Latvijas muzeju katalogs

MUZEJU BIEDRĪBA

Skolas iela 12, Madona, LV - 4801

  • phone:  +371 29418187
GADA BALVU ATBALSTA:




Latvijas Kara muzejam 95

 

Šogad Latvijas Kara muzejam - 95. Par muzeja vietu un lomu Latvijas vēsturē, par muzeja komunikāciju ar sabiedrību un nozares attīstību saruna ar Latvijas Kara muzeja direktori Aiju Fleiju.

Ineta Zelča Sīmansone: Kā Jūs vērtējat Latvijas Kara muzeja lomu valsts muzeju saimē?

Aija Fleija: Kara muzejs ir muzejs, kuram ir sava vēstures līnija, tā ir militārā vēsture un ar to cieši saistītā politiskā vēsture. Kā nesenajā Militārās vēstures un ieroču kolekciju starptautiskās komitejas konferencē par tēmu „Does War belong in Museums?” secināja, ka kara muzeji vistiešāk ir saistīti ar nacionālo patriotismu. Valstīs, kuru sabiedrība ir ilgstoši atradušās lielvalstu šovinistisko ideoloģijas iespaidā, ir pastiprināta prasība pēc patriotiskās vēstures, kas ļauj atgūt pašapziņu. Tādēļ muzeja stratēģija ekspozīcijas jomā bija - atainot mūsu zemes vēsturi hronoloģiskā secībā, caur militārām norisēm, to sekām un izpausmēm tautas liktenī. Tāda bija arī pirmskara muzeja ekspozīcija.

IZS: Tad jūs jūtat, ka esat stabili šo nišu aizņēmuši?

AF: Militāriem muzejiem visā pasaulē ir niša: vēsture caur militārajiem konfliktiem, ieroču kolekcijas. Jautājums, laikam ir par to, ka Okupācijas muzejs arī rāda 2.pasaules karu, bruņotās pretošanās kustību. Okupācijai ir daudz dažādas izpausmes, ne tikai teritorijas sagrābšana. Ja mēs ņemam tikai militāro aspektu – Otrais pasaules karš, partizāni - tad mēs, protams, dublējamies, jo šīs tēmas atspoguļo abi muzeji. Manā izpratnē Okupācijas muzejam būtu jāiet dziļāk un plašāk okupācijas pētniecībā un atspoguļošanā, īpaši padomju perioda varas metodes vienotas krievvalodīgas padomju nācijas veidošanā, kuras bija ļoti izsmalcinātas un vērstas uz cilvēka apziņas maiņu. To jūtam vēl tagad.

IZS: Vai valsts pasūtījums, ja to tā var dēvēt attiecībā uz muzejiem, nav nedaudz novirzījies uz privāto muzeju pusi, īpaši, kas attiecas uz valsts protokolu, oficiālajām delegācijām? Tas laikam tāds akmentiņš vairāku muzeju virzienā.

AF: Nē, nav tā. Te ir jāatskatās uz muzeju vēsturi, attīstību. Savā ziņā tas ir politikas jautājums. Ja valsts amatpersona apmeklē Okupācijas muzeju, tiek atzīta Latvijas okupācija. Apmeklējumu veicina kompaktā muzeja ekspozīcija, kā arī tas, ka tas ir veidojies kā ārzemju latviešu vadīts muzejs. Nevar teikt, ka Okupācijas muzejs būtu tikai privāts muzejs, jo tas regulāri saņem finansējumu no valsts. Viņu priekšrocība ir daudz brīvāka rīcība lēmumu pieņemšanā, viņus neiegrožo valsts birokrātija. Arī mūsu muzejā ir ekspozīcija par padomju okupācijas periodu un Atmodu. Tajā ir plašs tēmu loks, bet tās mērķauditorija ir vietējie iedzīvotāji. Zinot muzeju attīstību pēc neatkarības atjaunošanas, man liekas, ka par maz ir domāts par plašas nacionālās vēstures ekspozīcijas jeb Latvijas Nacionālā vēstures muzeja attīstību. Muzejs pilī atrodas ieilgušā pagaidu stāvoklī – „drīz būs jaunas krātuve, drīz būs pils remonts, drīz……”. Tas rada Okupācijas muzeja vēlmi rādīt jaunajā ekspozīcija arī citus vēstures tēmas.

IZS: Eiropā pašreiz liela vērība tiek pievērsta laikmetīgās vēstures pētniecībai. Vai Jūs īstenojat laikmetīgās vēstures kolekcionēšanas politiku?

AF: Jā, mēs kolekcionējam – par mūsdienu aizsardzības sistēmu, bruņotajiem spēkiem arī politiskajām norisēm Mēs rīkojam izstādes. Tas ļauj saprast kādu procesu atspoguļošanai trūkst materiālu, kā arī militārās nozares cilvēki redz kā atspoguļojas vēsture muzejos. Piemēram, pašreiz mums ir zemessardzes divdesmitgadei veltīta izstāde, tā veicinās materiālu pieplūdi kolekcijām. Kaut gan par mūsdienām muzejiskus priekšmetus iegūt nav viegli. Ir jāpaiet laikam, kamēr tie iziet no aprites, tikai tad tie var nonākt muzejā. Kolekcionēšanas politika ir – turpināt vēsturiski veidojušās kolekcijas. Mūsdienu priekšmetiskā pasaule ir pārblīvēta un ļoti mainīgi. Muzeji neiet uz veikaliem pirkt, muzeji vienmēr ir vākuši aizgājušo laiku priekšmetus, tas nozīmē, ka vispirms tos kā vērtību ir atzinuši un saglabājuši cilvēki, tikai tad tie kļūst par laika zīmēm.

IZS: Vai šajā laikmetīgās vēstures kolekcijas veidošanas procesā ir kāda diskusija starp līdzīgas tēmas atspoguļojošiem muzejiem (Okupācijas muzejs, 1991.gada barikāžu muzejs, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs un Latvijas Kara muzejs), lai vienotos par prioritātēm?

AF: Barikāžu muzejs ir noslēgtas tēmas privāts muzejs. Barikādes ir noteikts laiks mūsu vēsturē, to var tikai papildināt tikai ar tā laika eksponātiem, atmiņām. Turklāt jāņem vērā , ka Kara muzejs īsi pēc barikādēm veica intensīvu materiālu vākšanu un šobrīd mums ir bagātāka kolekcija par barikādēm. Kara muzejs pats ir barikāžu dalībnieks. Iespējams, ka BM ar laiku varētu kļūt par valsts muzeja sastāvdaļu. Vai viņiem jāpēta un jāvāc mūsdienu militārā vēsture, es domāju, ka ne. Un viņi to arī nedara.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs, protams, papildina savas vēsturiskās kolekcijas ar mūsdienu materiāliem, tai skaitā arī ar priekšmetiem no militārās jomas, piemēram, apbalvojumi, krūšu nozīmes, formas tērpi. Par ieročiem man nav informācijas

Koordinēt, vienoties par kolekcionēšanas prioritātēm? Piemēram, tikai viens muzejs vāc par nacionālo pretestības kustību. Kāpēc?

IZS: Jūs nodarbojaties ar Atmodas laika vēstures pētniecību?

AF: Jā, protams. Tā bija nevardarbīga pretošanās, politiskie lēmumi, cilvēku apvienošanās organizācijās un neatkarības iegūšana vienmēr ir bijusi viena no galvenajām tēmām. Muzejs ir arī pulcēšanās vieta atmodas laika cilvēkiem, viņi to jūt kā savējo. Mēs joprojām papildinām kolekcijas par šo laiku.

IZS: Kā Jūs vērtējat vai augstākajās mācību iestādēs šie pašu jaunāko laiku vēstures speciālisti tiek pietiekami labā līmenī apmācīti?

AF: Nesenā vēsture drīzāk ir politoloģijas tēma un politologus negatavo darbam muzejā. Mums bija brīva vēsturnieka vieta, pieteicās 22 vēsturnieki, politologu to vidū nebija. Pašu jaunāko laiku vēsture vēsturnieki var izvēlēties kā B daļas priekšmetu.

IZS: Kādas lielas izstādes Jums ir paredzētas nākamjiem gadiem?

AF: Esam izlēmuši, ka gadā rīkojam vienu lielu tematisku izstādi, kuru veidos kā visu periodu nodaļu kopēju projektu. Mazās izstādes tikai kā informatīvas planšetu izstādes īpašai mērķauditorijai vai īpašam pasūtījumam, piemēram, bruņotajiem spēkiem. 2012.g. atjaunosim izstādi par latviešiem ārvalstu armijās – formas tērpi, ekipējums. 2013.gadā acīmredzot būs O.Kalpaka muzeja atjaunošanas gads, bet ja būs līdzekļi arī medību izstādi, 2014.g. izstāde par cilvēku dzīvi kara laikā.

Muzeju administratīvā struktūra, to paredz valsts pārvaldes sistēma, mazina radošu izpausmju iespējas. Ir strikts nodaļu sadalījums, amatu apraksti, plāni, atskaites, pārskati, krājuma vērtēšana. Tas mūs atšķir no citiem pasaules muzejiem, kur struktūras nav tik noteiktas. Tur izvēlas projekta tēmu un vairākus gadus strādā ar to, iesaistās daudzi speciālisti. Vismaz, cik mēs esam pētījuši militāros muzejus, mums ir pārāk institucionalizēta iekšējā kārtība, kas neļauj brīvi iesaistīties ārvalstu projektos, jo tad uzreiz jāmaina plānošana, jāmaina muzeja stratēģiskais plāns.

Tagad visiem speciālistiem galvenais uzdevums ir krājuma apstrāde, un tas procesus iekapsulē. Mēs vēstures muzeji, atšķirībā varbūt no mākslas muzejiem, esam vairāk vērsti uz glabāšanu, krājuma apstrādi, saglabāšanas problēmām. Vēstures muzeji ir seni un bagāti un ir pārdzīvojuši dažādus posmus attieksmē pret krājuma uzskaiti. No minimālisma uz maksimālismu. Piemēram, krājuma uzskaite cara laikos, tad krājuma uzskaite pirmskara Latvijā. Tad pietika ar vienu inventāra grāmatu un tematiskām kartotēkām. Dāvinājumu un pirkumu pieņemšana bija vienkārša, valdīja uzticība. Krājuma reģistrēšana nebija pašmērķīga. Tad sekoja pēckara periods un tad sākās tas, kura sekas mēs jūtam vēl šobrīd. Tiek noteikta pāreja uz pilnīgi citu krājuma apstrādes sistēmu, tiek noteikti strikti termiņi, bet neviens vēstures muzejs netiek galā, arī šobrīd mēs joprojām neesam tikuši galā ar šo pēckara jucekli. Jaunās uzskaites ieviešana notika vienlaicīgi ar ideoloģiski kaitīgu priekšmetu iznīcināšanu. Muzeju krājumi tika sajaukti, piemēram, Kara muzeja krājumu iepludina Vēstures muzejā, bet informācija par izcelsmi netiek fiksēta. Padomju laikā pilnīgi mainās muzeju iekšējā struktūra, darba saturs. Šobrīd tikai pamazām mēs virzamies uz priekšu, gan darbojoties ar mūsdienu ieguvumiem, gan darot pagātnes nepadarītos darbus. No jauna veicam priekšmetu izpēti, sastādām aprakstus latviešu valodā. Tas ir milzīgs darbs, kas jāveic visiem vēstures muzejiem, lai priekšmets atdzīvotos un tiktu pilnvērtīgi izmantots. Tas šobrīd vērš krājuma darbu par smagu nastu. Muzeja krājums faktiski ir vienīgais darbs, ko valstī vērtē gan akreditācijas procesā, gan pārbaudēs. Kādas ir ekspozīcijas, kā muzejs strādā ar apmeklētājiem, tas vairs nav primārais vērtēšanas kritērijs.

IZS: Tur jau arī saredzamas akreditācijas procesa vājās vietas, piemēram, stratēģijas.

AF: Stratēģijas ir problēma. Muzejiem ir vairākas stratēģijas. Viena stratēģija saistīta ar muzeju akreditāciju, otra ar muzeju kā valsts pārvaldes iestādi, pašvaldībām ir sava. Valsts pārvaldes iestādes stratēģijas veidošanu, prasības, termiņus, saistību ar budžetu nosaka īpaši MK noteikumi, to mēs veidojam kā valsts iestādes attiecībās ar savām ministrijām. Muzeja akreditācijas stratēģijai ir citi termiņi, tā vairāk tendēta uz muzeja vēlmju deklarēšanu. Tā ir pretruna. Turklāt visi apzināmies, ka akreditācija kā centralizēts instruments „slikta” muzeja likvidēšanai, netiks lietots. Agrāk bija muzeju skates, tur vērtēja visus darbus, tur bija sacensības gars.

IZS: Kā Jūs redzat muzeju lomu integrācijas procesu nodrošināšanā? Vai integrācijas pamatnostādnes veidojot ir notikušas diskusijas ar muzejiem?

AF: Nē, nav. Muzeji stāstot par vēsturi var iekļauties integrācijas procesu veicināšanā. Mēs muzejā jūtam atšķirības - ko vēsturē akcentē krievu skolās, ko latviešu skolās, īpaši runājot par Otro pasaules karu. Ja vienai sabiedrības daļai māca vienu, otrai pilnīgi pretējo, integrācija nevar notikt. Mums ir izveidota īpaša nodarbība vidusskolēniem par 2.pasaules karu, cerams, ka tā liek domāt.

Mums valsts mērogā līdz šim nav institūcijas, kas par integrācijas procesiem domā, kas aptvertu kopumu un saprastu kā jārīkojas. Nav mums kopējā redzējuma, kā sabiedrība virzās un kas ar mums notiek. Ir tikai atsevišķi nozaru elementi. Vienas vai vairāku pēckara ienācēju ģimeņu muzejisks šķērsgriezums izstādē. Tas būtu interesants projekts.

IZS: Un muzejs ir tik ietilpīga kultūrvēstures bagāža, ko var izmantot dažādu integrāciju procesu skaidrošanai.

AF: Integrācija notiks tad, kad būs vienots viedoklis par vēstures notikumiem, domāju 2.pasaules karu, un latviešu valodu. Bet domājot par muzeja iespējām - mums ir bezmaksas ieeja, tas veicina apmeklētību, īpaši tūristu. Mēs esam domājuši par audiogida ieviešanu, bet tas jārada kā komplekss kopā ar ekspozīciju. Mums Latvijā nav kompleksu ekspozīciju veidošanas piemēru, tas ir - atver jaunu ekspozīciju ar audiogida programmu, kura tapusi kā ekspozīcijas veidošanas gaitā. Parasti tam trūkst naudas. Vieglāk ieviest audiogidu mākslas muzejos, jo stāsts par savrupiem mākslas objektiem ir pateicīgāks audiogidu sistēmai.

Mūsu vēstures muzeju kultūrvēstures bagāža, protams, var tikt izmantota arī šādu procesu skaidrošanai.

IZS: Ir pilnīgi skaidrs, ka krājums ir visu pārējo muzeja funkciju pamatā, bet mēs Latvijā joprojām savas unikālās krājuma vērtības neprotam pasniegt.

AF: Nedomāju gan, ka neprotam. Mums nav slikti muzeji. Nelaime ir tā, ka ir tendence salīdzināt ar jaunieceltiem muzejiem citās valstīs, kuru veidošanā ir izlietoti milzu līdzekļi. Tajā pat laikā šajās valstīs ir tādi paši muzeji kā pie mums un to ir pat vairāk kā jauno. Atšķirība ir tā, ka mums , tas ir sabiedrībai kopumā, ir tendence sevi tikai pelt.

Muzeja priekšmets kā vērtība ir nemainīgs, mainās veids kā to pasniedz ekspozīcijā. Vispirms priekšmetu vērtību jājūt muzeja speciālistam. Ir jābūt azartiskam valsts kolekcionāram, kurš izjūt krājuma vilinājumu, jaunatklājuma prieku. Ja priekšmeta apstrādei pieiet kā mehāniskam procesam, kurā noskanē, apraksta un aizmirst, tad no tāda darbinieka nevar sagaidīt labu ekspozīcijas darbu – ne to veidojot, nedz stāstot par to.

IZS: Tad jau tagad jaunajā LMB mājas lapā sadaļa “Vērts redzēt” būs savdabīgs eksāmens muzejniekiem, kurā mēs lūdzam iesūtīt muzeja unikālāko priekšmetu attēlu kopā ar stāstu. Nevis zinātnisku aprakstu, bet stāstu. Tas nāk grūti muzejniekiem.

AF: Tāpēc, ka to dara tā saucamie sabiedrisko attiecību vai mārketinga cilvēki, kas lielākoties nejūt to priekšmetu, bieži pat nezin vēsturi. Par priekšmetiem jārunā tā kā to dara Rundāles ļaudis, ar sajūsmu.

IZS: Es gan nedaudz oponētu, ka vienmēr šos uz āru ejošos aprakstus muzejos raksta mārketinga cilvēki, tie paši krājuma vai izstāžu veidotāji jau vien raksta par savām ekspozīcijām, izstādēm. Anotāciju jau raksta krājuma speciālists, kas to tēmu ir pētījis. Aprakstus veido mākslas zinātnieks vai vēsturnieks. Iespējams, tieši tur ir klupšanas akmens.

AF: Droši vien ir arī tā, visiem nav ķēriens žurnālistikā. Jūsu jautājums sniedz arī atbildi. Krājuma speciālists, kurš nevada ekskursijas; ekskursiju vadītājs, kurš nestrādā ar krājuma; ekspozīcijas veidotājs, kurš nestrādā ar krājumu un nevada ekskursijas. Tas, kurš prot visu, būs īstais muzeja vēstnieks.

Mēs arī plānojam veidot jaunu muzeja mājas lapu, kurā būs priekšmetu galerija.

IZS: Jūs pieminējāt bezmaksas ieeju, ko Latvijas Kara muzejs nodrošina saviem apmeklētājiem. Vai tas ir veicinājis apmeklētāju skaita pieaugumu un vai tas kvalitatīvi ietekmē muzeja darbu?

AF: Nenoliedzami, jo bieži vien nosaukums Kara muzejs atturēja no tā apmeklēšanas par maksu. Mēs esam daudzkārt dzirdējuši, ka apmeklētāji saka, ka nav domājuši, ka Kara muzejs var būt interesants. Cilvēki iepazīst Latvijas vēsturi, nāk tūristi no daudzām valstīm, tai skaitā no Krievijas. Ko muzejs ir ieguvis? To ko jebkurš muzejs grib iegūt – gandarījumu par darbu, atpazīstamību, starptautiskus sakarus. Iegūst arī citi muzeji, ja vienu apmeklē bez maksas, tad uz ietaupījuma rēķinu, apmeklēs vēl vienu.

IZS: Vai Jūs plānojat veidot izdevumu par muzeja vēsturi?

AF: Kara muzeja vēsture ir ļoti sarežģīta, tā beidzas 1940.gadā un atjaunojas 1990.gadā. Kara muzeja vēstures liecības ir diezgan izkaisītas no pētāmo avotu viedokļa. Daļa ir Valsts vēstures arhīvā, daļa Valsts arhīvā, interesantas lietas ir LNVM zinātniskajā arhīvā un krājumā. Pagaidām ir bijušas atsevišķas publikācijas, referēti. Dibināšanas simtgade būtu īstais brīdis grāmatas izdošanai.

IZS: Bet katru gadu LKM izdod gadagrāmatu.

AF: Tie ir zinātniski raksti par militāro vēsturi, šogad būs jau 12.laidiens. Tie ir ne tikai mūsu speciālistu, bet arī pieaicināto speciālistu no citām institūcijām, bieži arī no ārvalstīm, pētījumi. Tā ir iespēja publicēt jaunos pētījumus un interesentiem tos lasīt. Lasītāju loks nav plašs, bet zinātnei tāpēc vien nav jānomirst.

IZS: Biju nolēmusi Jūs par komunikāciju jomu neizvaicāt, bet tomēr...

AF: Es jau esmu teikusi, komunikācija ir jumts, nevar būt labs jumts uz grausta. Visam jābūt līdzsvarā. Mēs joprojām, kā tas bija padomju laikos, akcentējam kādu īpašu jomu - „ urrā terminu”, tad ar to ir pārņemti visi. Kaut gan pati darbība, citā vārdā saukta ir pastāvējusi vienmēr, mainās, protams, metodes. Piemēram – pieejamība, mārketings. Ir jāapzinās, ka Latvija šobrīd nav bagāta valsts, mums dažkārt nepietiek naudas satura izveidošanai. Un ja satura nav, tad arī komunikācija izpaliek. Mēs neesam raduši sīku veikumu pasniegt kā milzu nozīmes notikumu. Arī Jūs esat nonākusi pie secinājuma, ka saturs ir noteicošais.

IZS: Es nekad to neesmu apstrīdējusi. Es domāju, ka mums nozarei kopumā iztrūkst tāds stratēģisks skatījums par to līdzsvaru. Katrs deķīti velk uz savu pusi, gan krājumnieki, gan komunikāciju cilvēki. Mums arī zināšanu trūkst, lai spētu nodefinēt, cik mārketings ir startēģiski svarīgs muzejam. Piemēram, ja Jūs savai Komunikāciju nodaļai dosiet 1000 Ls mārketinga budžetu un teiksiet, ka gada laikā Jūs gribat atdevi 10 000 Ls. Mums pašreiz nav tādas domāšanas.

AF: Nevis domāšanas, bet iespēju – līdzekļi, noteikumi, kuri daudz ko ierobežo. Bija iecere, ka valsts aģentūra būs brīvākas rīcības valsts iestāde, bet tā nenotika. Mēs dzīvojam šajā sabiedrībā un intuitīvi jūtam, ko varam un ja nevaram, nemaz neejam uz to pusi.

IZS: Mēs neriskējam?

AF: Jā, neriskējam, jo valsts pārvaldes iestādē saņemot 1000, nopelnītos 10 000 Ls, vajadzētu akumulēt speciālā budžetā, bet tāda nav. Tomēr katrs muzejs arī pelna, mums tā bez tradicionālajiem pakalpojumiem ir telpu īre. Par komunikācijām turpinot, mums jau valstī nav kopējās muzeju politikas.

IZS: Bet to taču veidojam mēs paši – nozares speciālisti.

AF: Mēs vairs neveidojam, arī Muzeju nodaļa dzīvo noteiktu pārvaldes kompetenču ietvaros un viņu ietekme Kultūras ministrijā kļūst arvien mazāka.

IZS: Iespējams, nevalstiskām organizācijām jākļūst stiprākām?

AF: Sabiedrība attīstās cikliski. Agrāk Muzeju asociācija veica ļoti daudz muzeju darbinieku apvienošanai kopējiem mērķiem. Tagad mēs esam ļoti reglamentēta valsts. Visur ir rāmji. Nevalstiskās organizācijas arī atduras pret šiem rāmjiem.

IZS: Bet ja mēs kā nevalstiska organizācija redzam muzeju nozares pozīciju vājināšanos, iespējams, biedrībai jāuzņemās veikt daļu nozares startēģiskās plānošanas uzdevumu?

AF: Esot Muzeju biedrībā no dibināšanas brīža, varu teikt, ka agrāk tai bija milzīga loma, tomēr biedrībai nekad nav bijuši un nav arī tagad neviena instrumenta, lai stratēģiskos plānus realizētu. Katrs muzejs strādā lielāka stratēģiskā plāna ietvaros. Muzeja darbiniekos gan ir vērojama cita tendence – apvienoties šaurāku tēmu nevalstiskajās organizācijās.

IZS: Jā, savā laikā no Muzeju biedrības izauga Valsts muzeju pārvalde.

AF: Jā un nē. Muzeju biedrībai ļoti palīdzēja tā laika Kultūras ministrijas muzejus pārraugošā I.Bušmane. Biedrības loma ir tā, ka muzejiem izveidojās atsevišķa pārvaldes iestāde. Tagad tā ir tikai KM struktūrvienība. Tā ir kopējā valsts problēma – varas centralizācija. Bet, iespējams, ka tas nobriedīs kaut kādā veidā un procesi atjaunosies.

IZS: Atgriežoties pie LMB, es domāju, ka tai sava loma muzeju vidē jāatjauno un jānostiprina.

AF: Agrāk visi muzeji bija vienotāki, tagad dažādu iemeslu dēļ muzeji viens no otra attālinās. Kultūras ministrijas muzejiem ir vienas problēmas, citu ministriju muzejiem citas, pašvaldību muzeju dzīvi nosaka vietējā vara, nav mums vairs cunftes sajūta. Dažkārt man liekas, ka šajā periodā muzeja darbiniekiem vajadzīga kopēja arodbiedrība, kura viņus vispirms aizstāvētu kā darbiniekus.

IZS: LMB tad arī varētu būt tā cunftes sajūtas radītāja?

AF: Liela loma ir valdei, tas biedriem jābūt autoritātei muzejnieku vidū. Bieži vien tos pat ir jāpierunā uzņemties šo pienākumu. Tie, kas zina kā pareizi jārunā, ne vienmēr ir īstie darba darītāji. Iespējams, ka LMB valdi jāvēlē nevis pēc reģionālās pārstāvniecības principa, bet atsevišķu jomu pārstāvjus :krājums, izglītības, izstādes utt. Tie pulcinātu pārējos, veidos profesionāļu kopas. Jāizdiskutē plašākā lokā vai nav no „Muzeju”biedrības jāpārtop „Muzejnieku”. Tad biedrība strādātu pēc ICOM principiem.

IZS: Biedrība jau ir komanda...

AF: Varbūt valdes līmenī, bet ne muzeju. Vairāk reģionāli biedrojas.

IZS: Man jau liekas, ka liels izaicinājums Latvijas muzejiem ir tēla veidošana. Kā paši muzejnieki sevi pozicionē.

AF: Jā, cik augstu mēs kā speciālisti sevi vērtējam. Muzejnieku kā speciālistu augstu vērtē rakstošie mēdiji, kino pasaules ļaudis, kolekcionāri, apmeklētāji, vēstures interesenti, muzejs ir prestiža darba vieta jaunajiem speciālistiem. Kurā brīdī rodas viedoklis par sliktiem muzejiem un nevarīgiem muzejniekiem? Man liekas ,ka ir problēmas, kuras ir diskutējamas tikai profesionālajā vidē. Ja tās publisko ārpus tās, tās pārvēršas negācijā, kuru periodiski tiražē. Piemēram, ja runājam par pieejamības palielināšanas iespējām, to pasniedz kā pieejamības trūkumu vispār. Es spilgti atceros J.Garjāna teicienu intervijās „muzejiem ir jāmainās”. Ko ar to domāja muzejnieki, bet kā to interpretēja mēdiji. Viedokli par muzejiem dažkārt veido tie, kas muzejā nav bijuši. Žurnālistu iemīļots salīdzinājums – „putekļainos muzejos”. Bet ārzemnieki saka – cik jums tīri muzeji!

Daudziem muzejiem tēlu audzēt liedz objektīvi apstākļi - Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja izstāžu telpu trūkums, Latvijas Nacionālais vēstures muzeja izvietojums pilī. Ilgstoši savu ceļu meklē Rakstniecības muzejs. Bet visi muzeji strādā - veido izstādes, publicē pētījumus, rīko pasākumus, apkalpo pētniekus. Bet vai tas atbalsojas plašsaziņas līdzekļos? Diemžēl šodien publicitāti gūst negācijas. Ja muzejā kaut ko nozags, tad gan par to pastāstīs. Varbūt jāsamet nauda un jānopērk kāds raidlaiks TV, piemēram, saruna par muzejiem Satori grāmatnīcā?

 
blog comments powered by Disqus