Muzeju speciālistiem

Saruna ar Diānu Pelaku

Diāna Pelaka,

Alūksnes muzeja direktore no  2017.gada 28.janvāra

1.       Kas būtu trīs – četras būtiskākās lietas, rakstura īpašības, aizraušanās, kas raksturotu Tevi kā personību? Nedaudz pastāsti par sevi.

Esmu radošs cilvēks jau kopš bērnības. Piedalos dažādos pašdarbības kolektīvos, esmu dejojusi tautiskās dejas, tagad dziedu korī un ansamblī, solo un spēlēju klavieres. Esmu piedalījusies teatralizētos uzvedumos. Organizēju pasākumus. Visa mana dzīve ir saistīta ar kultūru. Komunikācija ar sabiedrību mani aizrauj. Man ir būtiski sevi radoši piepildīt un profesionāli pilnveidot.

2.       Kura grāmata/filma/personība/notikums uz tevi ir atstājusi vislielāko ietekmi gan profesionāli, gan personīgi?

Šobrīd filmām un grāmatām atliek maz laika. Pašlaik visa mana lasāmviela ir likumi, noteikumi utt., bet man patīk filmas, kuru sižets ir saistīts ar karu. Gaidu filmas Dvēseļu putenis iznākšanu. Tagad, kad strādāju muzejā uz šiem procesiem skatos daudz savādāk, analizēju situācijas, līdzpārdzīvoju ciešanās, izvērtēju visu iesaistīto pušu rīcību. Manu interesi par karu ietekmē arī profesionālā interese par 7. Siguldas kājnieku pulku, kas bija dislocētas Alūksnes Jaunajā pilī. Šie stāsti galveno kārt nav ar laimīgām beigām. No grāmatām man patīk grāmatas ar piedzīvojumu saturu.

3.       Kāds ir Tavs ceļš līdz muzejam un kā izdarīji šo izvēli – strādāt muzejā. Kas tajā šķita pievilcīgs, aizraujošs, izaicinošs.

Mans darba ceļš muzejā sākās kā izglītojošā daba un darba ar apmeklētājiem speciālistei. Nostrādāju gadu šajā amatā un tad pieteicos uz direktora amata vietu. Jau pirms kāda laika pretendēju uz direktora vietu, bet nebiju tam vēl īsti gatava. Tagad pēc gada, kas tika nostrādāts muzejā, ar uzkrāto pieredzi biju jau daudz gatavāka, sapratu muzeja būtību, mērķus, bija skaidrs kā muzejs darbojas, iepazītas daudzas praktiskas lietas.

Muzeja darbā mani aizrauj tas, ka te satiekas daudz dažādas lietas – māksla, vēsture, dažādi pasākumi, tas viss mani aizrauj, interesē un rada vēlmi padziļināti to apgūt. Muzejs ir vieta, kur gandrīz katrs var atrast kaut ko savām interesēm atbilstošu.

4.       Kāds tavuprāt ir MUZEJS 21.gadsimtā. un kāda ir Tava līdzšinējā pieredze muzeju jomā!

21.gadsimta muzeji kļūst arvien digitalizētāki, audiovizuāli, sociāli aktīvāki un pieejamāki sabiedrībai. Jūtama lielāka sabiedrības interese par muzeja krājumu un pētnieciskajiem darbiem. Aug izstāžu veidošnas un iekārtošanas profesionalitāte, ievērojami uzlabojas iespējas nodrošināt krājuma priekšmetu saglabāšanu.

Viens no tādiem spilgtiem, pēdējā laika profesionāliem savilņojumiem bija jaunā Tartu muzeja apmeklējums. Muzejs ir grandions, tajā ir ļoti daudz informācijas. Personīgi man sķiet, ka pat par daudz. Tāpēc man labāk patīk vidēja lieluma muzeji. Tāpat ļoti patīk muzeji ar interjeru, un tādi, kuri atrodas arhitektoniski nozīmīgās ēkās.

5.       Kāds šobrīd ir tevis vadītais muzejs un kādu to redzi pēc pieciem gadiem? Ideālā vīzija.

Šobrīd aktuālākais jautājums ir muzeja inženierkomunikāciju sakārtošana, lai varētu uzsākt darbu pie pils vēsturiskās pārbūves un sienu un griestu gleznojumu restaurācijas. Tāpat strādājam pie kvalitatīvāka un plašāka piedāvājuma izstrādes, kā piemēram kāzu programma. Viens no aspektiem ir pils parka attīstība un vienota, aristokrātiska ansambļa izveide pilij un parkam.

6.       Kas tevi iepriecina un kas apbēdina raugoties uz muzeju nozari Latvijā?

Iepriecina muzju attīstība, kura lielā mērā iespējam pateicoties projektu konkursiem un papildus finansējuma piesaistes iespējām. Ieprieciana Muzju nakts aktivitātes, tas ir viens no muzja galvenajiem gada pasākumiem un piedāvājumi kļūst aizvien kvalitatīvāki un daudzveidīgāki.

Diemžēl apbēdina darbinieku resursu trūkums un dabinieku atalgojums.

7.       Kā sevi raksturo kā vadītāju?

Esmu komunikabla un vienmēr vērsta uz kompromisu. Cenšos atrast zelta vidusceļu. Man ļoti būtiska ir laba komanda, kur visiem ir skaidrs mērķis, uz kuru kopā ejam. Būtisks ir veselīgs mikroklimats darbā, darbinieku profesionalitāte, elastīgums, nebaidīties pieņemt jaunus izaicinājumus, sadarbība ar kolēģiem un cilvēciska sapratne.  

8.       Kāds būtu labākais muzeja pārvaldes modelis 21. gs. un kā vērtē šobrīd pastāvošo muzeju struktūru, lēmumu pieņemšanas, darbinieku iesaistes modeli. Kas no esošā pārvaldes un likumdošanas ietvara traucē, kas palīdz?

Aizvien aktuāls ir muzeja jēdziena lietojums, mēs šobrīd strādājam pie tā, kā pārdēvēt novadā neakreditētos muzejus, tie kļūs par krātuvēm un novadpētniecības centriem.

9.       Kādām būtu jābūt muzeja veidoto izstāžu, ekspozīciju, pasākumu, akciju tēmām, lai piesaistītu sabiedrības uzmanību, izraisītu interesi?

Cik esmu novērojusi Alūksnes muzejā, apmeklētājiem ļoti patīk, ka apskatītā tēma saistās ar viņu personīgi, vai nu viņš ir piedzīvojis konkrēto vēstures posmu, piedalījies pasākumā utt. Piemēram, mums bija izstāde par Alūksnes rūpkombināta darbību 1940 – 1960tos gados. Izstāde bija labi apmeklēta no cilvēkiem, kas tur strādāja, viņi laprāt dalījās atmiņās par šo laiku, dāvināja priekšmetus. Ir izveidojusies tradīcija katru gadu uz pilsētas svētkiem organizēt Alūksnes mākslinieku darbu izstādi, kas arī ir ļoti apmeklētas. Savējiem jau interesē, ko savējie ir “saražojuši”. Tāpat interesē lietas, kas saistītas ar valsts apziņu, piemēram, 7. Siguldas kājnieku pulka vēsture. Un protams, lielākā vērtība un interese apmeklētājiem ir par pašu pili. Alūksnes muzejs atrodas vēstures piemineklī – Alūksnes Jaunajā pilī, kas ir celta 19.gs.vidū pēc baronu fon Fītinghofu pasūtījuma. Pils sienas un griesti slēpj greznus gleznojumus. Mūsdienu cilvēks tiecas pēc tā senā, noslēpumainā, apslēptā.

10.   Pēdējā gada laikā muzeju nozarē Latvijā ir daudz jaunumu. Kas no visa redzētā ir tas īpašais, kas pārsteidza, iepriecināja, varbūt arī satrieca Tevi kā personību?

Iepriecina muzeju sadarbība ar citām institūcijām un biedrībām, iesaiste dažādos vietējos un starptautiskos projektos, piemēram Alūksnes muzejs šogad ir iesaistījies vairākās akcijās - „Apceļo Latvijas pilis un muižas”, „Vidzemes šosejas pieturas” un “Apceļo Latvijas muzejus”.

11.   Pēdējā gada laikā pārsteidzošākais, aizkustinošākais, gandarījumu sniedzošais notikums Tavā muzejā?

Gandarījumu sniedz tas, ka Alūksnes pašvaldība ir piešķīrusi līdzekļus Alūksnes Jaunās pils būvprojekta izstrādei. Tas ir pirmais lielais solis ceļā uz pils vēsturisko apbūvi un restaurāciju.

Aizkustina pagājušā gada nogalē, kāpņu telpā, nelielā daļā veiktā restaurācija, kuras laikā tika atklāti baronu fon Fītinghofu dzimtas ģerboņi uz griestu sijām. Nesen ir restaurēta raga taure, kura tika atrasta arheoloģiskajos izrakumos Alūksnes Livonijas ordeņa pilī, kas tagad papildina ekspozīciju „Laikmetu mielasts”. Prieks ir par tradicionālajiem pasākumiem, kā Saules saukšana vasaras Saulgriežu rītā pie gleznainā Alūksnes ezera, pilsētas svētku ietvaros organizētā Mākslas pļava un gleznošanas meistarklases.

12.   Kāpēc tavuprāt cilvēkiem būtu jāiet uz muzeju? Kur atrast tam motivāciju?

Tā ir laba brīvā laika pavīdīšanas iespēja ar iespēju pašizglītoties, iespēja ar vēsturi iepazīties uzskatāmā veidā – caur priekšmetiem un to stāstiem. Motivāciju veicina arī personīga iesaiste izstāžu un pasākumu organizēšanā.

13.   Vadītājam jāspēj ne tikai pārvaldīt ikdienas procesus muzejā, bet arī iedvesmot, pārvarēt krīzes situācijas. Kas ir tas, kas palīdz atgūt līdzsvaru, kur smel enerģiju, kā atjauno spēkus?

Kā jau iepriekš minēju, spēkus atgūstu radoši izpaužoties, aizejot uz kori vai ansambli izdziedāties. Patīk apmeklēt brīvdabas pasākumus un motokrosu. Atjaunojos esot kopā ar ģimeni, dodoties kopīgos izbraucienos.

14.   Kas Tavuprāt ir lielākais izaicinājums Tavam muzejam un Latvijas muzeju nozarei? Un kas ir lielākais sasniegums pēdējo gadu laikā?

Lielākais izaicinājums ir Latvijas simtgades svētku sagaidīšana, svinēšana un pavadīšana, “dāvanas” sagatavošana Latvijai, Alūksnei.

Šobrīd strādājam pie priekšmetu atlases Latvijas muzeju kopizstādei uz valsts simtgadi, domāju šī izstāde ir liels izaicinājums nozarei kopumā.