Blogi

 
Maija Meiere

Vai “Latvijas gadsimtā” satiki savu Latviju?

Šoreiz ir sajūta, ka manas pārdomas par izstādi “Latvijas gadsimts” jāsāk ar īsu rezumē. Tad nu, lūk! Es sevi izjūtu kā Latvijas patrioti un pieskaitu sevi latviešu pulkam. Mīlu Latviju klusi un intīmi, neapkarinoties ar karogiem, nedeklamējot tautasdziesmas. Mana Latvija ir saulriets pie jūras, putnu čalas mežā, mazpilsētu bruģakmens. Manuprāt, latvietis ir daudz piedzīvojis un pārdzīvojis strādīgs, muzikāls cilvēks, kurš sveicina kaimiņus un dzīvo ar tiem mierā. Jo miers baro, nemiers posta.

 

Ejot cauri izstādei “Latvijas gadsimts”, saskāros ar vairākām “Latvijām”. Latviju, kas dzīvo tikai dažu vizionāru iztēlē, kura nekad nav bijusi, tāpēc arī tautā nav tūlītējas ticības, ka tādu var izveidot. Latvija, kura no idejas kļuvusi par Apsolīto zemi - to tikai jāatkaro no ienaidnieku kārajām ķepām. Latvija, kurā demokrātijas nekad nav bijis, kurā mīt tie, kas uzauguši, baidoties no cara ukaziem, un tie, kuri baidījuši ar cara ukaziem. Satiku savas vecmammas dievināto Ulmaņlaiku Latviju. Vecmammas Latviju atpazinu arī izstādes sadaļās zem nosaukuma “Aizliegtā valsts. Okupētā Latvija Otrajā pasaules karā” un “Aizlauztā Latvija. Staļina laiks”. Latvija, kuras pazīšanās zīme ir Mērijas Popinsas somai līdzīgā sekcija (pa druskai no visa jeb “gan jau noderēs”), atsauca atmiņā daudzu draugu un radu dzīvokļus, kuros šī mēbele atrodas vēl joprojām. Satiku arī savas bērnības, kā arī skolas un studiju gadu Latviju - kā iestājāmies ES un NATO, kā Marija Naumova vinnēja “Eirovīzijā” ar savu asprātīgo pārģērbšanos un lipīgo dziesmu. Man personīgi negaidīti sirsnīga izvērtās “IT pietura”. Satikšanās ar skolas laika datoru, iespēja tajā izspēlēt naivu, bet ģeniālu datorspēli, uz smadzeņu centru, kurā mīt atmiņas, iedarbojās kā laika mašīna. 

 

Tomēr es nesatiku arī daudzas citas “Latvijas”, kuras, manuprāt, ir tikpat svarīgas. Neieraudzīju citu tautību pienesumu Latvijas gadsimtam. Vai tiešām cauri 100 gadiem esam gājuši vieni paši un visu vieni paši izkarojuši un sasnieguši? Vai mani baltkrievu, ukraiņu, krievu, ebreju, poļu u.c. tautību draugi arī ieradzīs savu Latviju? Kur ir viņu vecmāmiņu Latvija? Manuprāt, tikai garāmejot pieminēta vācbaltu izceļošana un ebreju glābšana holokausta laikā. Tāpat piekrītu publiskā telpā izskanējušajai kritikai, ka tiem, kuri dzimuši pēc 2004.gada var rasties pamatots jautājums: “Vai es un mana paaudze neesam daļa no Latvijas gadsimta?” Idejiski laika posms no 2004.gada iekļauts pēdējā izstādes telpā, kur apmeklētājiem lūgts rakstiski atbildēt uz jautājumu: “Ko es varu darīt Latvijai?” Man personīgi ideja likās jau kaut kur redzēta un “easy way out”. Pati aktivitāte noteikti izpelnījusies lielu jauniešu piekrišanu, bet man personīgi būtu gribējies uzdot kādu citu jautājumu. Tādu, kurā nebūtu patosa un tēlainības, tādu, kurš, iespējams, muzeja darbiniekus iedvesmotu vēl kādai izstādei. 

 

Kā īpašu izstādes veiksmi man gribas norādīt muzeja izsludināto iniciatīvu “Gadsimta albums”. Tas dod iespēju ikvienam cilvēkam dalīties ar savu ģimenes dārgumu - fotogrāfiju un tās aprakstu. Savos muzeja darba gados esmu saskārusies ar daudzām “mēmām” fotogrāfijām, kas fiziski glabājas muzejā, bet kuru dvēsele (t.i. stāsti - kas ir attēlā redzamie cilvēki, kāds pasākums fiksēts fotogrāfijā, kas un kāpēc foto uzticējis muzejam glabāšanā utt.) ir zudusi vismaz līdz brīdim, kad fotogrāfija nonāks erudīta, rūpīga pētnieka rokās. Man ir prieks par iniciatīvu, kas ļauj radīt datubāzi ar fotogrāfijām un stāstiem (!!) par attēlā redzamajiem notikumiem un cilvēkiem. Tikai rodas jautājums - kur šie stāsti paliks pēc izstādes slēgšanas. Kāda ir muzeja attieksme/politika pret digitālajiem vēstures lieciniekiem? 

 

Neatkarīgi no tā, vai izstāde, kādaprāt, trāpījusi “desmitniekā” vai nē, jānovērtē milzu darbs, ko paveikusi izstādes veidotāju komanda. Izstādi izplānojuši un dzīvē realizējuši 11 ekspertu komanda no 8 dažādiem (galvenokārt - Rīgas!!!) muzejiem. Vizuālā noformēšana uzticēta dizaina studijai “H2E”. Kopumā no 68 Latvijas muzejiem piedāvāti apmēram 6000 objektu.  Pēc rūpīgas atlases izstādē iekļauti 1500 eksponātu. Simpātiska šķita darba grupas apņēmība izstādē iekļaut nelielo muzeju pienesumu. Ja eksponāts nācis no pavisam maza, ne-Rīgas muzeja, tas ticis iekļauts izstādē, neskatoties uz to, ka priekšmeta analogi atrodami arī lielo Rīgas muzeju krājumos. Jānoņem cepure un apbrīnā jānoliec galva izstādes eksponātu loģistikas organizētājiem. Ir paveikts patiešām milzīgs darbs.

 

 

Izstāde satura ziņā būs lielisks mācību līdzeklis vēstures skolotājiem, kuri katru gadu saskarās ar izacinājumu - kā Latvijas vēstures notikumus iemānīt mūsdienu devītklasnieku un divpadsmitklasnieku galvās. Kā panākt, lai skolēniem atmiņu aplokos nejuktu Pirmā un Otrā pasaules kara notikumi un personības. Ceru, ka vismaz Rīgas skolu pedagogi aktīvi izmantos izstādes stāstus un eksponātus gan tam, lai paši uzzinātu jaunus, mācību grāmatās neiekļautus stāstus, gan savu audzēkņu izglītošanai. Ceru, ka muzejs nāks klajā ar lieliskiem materiāliem, ko skolotāji varēs izmantot mācību stundās arī tad, kad izstāde būs beigusies vai arī tad, ja nokļūšana līdz Rīgai  un izstādes apskate realitātē ir ļoti dārgs prieks. 

 

21.06.2018
 
blog comments powered by Disqus