Muzeju speciālistiem

Muzejs ir vieta, kur notiek jēgpilnas sarunas


Daiga Dupate


Imanta Ziedoņa muzeja uzticības padomes pārstāve Žanete Grende pašlaik studē Latvijas Kultūras Akadēmijā doktorantūrā. Mūsu saruna ir gan par to, kāda būs viņas promocijas darba tēma, gan par to, kādas jaunas atziņas gūtas darbā Ziedoņa muzejā.


Jūs veicat akadēmisko darbu. Pastāstiet par to!

Daugavpils Universitātes rektors profesors Arvīds Barševskis uzaicināja mani vadīt meistarklasi “Radošās industrijas”. Ar bakalaura un maģistra programmu studējošajiem analizējam gan finanšu jautājumus, gan likumdošanu, meklējam radošus projektu risinājumus, kopīgi apmeklējam Daugavpils pilsētas domi, uzņēmējus. Tur interesējamies par projektu īstenošanas iespējām, finanšu piesaisti, kā pieteikt savas iniciatīvas u.tml., lai studenti apgūtu gan teoriju, gan pieredzi. 

Tas paņem ļoti daudz laika un enerģijas. Man ir iespēja “salikt kopā” ekonomiku, finanses – biznesu, kas man pilnībā ir skaidrs, ar valsts plānošanas un procesu vadības jautājumiem, un tagad esmu guvusi pieredzi arī kultūras laukā - tas, kas ir saistīts ar muzejiem, un manas studijas doktorantūrā Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) ir devušas ļoti daudz. Esmu pateicīga rektorei Rūtai Muktupāvelai, kura mani pamudināja to darīt. Zvanīju viņai un jautāju: “Ko lai daru ar Ziedoņa muzeju?” Viņa teica: “Nāc mācies un tad zināsi ko darīt!” 

Vai pašai arī bija vēlme studēt doktorantūrā? 

Bija tā, ka, pirms vēl veidojām muzeju un runājām ar Imantu Ziedoni par viņa vīziju, kādam jābūt muzejam, mums šķita, ka pietiks ar to, ka Murjāņi ir tāds kā radošais centrs. Nebija nodoma muzeju akreditēt, ne arī kā īpaši rūpēties par krājumu. Tas ir fonda “Viegli” īpašums – gan māja, gan lietas. Kādu laiku, gadus piecus, mēs tur tā forši dzīvojāmies - kā mājās. 2015. - Raiņa 150. jubilejas gadā iedziļinājos, kas ir tās vērtības, ko varam vēl šodien izmantot kā Raiņa mantojumu un sapratu, ka, ja nerūpēsimies par Ziedoņa atstātajiem priekšmetiem ilgtermiņā, tad tie ātri vien izputēs. Tad arī nolēmu, ka muzeja jautājumam ir jāpieiet daudz pamatīgāk.  

Paklausīju Rūtas Muktupāvelas aicinājumam, soli pa solim apmeklēju visas Latvijas Kultūras akadēmijas piedāvātās lekcijas, piedalījos starptautiskos semināros un kursos arī ārpus Latvijas. Tas viss – lai saprastu, ko darīt tālāk. Un, kad sapratu, ka tas, ko gribētu Imants Ziedonis, jau arī ir “jaunā tipa” muzejs, tad sākām gatavoties un izgājām akreditācijas procesu. 

Vai, lai saprastu, kas ir muzejs, uzreiz sākāt ar studijām doktorantūrā?

Man, jau strādājot kā ministrei, bija skaidrs, kas muzejā ir krājums, kas – pētniecība un kas par to visu atbild. Bet, izšķiroties par Ziedoņa muzeju, bija jautājums, vai ejam šo strikto, tradicionālo krājuma un pētniecības ceļu? Mums šķita, būs grūti to savienot ar Imanta vēlmi, ka visu vajag brīvi lietot - lai muzejs ir dzīvs, lai apmeklētāji Murjāņos jūtas kā mājās. Uzzināju, ka pasaulē jau ir šāda tipa muzeji, kuri šo problēmu atrisinājuši, piemēram, izgatavojot priekšmetu kopijas. 

Jūs jau minējāt, ka lekcijas un eksāmeni doktorantūrā ir nokārtoti, tagad vēl jāraksta promocijas darbs. Vai varat atklāt tā tēmu? 

Jā! Tēma atbilst tam, par ko te runājām – jaunā tipa muzeji, kas piedāvā apmeklētājiem gūt pieredzi – priekšmetu pieredzi, pētniecību, iesaisti muzeja procesos utt. Pētīju arī, kā to dara citviet pasaulē, lasīju zinātniskus pētījumus. Secināju, ka daudzi uztraucas par to, ka šāda apmeklētāju iesaiste var pazemināt muzeju kvalitāti, tam kļūstot vairāk par izklaides vietu un otrā plānā atstājot krājuma darbu, pētniecību. Šie secinājumi mani ļoti uzrunāja, sāku domāt par to, kas tad ir muzeju kvalitāte? 

Promocijas darbā pētījumā būs salīdzināta totālās kvalitātes vadības sistēma (TQM) ar Latvijas muzeju akreditācijas sistēmu, izvērtējot, kuri no TQM punktiem nav iekļauti akreditācijas prasībās. Piemēram, kvalitātes vadība vienmēr sākas ar stratēģiju, un mēs zinām, ka akreditācijā ļoti liela nozīme ir šiem jautājumiem. Bet komunikācijai, sadarbībai ar klientiem un izglītošanai muzejos nav striktu kvalitātes kritēriju un veida kā to mērīt. 

Daudzi lektori saka, ka mūsdienās muzeju galvenais uzdevums ir “pagriezt seju no priekšmeta uz cilvēku”. ICOM profesionālās ētikas kodeksā vārds “apmeklētājs” ir pieminēts var būt 10 reizes, bet “priekšmets” – vismaz 100. Šodienas lielais izaicinājums ir to mainīt. Var būt mans promocijas darbs palīdzēs uzlabot Latvijas muzeju akreditācijas procesu? Lai nav tā, ka muzejiem ir jābūt diviem kvalitātes dokumentiem. Atkāpei – vispār ir noteikts, ka valsts un pašvaldību iestādēm ir jābūt ieviestām kvalitātes vadības sistēmām, tomēr muzeju jomā tā nav, ka līdzās akreditācijai ir arī ISO kvalitātes standarts. 

Muzejos ļoti centīgi un kārtīgi, ar lielu atbildību, glabā krājumu. Vismaz tajos muzejos, kuros esmu bijusi, tā ir centrālā tēma. Tad otrs – atkarībā no finansēm, muzeji daudz iegulda pētniecībā. Īpaši lielie muzeji; mazākiem nesanāk. Un trešā lieta, pat ja ir kvalitatīva glabāšana un pētniecība, tad man ir jautājums, kas ir tie komunikācijas kanāli, lai par tām divām pirmajām lietām sabiedrība uzzinātu? Muzejiem ir ļoti liela loma nacionālā satura radīšanā. Mīnuss – ne vienmēr ir resurss kā to komunicēt. 

Vēl viens jautājums – vai muzejpedagogs ir īsts pedagogs? Vai pedagoģija muzejā ir saistīta ar to pedagoģiju, kāda ir izglītības sistēmā? Esam par to ar kolēģiem diskutējuši un secinājuši, ka uz to atbildes nav, jo muzejpedagoģijai nav kvalitātes standarta. 

Kurš ir Jūsu promocijas darba zinātniskais vadītājs? 

Anda Laķe. Ar viņu par kultūras kvalitāti runājam “vienā valodā”. Tēmu “Kultūra” tomēr apskatu caur ekonomikas prizmu. Lai kā arī censtos, tomēr ekonomika un finanses man ir tuvāk sirdij. 

Sarežģītākā doktorantūras sadaļa ir zinātniskās publikācijas, lai to novērtē un publicē starptautiski pētniecības izdevumi. Piedalīties konferencē ārzemēs un nolasīt referātu, ir - teiksim tā – izklaide. Bet uzrakstīt pētījumu, lai tas patiesi ieinteresētu izdevēju ārvalstīs, ir liels izaicinājums. Man šovasar bija liels gandarījums, kad no Barselonas Universitātes saņēmu rakstu krājumu, kurā iekļauta mana publikācija. 

Vai savā starptautiskajā publikācijā esat apskatījusi arī muzeju situāciju Latvijā?

Piedalījos konferencē Barselonā, kuras tēma saistīta ar izglītību. Tas notika laikā, kad ritēja “Ideju pavasara” otrais gads. Ar kolēģiem no izglītības jomas bijām veikuši eksperimentu – pētījumu, kurā iesaistījās divi tūkstoši jauniešu. Katram ar roku bija jāuzzīmē Latvijas karte un ģeogrāfiski jāatzīmē vieta, kas ir vismīļākā un otra – no kā ir bail. Pēc tam Latvijas Universitātē Kognitīvo zinātņu un semantikas centrā pētīja, pirmkārt, kā jaunieši zīmē Latvijas karti, un otrkārt – ko var secināt par viņu vietu izvēli. Secinājām, ka vismīļākās ir vietas, kur viņi dzīvo, bet biedējošās ir tās, kur viņi nav bijuši vai nepazīst. Faktiski bailes ir no attāluma. Piemēram, Daugavpils skolēniem patika viņu pilsēta, bet Rīga viņiem šķita bīstama. Tā bija daļa, kam nebija tieša sakara ar muzejiem, bet vairāk psiholoģiju. 

Trešais un ceturtais jautājums šajā pētījumā, uz ko arī bija jāsniedz rakstiska atbilde, - ko viņi domā par jaunradi un kā viņi iedomājas Ziedoņa muzeju? Uz to viņi atbildēja gan pirms muzeja apmeklējuma, gan pēc tam. Secinājumi ir tādi, ka viedoklis būtiski atšķiras, kad ir gūta pieredze. Izglītības jomas ekspertiem bija interesanti secinājumi par pirmajām divām sadaļām, bet mums – par trešo, ceturto. Ko skolēni uztvēruši par Ziedoni, sēžot skolas solā, un ko viņi secina pēc tam, kad atbraukuši un guvuši jaunu pieredzi muzejā.  Kā vispār viņi izsakās pēc tam – kas viņu izpratnē ir jaunrade, kas – muzejs. Par šiem rezultātiem referēju Barselonā, un manā publikācijā ir atspoguļoti šī pētījuma rezultāti. 

Kurš no LKA pasniedzējiem Jums devis jaunus impulsus, iedvesmu? 

Šķiet, ka pirmā bija Gundega Dreiblate, kura lasīja lekcijas par muzeju vēsturi. Tas bija lekciju kurss Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantiem. Bet doktoranti var brīvi apmeklēt jebkuru sev interesējošu lekciju visās trīs ar kultūru saistītajās augstskolās – LKA, Latvijas Mākslas akadēmijā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Es tiešām visu, ko gribēju, arī apmeklēju. Atceros, Dreiblates kundze stāstīja, ka Muzeions kā mūzu māja pirmo reizi pieminēts Platona darbos. Viņš to redzēja kā jēgpilnu sarunu vietu. Un tad nodomāju: “Redz, kā tas Imants!” Viņš visu laiku man teica: “Žanete, muzejs ir vieta, kur notiek jēgpilnas sarunas.” Tolaik strīdējos un teicu: “Kur tu esi redzējis muzeju, kur būtu tikai jēgpilnas sarunas?” 

Otrreiz Muzeions ir pieminēts saistībā ar Aleksandrijas bibliotēku, kur veikts arī Bībeles tulkojums. Un tas ir radošs process.  Arī Imants uzskatīja, ka muzejam ir jābūt kā radošam procesam, ka Ziedoņa muzeja misija būs nevis par Ziedoni, bet par jaunradi, par sevis un pasaules izzināšanu un latviskumu. Kad domājam un plānojam muzeja norises, ņemam vērā šo misiju – kā izcelt to, lai, atnākot uz Ziedoņa muzeju, apmeklētājs izzina sevi. Imanta ieskatā jauniem cilvēkiem vispār vissvarīgākā vērtība ir jaunrade.

Tomēr mums ir arī muzeja krājums. Mēs par to rūpējamies, arī pētām. Ziedoņa muzejā ir divi lielie vaļi – muzeja standarts un radoši notikumi.     

Jums Ziedoņa muzejā ir interesants amats – muzeja Uzticības padomes pārstāve. Vai varat pastāstīt, kas ir Uzticības padome? 

Fondam “Viegli” ir 11 dibinātāji. Dibinātāju vidū jau no sākuma bija vienošanās, ka daļa būs valdes locekļi, bet pārējie – padomē. Tādā veidā iesaistīti un līdzdarbojas visi dibinātāji. Esmu ievēlēta par padomes priekšsēdētāju. 

Kad nopietni nolēmām veidot muzeju, fonds “Viegli” izveidoja to kā “meitu” – nākamo nodibinājumu. Tam ir valde, un ir arī Uzticības padome, kurā ir gan I. Ziedoņa ģimenes locekļi, gan draugi, arī zinātnieki utt. Uzticības padomei sanāksmes ir divas reizes gadā. To laikā konsultatīvi vērtē, ko muzejs dara, un vai paveiktais un iecerētais ir “ziedonisks”. Uzticības padomi šobrīd vada Ēriks Hānbergs, piedalās Ausma Kantāne-Ziedone, Aivars Berķis, Rozālija Stiebra, Jānis Dripe u.c. J. Dripe arī palīdz kā arhitekts, lai Murjāņos nenovirzāmies no “ziedoniskajām idejām”. Es šajā padomē esmu pārstāve no muzeja, kas komunicē starp abām pusēm.

Muzejam ir arī radošais direktors – Jānis Holšteins. Visi pasākumi, kuros interpretējam un komunicējam Ziedoņa daiļradi, notiek viņa vadībā, jo jaunrade ir daļa no muzeja misijas.  Piemēram, ja veidojam programmu “Gājiens apkārt Latvijai” un notiek koncerti, tad Gorans (Jāņa Holšteina skatuves vārds) izvēlas gan programmu, gan izpildītājus. Otrs, neformālais, amata nosaukums Jānim ir Banalitātes komisijas vadītājs – lai pasākumi nebūtu banāli. Nesen ir atvērtas mūsu izlaušanās istabas. Tas ir Jāņa Holšteina darbs – interpretācija un tās kvalitāte.

Kādi jums ir menedžmenta izaicinājumi? Ko redzat kolēģu – citu muzeju vadītāju veikumā? 

Vadīt bibliotēku, muzeju vai fondu “Viegli” ir tas pats, kas vadīt finanšu institūciju. Jābūt lielajam redzējumam, stratēģijai, budžetam, plānam, kā organizēt. Tad visu laiku jāpārbauda rezultāti. Atšķirība tā, ka kultūras iestāžu mērķi ir citādāki nekā finanšu institūcijām, kam tā ir peļņa. Ziedoņa muzejā svarīgs rādītājs ir apmeklētāju sajūtas, jo skaidri zinām, kādu sajūtu Imants gribēja muzejā. Esam ļoti priecīgi, kad cilvēki pēc apmeklējuma, aizpildot anketu, uzraksta par šo sajūtu. Mērķis radīt īpašas sajūtas ir arī “Viegli” koncertos. 

Par kolēģu darbu citos muzejos man ir grūti spriest. Kā apmeklētājs redzu, ka daudzi ir uz “pareizas takas”. Domāju, Latvijas muzeju vadītāju galvenais izaicinājums ir budžets, finanšu rādītāji, klientu apkalpošana utt. Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolā reiz runājām par to, ka nomainot vārdu “apmeklētājs” ar “klients”, menedžmenta domāšanā raisās lielas izmaiņas. Ja gaidām, ka nāks apmeklētājs, kā tas patlaban notiek lielākajā daļā muzeju, tad tā ir pasīva attieksme. Bet klients paģērē aktīvu rīcību, tās ir attiecības. Kā panākt, ka apmeklētājs kļūst par klientu, ka viņš atgriežas, ir apmierināts un zina, ko sagaidīt nākamreiz? Būtiska lieta ir motivācija – kas motivē vadītāju, lai būtu pēc iespējas vairāk klientu? Domāju, ka pilotprojekts Rundālē par valsts nodibinājuma veidošanu ir pareizais ceļš. Tas dos lielāku brīvību rīkoties ar visu resursu. Muzejs neko arī nezaudē, lai rūpētos par nacionālo saturu. Bet būs nepieciešams daudz vairāk aktīvi pārdot – sūtīt uzaicinājumus skolām, runāt ar skolotājiem, veidot jaunus kontaktus, jaunas muzejpedagoģiskās programmas utt. Tas nodrošinās to, ka ziemas periodā, kad mazāk tūristu, būs skolēni. Tas ir tas, kā mēs to darām. Mums ir izlaušanās istaba 6.–9. klasei, un darām visu, lai katru dienu arī kādas trīs, četras klases to apmeklē.  Tam strādā gan mārketings, gan sabiedriskās attiecības, pārdošana – viss, kam jābūt menedžmentā. 

Vai muzejpedagoģiju attiecināt tikai uz skolu jaunatni?

Jā, Ziedoņa muzejs to attiecina uz skolēniem. Tā kā esam jauns muzejs, ejam soli pa solim un vēl par tālākizglītību nedomājam. Arī muzejpedagoģiskās nodarbības nepiedāvājam visām klasēm. Esam diskutējuši, vai muzejam ir jāsagatavo stunda muzejā visiem vecumiem, vai tomēr tikai mērķgrupām? Mums ir pilnīgi skaidra nostāja par Murjāņiem – tur nevaram piedāvāt neko bērniem līdz 12 gadu vecumam. Pedagoģiskā programma Murjāņos mums ir vidusskolēniem. Tomēr divas reizes gadā notiek Ģimeņu dienas ar aktivitātēm arī mazākiem bērniem. Savukārt Sporta ielā, Ziedoņa bibliotēkā, ir pasākumi plašākai mērķauditorijai. Te nāk arī skolotāji un, piemēram, seniori. Viņiem šobrīd piedāvājam piecu lekciju ciklu “Nobela ēnā”. Lekcijā ar priekšlasījumu uzstājas kāds zinātnieks ar akadēmisku priekšlasījumu. Pēc tam aicinām viņu ierunāt audiofailā savu tekstu, ko tad jau tālāk var izmantot cilvēki ar redzes traucējumiem un neredzīgie.

Fonda “Viegli” nosaukums vairāk liek domāt par izklaidi, savukārt muzeja pamatlietas, kas ir krājums, pētniecība, ir ļoti nopietna darīšana. Kā tas viens otru papildina? 

Tādēļ tomēr nodalījām fondu “Viegli” no muzeja. Par vārdu “Viegli” esmu ļoti daudz domājusi. Aizdomājos, ko Imants saka par to. Šodien atvēru grāmatiņu un, neticēsiet, uzšķīru dzejoli “Viegli”! Ziedonis saka tā:

“Smagi dzimstam, smagi kapu rokam,

Apkārt valda smagums.

Šodien viegli ir būt smagam,

Grūti vieglam būt.” 

 

Fondam arī visādi iet, nav jau tā, ka visu laiku ir tikai viegli. Bet, kopumā ņemot, tas vārds palīdz. Mums ir tāds likums – katru nedēļu sapulcēs apspriežam savus notikumus, un, ja noticis kaut kas ne visai labs, noteikti izrunājam un analizējam, kāpēc tas ir labi. Tas ir mūsu stils, kā dzīvojam. Arī pārbaudījumi ir labi.  

 

_________________________________________________________________________________

 

1 “Ideju pavasaris” virsmērķis ir aicināt jauniešus radīt idejas, kas modina radošumu caur darbu, paradoksiem — apvienojot šķietami nesavienojamo. Tas izaicina jauniešus doties uz muzejiem, lai radītu saturu “Stundai muzejā”. 

2 Saukta arī par „Aleksandrijas muzeionu.” Tā bija zinātnes, literatūras un augstākās izglītības iestāde Aleksandrijā.