Latvijas muzeju katalogs

MUZEJU BIEDRĪBA

Skolas iela 12, Madona, LV - 4801

  • phone:  +371 29418187
GADA BALVU ATBALSTA:




Galvenais ir saturs

 

Jaunajā LMB mājas lapā ieviešot sadaļu Intervijas, kā viens no pirmajiem noteikti jāintervē nozares galvenais ierēdnis, KM Muzeju un vizuālās mākslas nodaļas vadītājs Jānis Garjāns.

Ineta Zelča Sīmansone: Kā tu no nozares pārvaldības viedokļa raugoties vērtē pagājušo gadu?

Jānis Garjāns: Galvenais vērtētājs droši vien ir apmeklētājs. Apkopojot statistiku, galvenokārt, no valsts muzejiem, manuprāt, svarīgi un labi ir tas, ka par spīti sociālekonomiskajam fonam, kurā muzeji ir bijuši spiesti dzīvot, nav krasa apmeklētības krituma, ko varētu sagaidīt, ņemot vērā dramatiskos finansējuma samazinājumus kopš 2008.gada. Nozare par spīti samazinājumiem ir spējusi darboties, radīt piedāvājumu, un atsaucība no apmeklētāju puses ir bijusi. Lai arī tas izklausīsies paradoksāli, par spīti visam iepriekš minētajam nevar nepamanīt, ka ir noticis arī zināms attīstības process. Šeit, protams, ir jānošķir muzeju infrastruktūra un muzeju saturs. Runājot par infrastruktūru, salīdzinoši vairāk kā citos periodos ir redzami rezultāti – Mākslas muzeja Rīgas Birža atklāšana augusta beigās, šogad septembrī noslēdzas nozīmīgs infrastruktūras sakārtošanas projekts Turaidas muzejrezervātā – tiek pabeigta rekonstrukcija un tiek atklāta ekspozīcija pēdējā no četriem Turaidas muzejrezervātā restaurētajiem objektiem - Muižkunga vecajā mājā. Tāpat tas, kas notiek novados – Valmierā, Cēsīs, Kuldīgā, Jelgavā, Tukumā, Bauskā, Limbažos, kur ir bijuši nozīmīgi ieguldījumi infrastruktūras sakārtošanā. Un mēs zinām, ka līdzīgi attīstības projekti vēl būs. Jau ir pieņemts lēmums par Eiropas Ekonomiskās Zonas finansējuma, tā sauktās Norvēģijas valdības naudas, piešķiršanu vairākiem muzejiem – Rakstniecības un mūzikas muzejam, Raiņa muzejiem Jūrmalā un Tadenavā, Brīvdabas muzejam Ostas ēkas rekonstrukcijai. Tie ir ļoti nozīmīgi projekti, bet, kā jau teicu, ēkas, infrastruktūra ir lietas viena puse. Ja domājam tālāk par saturu, kas būs redzams šajās ēkās, tad šie procesi daudz lielākā mērā ir atkarīgi nevis no ārējiem faktoriem, nevis no finansējuma devēja, bet no pašu muzeja speciālistu profesionalitātes, viņu radošuma un spējas izprast sabiedrības intereses un spējas virzīt sabiedrības intereses. Priecē, ka ir muzeji, kur nesen atklātas labas, interesantas ekspozīcijas - gan Ogres muzeja ekspozīcija, gan Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja ekspozīcija. Un tās nav vienīgās. Gribētos, lai būtu vairāk šo piemēru, ko uzskaitīt. Šobrīd daudz muzeju ir tādā kā tapšanas, attīstības stadijā un gribas cerēt, ka rezultāts būs priecējošs.

IZS: Vai ir bijuši kādi pozitīvi pārsteigumi?

JG: Es neņemtos izcelt kādu vienu notikumu kādā konkrētā muzejā. Es Pieņemu, ka ir bijuši šādi notikumi, bet ja mēs skatāmies valsts mērogā, notikumu, kas parādītos avīžu pirmajās lapās vai kaut kādā veidā izraisītu rezonansi sabiedrībā, tad kaut kas tāds, kas tikai šajā gadā ir bijis, man prātā nenāk. Protams, var runāt par lielajām akcijām, bet tās nav tikai šo gadu raksturojošais pasākums. „Muzeju nakti” mēs varam vērtēt jau kā tradīciju. 2010.gada vasaras sezonā bija mēģinājums panākt soli pretī apmeklētājiem, pagarinot darba laikus, un tādejādi sekmēt muzeju pieejamību Rīgā. Paldies tiem muzejiem, kuri atsaucās un gribēja šajā virzienā strādāt. Daļa muzeju 2011.gada vasaras sezonu sagaidīja ar atziņu, ka „eksperiments” nav bijis sekmīgs un ka liela jēga šim darba laika pagarinājumam nav un ir atgriezušies atkal vecajā sistēmā, kad muzejs piecos ir slēgts. Es neesmu pilnībā pārliecināts, ka tika izdarīts viss iespējamais, lai apmeklētājs pamanītu un sajustu, ka viņš ir gaidīts vakara stundās, jo, kā jau mēs zinām, tradīcijas momentā nerodas. Mēs tikko ar Baltijas Muzeoloģijas skolas dalībniekiem pavadījām vienu dienu Helsinkos un jāteic bijām patiešām pateicīgi tiem muzejiem, kurus varēja apmeklēt pievakarē. Man tomēr gribētos, lai arī Latvijā šāda iespēja tūristiem, ikvienam apmeklētājam tiktu piedāvāta, īpaši vasaras sezonā.

IZS: Vai ir kas tāds, kas varēja tikt attīstīts vai uzlabots, bet nenotika?

JG: Domājot par nozares attīstību, par nozares stratēģiskiem darbības virzieniem, mēs kopīgi ar nozares ekspertiem iezīmējām iespēju, kas nav īpaši atkarīga no ārējiem apstākļiem, bet gan no pašu muzeju darbinieku ieinteresētības un motivācijas, un tā bija muzeju sadarbības lieta. Dzīve ir pierādījusi, ka tie atsevišķie mēģinājumi kaut ko radīt nevis darbojoties individuāli, bet kopā ar citiem, sevi attaisno – tos pamana, novērtē un lielākā vai mazākā mērā izmanto. Te var minēt gan „Muzeju nakti”, gan „Mācību nedēļu pieaugušajiem”. Tas ir virziens, kādā mēs varētu darboties mērķtiecīgāk, tādējādi apliecinot sabiedrībā muzeju vērtību. Manuprāt, mēs pārāk maz izmantojam šādu sadarbības platformu.

IZS: Ir pagājuši gandrīz divi gadi, kopš notikusi muzeju nozares reforma. Kā ar laika distanci vērtē šo procesu, vai arī šodien ierosinājumi būtu tie paši? Vai reformu var uzskatīt par veiksmīgu?

JG: Vispirms konstatēsim to, ka šīs reformas iniciatori un šo risinājumu piedāvātāji nebija nozares profesionāļi, reforma nenāca kā mēģinājums kaut ko uzlabot kvalitatīvi. Uzstādījumi bija citi - bija nepieciešams samazināt institūciju skaitu, taupīt resursus. Vai ir izdevies kaut ko ietaupīt? Ja mēs paskatāmies uz budžeta dotāciju, kāda tā bija 2008., 2009.gadā un kāda tā ir šobrīd, tad jāsecina, ka ietaupījums ir aptuveni 50 procenti. Ko mēs esam ieguvuši? Muzeji likvidēti nav! Arī ar šiem nelielākiem resursiem institūcijas darbojas. Cik kvalitatīvi tās darbojas, ar kādu atdevi, lūk, te rodas jautājumi, uz kuriem es tik pārliecinoši atbildēt nevaru. Manuprāt, ļoti daudz kas būtu darāms, lai mēs patiešām varētu būt apmierināti ar kvalitāti. Atbildot uz jautājumu par reformas lietderību un to vai tā ir izdevusies – ja mērķis bija kvantitatīvs, tad tas (vismaz formāli) ir sasniegts. Diemžēl mērķis nekad nav ticis definēts kā kvalitātes celšana, līdz ar to runāt, ka varam būt apmierināti par to, kas ir noticis muzeju sektorā aizvadītajos pārmaiņu gados, nav pamata.

IZS: 2011. gada jūnija / jūlija žurnālā Studija intervijā ministre Sarmīte Ēlerte saka, ka tuvākajā nākotnē neviens muzejs netiks slēgts. Vai šajā reformā dažu nerentablo muzeju slēgšana vai apvienošana, pārorganizēšana tomēr nebija vajadzīga? Precizējot, vai nebija vajadzīgāki drosmīgāki strukturālās reformas risinājumi?

JG: Varbūt, bet tad ļoti svarīgs būtu muzeju nozares nevalstiskā sektora viedoklis, muzeju darbinieku viedoklis, lai kaut ko tādu realizētu. Jebkuras institūcijas slēgšana, par to izlemjot politiskā vai administratīvā līmenī, sabiedrībā raisītu dažādus viedokļus. Būtu cilvēki, kuri teiktu, ka sen jau to vajadzēja izdarīt, būtu sabiedrības daļa, kura reaģētu pilnīgi pretēji. Atcerēsimies diskusiju, kas pirms neilga laika uzvirmoja twitterī un plašsaziņas līdzekļos par memoriālo muzeju jēgu un vajadzību salīdzinājumā ar aktuālo kultūras periodiku. Kā redzējām, viedoklis nebūt nav viennozīmīgs. Te atkal jādomā, kādi ir kritēriji? Vai rentabilitāte? Ko tas nozīmē? To ka muzejs var sevi atpelnīt? Atvainojiet, neviens Latvijas muzejs, sākot ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju vai Latvijas Nacionālo vēstures muzeju un beidzot ar vismazāko memoriālo muzeju, sevi neuztur. Un tas arī nav muzeju darbības mērķis. Kādi tad būtu tie kritēriji, kas ļautu mums pateikt – jā, šis muzejs attaisno sevi, un šis muzejs nē. Es nebūt nedomāju, ka vienreiz nodibinātam muzejam jādzīvo mūžīgi, bet tomēr profesionālajā vidē mums pie kaut kāda kopēja viedokļa, izpratnes būtu jānonāk.

IZS: Es šo jautājumu varētu arī nedaudz precizēt. Ja mēs tikai griežam un, runājot par muzeja tēlu, arī pirms tam esam izskatījušies diezgan nabadzīgi ar neattīstītu infrastruktūru, tad kā lai šo tēlu veido? Ir grūti muzejam pašam pateikt, viss, pie tāda finansējuma mēs vairs nevaram izdzīvot. Un rodas tāds apburtais loks, muzejs to nepateiks, un naudas devēji arī to nepasaka. Un naudiņa tikai samazinās, tēls arī no tā neuzlabojas.

JG: Jā…

IZS: Vai šajā gadījumā muzejam būtu jāpasaka – viss, mēs pie šāda finansējuma nevaram strādāt, izdodiet rīkojumu un veriet ciet, vai tas ir jāpasaka naudas devējam – mēs jums lielāku finansējumu nesniegsim – izlemiet vai turpināt strādāt, vai vērt muzeju ciet? Patiesībā ļoti provokatīvi, vai ne? Jo neviens nav gatavs to pateikt.

JG: Bet te mazliet iezīmējas tāda „melns vai balts” situācija. Varbūt, ka ir jāmeklē kāds trešais ceļš. Manuprāt, labs piemērs šobrīd ir divi muzeji, kas eksistē problemātiskā situācijā, un nav ar to apmierināti. Tie ir Latvijas Fotogrāfijas muzejs (Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja filiāle) un Rīgas Kinomuzejs (Latvijas Kultūras akadēmijas struktūrvienība). Ļoti labi ir tas, ka no pašu muzeju puses nāk iniciatīva meklēt risinājumu. Ir izstrādāta koncepcija jaunam muzejam, kurā tiek apvienoti abu minēto muzeju resursi, un tiek piedāvāta Mediju muzeja koncepcija, kas ir jauna tipa muzejs, kam varētu būt potenciāls darboties kvalitatīvi citā pakāpē. Šobrīd ir izsludināts konkurss par bijušās Tabakas fabrikas Miera ielā infrastruktūras izmantošanu radošo industriju un kultūras institūciju vajadzībām. Un konkursa nolikumā kā viena no sastāvdaļām ir iezīmēts arī Mediju muzejs. Iespējams, ka, pozitīvi virzoties šim projektam un piesaistot resursus, varētu veidoties kaut kas kvalitatīvi jauns.

Vai Latvijā muzeju ir pārāk daudz, vai esam „pārpludināti” ar muzejiem, kur daļa ir mazefektīvi un neattaisno sevi? Es īsti tā nedomāju. Atcerēsimies, ka esam bijuši ļoti piesardzīgi jaunu muzeju veidošanā, vismaz valsts sektorā. 2001. gadā, kad tika akceptēta Nacionālā programma „Kultūra”, bija iezīmēts ļoti ierobežots muzeju vai ekspozīciju skaits, ko nozares profesionāļi izvirzīja par prioritāri nepieciešamiem. Tā bija laikmetīgā māksla, mūzika, jūrniecība, industriālais mantojums. Aizvadītajā desmitgadē ir izveidots Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs, Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam pievienota Āraišu ezerpils, struktūrvienības ieguvis Latvijas Kara muzejs. Es patiešām ļoti uzmanīgi skatītos uz radikāliem lēmumiem, jo nolikvidēt, pielikt punktu, manuprāt, ir diezgan viegli, no administratīvā viedokļa raugoties. Protams, būtu rezonanse, būtu diskusijas un neapmierinātība sabiedrībā, bet jau nākošā dienā - jauni avīžu virsraksti un jaunas aktualitātes. Bet jāsaprot, ka mainoties situācijai un iespējām, kaut ko atjaunot būtu diezgan grūti vai pat neiespējami.

IZS: Kas ir joprojām lielākie klupšanas akmeņi nozarei?

JG: Es to negribētu definēt kā pēkšņi parādījušos milzīgu akmeni, kas nozares attīstībai aizvelts priekšā. Man gribētos runāt par procesu, kas vienmēr, visos laikos ir bijis un būs arī nākotnē. Tā ir allaž nepieciešamā paškritiskā izpratne par to, ka sasniegtais nav gals un ideāls. Ir nemitīgi jādomā par attīstību, pilnveidošanos, par jauniem izaicinājumiem, par jaunām vajadzībām, par mūždien mainīgo sabiedrību un to, ka muzejam ir jāmainās sabiedrībai līdzi. Iespējams, vajadzība pēc radošām pārmaiņām šobrīd ir asāk izteikta, akūtāka kā citos brīžos ir bijusi.

IZS: Vai nav tā, ka mēs kā nozare neizmantojam visas iespējas, lai profesionāli pilnveidotos?

JG: Jāteic, ka tā tas ir. Bet mēs varam sevi mierināt, ka neesam unikāli šajā ziņā, ka šī problēma nav tikai Latvijā. Tas ir nozares kopējais profesionālais jautājums un jebkurā Eiropas valstī, tas ir aktuāls. Cik aktīvi mēs iesaistāmies, lai to risinātu? Pats no sevis jau nekas nenotiek, ir jāgrib, ir jāvēlas, ir jāmēģina un tāda lielāka iniciatīva un motivācija mums un mūsu muzejem ļoti nāktu par labu. Kādi ir mehānismi, kas varētu to veicināt? Ir nepieciešami ieguldījumi un idejas gan no valsts, gan pašu muzeju, gan no nevalstiskā sektora puses. Šeit es gribētu pieminēt jau par tradīciju kļuvušo „Baltijas Muzeoloģijas skolu”. Tas ir mēģinājums darboties šajā virzienā, un es biju ļoti priecīgs, ka šajā gadā Tallinā bija daudz jaunu cilvēku, kas tikko ienāk muzeju profesijā un viņos ir vēlme saprast, kā savu darbu veikt pēc būtības, labāk nekā viņi to spēj šobrīd. Tas tā cerīgi.

IZS: Kāpēc, tavuprāt, muzeju nozarē daudzviet vērojams hronisks pēctecības trūkums?

JG: Nav jau tā, ka visos muzejos vienāda situācija. No vienas puses tā ir institūcijas personāla politika. Ir muzeji, kuros ienāk jauni darbinieki un, iegūstot pieredzi, viņi kļūst par labiem nozares speciālistiem. Diemžēl daudz tādu muzeju nav. Ja analizējam iemeslus, protams, jāmin atalgojuma jautājums, kas šobrīd nav adekvāts. Īpaši, samērojot to, ko muzejs spēj piedāvāt un kādas prasības izvirza un ko sagaida no laba muzeja darbinieka. Tur ir milzīga plaisa. Pēctecību nestimulē arī ierobežotās karjeras iespējas, mobilitātes vai rotācijas trūkums. Visi šie faktori acīmredzot summējas. Cilvēki, kas ir nonākuši muzejā, bieži vien strādā pēc labākās sirdsapziņas, kļūst par savas profesijas entuziastiem. Bet tad pienāk brīdis, kad ir nepieciešamas izmaiņas. Ja neizdodas spert nākamo soli, tad iestājas lūzuma punkts un vai nu cilvēks pamet muzeju, vai arī pazūd motivācija un sākas rutīnas process. Prasmīgi muzeju vadītāji cenšas veidot savus kolektīvus, rūpējas par pēctecību tajos.

IZS: Kā tu vērtē LKA muzeoloģijas kursu un tā ietekmi uz sektoru?

JG: Ir labi, ka Latvijā ir šāds mēģinājums - muzeoloģijas maģistrantūra -, kuras mērķis ir muzeju darbinieku profesionalitātes sekmēšana. No otras puses, runāt par pietiekoši nozīmīgu resursu nozares profesionalitātes atjaunotnei, manuprāt, īsta pamata nav. Jo tas sasaistās ar manis pieminēto karjeras faktoru. Kas mainās cilvēka darbā, kad viņš ir ieguvis šo grādu? Es īsti neesmu pamanījis gadījumus, kad muzeoloģiskās izglītības dēļ muzeja speciālistam tiek piedāvāts cits amats. (IZS: es oponēju, ka MVP 2008.gadā prezentēja nelielu pētījumu, kur parādījās, ka tieši pateicoties muzeoloģijas maģistrantūrai, dažiem beidzējiem tika piedāvāts labāks amats.)

Par Kultūras akadēmijas kursa likteni. 10 gadus ir mēģināts un darīts, mēs nebūt neesam apmierināti ar to, kā tas viss ir īstenojies. Vai ir bijusi attīstība? Ja studiju programma neattīstās, tad ir jākļūst uzmanīgiem. Tāpat kā mainās sabiedrība, ir jāmainās arī muzejiem un izglītības programmai, kas sagatavo darbam šajos muzejos. Būtu žēl pielikt šim „projektam” punktu. Bet no otras puses varbūt, ka te ir līdzība ar iepriekš apspriestajiem mazefektīvajiem muzejiem. Ir godīgi jāizanalizē un jāsaprot, vai esam gatavi turpināt, vai mūsu rīcībā ir pietiekami resursi lai attīstītos. Tāds ir jautājums.

IZS: Šeit savukārt es gribētu oponēt. Iespējams, šis ir tas gadījums, kad ir jāpilnveidojas un jāattīsta programma, jo programma jau ir izveidota un pamats, budžeta vietas ir. Un vai nav tā, ka pēc tam atjaunot kaut ko līdzīgu ir gandrīz neiespējami.

JG: Es pilnīgi piekrītu. Tikai atkal ir problēma, ka šobrīd no 6 budžeta vietām tiek izmatotas tikai 5, jo sestā vienkārši „nojuka”. Es redzu arī, cik cilvēkiem ir grūti savienot studijas un darbu muzejā. Ja būs programmas izvērtēšana, mums būs diezgan grūti atrast daudz pozitīvus argumentus, pierādot ar studijas pabeigušo maģistrantu skaitu vai lielu interesi par programmu.

IZS: Es katrā ziņā būtu starp tiem, kas teiktu, ka programma ir jāattīsta, jo ir kaut kas ļoti labs un nepieciešams izdarīts ieviešot šo programmu un pazaudēt to būtu ļoti, ļoti žēl. Bet turpinot mūsu sarunu, vai, tavuprāt, mēs kādreiz pārredzamā nākotnē varēsim iesviest līdzīgu shēmu kā Lielbritānijā, kur pensionējoties speciālists (īpaši krājuma speciālists) vēl kādu laiku saglabā darba attiecības ar muzeju un apmāca jaunu speciālistu (nodod uzkrātās zināšanas un pieredzi)?

JG: Klausoties to, ko šobrīd par pensiju sistēmu Latvijā runā kopumā, man tas šķiet diezgan utopiski. Tas, ko mēs varētu darīt - negaidot, kamēr darba attiecības ir beigušās, kādā laika periodā (pusgadu vai gadus) pirms pensionēšanās, speciālista darba pienākumos paredzēt, ka viņam jāapmāca kāds jaunais kolēģis. Vēl par neizmantotajām iespējām runājot, es arvien vairāk domāju par brīvprātīgajiem. Šis ir virziens, kurā ir jāsper konkrēti soļi. Es saprotu, ka muzejs nevarēs vienlaicīgi algot pieredzējušo darbinieku un jau pieņemt darbā jauno darbinieku - jo tam vienkārši nav brīvu štata vietu. Bet domājot par brīdi, kad šādai nomaiņai jānotiek, muzejs var strādāt ar potenciālajiem interesentiem, kuriem tiek sniegtas zināšanas. Pēc tam, kad tiek rīkots konkurss uz vakanto vietu, brīvprātīgajā darbā iegūtās zināšanas var tikt izmantotas kā bonuss, izvēloties jauno speciālistu.

IZS: Vēl viena iespēja ir Eiropas fondu finansējums.

JG: Jā, sociālie fondi. Es apzinos, cik grūti ir izsekot līdzi visām potenciālajām iespējām projektu iesniegšanai un kāds radošums ir nepieciešams, lai pagrieztu šo Eiropas programmu nosacījumus atbilstoši savām vajadzībām. Tomēr tas nav nekas neiespējams un tie muzeji un institūcijas, kuras gribēs attīstīties, to vienkārši darīs.

IZS: Kā tu vērtē paveikto muzeju jomas likumdošanā? Piem., vērojot daudz liberālāku attieksmi vecajās Eiropas valstīs krājumu menedžmentā, – vai Latvijas muzeju likums un Ministru kabineta noteikumi nav pārāk konservatīvi? Muzeju nozarē nesen ienākuši menedžeri ar juridisko izglītību un uzskata likumdošanu par stīvu krājumu optimizēšanā.

JG: Tiem, kas kritizē šo sistēmu, rosinu nākt ar saviem priekšlikumiem un idejām. Skatīsimies, kā tas iet kopā ar kopējo valsts pārvaldes iekārtas sistēmu, kā šie priekšlikumi korelē ar nosacījumiem par valsts un pašvaldību īpašumu. Viss jāskata kontekstā, jo muzeju krājums ir valsts vai pašvaldības manta, kurai ir vēl papildus apgrūtinājums kā kultūras mantojumam, muzeja krājumam.

Neviena normatīvā bāze nevar būt ideāla un derīga neierobežotam laika periodam. Es būtu aprobežots ierēdnis, ja es kaut ko tādu mēģinātu apgalvot. Tomēr, jāatzīst, ka konstruktīvu priekšlikumu no nozarē strādājošajiem cilvēkiem, kas risinātu nevis vienu individuālu gadījumu, bet varētu identificēt šīs problēmas nozarē kopumā, atklāti sakot, nav bijis. Un tas pilnvērtīgai nozares darbībai un attīstībai trūkst. Dialogs starp Kultūras ministriju un nozari varētu būt efektīvāks. Mums ir mehānisms – Latvijas Muzeju padome, kas ir platforma, kurā šo dialogu risināt. Taču es labi zinu, kā veidojas Muzeju padomes dienas kārtība. Parasti tajā tiek iekļauti jautājumi, ko mēs ierosinām, tas arī ir viss. Vai ir kādi rosinājumi no pārējo padomes locekļu puses, kur ir pārstāvēts nevalstiskais sektors, Latvijas Pašvaldību savienība, muzeji visos Latvijas reģionos? Visu šo vairāk kā 10 gadu laikā ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad kāds padomes loceklis kaut ko ir ierosinājis. Arī jautājumus, kas attiecas uz muzeju nozares normatīvo bāzi, vajag vienkārši izdiskutēt. Iespējams, ka ir nepieciešami kādi grozījumi, papildinājumi. Bet, iespējams, nozares speciālisti vienkārši var saņemt argumentētas atbildes, uzklausīt citu kolēģu skatījumu uz to pašu problēmu un tad rodas lielāka skaidrība.

IZS: Par Rīgas Motormuzeja pāriešanu CSDD – kā tu vērtē iekļaušanos valsts akciju sabiedrībā un vai citiem muzejiem te nebūtu jāmeklē līdzīgs statuss. Kāpēc, piemēram, Latvijas kuģniecība nevarētu uzturēt jūrniecības muzeju (ja tas tiktu atdalīts no RVKM)?

JG: Katrā ziņā tas ir precedents, kas parāda šāda ceļa iespējamību. Kad šie procesi sākās, gan no paša muzeja, gan no sabiedrības puses tas tika uztverts ar lielu piesardzību un bažām. Patīkami, ka rezultāts ir vērtējams pozitīvi. Tomēr tā nav recepte, kas derēs visiem. Ir ārkārtīgi svarīgs muzeja pretspēlētājs, sadarbības partneris. Ja CSDD spēj identificēt muzeju kā vienu no rīkiem, mehānismiem savu pamatmērķu un uzdevumu īstenošanai, ja muzejs ar savu darbību ir nevis kā piedēklis vai lieka mute pie tām daudzajām mutēm, kas CSDD ir jāpabaro, tad viss ir labi. Vienkārši tematiski sasaistīt kuģniecības vēsturi ar Latvijas kuģniecību ir par maz. Te būtu jāanalizē dziļāk. Kādi ir mērķi, ko Latvijas kuģniecība redz un grib sasniegt? Tad varēs saprast, vai muzejs ar saviem resursiem un visu savu bagāžu (muzeja krājumu), ir savietojams ar šo organizāciju. Ja mērķi ir kopīgi, vai vismaz līdzīgi un ja ir vēlēšanās (ideālā gadījumā no abām pusēm), tad ir pamats runāt par sadarbību. Motormuzeja gadījums parāda, ka tas ir iespējams. Tomēr šādu sistēmu uzskatīt par standartu diez vai būtu pareizais ceļš.

IZS: Kā vērtē lielos šī gada projektus, Rīgas Birzu, Rīgas Motormuzeju, LNMM Galvenās ēkas rekonstrukcijas plānus?

JG: Mēs atkal par tām sienām, atkal par tiem pamatiem. Vai tiešām ēkas ir tas, ar ko mēs asociējam muzeju? Man kā filologam, kas literāru darbu ir paradis vērtēt formas un satura vienībā, šķiet, ka, runājot par labu muzeju, vienlīdz svarīgi ir vērtēt gan ēkas un infrastruktūru (formu), gan ekspozīcijas, izstādes, programmas (saturu).

IZS: Vai tev šķiet, ka šie jaunie objekti spēs piepildīties ar pilnvērtīgu saturu? Vai mainīsies domāšana?

JG: Dzīve rādīs. Tie laiki ir beigušies, kad muzejiem bija jānāk uz KM, jāparāda ekspozīcijas plānu vai pasākuma scenāriju un tad kāds uzlika tur savu rezolūciju. Gribat baķušku aicināt Rīgas Biržu iesvētīt un ceļos krist, dariet to, bet esat arī gatavi, ka kāds pēc tam jums var uzdot jautājumus šai sakarā.

Kāds būs jauno objektu saturs – saistošs, inovatīvs, vai varbūt pierasts un tradicionāls, es to nevaru prognozēt. Ir milzīgs panākums, ka valsts un pašvaldības iegulda līdzekļus muzeja infrastruktūrā. No muzeja speciālistu puses milzīga atbildība ir par to, kas tiks likts pretī - kāds būs saturs. Es ļoti ceru, ka muzeju speciālisti šo „jauno čaulu” spēs piepildīt ar profesionālu un mūsdienīgu saturu. Un vēl es ceru, ka mēs Kultūras ministrijā kopā ar Latvijas Muzeju biedrību un citām muzeju profesionālajām organizācijām spēsim dot impulsus un stimulus saviem kolēģiem - konferenču un pasākumu, vai jaunu grāmatu veidā. Lai cilvēkiem, kas strādā muzejos, ir kur smelties idejas. Savukārt sabiedrībai kopumā, lai ir gandarījums par to, ka mums ir muzeji. Un lai sabiedrība ir tā, kas brīžos, kad mums kaut ko vajag konsolidēt vai saliedēt, pasaka - nē, rokas nost no muzejiem, mums tie ir vajadzīgi.

 
blog comments powered by Disqus