edīte: „Šim muzejam vajadzētu peldēt slavas jūrā.”

Un tieši tas ir tas, kas silda. Apziņa, ka darbs tiek novērts nevis ar augstām uzslavām vai publiskiem apbalvojumiem, bet ar faktu, ka kāds dalībnieks beidzot ir kaut ko pateicis, kāds cits sācis smaidīt vai vēl kāds ieradies muzejā individuāli ārpus ierastās grupas drošības sajūtas. Tās ir mazās ikdienas uzvaras, kas spārno.  Un ar to arī ir jāsāk – ar mazumiņu, kas kadam citam var nozīmēt visumu. 

28.04.2017
 
blog comments powered by Disqus