Latvijas muzeju katalogs

MUZEJU BIEDRĪBA

Skolas iela 12, Madona, LV - 4801

  • phone:  +371 29418187
GADA BALVU ATBALSTA:




Muzejs kā vērtību sistēmas veidotājs

 

1. aprīlis. 2015 – 30. novembris. -1

Pašlaik Latvijas muzeju nozares profesionāļu vidū notiek nozares stratēģijas projekta apspriešana, jo tas ir dokuments, kas noteiks muzeju attīstību nākamajā plānošanas periodā. Kultūras ministrijas Muzeju nozares autoritātes un muzeju darbinieki izsaka savus viedokļus un diskutē par ieteikumiem nozares stratēģijas uzlabošanai. Latvijas muzeju Padomes priekšsēdētāja, Tukuma muzeja direktore Agrita Ozola uzsver, ka muzejiem šajā dokumentā jāpozicionējas kā vērtību sistēmas veidotājiem.

-          Kas, jūsuprāt, slēpjas aiz frāzes: muzejs kā vērtību sistēmas veidotājs?

-          Diemžēl man jāatzīst, ka mūsdienu sabiedrības vērtību sistēma ir visai savdabīga, uz primāro vajadzību apmierināšanu vērsta. Bieži vien augstu tiek vērtētas lietas un norises, kas nozīmīgas tikai „šeit un tagad”, kam jau tuvākajā nākotnē nebūs nekādas jēgas. Modē ir kičs, ko bieži vien uzdod par vērtību. Muzeju iespējas šajā postpadomju kultūras telpā faktiski netiek izmantotas un bieži vien arī paši muzeji nav pietiekami aktīvi savas lomas identificēšanā un realizēšanā.

Ir vērts identificēt tās tēmas, vietas un kustamā mantojuma objektus, kas simbolizē Latvijas vēstures nozīmīgākos notikumus un norises un veido kultūrvides vērtību skalu un izvēloties atbilstošu muzealizācijas veidu - dokumentēšanu, saglabāšanu muzejā, eksponēšanu, izmantošanu pētniecībā, radošo industriju stimulēšanai un kultūras tradīciju uzturēšanai. Ir nepieciešams izstrādāt Nacionālajā muzeju krājumā ietvertā mantojuma uzturēšanas, saglabāšanas, pētniecības, restaurācijas un izmantošanas programmu atbilstoši identificētajai vērtību sistēmai. Tikai tā varētu mēģināt līdzsvarot muzeju sistēmu un parūpēties par tās ilgtspēju.  

-          Kā to panākt?

-          Muzeju nozares statēģijā ir jāparedz programma, kas nodrošina mērķfinansējumu Nacionālā muzeju krājuma saglabāšanai un papildināšanai ar Latvijas valstij nozīmīgiem objektiem, kā arī to daudzveidīgai izmantošanai. Ir jārada tāds muzeju attīstības instruments, kas spēj veicināt kvalitatīvus pētījumus muzeju teorētiskās domas attīstībai, kā arī  muzeju darbībai aktuālos kvantitatīvos pētījumus. Tie nepieciešami, lai identificētu muzeju dažādās lomas sabiedrībā un pilnvērtīgāk izmantotu muzeju potenciālu mūsdienu sabiedrības vērtību sistēmas veidošanā. Latvijas muzeju sistēmas kā kopuma stiprināšanā un pilnvērtīgā izmantošanā mūsdienu sabiedrības vērtību sistēmas veidošanā.

-          Muzeji nekad nebūs pelnītāji, taču tiem ir būtiska loma tūrisma attīstībā, kā arī citu nozaru attīstības stimulēšanai.

-          Muzejam būtu jāpozicionējas kā ekonomikas attīstības stimulētājam. Šobrīd Rīga ir viens no iecienītiem Eiropas tūrisma galamērķiem un Rīgas centrā esošie muzejiem ir sava vieta tūrisma plūsmas piesaistē līdzās citiem apskates un izklaides objektiem, kā arī viesnīcām un restorāniem. Rīgā esošajiem muzejiem varētu būt vēl lielāka nozīme tūrisma attīstībā, ja būtu radītas atraktīvas ekspozīcijas un tūristiem nepieciešamā infrastruktūra, ieskaitot muzeju kafejnīcas un muzeju veikalus, kas nodrošina kvalitatīvu un daudzveidīgu suvenīru klāstu. Diemžēl muzeji ārpus Rīgas, īpaši - muzeji attālākos reģionos, lielākoties nav spējīgi sekmīgi konkurēt tūrisma tirgū atraktīva produkta neesamības un mūsdienu prasībām ne vienmēr atbilstošas infrastruktūras dēļ. Valsts un pašvaldību muzeju iespējas konkurēt ar privātajiem muzejiem un izklaides objektiem ierobežo tas, ka pārāk stingri tiek reglamentēta to finanšu un saimnieciskās darbība. Muzeju konkurētspēju neveicina zemais personāla atalgojums. Muzeju personāls noveco, bet jaunus un zinošus speciālistus ar zemām algām un lielo darba apjomu nav iespējams iekārdināt.

-             Vai redzat kādu risinājumu šai situācijai?

-          Domāju, ka būtu jāizstrādā muzeju ekonomiskās attīstības programma, kas balstīta uz pētījumiem par muzeju potenciāla daudzveidīgajām izmantošanas iespējām ekonomikas stimulēšanai. Uzskatu, ka jārada iespēja muzejiem pretendēt uz mērķfinansējumu ekspozīcijām un infrastruktūras attīstībai. Latvijā ir tikai dažas muzejiem speciāli projektētas un būvētas ēkas; lielākoties muzeji atrodas vecās un pielāgotās ēkās, kas turklāt vēl ir arī arhitektūras pieminekļi. Kaut arī pēdējos desmit gados veikta vairāku muzeju ēku rekonstrukcija, darāmā vēl ļoti daudz.

Būtu jāattīsta arī muzeju krājuma saglabāšanas un restaurācijas programma. Tikai daži procenti no visa bagātā Nacionālā muzeju krājuma tiek eksponēti. Lielākā daļa priekšmetu nerestaurēti guļ krātuvēs, kas turklāt ir absolūti nepiemērotas nacionālas nozīmes kustamo kultūras mantojuma pieminekļu glabāšanai. Latvijā joprojām nav mūsdienu prasībām atbilstošu muzeja krātuvju un restaurācijas darbnīcu. Restaurācijas nozares attīstība netiek atbalstīta. Jau vairākus gadus spēkā ir noteikums, ka muzejiem ir jānovērtē savi krājumi naudas izteiksmē un jāņemt tie grāmatvedības uzskaitē. Ko līdz apzināt muzeju krātuvēs “gulošos miljonus”, ja tie netiek likti lietā un netiek radīti apstākļi, lai tos pilnvērtīgi izmantotu. Diemžēl jāatzīst, ka šobrīd muzeju attīstībā tiek ieguldīts pārāk maz, lai neteiktu, ka nemaz. Tai pat laikā no muzejiem tiek  prasīts daudzveidīgs un tūristus piesaistošs produktu klāsts – ekspozīcijas, izstādes, programmas, pasākumi. Lai stiprinātu muzeju konkurētspēju un pilnībā izmantotu to iespējas tūrisma piesaistē, svarīgi būtu veikt ieguldījumus infrastruktūrā, krājuma saglabāšanā un personāla attīstībā, kā arī veikt tādas izmaiņas muzeju darbību reglamentējošajā normatīvajā bāzē, kas nodrošina atbalstu muzeju ilgtspējai un radītu tādus apstākļus, kuros būtu iespējams ne tikai pilnvērtīgi izmantot muzeja resursus, bet arī saglabāt tos nākamajām paaudzēm.

-          Kāds ir muzeju ieguldījums reģionālajā attīstībā?

-          Muzeju sistēma aptver visu Latvijas teritoriju, tomēr lielākā muzeju koncentrācija vērojama tieši galvaspilsētā un tās tuvumā. Laukos un mazpilsētās dominē lokālas nozīmes novadpētnieciska rakstura muzeji, kas piesaista tikai ierobežotu vietējo iedzīvotāju loku un maz interesē plašāku sabiedrību. Pilnībā netiek izmantots arī bijušo rajona mēroga muzeju potenciāls, jo vairumā gadījumu šie muzeji administratīvi teritoriālās reformas rezultātā sašaurinājuši savu darbību un kļuvuši par nelielu novadu muzejiem, kas vairs neturpina agrāk veikto darbu pilnā apjomā. Šie muzeji neturpina papildināt krājumu un neturpina arī iesāktās pētnieciskās tēmas, tie sašaurina ekspozīciju tematisko spektru.

-          Kāds ir viens no stratēģijas galvenajiem mērķiem?

-          Izstrādāt priekšlikumus muzeju hierarhiskā atbalsta un attīstības sistēmas izveidei visā Latvijā, lai veicinātu gan nacionālā, gan reģionālā, gan vietējā mēroga muzeju sabalansētu un sinerģisku attīstību. Īpaši būtu stiprināma reģionālas nozīmes muzeju kapacitāte un attīstāmas to iespējas, jo tie pēdējo gadu laikā palikuši tādā kā pabērna lomā. Uzskatu, ka valstij ir jāuzņemas atbildība par savām kultūras vērtībām un institūcijām, kas glabā mantojumu, bet tai pat laikā muzejiem arī būtu jāmeklē problēmu risinājumi. Pieredze liecina, ka muzeju sadarbībā slēpjas lielas iespējas, tādēļ uzskatu, ka vajadzētu veicināt visu līmeņu - nacionālo, reģionālo un lokālo -muzeju sadarbību, lai veidotu saturiski jaunus pētījumus, identificētu Latvijas vēsturē un mūsdienu sabiedrības identitātei nozīmīgus objektus un priekšmetus, veidotu vērtīgus tūrisma produktus un popularizētu Latvijas kultūrvides vērtības.

-          Īpaši tas svarīgi muzejiem reģionos!

-          Uzskatu, ka ir nepieciešama reģionālo muzeju kapacitātes stiprināšanas programma, ietverot tajā krājumu papildināšanas, pētniecības, ekspozīciju un izglītības sadaļas, kā arī pasākumus institūciju kapacitātes nostiprināšanai. Reģionos ir ļoti ierobežotas iespējas piesaistīt jaunus un konkurētspējīgus darbiniekus, jo reģionu vide pati par sevi nespēj konkurēt ar Rīgas iespējām.

-          Kā jūs vērtējat muzeju akreditācijas sistēmu?

-          Domāju, ka akreditācija vērtējama kā efektīgs muzeju attīstību veicinošš instruments. Akreditācijas process notiek jau gandrīz 15 gadus. Uzskatu, ka muzeju attīstība lielā mērā šajos gados bijusi muzeju iekšējo resursu optimizācijas noteikta un akreditācijas procesā muzeju darbinieki ir ļoti daudz mācījušies un daudz paveikuši. Domāju, ka nepieciešams izvērtēt un iespējams arī optimizēt muzeju akreditācijas sistēmu, lai pilnvērtīgāk izmantotu tās iespējas muzeju atbalstam, jo īpaši reģionālas nozīmes muzeju attīstībai.

Uzskatu, ka jāatbalsta arī autonomo un privāto muzeju veidošanas un attīstības iniciatīvas atbilstoši muzeju nozares politikas nostādnēm. Kā zināms, privātajiem muzejiem nav obligāta akreditācija. Šobrīd jebkura privātpersona vai organizācija var izveidot kaut ko, kas tiek saukts par muzeju, bet īstenībā nemaz nav muzejs.  Bieži vien tās ir atrakciju tipa izklaides vietas, kas neveic muzeja funkcijas, bet piesaista apmeklētājus, izmantojot muzeja izkārtni. Būtu jāizstrādā tādi privāto muzeju reģistrācijas noteikumi, kas nepieļautu muzeja nosaukuma un jēgas deformāciju.

-          Muzejiem kā Rīgā, tā arī reģionos ir milzīga loma izglītojošā darba veikšanā, nacionālas pašapziņas un identitātes nostiprināšanā.

-          Muzeji darbojas mūžizglītības sistēmā – formālajā un neformālajā izglītībā -, piedāvājot daudzveidīgu tēmu izvērsumu ekspozīcijās un dažādās programmās, tomēr to devums, īpaši - formālās izglītības sistēmai, varētu būt krietni lielāks. Nacionālā muzeju krājuma potenciāls ir pietiekams, lai muzeji spētu piedāvāt vispārējās un arī speciālās izglītības iestādēm, kā arī atsevišķām augstākās izglītības studiju programmām nepieciešamo pētniecisko bāzi, kā arī iespējas iegūto zināšanu nostiprināšanai, prasmju un iemaņu veidošanai nepieciešamo vidi. Lai to panāktu nepieciešama cieša Kultūras ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas institūciju sadarbība muzeju un izglītības iestāžu iespēju un vēlmju tuvināšanai. Būtu svarīgi radīt tādu instrumentu, kas veicina izglītības iestāžu un muzeju ciešu sadarbību, formālajā izglītībā sasniedzamo mērķu un uzdevumu efektīvākai sasniegšanai, turklāt plaši izmantojot muzeju potenciālu un resursus.

Nepieciešams izveidot muzejpedagoģisko programmu un muzeju radīto profesionālās pilnveides kursu atbalsta programmu, kas veicina izglītības iestāžu un muzeju sadarbību un palīdzētu efektīvāk izmantot abu institūciju potenciālu un iespējas. Daudzviet Latvijā muzeji piedāvā skolām profesionāli sagatavotas izstādes un programmas, tomēr tikpat daudzos muzejos vēl trūkst izpratnes par skolas vajadzībām. Daudzās skolās, savukārt, pietrūkst izpratnes par muzeja iespējām, tāpēc vajadzētu veicināt muzeju un izglītības iestāžu sadarbību, popularizēt labās prakses piemērus, organizējot seminārus, kursus, varbūt pat ieviešot balvu, kas motivē gan skolas, gan muzejus attīstīt sadarbību. Domāju, ka Kultūras ministrijai un Izglītības un zinātnes ministrijai būtu jārisina šie jautājumi ciešā savstarpējā sadarbībā un rosinot arī pilsētu un novadu Izglītības pārvaldes būt aktīvākām, lai nodrošinātu programmas „Kultūras skolas soma” realizāciju visā Latvijas teritorijā.

-          Vai muzeju loma sabiedrības integrācijā ir pietiekami novērtēta?

-          Latvijas kultūrvide izsenis bijusi un joprojām ir multikulturāla un arī muzeju krājumos pārstāvēts plašs priekšmetu spektrs, kas būtu izmantojams sabiedrības integrācijas veicināšanai. Kaut arī Latvijā ir muzeji, kas izmanto iespējas tuvināt dažādās sabiedrības grupas un veicināt vienotas sabiedrības veidošanos, tomēr muzeju potenciāls šajā jomā nav pietiekami izmantots. Jāatzīmē, ka sabiedrībā un arī muzejos pastāv zināmi stereotipi izpratnē par to, kas ir integrācija. Domāju, ka šajā virzienā vēl ļoti daudz jāstrādā. Viena no iespējām, ko varētu izmantot, ir veidot pētniecības veicināšanas programmu, lai paplašinātu muzeju un pētnieku iespējas veikt saturiski nozīmīgus pētījumus Latvijas vēsturē, vienlīdz lielu uzmanību pievēršot mazākumtautību kopienu vēsturei un arī Latvijas kultūrvēsturei kopumā, tādējādi pakāpeniski mainot stereotipus, kas bieži vien traucē sabiedrības integrācijas procesus. Domāju, ka arī ekspozīciju modernizācijas programmas ietvaros varētu atbalstīt muzeju, pētniecisko institūciju un sabiedrisko organizāciju un dažādu etnisko grupu iedzīvotāju sadarbību. Noderētu arī atbalsta programma Latvijas mūsdienu sabiedrības dažādo etnisko grupu, tai skaitā, emigrācijā dzīvojošo latviešu dzīves dokumentēšanai, un atbilstošu muzeja priekšmetu vākšanai un izmantošanai ekspozīcijās, stacionārās un ceļojošās izstādēs. Tas varētu būt viens no veidiem, kā sekmēt piederības apziņu Latvijai un veidot latviskās identitātes jēgu.

Diemžēl pieaug to Latvijas iedzīvotāju skaits, kas kaut kādu iemeslu dēļ negrib vai nevar apmeklēt muzejus. Turklāt lauku rajonos šo iedzīvotāju skaits pieaug. Vieni nevar nokļūt līdz muzejam finansiālu apstākļu dēļ, citi – sabiedriskā transporta neesamības dēļ, vēl citi – intereses un zemā izglītības līmeņa dēļ. Par šīm iedzīvotāju grupām būtu jāparūpējas, īpaši par tiem, kas savas dzīves laikā muzejus ir labprāt apmeklējuši, bet pensijā aizgājuši to vairs nevar atļauties. Domāju, ka vajadzētu šo sociāli atstumto sabiedrības grupu, jo īpaši – pensijas vecuma iedzīvotāju – potenciālu izmantot plašāk, piemēram, iesaistot brīvprātīgo kustībā. Atbalstu arī bezmaksas apmeklējumu skolēnu grupām. Nepieciešams arī atjaunot valsts Nodarbinātības aģentūras programmu skolēnu nodarbināšanai muzejos un citās organizācijās vasaras periodā, kā arī izmantot muzeju iespējas bezdarbnieku pārprofilēšanā.

-          Diskutējot ar kolēģiem par Muzeju nozares stratēģiju, ir aktualizējies jautājums par muzeju digitālajā vidē. Kāds ir jūsu viedoklis šajā aspektā?

-          Muzeja darbības pamatā ir materiālās kultūras liecības, tomēr mūsdienu informācijas sabiedrībā arvien lielāku nozīmi ieņem digitālie mēdiji, kas, protams,  nevar aizstāt autentisko muzeja priekšmetu, bet var palīdzēt to popularizēt ļoti plašai auditorijai. Latvijas muzeji savu iespēju robežās darbojas arī digitālajā vidē, tomēr tie nebūt nav spējuši izmantot savu potenciālu un padarīt savu krājumu, savas izstādes un citus produktus, sabiedrībai plaši pieejamus.

Jau vairākus gadus notiek darbs pie Nacionālā muzeju kopkataloga veidošanas, bet joprojām nav radīta tāda sistēma, kas tiešām atvieglotu muzeju darbu. Turklāt muzejiem trūkst resursu, lai efektīgi darbotos digitālajā vidē. Joprojām neskaidrs ir arī NMKK uzturēšanas jautājums. Nākamajā plānošanas periodā nepieciešams atrisināt visus ar NMKK optimizāciju, uzturēšanu un attīstību saistītos jautājumus, ieskaitot autortiesību lietas. Varbūt ir vērts sākt ar pavisam vienkāršu jautājumu: radīt iespēju importēt datus no NMKK uz Kultūras karti. Tas tikai atvieglotu muzeju darbu un ļautu atlicināt vairāk laika tiešajam darbam.

-          Šobrīd eksistē tikai simbolisks valsts atbalsts muzejiem krājuma dokumentēšanas, izpētes un pieejamības nodrošināšanā, pat VKKF mērķprogrammas joprojām nav atjaunotas līdzekļu trūkuma dēļ.

-          Lai panāktu augstas kvalitātes produkta nonākšanu digitālajā vidē būtu darāms ļoti daudz: būtu jārūpējas par muzeju kapacitātes stiprināšanu pētniecībā, jārada iespējas personāla motivācijai un kvalifikācijas celšanai, mūsdienīgas programmatūras un materiālās bāzes nodrošināšanā. Vajadzētu atbalstīt muzeju virtuālo ekspozīciju, izstāžu un pedagoģisko programmu veidošanu digitālajā vidē, kā arī muzeju, izglītības iestāžu, pētniecisko institūciju un sabiedrības iniciatīvas grupu sadarbību šo produktu attīstībā.

Kā redzat vēlmju un vajadzību saraksts ir visai garš un to vēl krietni varētu papildināt. Lai diskutētu pat Muzeju nozares stratēģijas redzējumu un kultūrpolitiskajiem uzstādījumiem, Tukuma muzejs aicina nozares profesionāļus uz sarunu 13. martā plkst. 11.00 Durbes pilī Tukumā, M. Parka ielā 7, interesentus lūdzot pieteikties līdz 11. martam.

 

Interviju sagatavoja: Dace Kārkla

 
blog comments powered by Disqus