Latvijas muzeju katalogs

MUZEJU BIEDRĪBA

Skolas iela 12, Madona, LV - 4801

  • phone:  +371 29418187
GADA BALVU ATBALSTA:




Jaunā enciklopēdija – mūsu laika liecība

 

2018. gada 18. oktobrī klajā nāks jauns fundamentāls izdevums – Latvijas Nacionālā enciklopēdija. Tā iecerēta kā nozīmīgs zināšanu iegūšanas resurss latviešu valodā. Ikdienā enciklopēdijas redakcijā, kas atrodas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, strādā septiņi cilvēki, taču tās veidošanā ir iesaistīti simtiem dažādu nozaru speciālistu. Par šķirkļa „Muzeji” tapšanu laipni piekritusi pastāstīt tā veidotāja Una Sedleniece.

Darbu sāku jau pirms diviem gadiem – 2016. gada rudenī. Tobrīd jau bija izveidota Nacionālās enciklopēdijas padome kultūras ministres vadībā, kurā darbojās arī vairāku muzeju vadītāji, piemēram, Imants Lancmanis, Arnis Radiņš, Māra Lāce u. c. Mans uzdevums bija izveidot šķirkli “Muzeji” 15 000 zīmju apjomā. Visā darba gaitā izjutu milzīgu atbildības sajūtu, bet arī zināmas bažas, jo, protams, man nebija nekāda prieksstata par to, ko tāda enciklopēdijas šķirkļa sastādīšana īsti nozīmē. Tagad, īsi pirms enciklopēdijas drukātā sējuma atvēršanas, mana atbildība un bažas nav mazinājušās, bet ir nākusi klāt pārliecība par to, ka ceļi, kā šo lietu risināt, var būt ļoti, ļoti dažādi. Šis ir viens, un tāds tas ir šoreiz. Veidojot tekstu, izlasīju visu man pieejamo enciklopēdiju šķirkļus par muzejiem, kā arī centos iztēloties jaunās enciklopēdijas lasītāju. Un tikai pamazām tuvinājos tam, ko par muzeju nozari Latvijā laika periodā pēdējo 20-30 gadu periodā nevar atstāt nepateiktu. Neesmu pārliecināta, ka viss ir izdevies ideāli, tomēr pieņemu, ka enciklopēdijas elektroniskajā versijā varbūt pa laikam būs iespējams kaut ko mainīt vai papildināt; ka enciklopēdija mūsdienās ir tāds nebeidzams process.

Darbu organizēt ļoti operatīvi, profesionāli un korekti palīdzēja enciklopēdijas redakcija, nosakot šādu šķirkļa struktūru, kura tika piemērota arī citu nozaru sķirkļu strukturēšanai un kuru bija ļauts arī manīt vai papildināt:

1. Mērķis, uzdevumi un funkcijas.

2. Iestādes/ institūcijas īss vēsturisks pārskats.

3. Iestādes/ institūcijas darbības īss raksturojums mūsdienās: funkciju izmaiņas, budžets un tā dinamika, t. sk. nodarbināto skaits un tā izmaiņas.

4. Iestāžu/ institūciju darbības likumiskie ietvari.

5. Institūciju veidojošās iestādes, to hierarhija; speciālā izglītība; nozīmīgākās amatpersonas; iestāžu darbinieku profesionālās organizācijas; periodiskie izdevumi un vietnes; institūciju apbalvojumi.

6. Bibliogrāfija. Nozīmīgi interneta resursi.

Sākotnēji vēlējos rakstīt par muzeju nozares tendencēm kopš 1990. gadu sākuma arī plašākā starptautiskajā kontekstā, jo tiekšanās pēc starptautiskajiem profesionālajiem standartiem, pēc labāko Eiropas un pasaules muzeju pieredzes, manuprāt, ir būtiski sekmējusi muzeju nozares attīstību. Saskaitot rakstu zīmes, secināju, ka šķirklī vietas pietiks pamatā tikai Latvijas situācijas izklāstam, turklāt ļoti koncentrētā formā. Galu galā atsevisķās vietās nācās samierināties ar tādu kā “telegrammas” stilu, bet to jau nu laikam prasa pats enciklopēdijas žanrs.

Šķirkļa ievadā sniegta aktuālā muzeja jēdziena definīcija, kāda tā ir Latvijā spēkā esošajā Muzeju likumā. Šķita svarīgi pieminēt arī muzeju darbības uzsvaru izmaiņas 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā, atzīmējot, ka mūsdienu muzejā vienlīdz svarīgas visas trīs muzeja funkcijas – darbs ar krājumu, pētniecība, komunikācija – un to mijiedarbība. Tomēr, apjoma dēļ, šī daļa nav izvērsta ar plašiem piemēriem par muzeju profilu daudzveidību, kas varētu būt interesantāk lasītājiem. Minēts muzeju starptautiskais statistikas standarts (ISO 18461:2016), kurš drīzumā varētu būt aktuāls arī Latvijā, un apskatīti muzeju nozares galvenie normatīvie dokumenti.

Veidojot nozares vēsturisko pārskatu, enciklopēdijas redakcija mudināja ietvert faktus, kas būtu pēc iespējas tuvāk mūsdienām. Tā kā principā nebija nekādu ierobežojumu, cik tālu nozares vēstures pirmsākumos jāatkāpjas, tradicionāli sāku ar Nikolausu fon Himzelu un pirmā publiskā muzeja dibinašanu. 20. gadsimtā iekļāvu tekstā atsauci uz Mēriju Grīnbergu. Zināmā mērā tā ir parāda atdošana, jo iepriekš viņa nav tikusi minēta līdzīgos avotos. Protams, būtu jāmin vēl daudz vēsturisku personību un daudz nozīmīgu notikumu. Kaut vai, piemēram, Jāni Gresti un viņa darbību muzeju pasaules iekārtošanā un muzeju darbinieku profesionalizacijā 20. gs. pirmajās desmitgadēs. Muzeju nozares attīstība vienmēr ir bijusi atkarīga no ievērojamu profesionāļu, vizionāru mērķtiecīgas, nesavtīgas, dažreiz – arī šaubu, neveiksmju un risku pavadītas darbības.

Tomēr muzeju nozares vēstures izpētē un apkopošanā mums vēl daudz darāmā. Tur darbs būtu jāiegulda arī pašiem muzejiem, apkopojot un izvērtējot katram savu vēsturi. Arī Latvijas Muzeju biedrībai šajā virzienā noteikti būtu jāstrādā. Nozares vēstures pārskats būtu nepieciešams gan tiem kolēģiem, kuri sāk sak darba gaitas muzeju nozarē, gan kultūras mantojuma, muzeju, muzeoloģijas specialitāšu studentiem un arī tālākizglītības programmu dalībniekiem. Diemžēl šķirklī kopumā nācās vēstures daļu atspoguļot ļoti koncentrēti un tas nekādā ziņā nebūs izziņas avots nozares profesionāļiem, bet ļoti ceru, ka iesāktais darbs pie šķirkļa man pašai būs pamudinājums turpināt padziļināti domāt un arī turpmāk kaut ko jēdzīgāku darīt nozares vēstures dokumentēšanas jomā.

Par svarīgu uzskatīju šķirklī ietvert informāciju par Latvijas profesionālajām nevalstiskajām organizācijām, muzeju iesaistīšanos starptautiskajās organizācijās, piemēram, ICOM u. c. Varbūt daudzi to nezina, ka atmodas laikā muzeji bija vieni no pirmajiem, kuri dibināja savu biedrību, kaut arī tā nepastāvēja ilgi. Jāņa Garjāna personīgajā arhīvā atradās interesanta publikācija – tā laika kongresa izdevums, kas datēts ar 1989. gadu, kad Latvijas muzeju darbinieki īslaicīgi apvienojās muzeju darbinieku biedrībā. Pēc tam, 1992. gada 9. jūnijā, nodibināja Latvijas Muzeju asociāciju, kas ir tagadējās Latvijas Muzeju biedrības tiešā priekštece. Šķirklī pieminēti pēdējās desmitgadēs iznākušie muzeju nozares periodiskie izdevumi – “Muzeju Vēstnesis” un laikraksta “Kultūras Forums” pielikums “Mnēmosine”. Diemžēl šobrīd tādu īstu muzeju nozares hroniku, svarīgāko gada notikumu kopsavilkumu sistemātiski vairs neveido neviens. Nozares organizāciju tiešsaistes vietņu mainība diemžēl nav spējusi aizstāt regulāra drukāta izdevuma priekšrocības. Gatavojot šķirkli, daudz laika pavadīju, ar lielu interesi pārlasot “Muzeju Vēstnesi.” Jāteic, tas ir diezgan veselīgi un pat nomierinoši, jo izrādās, ka daudzi jautājumi, par kuriem diskutējam šodien, nemaz nav tik jauni vai neparasti.

Vēl viena sadaļa – nozares darbības raksturojums mūsdienās. Tas ir svarīgi, jo enciklopēdija top šodienas Latvijā. Piemēram, ir īss ieskats par to, kādas pārmaiņas ieviesa valsts ekonomiskā lejupslīde 2009.-2011. gadā. Īsi pieminēta tehnoloģiju ietekme uz muzeju darbu, jo arī tā ir spilgta mūsu laikmeta zīme. Diemžēl šķirklī nepietika vietas piemēriem par to, kā noritējusi mūsu muzeju vispārējā “internetizācija” un “digitalizācija” – lietas, kas šodien jau šķiet tik pašsaprotamas, muzejos pakāpeniski ienākušas tikai nepilnu pēdējo 20 gadu laikā! Principā tā ir tēma pati par sevi, te būtu bijis visnotaļ interesanti vispārīgo tekstu papildināt ar piemēriem, ilustrācijām.

Samērā viegli bija strādāt ar statistikas daļu. Mums ir paveicies, jo par muzeju nozari varam iegūt secīgus datus vienuviet par diezgan lielu laika posmu – vismaz kopš obligātās akreditācijas ieviešanas, bet Kultūras ministrijas dokumentos un Centrālajā Statistikas pārvaldē atsevišķi dati pieejami arī par laiku no 1990. gadu sākuma. Kā jau tas mēdz notikt, dažādos avotos dati par vienu un to pašu periodu un parādību var atšķirties, bet ar to nākas saskarties ikvienā jomā. Interesanti skatīt pārskatu no 90. gadu sākuma un salīdzināt ar laiku, kad 1999. gadā sākas muzeju akreditēšana – tiek precizēts muzeju skaits. Tas nenozīmē, ka liels daudzums muzeju nebija uzskaitīti, tika likvidēti, vai no jauna dibināti, bet gan to, ka līdz ar muzeju obligātās akreditācijas procesa ieviešanu acīmredzot tika sakārtota šīs jomas “grāmatvedība”.

Iedziļinoties statistikā par garāku laika periodu, nonācu pie atziņas, ka nozares darbinieku skaits 20 gados būtiski nav mainījies. Toties ievērojami svārstījies apmeklējumu skaits: 1985. gadā tie bija 4,6 miljoni, tad 1,2 miljoni 1993. gadā. Tikai pamazām, tagad, 2017. gadā, ar 3,7 miljoniem apmeklējumu tuvināmies tam apmeklējumu skaitam, kāds bija pirms 1990. gadu sabiedrisko pārmaiņu procesiem. Ienākošā un vietējā tūrisma pieaugums, muzeju ekspozīciju atjaunošana, piedāvājuma daudzveidība un kvalitātes uzlabošanās, kā arī zināms iedzīvotāju labklājības pieaugums, noteikti ir daži no būtiskiem faktoriem, kas ietekmē muzeju apmeklējuma kopējo pieaugumu. Salīdzinot muzeju apmeklējumu mūsdienās pēc iedzīvotāju skaita Latvijā un Eiropā, redzams, ka esam virs vidējā – Eiropā tie vidēji ir 37%, bet Latvijā – apmēram 50%.  Šajā ziņā mums pagaidām nav, par ko kautrēties.

Pēdējo gadu aktualitāšu lokā šķirklī esmu pieminējusi arī dažus svarīgākos ar muzeju infrastruktūru saistītos faktus, piemēram, Rundāles pils restaurācijas pabeigšanu, Pulka ielas krātuvju kompleksa celtniecību, kā arī zināmo strupceļu, kādā nonākusi Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja tapšana.

Iespējams, ka visgrūtāk man gāja ar šķirkļa sadaļu, kurā bija nepieciešams uzskaitīt “nozares nozīmīgākās amatpersonas,” kā tas definēts šķirkļa struktūrā. Sākotnēji no šīs sadaļas gribēju atteikties, jo muzeju nozarē viss balstās uz personībām. Kuru nosaukt? Kuru nenosaukt? Kā jūs rīkotos šāda uzdevuma priekšā? Tā kā atteikties no šīs sadaļas nebija iespējams, pēc konsultācijām ar dažiem kolēģiem izlēmu, ka galvenais kritērijs būs muzeju darbiniekiem piesķirtie valsts augstākie apbalvojumi kopš 1990. gadu sākuma un Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendijas. Izrādījās, ka tādu muzeju nozarē ir vairāk nekā 50! Tādēļ bija nepieciešmi vēl citi kritēriji – ilggadīga darbība muzeju nozarē, vadošs amats, būtiski nopelni atsevišķu muzeju veidošanā – muzejnieki, kuri neatlaidīgi un pārliecinoši uz saviem pleciem nesuši savus muzejus cauri dažādiem laikiem. Bet to personību kataloga ideju noteikti vajadzētu izvērst! Par to bieži un padziļināti esam diskutējuši Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrībā, bet aizņemtības dēļ nav izdevies pārāk tālu tikt.

Jaunā enciklopēdija savā ziņā ir secīgs turpinājums tai, kas iznāca padomju laikā – 20. gs. 80. gados. Nopietni izstudēju tā izdevuma šķirkli par muzejiem. Tā tiešām ir sava laika liecība. Ja atsijā tam laikam raksturīgos ideoloģiskos uzslāņojumus, šķirklis skaidri atklāj muzeju nozares apjomu, struktūru, galvenos spēlētājus. Iepriekšējās enciklopēdijas šķirklī iekļauts arī visu muzeju saraksts. Vietas trūkuma dēļ man to neizdevās pārņemt jaunajā enciklopēdijā. Sapratu, ka tāds visu muzeju saraksts konkrētā gadā tomēr ir būtisks muzeju nozari raksturojošs elements. Tāpat neizdevās iekļaut arī pārāk plašu ilustrāciju klāstu. Ceru, ka elektroniskajā versijā būs iespējams kaut ko no tā izvērst. Ceru, ka Latvijas Nacionālās enciklopēdijas lasītājam arī pēc 20-30 gadiem no šī teksta kaut kādā mērā būs iespējams saprast, kāda ir bijusi mūsu laika cilvēku attieksme pret muzejiem.

Sākot darbu pie teksta, konsultējos ar ļoti daudziem kolēģiem. Savā darba vietā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, iespējams, nedaudz jau biju nokaitinājusi tuvākos kolēģus, diendienā skaļi prātuļojot par vieniem un tiem pašiem jautājumiem. Īpaši vēlos atzīmēt Kultūras ministrijas Muzeju nodaļas darbiniekus, īpaši Jāni Garjānu, un Tukuma muzeja direktori Agritu Ozolu, kuri sniedza profesionālu atbalstu šķirkļa tapšanā. Vēlos pateikt paldies arī Ilzei Fogelei, Nacionālās enciklopēdijas ekspertei

 
blog comments powered by Disqus