Blogi

 
Zenta Mertena

Mana pieredze Motormuzejā

Pirmā vizīte Rīgas Motormuzejā ir bijusi skolas pirmajos gados, kad svarīgāks bija pats ekskursijas brauciens, ne galamērķis. Tātad var teikt – šī bija mana pirmā reize Rīgas Motormuzejā. Brauciena mērķis – pirmkārt, apskatīt jaunatvērto un modernizēto muzeju, otrkārt, laiks kopā ar ģimeni.

Braucot kopā ar ģimeni, kurā ir viens kopīgs budžets, muzeja apskate varētu mazliet „sist pa kabatu”. Vai ir tā vērts?! Mans vērtējums kopumā varētu būt uz 7 ballēm 10 baļļu sistēmā. Ja esi auto, moto un velo entuziasts, tad Tev ir jābrauc uz muzeju, jo tā ir lieliska iespēja apskatīt daudz un dažādus senos spēkratus, iegūt plašu informāciju par tiem, kā arī jebkura auto fanāta sapnis – nofotografēties. Tā kā neesmu auto pazinējs un īpaši arī neinteresējos par tiem, tad šoreiz no plašā informācijas daudzuma uztvēru tikai norādes par spēkrata maksimālo ātrumu. Interesanti un manis piesaistoši bija mazie informācijas stendi, kas nosaukti „MĪTS VAI PATIESĪBA?”. Te informācija bija pietiekoši uzjautrinoša un reizē arī atmiņā paliekoša.

Tā kā apmeklēju muzeju kopā ar ģimeni, tad gribējās, lai 4-gadīgam puikam te būtu interesanti. Un tā arī bija. Bērniem ir daudz iespēju, kur sevi nodarbināt – daudzie planšetdatori ar informāciju labi noder bērnu pirkstu attīstībai, spiest pogas tomēr ir aizraujošāk, kā apskatīt auto ar vēsturi, iespēja iejusties rallija sacīkšu TV operatora lomā, krēsls, kas vibrē līdzīgi kā tas ir rallija mašīnās, autobuss, kura priekšējā logā rāda filmiņu par braucienu uz kāzām 1975.gadā bija lieliska vieta kāpelēšanai, arī ne tik vecie, bet šai paaudzei nezināmie telefoni ar uzgriežamo ciparnīcu bija laba rotaļlieta. Protams, bērniem ir paredzēta atsevišķa vieta tieši pie ieejas – bērnu stūrītis. Šo vietu apmeklējām kā pēdējo, un pēc tik daudz labiem iespaidiem, muzeju bērns atstāja ar asarām acīs, jo bērnu stūrītis, šķiet, nav vēl pabeigts un tajā ir tikai viens liels auto, pie kura stūres tikt nebija iespējams. Tāpēc arī asaras.

Kopumā muzejā pavadītā stunda pagāja diezgan ātri. Patīkami, ka apskatāmie auto sadalīti pa tēmām – auto vēsture un attīstība, sporta mašīnas, PSRS laika auto, velosipēdu attīstība, kulta auto, kravas un speciālie auto u.c. Tomēr, nācās aizdomāties arī par citu pusi – neapskaužams noteikti ir apkopēju darbs, jo auto dienas laikā un no cilvēku pūļiem, kas vēlas tos apskatīt, bija noputējuši. Arī uzraksts uz biļetēm „IEVĒROT KLUSUMU” lika aizdomāties, jo muzejā kopējais trokšņa līmenis bija diezgan augsts – bērnu skriešana un smiekli, cilvēku čalas, tehnikas un motoru skaņas, kas, protams, rada labāku un reālistiskāku priekštatu, - kopumā troksnis izjauc priekšstatus par muzejos valdošo klusumu, bet reizē tas tomēr bija traucējoši. 

Tā arī paliek neatbildēts jautājums: „Vai ir vērts?”. Uz to atbildi sev var sniegt katrs pats, jo neviens viedoklis par jaunatvērto Rīgas Motormuzeju nebūs vienlīdzīgs ar Tavu. Tikai esot tur, katrs var izjust, sadzirdēt, ieraudzīt to, ko paņemt sev. Katrā vietā, lietā un cilvēkā ir savi plusi un savi mīnusi, arī šis muzejs nav izņēmums, bet vienmēr ir iespēja tiekties vēl augstāk un labot trūkumus. Par sevi runājot, ar ķeksīti varu atzīmēt savā apmeklēto muzeju un apskates vietu sakrakstā, ka es tur biju.

16.08.2016
 
blog comments powered by Disqus