Blogi

 
Līga Andersone

Mācos es, mācies tu, mācās arī viņi... Jeb skolotāja par pieredzēm un muzejiem

Man ir tikai viena bērnības atmiņa par muzeju – par manu pirmo muzeja apmeklējumu mazpilsētā. Es tajā laikā vēl mācījos sākumskolā. Tātad tas notika apmēram deviņdesmito gadu vidū. Atceros, ka mēs ar klasesbiedriem gājām pa tumšiem gaiteņiem un kāpām pa garumgarām kāpnēm. Atceros, ka mums parādīja vecu kājminamo zobārsta urbi. Atceros, ka es pēc tam ilgi domāju – drusciņ interesanti jau ir, bet drusciņ arī tā bēdīgi un padrūmi... Es biju gaidījusi ko vairāk. Varbūt man ir slikta atmiņa, bet varbūt tobrīd tur tiešām bija tā garlaicīgi putekļainā sajūta.

Šī pieredze ļoti ilgstoši veidoja manu attieksmi pret muzejiem vispār. Muzejs kļuva par vietu, kur kaut kas glabājas un kur var aiziet kaut ko „apskatīties”, ja liek. Šobrīd es pati strādāju muzejā. Man par pārsteigumu izrādījās, ka muzeju pasaule ir daudz bagātāka, košāka un interesantāka!

Daļa manas ikdienas paiet arī skolā. Es ik pa laikam domāju par to, kā parādīt un iemācīt saviem skolēniem, ka muzejā var būt pat ļoti aizraujoši. Kā pierādīt, ka uz muzeju neved tikai skolotāji un skolotājas, bet ka uz muzeju lielais brālis var aizvest mazo un ka otrklasnieks var iedvesmot kopīgam apmeklējumam vecākus? Kā neļaut paiet garām? Un kā panākt, ka tas kļūst par dienas lielo, pozitīvo notikumu?

Kad man bija audzināmā klase, es viņus nevedu un viņiem neliku iet uz muzejiem, jo es baidījos, ka viņi protestēs. Viņi bija vidusskolnieki, un mēs dzīvojām ļoti tālu no Rīgas. Tā vietā mēs laivojām ar laivām pa Gauju, gājām pārgājienos, braucām kopā baidīties šausmu istabās un skatījāmies hokeju. Bet es mēdzu ik pa laikam stāstīt, ka „tur ir muzejs, tur pils torņa griestos kādreiz bija zvaigznītes”, ka „es reiz muzejā Rīgā redzēju mūmiju” vai ka „muzeju naktī viss pagalms bija vienās svecītēs” un ka „izskatījās episki”... Un tad 12. klases rudenī viņi paši man pajautāja: „Skolotāj, braucam vienreiz tādā kulturālā ekskursijā. Uz teātri vai operu... Uz muzejiem!” Godīgi sakot, es biju gandarīta par uzticības kredītu, kas man tika dāvāts, bet es arī ļoti apjuku. Mēs ātri vienojāmies par baleta izrādi vakaram, bet par muzejiem toreiz domāju ilgi – ko tieši, lai viņiem rāda? Jo piedāvājums ir plašs, it īpaši Rīgā, bet kas būtu tas īstais maniem bērniem? Kā iedot to sajūtu, lai pēc tam pašiem gribas iet vēl?

Jautājumi no šī plauktiņa mani nodarbina vēl aizvien. Vai muzejpedagoģiskās programmas var kļūt par to zelta atslēdziņu, kas jau no mazām dienām pieradina pie domas, ka iet uz muzeju ir forši? Tas taču ir svarīgi, jo izglītība, manuprāt, ir vērtība visos laikmetos. Un pat, ja cilvēki saka, ka iet uz muzeju atpūsties, viņi kaut ko jaunu uzzina vai iemācās tik un tā (ar nosacījumu, ka viņi tiek tālāk par muzeja kafejnīcu). Un kādai jābūt programmai, pasākumam vai izstādei, lai būtu vēlme atgriezties? Vienā muzejā piedzīvotais nenoliedzami ietekmē skolēnu domas par muzejiem kopumā. Neatkarīgi no atrašanās vietas, skolotāju vai vecāku aktivitātes un ģimenes maka biezuma, skolēnu viedokli visbiežāk veido tieši konkrēti apmeklējumi. Es ik pa laikam mēdzu saviem skolēniem uzdot divus jautājumus – kurā muzejā tu esi bijis un ko tieši tu tur darīji? Rezultātā es redzu, ka tie skolēni, kas nav muzejos bijuši vispār, ar atsevišķiem izņēmumiem domā līdzīgi kā es bērnībā, proti, muzejos glabā vecas lietas, attiecīgi tas droši vien nav interesanti. Savukārt tie, kas ir redzējuši un darbojušies vairāk, jau spēj pamatot, kāpēc patika vai nepatika. Un tad jau var izdarīt secinājumus. Pavisam interesanti paliek, kad redzi, ka viņi paši sāk salīdzināt un analizēt!

Par šo tēmu varētu turpināt ilgi, jo mozaīkas gabaliņu, kas to veido, ir ļoti daudz – saturs, pieejamība, aktualitāte, kvalitāte, finansējums, profesionalitāte un tā tālāk... Bet es šoreiz negribu tik daudz runāt par to, kā vajag un kā var labāk. Es gribu vēlreiz un vēlreiz uzsvērt, KA vajag! Muzejos glabājas tik interesanti priekšmeti un stāsti – mūsu pienākums ir stāstīt par tiem! Mums jāveido pozitīvās pieredzes un jārūpējas, lai apmeklētāji gribētu atgriezties muzejā. Es domāju, ka ikvienam ir prieks par visām tām fantastiskajām lietām, kas jau notiek gan lielos, gan mazos muzejos. Tāpat es gribu palikt pie domas, ka svarīgākais jebkurā gadījumā ir cilvēks, ko bērni satiek muzejā! Arī neremontēti gaiteņi var kļūt aizraujoši, ja ir kāds tulks, kas tos iedzīvina noslēpumainā un intriģējošā piedzīvojumā. Tāpat daudz labāk par vismodernāko elektronisko ierīci atmiņā paliks cilvēks, kas ir pratis aizraut un runājis ar tevi vienā valodā.

P.S. Savas bērnības pirmajā muzejā es otro reizi atgriezos tikai šī gada martā, tātad 20 gadus vēlāk. Gandrīz vai jāsaka – pastāstiet vēl par bērnības traumām! Tas, kas man liek aizdomāties, ir fakts, ka muzejos nereti kaut kur pa ceļam pazūd pieaugušie kā muzeju izglītojošā darba mērķauditorija. Es, piemēram, nevaru droši apgalvot, ka būtu turp aizbraukusi, ja pati ikdienā nebūtu saistīta ar muzeju dzīvi. Mācos es, mācies tu, bet varbūt mācīties grib arī viņi?

19.05.2017
 
blog comments powered by Disqus