Latvijas muzeju katalogs

MUZEJU BIEDRĪBA

Skolas iela 12, Madona, LV - 4801

  • phone:  +371 29418187
GADA BALVU ATBALSTA:




Jaunas darbības formas meklējot

 

Intervijā ar Liepājas muzeja direktori Daci Kārklu iezīmējās vairāki muzeju nozarei svarīgi aspekti. Pirmkārt, laikā, kad ļoti daudzi muzeji Rīgā gaida rekonstrukciju vai pārbūvi, Liepāja var lepoties, jo veiksmīgi tiek realizēts Liepājas muzeja rekonstrukcijas projekts un, lai gan ar nelielu laika nobīdi, tomēr jau šīgada augustā tiek solīts rekonstrukcijas noslēgums, radot intrigu, kā jaunais muzejs izskatīsies, kādas ekspozīcijas kolēģi izveidos un cik profesionāli «piepildīs» muzeju. Intervijā tiek skarts arī tik ļoti nepieciešamā un ilgi gaidītā Jūrniecības muzeja jautājums. Lai gan, runājot par Jūrniecības muzeja vīzijas prezentēšanu, es būtu sagaidījusi, ka idejas atrādīšana, vismaz jau nozares profesionāļiem, būtu notikusi daudz plašāk un skaidrāk iezīmējot turpmākos attīstības posmus. Treškārt, novadu muzeju sadarbība ar pašvaldībām. Ļoti reālistisks šķiet Daces vērojums par muzeja un pašvaldības sadarbību, jo neapšaubāmi muzejam jāprot iezīmēt sava loma un nozīme pašvaldības attīstības stratēģijā. Pozicionējot sevi kā vietu, kur notiek ne tikai kultūras mantojuma saglabāšanas darbi, bet arī diksuijas, ideju apmaiņa, formālāka un neformālāka mācīšanās un brīvā laika pavadīšana, arī pašvaldība daudz ātrāk un skaidrāk varētu ievērot muzeja potenciālu un sākt uzlūkot muzeju kā sadarbības partneri novada kultūras dzīves uzturēšanā, nevis tikai kā kārtējo finansējuma pieprasītāju. Un, kaut gan Dace atzīmē, ka muzejs nav pašvaldības prioritāte, man tomēr jāatzīmē, ka izpratne par muzeju lomu un potenciālu pašvaldībai tomēr ir, jo tikai dažas pašvaldības Latvijā ir tik tālredzīgas un par ilgtspēju domājošas, ka muzejā nodrošina bezmaksas ieeju. Liepājas pašvaldība to dara kopš 2006.gada un, domājams, izglītotas un iecietīgas Liepājas sabiedrības attīstībā rada ļoti lielu pievienoto vērtību.

Ineta Zelča Sīmansone: Tavuprāt, lielākā Liepājas muzeja veiksme aizvadītajā gadā?

Dace Kārkla: Aizvadītajā gadā Liepājas muzeja lielākā veiksme ir muzeja ēku kompleksa Kūrmājas prospektā 16/18 rekonstrukcijas un energoefektivitātes uzlabošanas projekta īstenošana, kas noslēgsies šā gada augustā. Tas bija ārkārtīgi grūts periods visiem muzeja darbiniekiem, jo pirms nodot muzeja ēku kompleksu būvnieku rīcībā, nācās demontēt ekspozīciju, uzskaitīt un sapakot krājumu pārvešanai uz pagaidu novietni. No 1900. līdz 1902. gadam koktirgotāja Kacenelsona ģimenes vajadzībām būvētā ēka šobrīd piedzīvo līdz šim vērienīgāko rekonstrukciju, pierādot, ka remontdarbus vairs nedrīkstēja atlikt. Projekta ietvaros norit centrālās muzeja ēkas un palīgēku fasāžu remonts, visu nepieciešamo iekšējo inženiertīklu renovācija, ārējo kanalizācijas tīklu, sanitāro mezglu rekonstrukcija un izbūve, daļēja siltināšana, logu un durvju restaurācija un virkne citu darbu. Remonta rezultātā, paredzēts būtiski uzlabot krājuma telpu tehnisko stāvokli, novēršot augsto mitruma koncentrāciju, izbūvējot ventilāciju, telpas temperatūras regulēšanas un automātisko ugunsdzēsības sistēmu.

IZS: Kas ir bijis lielākais gandarījums un lielākie izaicinājumi Liepājas muzeja dzīvē pagājušajā gadā?

DK: Liepājas muzejā pagājušajā gadā pēc ilgu gadu pārtraukuma ienāca jaunā vēsturnieku paaudze. Muzejs piesaistīja divus jaunus profesionālus vēsturniekus– Liepājas muzeja direktores vietnieci krājuma darbā Ilzi Dobeli un galveno speciālisti Kristīni Skrīveri, kuras pārziņā ir nodots Liepājas jūrniecības vēstures krājums. Lai arī konkrēta Liepājas jūrniecības muzeja izveides tālāka virzība pašlaik nenorit, tomēr pašvaldība pagājušā gada sākumā pēc muzeja un arhitektu biroja „Mark” jūrniecības muzeja vīzijas prezentācijas ieceri nenoraidīja un atzina kā realizējamu. Lai pierādītu Jūrniecības muzeja nepieciešamību un to prezentētu kā mūsdienīgu un interaktīvu, pērn Liepājas promenādes spīķeros, ko plānots rekonstruēt kā Jūrniecības muzeju, izveidojām muzeja krājuma izstādi „Jūrā eimu, jūrā teku”. Tās apmeklētājiem bija iespēja apskatīt 19.gs./20.gs. Lejaskurzemes reģionam raksturīgos ezera un jūras zvejas rīkus, dažādus vējlukturus, kuģu modeļus, zvejnieka istabas iekārtojumu un daudz citu mūsu reģiona zvejniecību un jūrniecību raksturojošus priekšmetus. Īpaši bija padomāts par izstādes mazākajiem apmeklētājiem, kuriem speciāli izveidotā rotaļu zvejniekciemā, piedāvājām iemēģināt roku makšķerēšanā, pārbaudīt spēku un izturību kāpelēšanā pa virvi, iespēja nofotografēties pie īsta kuģa stūres rata vai oriģinālos jūras zvejnieku tērpos, iemācīties siet dažādus jūrnieku mezglus un iepraktizēties dažādu veidu papīra kuģīšu locīšanā. Izstāde bija ļoti labi apmeklētā un parādīja, ka Jūrniecības muzejam jau iepriekš izvēlētā vieta tieši blakus tirdzniecība kanālam ir vispiemērotākā šai iecerei.

IZS: Kā vērtē muzeja sadarbību ar pašvaldību?

DK: Sadarbība kopumā ir veiksmīga. Muzejs nav pašvaldības prioritāte, taču ir jāmeklē dialogs ar pašvaldību un ir jābūt pamatotai argumentācijai, lai pierādītu muzeja vajadzības. Nevar nostāties aizvainotā pozā, kas agri vai vēlu noved pie konfrontācijas un abpusējas neizpratnes. Jo muzejs kļūs atpazīstamāks sabiedrībā, jo vairāk pašvaldība izpratīs muzeja darbību, zinās par tām vērtībām, ko muzejs glabā un kas muzejam nepieciešams.

IZS: Kādas izstādes šogad piedāvāsiet saviem apmeklētājiem?

DK: Sakarā ar Liepājas muzeja galvenās ēkas ansambļa rekonstrukciju, kopš pagājušā gada augusta ir slēgta lielā izstāžu zāle, kas Liepājā ir vispiemērotākā mākslas izstāžu rīkošanai. Lai arī šogad izstādes esam saplānojuši no maija, visticamāk tas pilnībā nerealizēsies, jo remonts ieilgs līdz augustam. Pēc tam lielajā muzejā plānojam Žemaitijas mākslinieku darbu izstādi, Aijas Zariņas personālizstādi, Klaipēdas mākslinieku izstādi, kā arī esam risinājuši sarunas un saņēmuši piekrišanu no uzņēmēja Ulda Pīlēna viņam piederošās privātkolekcijas izstādes organizēšanai. Kūrmājas prospekta mazajā zālē esam iecerējuši novembrī sadarbībā ar Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeju izveidot izstādi „Latviešu mediķi Pirmā pasaules karā un brīvības cīņās”. Pašlaik aktīva izstāžu darbība norit muzeja ekspozīcijas „Liepāja okupāciju režīmos” telpās. Martā par godu Liepājas dzimšanas dienai atklāsim vēsturisku fotogrāfiju izstādi no Jura Raķa privātkolekcijas „Karostas albūms”. Ir arī vairākas citas ieceres.

IZS: Kā tu raksturotu muzeja apmeklētājus - vai tie galvenokārt ir vietējie, skolēni, pensionāri, vai tomēr tūristi?

DK: Muzejs daudz strādā, lai piesaistītu skolu jaunatni, taču statistika liecina, ka muzeja lielāko apmeklētāju grupu veido individuālie apmeklētāji, kas nāk uz izstādēm, tematiskiem pasākumiem, koncertiem un piedalās radošajās darbnīcās. Arī tūristi muzeju lielākoties apmeklē individuāli. Ārvalstu tūristu grupas ir salīdzinoši maz.

IZS: Liepājas muzejs ir viens no nedaudzajiem Latvijas muzejiem, kas apmeklētājiem piedāvā bezmaksas ieeju. Kā tu vērtē šīs politikas atdevi? Vai vietējie to novērtē un apmeklē muzeju biežāk? Vai bija nepieciešams ilgs laiks, lai apmeklētāji to pamanītu?

DK: Liepājas muzejā kopš 2006. gada 14. jūnija ir bezmaksas apmeklējums, taču apmeklētāji to tā īsti pamanīja tikai pirms pāris gadiem, lai arī mēs regulāri par to informējām. Bezmaksas ieeja muzejā ir laba lieta tiem cilvēkiem, kas muzeju ekspozīciju un izstādes vēlas apmeklēt vairākkārt, ikreiz no tā gūstot ko jaunu. Iebraucēji, tūristi un nejauši apmeklētāji ir gatavi maksāt par ieejas biļeti.

IZS: Vai bez izstādēm un ekspozīcijām muzejs organizē arī pasākumus, nodarbības un akcijas, ja jā, tad kādus?

DK: Mēs cenšamies apzināt cilvēku grupas ar dažādām interesēm, tādējādi piesaistot pēc iespējas daudzveidīgāku apmeklētāju loku. Pamatojoties uz Liepājas muzeja apjomīgo etnogrāfijas kolekciju, ir bijušas radošās darbnīcas rokdarbniecēm, kas ir labi apmeklētas. Rotkaļa Oļega Auzera vadībā notika meistardarbnīca sudrabkaļiem un zeltkaļiem. Bijuši atceres pasākumi izciliem māksliniekiem un nozīmīgām personībām, kas devušas ieguldīju Latvijas kultūrvēsturē. Profesors Jānis Krastiņš pat savus studentus no Rīgas Tehniskās Universitātes veda uz Liepājas muzeju klausīties Imanta Lancmaņa lekciju par arhitekta Paula Maksa Berči mantojumu un ieguldījumu Liepājas pilsētvidē. Futbola veterāni labprāt dalījās atmiņās par Liepājas futbola vēsturi, kas aizsākās jau pirms Pirmā pasaules kara. Līdztekus savulaik Liepājā pazīstamā šahista Igora Bleka (1911-1992) akvareļu un zīmējumu izstādei, šaha cienītājiem muzejā sarīkojām simultānspēli. Ar vairākiem pretiniekiem vienlaicīgi spēlēja Latvijas Šaha federācijas prezidents FIDE meistars Āris Ozoliņš. Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas gadadienai veltītajā sarīkojumā skolu jaunatnei par Latvijas neatkarības atgūšanas laiku stāstīja un spēlēja grupa CREDO. Svarīgu lomu Liepājā Latvijas neatkarības atgūšanas laikā 1990-to gadu sākumā nospēlēja arī CREDO puiši un viņu namiņš Liepājā, Celtnieku ielā. Tur tautfrontieši rīkoja slepenas apspriedes, uz rakstāmmašīnu drukāja un pavairoja uzsaukumu un parakstu vākšanas lapas, vienojās par rīcības plāniem, it sevišķi 1991. gada augusta puča dienās. Kad CREDO jauniešiem neierastā vidē nospēlēja savus hītus, ko jaunieši iespējams nemaz iepriekš nebija dzirdējuši, viņiem aizrautībā ne vien iemirdzējās acis, bet arī viņi vairāk uzzināja par Latvijas nesenās vēstures notikumiem. Liepājas muzejā labi apmeklēti ir kamermūzikas koncerti. Pie mums vairākkārt koncertējusi klavesīniste Aina Kalnciema, flautiste Dita Krenberga. 1000 gadu senus gregorisko dziedājumus muzejā ir izpildījusi garīgās mūzikas grupa „Schola Cantorum Riga”

IZS: Kā izlemjat, kas apmeklētāju piesaistīšanai ir nepieciešams, respektīvi, vai ieklausāties apmeklētāju vēlmēs, vai tomēr, lielākoties, tas ir muzeju speciālistu viedoklis?

DK: Ikdienā strādājot ar apmeklētājiem, mēs, protams, ieklausāmies cilvēku vēlmēs un vērtējumos, lai pilnveidotu savu darbu un panāktu to, ka cilvēks vēlētos atgriezties muzejā un atvestu savus draugus un radus, kas viesojas Liepājā.

IZS: Cik nepieciešams, tavuprāt, muzejam ir akreditācijas process, ko muzejs no tā iegūst?

DK: Akreditācijas process muzejiem ir ārkārtīgi būtisks, jo tas palīdz sakārtot muzeju un strādāt atbilstoši muzeju nozares prasībām, kā arī nospraust muzeja darbības un attīstības stratēģiju tuvāko piecu vai attiecīgi desmit gadu periodā. Ne velti arī Eiropā Latvijas muzeju akreditācijas sistēma ir novērtēta atzinīgi. Liepājas muzeju atkārtoti akreditātēja pirms pieciem gadiem. Tolaik, veidojot muzeja attīstības stratēģiju, plānojām lielus ieguldījumus muzeja infrastruktūras sakārtošanā, taču konkrētas pārliecības, ka tas izdosies nebija. Bija tikai mērķis un apzināti iespējamie veidi finansējuma piesaistei. Šodien redzams, ka Liepājas muzeja infrastruktūras sakārtošanā ir ieguldīts lielāks finansējums nekā tolaik plānojām. Vairāku gadu periodā ir svarīgi apzināties muzeja vājās vietas un nospraust darbības programmu to pilnveidošanai. Ir arī vēl viens aspekts akreditācijas lietderībai. Muzeji Latvijā, protams, strādā atbilstoši Muzeja likumam un “Noteikumiem par Nacionālo muzeju krājumu”, tomēr valsts statusa muzeji un tie, kas atrodas Rīgā, ir ciešāk saistīti ar muzeju profesionāļiem un nozares pārraudzītājiem. Pašvaldības muzejiem nereti pietrūkst šīs sadarbības, kas ir ļoti vērtīga gan muzeja pamatdarbības pilveidošanai, gan jaunu ieceru gūšanai, gan sadarbības projektu īstenošanai. Tieši akreditācijas process ir tas, kur šī sadarbība un padomu gūšana izpaužas visciešāk.

IZS: Kā tev šķiet, vai muzeji Latvijā ir pietiekami aktīvi uz pilnveidošanos, sadarbību veidošanu un jaunu produktu radīšanu?

DK: Domāju, ka kopumā muzeja sistēma ir smagnēja, taču dzīve piespiež pilnveidoties, lai līdztekus pamatdarbībai ieviestu jauninājumus. Latvijā ir atsevišķas pērles, piemēram, Rundāles pils muzejs, Rīgas birža, kas ir starptautiskas nozīmes tūrisma objekti un kur apmeklētāji plūst straumēm, taču kopumā nozarē bez sadarbības projektiem un jaunu produktu ieviešanas ir grūti pievērst apmeklētāju uzmanību. Protams, muzeja pamatdarbība saistīta ar kultūrvēsturiskā mantojuma glabāšanu, kolekciju pilnveidošanu un izpēti, bet šodien muzejs vairs nevar atļauties uzturēt ekspozīciju un izstādes, uz kurām nenāk apmeklētājs. Liepājas muzejs atbilstoši savai kapacitātei un resursiem daudz strādā pie tā, lai uzturētu dialogu ar dažādu paaudžu un interešu cilvēkiem. Sadarbojamies ar citiem muzejiem. Pēdējā laikā cieša sadarbība izveidojusies ar Pēterburgas valsts muzeju “Carskoseļskaja koļekcija”, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju, kopīgus projektus rīkojam ar Virtuālo Liepājas kino muzeju, AS “Liepājas metalurgs” muzeju. Lai paplašinātu potenciālā apmeklētāja loku daudz strādājam ar jauniešiem, pārsteidzoši lielu atsaucību gūvām no izbraukuma muzejpedagoģijas nodarbībām skolās un pirmsskolas mācību iestādēs. Muzejs ik gadu rīko Liepājas mūsdienu mākslas izstādi. To ietvaros notikušas gleznošanas meistardarbnīcas, ko ir vadījuši tādi mākslinieki kā Pēteris Postažs, Aleksejs Naumovs. Ja šīs radošās darbnīcas apmeklē zināma loka un interešu cilvēki, tad, piemēram, pasākumu par Liepājas leģendām apvīto futbola vēsturi pavisam cits apmeklētājs, kas iepriekš muzejā nav vispār bijis. Atšķirīga ir arī nacionāli patriotisko sarīkojumu auditorija. Ir arī tā, ka no mūsu ieceres, kas guvusi atsaucību, izauguši arī lielāki projekti. Pirms vairākiem gadiem, jaunā mācību gada sākumā muzejs rīkoja Zinību dienu. Šodien to daudz plašākos apmēros ir pārņēmusi Liepājas kultūras pārvalde.

IZS: Tu esi arī Latvijas muzeju biedrības valdē, kā tu vērtē LMB iespējas muzeja nozares pārstāvniecības un tēla veidošanā?

DK: Latvijas muzeja biedrībā apvienojušies gandrīz visi Latvijas muzeji, uzticot savu pārstāvniecību gan muzeju padomē, gan dažādās darba grupas, kas saistītas ar muzeja nozares aktuālu jautājumu risināšanu. Latvijas muzeju biedrības nepieciešamībai ir objektīvi priekšnoteikumi. Tāpat kā mūsdienu situācija piespiež muzejiem meklēt jaunas darbības formas, tāpat mainās arī Muzeju biedrība. Pēdējo divu gadu laikā Muzeju biedrība ir kļuvusi redzamāka ne tikai profesionāļu vidē, bet arī plašāk, veidojot muzeja nozares tēlu un muzeju specialistu prestižu.

IZS: Kā tev šķiet, vai tuvākās piecgades laikā muzeju profesijas prestižs varētu pieaugt? Kas, tavuprāt, ir priekšnoteikumi, lai tas notiktu?

DK: Muzeja profesijas prestižs arī tagad nav zems, taču sabiedrība ne vienmēr izprot, ko muzejā darbinieki dara. Jo vairāk muzejs kļūs pieejamāks un atvērtāks sabiedrībai, iepazīstinās ar savām kolekcijām, vērtīgākajiem muzeju priekšmetiem, restaurācijas procesiem, pētījumiem, meklēs inovatīvas un radošas sadarbības formas, jo lielāks kļūs tā prestižs. Patiesībā arī vārds “inovācija” nav nekāds pasaules brīnums, tas ir tas pats vecais un labi zināmais, tikai pasniegts šodien sabiedrībai saprotamākā un intriģējošākā veidā.

 
blog comments powered by Disqus