Muzeju speciālistiem

Vai Jūs vēlētos apmeklēt Rīgas sabiedriskā transporta muzeju?

Vai Jūs vēlētos apmeklēt Rīgas sabiedriskā transporta muzeju?

Nesen šādu jautājumu uzdevu arī www.muzeji.lv lasītājiem, lai LKA studiju programmas „Muzeji un kultūras mantojums” maģistratūras noslēguma darba vajadzībām uzzinātu potenciālo muzeja apmeklētāju viedokli.  

Pirms iepazīstināt ar pētījumu, īsi paskaidrošu tēmas izvēli. Atšķirībā no vairuma studentu, kuri studijas šajā LKA maģistratūras programmā uzsāk būdami muzejnieki un, ja arī nezina precīzu tēmu, tad vismaz ir droši par pētniecības virzienu, man šādas, ja tā var teikt „muzeja aizmugures” nebija – mana līdzšinējā profesionālā darbība nav bijusi saistīta ne ar muzeju nozari vispār, ne ar sabiedriskā transporta jomu. Tāpēc trešajā studiju semestrī, kad daļā no studiju priekšmetiem pētnieciskās tēmas analīze tiek iekļauta mācību procesā, man bija gan vairākas ieceres, gan joprojām šaubas par īsto, interesanto un pētīšanas vērto tēmu.

Šajā brīdī man talkā nāca gadījums – saruna, kurā uzzināju par faktu, ka jau kopš 20.gadsimta 70-to gadu beigām uzņēmuma Tramvaju un trolejbusu pārvalde (TTP) darbinieki sistemātiski krāja unikālus priekšmetus un dokumentārās liecības par Rīgas sabiedriskā transporta vēsturi ar mērķi izveidot uzņēmuma vēstures muzeju. Muzejs darbību uzsāka 1982.gadā, bet pastāvēja tikai kā TTP muzejs ar ierobežotām iespējām to apskatīt plašākai sabiedrībai. Arī pēc tam, kad kolekcija nonāca tagadējā īpašnieka SIA Rīgas satiksme pārziņā, tā atsevišķiem interesentiem ir apskatāma tikai uzņēmuma atvērto durvju dienās.

Gan no satura, gan veidošanās apstākļu viedokļa unikālās TTP muzeja kolekcijas esamība kļuva par pētāmo fenomenu manā maģistra darbā „Jauna muzeja veidošana. Rīgas sabiedriskā transporta muzeja ieceres analīze”, kurā centos rast atbildi, kā organizēt kādreizējā Rīgas sabiedriskā transporta uzņēmuma sabiedriskajā vēstures muzejā uzkrāto liecību par Rīgas sabiedriskā transporta sistēmas izveidošanos un attīstību saglabāšanu, jēgpilnu izmantošanu un komunikāciju.

Būtiski bija noskaidrot, vai TTP muzeja kolekcijai piemīt muzealizējama objekta pazīmes un, vai pastāv pietiekami priekšnosacījumi Rīgas sabiedriskā transporta muzeja izveidošanai, kā arī izvērtēt, vai iecere veidot šādu muzeju ir piemērotākais veids Rīgas sabiedriskā transporta nozares vēstures saglabāšanai un popularizēšanai, ņemot vērā muzeju veidošanās tendences modernajā laikmetā. Kā pētniecisko jautājums izvirzīju pieņēmumu, ka muzejs arī 21.gadsimtā ir atbilstošākā atmiņas institūcija, lai sabiedrības interesēs saglabātu, pētītu un komunicētu kultūrvēsturisko mantojumu. Pētījumā centos atbildēt arī uz jautājumiem, kādi aspekti ietekmē muzeja kā atmiņas institūcijas veidošanos mūsdienās? Ko iecere veidot muzeju nozīmē dibinātājam un ko no muzeja gaida sabiedrība? Vai jebkura muzeja dibināšanas ideja ir pamatota un, vai muzeja veidošana ir pienākums, ja izveidotajai kolekcija ir kultūrvēsturiska vērtība?

Pētījuma ietvaros tika sniegts atmiņas institūciju darbības formu un mērķu salīdzinošs izvērtējums un raksturoti muzeju dibināšanas teorētiskie un institucionālie aspekti, izvērtētas industriālā kultūras mantojuma kultūrpolitikas tendences Eiropā un apskatīti transporta nozari pārstāvošu muzeju darbības piemēri. Pētījuma gaitā pašai interesantākais bija TTP muzeja kolekcijas veidošanās apstākļu analīze, pētot kolekcijas kultūrvēsturisko vērtību un muzeoloģisko potenciālu.

Pastāv maz formāli šķēršļi, lai ikvienas privātpersonas tematisks sakrātu lietu kopums, ar profesionālo darbību vai māksliniecisko jaunradi saistītie priekšmeti un dokumenti vai kopienu raksturojošs vēstījums, kuram tiek dota publicitāte, tiktu nosaukts par muzeju[1].

Muzejs kā kolekcijas glabātājs nevar pastāvēt bez noteikta institucionāla ietvara, kas savukārt nodrošina muzeja ilgtspēju, radot tehniskos un administratīvos resursus muzeja darbībai. Muzejs par pilnvērtīgu, sabiedrības interesēm atbilstošu kultūras atmiņas institūciju var tikt uzskatīts vien tad, ja kompleksi ar veikt visas muzejam raksturīgās funkcijas – vākt, saglabāt, pētī un komunicēt. Pārējo atmiņas institūciju funkcijas ir šaurākas, pagātnes liecību saglabāšanu vispilnīgāk un, kas ir būtiski - sabiedrībai interesantākā veidā - var veikt tieši muzejs. Līdz ar to ir atzīstams, ka muzejs ir vispiemērotākā forma, lai vērtīga kolekcija, kas ir būtiska un nozīmīga laikmetu vai cilvēka darbības nozari raksturojoša liecība, tiktu saglabāta muzejā.

Analizējot, kādu vietu industriālais kultūras mantojums ieņem Latvijā, secināms, ka industriālais mantojums tiek apzināts un pētīts lielā mērā balstoties uz nozares entuziastu un vēsturnieku iniciatīvām, kā arī atsevišķu kolekcionāru vai kolekciju īpašnieku paveikto. Vairākas ieceres par industriālā mantojuma […] ekspozīcijām nav īstenotas, un, ja sabiedrības grupas vai indivīdi ir ieinteresēti atsevišķām tēmām [...]veltītu muzeju izveidē, tā ir nevalstiskā sektora vai pašvaldības kompetence[2].

Lai pilnvērtīgi nodrošinātu industriālā mantojuma atpazīšana un klasifikāciju Eiropas līmenī, tiek diskutēts par nepieciešamību izveidot atpazīstamu Eiropas līmeņa industriālā mantojuma marķējumu (European Label sites) un teritoriāli un tematiski saistīto mantojuma vietu tīklojumu (heritage constellations)[3]. Tas veicinātu sabiedrības izpratni un vēl lielāku līdzdalību industriālā mantojuma vērtības atzīšanā, iniciējot jaunu industriālā mantojuma objektu aizsardzību, saglabāšanu un izmantošanu.

Pilsētas sabiedriskais transports ir tā industriālā mantojuma sastāvdaļa, kur iespējams izveidot gan izzinošu, gan izklaidējošu pieredzes iegūšanas vietu un pētījuma laikā arī apstiprinājās maģistra darba hipotēze, ka muzejs ir vispiemērotākā forma tāda kultūras mantojuma saglabāšanai, kur īpaša nozīme ir ne tikai liecības dokumentārai fiksēšanai, bet trīs dimensiju priekšmeta pētniecības, interpretācijas un komunikācijas ar sabiedrību kompleksam risinājumam.

Maģistra darba uzdevums bija secināt, vai TTP kolekcijai ir kultūrvēsturiska nozīme, kādi apstākļi to pierāda, kā arī pamatot, vai kolekcijai piemīt muzeoloģiskais potenciāls - vai tajā ir pietiekami daudz autentisku, vēsturisku un nozīmīgu priekšmetu, kuri var kalpot par jauna muzeja krājumu. Izpētot informāciju par kolekcijas veidošanās apstākļiem, pētījumā tika secināts, ka, lielākā daļa no TTP kolekcijā iekļautajiem priekšmetiem ir autentiskas liecības, kurām vērtību piešķir gan to unikalitāte, gan personīgās lietas, kuru vērtību demonstrē sniegtais vēstījums. Pētījumā tika secināts, ka TTP kolekcijai kā kopumam piemīt muzealizējama objekta pazīmes kā industriālās jomas liecībai un, otrkārt, TTP kolekcijai ir kultūrvēsturiska vērtība kā kolektīvās (kopienas) kolekcionēšanas rezultātam.

Brīvu industriālu objektu nākotnes izmantošanai jāatrod risinājums, kas nav to nojaukšana vai iznīcināšana, lai nepieļautu vēsturiskā mantojuma izzušanu un tiktu saglabāta vēsturiskā atmiņa. Par labu iecerētā muzeja veidošanai runā divi būtiski aspekti - valsts kultūrpolitikas plānošanas dokumentos ir atzīts – Latvijā pietiekamā apjomā nav sekmēta industriālā mantojuma saglabāšana un ir privātpersonas iecere veikt savā īpašumā esošas Rīgas sabiedriskā transporta vēsturi atspoguļojošās kolekcijas muzealizāciju.

Būtiski, ka iecerētais muzejs ar sava krājuma veidu – pilsētas pasažieru pārvadājumu transporta līdzekļu kolekciju ir unikāls Latvijas un Baltijas valstu mērogā, jo kolekcijas īpašnieks var lepoties gan ar autentisku ēku, kurā plāno izvietot muzeju, gan sliežu ceļiem, kurus izmantot kā elementus muzeja piedāvājumā, kas to būtiski atšķirtu no citiem tehniskajiem muzejiem Rīgā. Sabiedrība var iegūt jaunu, industriālajam kultūras mantojumam veltītu muzeju, attiecīgi industriālā kultūras mantojuma vieta un objekti var tikt izmantoti kultūras tūrisma produktu attīstībai, topošais muzejs var veidot gan pastāvīgo ekspozīciju, gan „kustīgo” eksponātu apskates vietas. To, ka sabiedrībai varētu būt noturīga interese par Rīgas sabiedriskā transporta vēsturei veltītu muzeju, apstiprina maģistra darba vajadzībām veiktās aptaujas dati, jo 80% no 210 respondentiem atbildēja, ka ir apmeklējuši gan esošos tehniskos un industriālos muzejus Rīgā, gan izsaka apstiprinājumu apmeklēt arī jauno sabiedriskā transporta muzeju.

Ņemot vērā pašlaik noteiktos Rīgas sabiedriskā transporta pakalpojuma organizēšanas principus un normatīvo regulējumu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas jomā un arī muzeju darbībā, pētījumā secināju, ka nav citas juridiskas un fiziskas personas, izņemot kolekcijas īpašnieku SIA Rīgas satiksme, kuram būtu pieejams gan ar pilsētas sabiedriskā transporta attīstību saistītais vēsturiskais mantojums, gan modernā infrastruktūra, piederētu jau izveidots šo nozari raksturojošu liecību un priekšmetu kopums, kā arī būtu vēlme un atbilstoši resursi ieceres par Rīgas sabiedriskā transporta muzeja izveides īstenošanai. Ja privātpersona ir īpašnieks vērtīgai un nozīmīgai kolekcijai, nebūtu pieļaujams, ka muzealizēšanas process nenoslēdzas ar prezentāciju, jo tādā gadījumā muzealitāti ieguvušo objektu vērtība samazinās.[4]

Pētījums apliecināja, ka iecerētais Rīgas sabiedriskā transporta muzejs var būt institūcija, kura veidos izpratni un pozitīvu attieksmi par Rīgas industriālo kultūras mantojumu kopumā un atradīs mūsdienu sabiedrību uzrunājošus izteiksmes veidus, lai nodrošinātu TTP vēstures muzeja uzkrāto unikālo liecību par Rīgas sabiedrisko transportu pieejamību sabiedrībai.

Ar pētījumu „Jauna muzeja veidošana. Rīgas sabiedriskā transporta muzeja ieceres analīze” var iepazīties LKA bibliotēkā.

Mg.art. Inita Andžāne

01.08.2016.


[1] Muzeju likums, Saeima 15.12.2005. Pieejams http://likumi.lv/doc.php?id=124955. Prasības par obligāto akreditāciju neattiecas uz visiem muzejiem.

[2] Kultūrpolitikas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam „Radošā Latvija”. Muzeju nozares stratēģija, http://www.km.gov.lv/lv/dokumenti/planosanas_doc.html 

[3] Industrial Heritage and Agri/Rural Tourism in Europa, EP Transporta un tūrisma lietu komitejas ziņojums, 2013 http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/etudes/join/2013/495840/IPOL-TRAN_ET(2013)495840_EN.pdf

[4] Sedleniece, Una. Muzeju analīze – efektīvas muzeju pārvaldības instruments. Maģistra darbs. Latvijas Kultūras akadēmija, Rīga, 2010.