Blogi

 
Rihards Sisojevs

NMKK: versija 01.01.2018

Līdz ar 2018.gada 1.janvāri stājās spēkā nozīmīgs papildinājums Ministru kabineta  “Noteikumos par Nacionālo muzeju krājumu”, nosakot Nacionālā muzeja krājuma kopkataloga informācijas sistēmu (turp. NMKK) par obligātu, tām iestādēm, kura darbojas kultūras mantojuma saglabāšanas jomā un ir saistoši augstākminētie notiekumi. Un nākas atzīt, ka dotais papildinājums muzejnieku dzīvē, nekļuva par pagrieziena punktu, nedz arī par zibeni no skaidrām debesīm, jo abreviatūra “NMKK” muzeju vidē ir pazīstama jau kopš tālā 2005.gada, kad tika sākta šī projekta realizācijas 1. fāze.

Un kā jebkura datubāze vai digitālais produkts, NMKK atrodas pastāvīgā labojumu un papildinājumu fāzē, tāpēc dotā raksta ietvaros koncentrēšos uz šodienu, jeb to kā ar NMKK varam un strādājam pašlaik, kā to ir ietekmējuši 1.janvāra papildinājumi.

NMKK – kā tā veidota un kā tai funkcionēt

Nevēlos iegrimt tehniskās lietās, lai arī apzinos šī aspekta nepieciešamību līdz ar to centīšos būt lakonisks, lieki nepārslogojot lasītāja uzmanību, tāpēc... Domāju, ka ikviens kurš ir dzirdējis par NMKK esību zina, ka sistēma ir duāla. Proti, Darba vide, paredzēta muzeja darbiniekiem, kurai ideālā variantā jādarbojas kā pilnvērtīgam komunikācijas mezglam muzeja iekšienē, pārvaldot visu informāciju “par un ap” muzeja krājuma priekšmetiem, apkopojot ne tikai visu zināmo un izpētīto informāciju par muzeja krājumu, bet ļaujot sagatavot arī dokumentāciju. Savukārt Publiskā vide “ataino” izpētīto un par digitalizēto priekšmetu zināmo informāciju, sniedzot vērtīgās ziņas sabiedrībai par muzeja krājumā esošajām vērtībām... vismaz tā tas tiek deklarēts. Taču realitātē apmeklētājam ir pieejami vien daži obligātie un ieteicamie informācijas lauki, kurus muzejs ir aizpildījis digitalizējot konkrēto priekšmetu.

Obligātie NMKK lauki jeb digitalizācijas minimums ir tie lauki, bez kuru aizpildīšanas konkrētais digitalizējums sistēmā nemaz nevar tikt apstiprināts. To veido:

  • muzeja nosaukums,
  • muzeja adrese,
  • uzskaites numurs,
  • priekšmeta nosaukums,
  • krājuma veids,
  • priekšmeta tips,
  • vai priekšmets ir eksponēts,
  • pielikums nav obligāts, bet ja tas tiek pievienots – autortiesību statuss

Ņemot vērā, ka pirmie divi lauki tiek izveidoti automātiski, konkrētajam muzejam reģistrējoties NMKK sistēmā, pārējo 5 lauku “pilnībā pietiek”, lai šādi “digitalizēts” priekšmets tiktu saglabāts sistēmā un nonāktu portāla Publiskajā vidē – visas sabiedrības pieejai un apskatei. Tātad, NMKK Publiskās vides mērķis ir pildīt iespējams galveno šī projekta uzdevumu – nodrošināt sabiedrības pieeju Latvijas muzeju krājumu neeksponētajai daļai ļaujot iepazīties ar tajos glabātajām Latvijas kultūrvēstures vērtībām pētniecisku, zinātnisku publikāciju un mācību materiālu sagatavošanai.

Vai izniekota iespēja?

Tā nu esam nonākuši līdz šī raksta galvenajai problēmai un apstākļiem, kas mani personīgi satrauc un nomāc vienlaikus – kāpēc “jaunie” Noteikumi par Nacionālo muzeju krājumu uzliek tik zemu latiņu muzeju krājumu digitalizācijas standartam, kas apvienojumā ar (pašlaik) vāji realizēto NMKK Publisko vidu, ne tikai nesekmē pamatuzdevumu kvalitatīvu izpildi – nodrošināt pieeju krājuma neeksponētajai daļai, bet pēc būtības veic pat kaitniecisku darbību, visiem NMKK Publiskās vides apmeklētājiem un lietotājiem radot negatīvu iespaidu par sistēmas darbību kopumā – kas ir neinformatīva, formāla un apmeklētājam nedraudzīga.

Uzskatu, ka esam izniekojuši lielisku iespēju noteikt augstus kvalitātes standartus muzeju krājumu digitalizācijai. Būsim godīgi paši pret sevi – krājuma saglabāšanas, ceļu satiksmes vai jebkuru citu noteikumu 100% ievērošana ir utopija, tomēr cenšoties tos īstenot, būsim pavirzījušies par soli tuvāk vēlamajam. Vārdu autoru neatceros, taču tas pavisam noteikti bija vieds vīrs, ir teicis: “Ir labāk mērķēt augstu un netrāpīt, nekā mērķējot zemu – caursist mērķi...” – šķietami filozofiska atziņa, taču cik lieliski tā sasaucas ar jaunajiem digitalizācijas noteikumiem un “obligātajiem NMKK laukiem”. Jo nudien “obligāti” ievadāmais informācijas apjoms ir mazāks nekā pieņemšanas aktā ierakstāmais? Kā tā? Ilgi par šo jautājumu esmu prātojis, bet pie atbildes tā arī neesmu nonācis.

Kādēļ priekšmeta attēls un lauki, kas paredzēti ziņām par priekšmeta iegūšanu, izmēru, fizisko izskatu un saglabātību arī nav noteikti par obligātiem??? Akli sekojot “minimālajam digitalizācijas standartam” (lasīt – “Obligātie NMKK lauki”), visu Latvijas muzeju krājumu priekšmeti varētu tikt “digitalizēti” līdz pat gada beigām, informējot sabiedrību ar tik ļoti “svarīgo” informāciju, ka muzeja X krājumā atrodas 53 saktas, 29 kleitas, 903 grāmatas un 9 lādes, protams, neaizmirstot norādīt arī uzskaites numuru! Piedodiet manu sarkasma pilno domu un toni, taču nudien nedomāju, ka tieši šīs ziņas interesē sabiedrību un NMKK Publiskās vides apmeklētājus, jo pašlaik tikai šīs zinās arī ir uzzināmas.

Kultūras ministrijas Muzeju nodaļa Latvijas muzeju krājumu digitalizācijas gaitu uzskata par lēnu, bet doto Noteikumu papildinājuma kontekstā uzskatu šādu vērtējumu uzskatu par svētīgu, kas nozīmē, ka ne tikai NMKK sistēmas lēnā darbība bremzē muzeju krājumu digitalizāciju, bet arī pašu muzejnieku veselais saprāts, kas izvēlas kvalitāti par labu aklai kvantitātei. Nudien ceru, ka tas nemainīsies.

Secinot esošo

2018.gada 1.janvāra labojumu sagatavotāji izvēlējās iet pa “drošo ceļu” – likumā atrunājot NMKK sistēmas juridisko statusu, kas eksistē jau kopš 2005.-2007.gada, bet likuma spēka aizsegu nav guvusi. Dotie papildinājumi par NMKK sistēmas esību stājas spēkā vienlaikus ar Datu aizsardzības regulas nostādnēm, tāpēc izvēlētais laiks, diez vai ir nejaušs.

NMKK Darba vide pašlaik ir visapmierinošākajā  stāvoklī, lai arī tai vēl ir ļoti tāls ceļš ejams, līdz kļūšanai par vienlīdz efektīvu rīku, ne tikai ar krājuma kolekcijām saistītas informācijas saglabāšanai, bet arī darbam post-fāzē, jeb pašlaik ir daudz ērtāk saglabāt ziņas par priekšmetu, nekā tās pēc tam ātri un efektīvi atrast. Kultūras Informācijas sistēmu centrs, kas ir NMKK pārvaldītājs, daudz labprātāk klausās nekā runā – iespēju robežās cenšoties risināt esošās NMKK problēmas un nepilnības, nekā stāstīt par plānotajiem darbiem un uzlabojumiem. Lēnām, taču patstāvīgi NMKK Darba vidē parādās funkcijas un iespējas, kuras pieprasa muzeji – ir feedback, ir arī izmaiņas.

Pavisam citā situācijā atrodas NMKK Publiskā vide, kurai būtu jākalpo par 21.gs Latvijas muzeju fasādi, taču lieki ir teikt, ka lielākā daļa no kopkataloga virzienā adresētās kritikas ir saistīta ar Publisko vidi un tās “piedāvāto” funkcionalitāti (nosūtīt elektronisko atklātni protams ir jauki, taču domāju, ka šī nav tā pieprasītākā funkcija no sabiedrības un muzeju puses). Piedāvātie informācijas lauki lietotājiem lielākoties ir nebūtiski un ļoti formāli, katra priekšmeta unikalitāte tā arī paliek pieejama tikai muzeja Darba vides lietotājiem. Pagaidām netiek piedāvāti iespējamie šīs problēmas risinājumi, piemēram konkrētam muzejam ļaujot izvēlēties tā Publiskajā vidē atainojamos laukus. Esošajā situācijā nākas izvēlēties – Darba vidē digitalizētā priekšmeta apraksta laukus aizpildīt saskaņā ar KM Digitalizācijas ieteikumiem à rezultātā iegūstot absolūti vēsu un formālu priekšmeta aprakstu Publiskajā vidē, vai arī apzināti kropļot Darba vides aprakstu, sagādājot kaut cik jēgpilnas informācijas pieejamību visiem Publiskās vides lietotājiem. Lai arī par šo NMKK sadaļu ir dzirdēti ieteikumi konstruktīviem un funkcionāliem uzlabojumiem, nedomāju ka “gaisma tuneļa galā” ir sagaidāma jau drīzumā.  

Tā vien šķiet, ka atsevišķu muzejnieku vidē nopelt NMKK ir “labais tonis” – sistēma ir lēna, smagnēja, lielākoties neērta utt., un šiem apgalvojumiem var arī piekrist. Vienlaikus atzīmējot, ka šai sistēmai ir arī daudz noderīgu (bet realitātē – snaudošu) funkciju, kuras mēs neesam sākuši lietot, noliekot tās aiz tiešā ikdienas darbā nepieciešamā robežas.

Stāds ir zemē un augt tam lemts, bet vai nodzīvosim līdz tā augļiem!?

03.07.2018
 
blog comments powered by Disqus