Latvijas muzeju katalogs

MUZEJU BIEDRĪBA

Skolas iela 12, Madona, LV - 4801

  • phone:  +371 29418187
GADA BALVU ATBALSTA:




Muzeji novados - Madona

 

Septembra sākumā prezentējot jauno LMB mājaslapu, vairākās Latvijas vietās organizējām semināru “Mājaslapa kā mārketinga instruments”. Semināri notika Rīgā, Preiļos un Madonā un pulcināja desmitiem muzeju speciālistu. Viesojoties Madonā, tika intervēta Madonas novapētniecības un mākslas muzeja direktore Līvija Zepa.

Ineta Zelča Sīmansone: Kā vērtējat sava muzeja vietu reģiona kultūras piedāvājuma kontekstā?

Līvija Zepa: Mūsu muzeja piedāvājums ir pietiekoši plašs un nozīmīgs. Lai gan tuvākajā apkaimē ir vēl vairāki muzeji, tomēr tik liela kolekcija ir tikai Madonas muzejam. Uz muzeju nāk daudz interesentu - vietējie novadpētnieki, skolēni, studenti, arheologi, etnogrāfi u.c. Mēs piedalāmies arī sadarbības projektos, šobrīd ar Madonas muzeja materiālu esam papildinājuši Latvijas Okupācijas muzeja, Tukuma muzeja virtuālās izstādes, esam UNESCO Nacionālajā reģistrā iekļautās nominācijas “Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss” materiāla glabātāji. Ar organizētajām pētniecības darbu konferencēm, sagatavotajiem lasījumiem citu muzeju un augstskolu konferencēs esam nopietni iesaistījušies novada kultūrvēstures izpētē.

IZS: Vai Madonas muzejs veidojas par kultūras centru arī pilsētā, uzrunājot vietējo mērķauditoriju?

LZ: Mēs esam viena no novada un pilsētas kultūras dzīves sastāvdaļām (kopā ar bibliotēku, Madonas mākslas un mūzikas skolām, kultūras namu).

IZS: Jūs esat viens no nedaudzajiem pašvaldību muzejiem, kurā ir vairāki speciālisti, kas strādā tieši ar apmeklētājiem. Vai tas nozīmē, ka pašvaldība ir ļoti ieinteresēta un atbalstoša šādu amatu (muzejpedagogs, speciālists darbā ar apmeklētājiem) ieviešanā, jo daudzi muzeji sūdzas, ka pašvaldības neatbalsta šādu amatu nepieciešamību.

LZ: Darbs ar bērniem un pieaugušajiem izglītības programmu veidā ir tās jomas, kuru nozīmīgumu pašvaldība ir sapratusi un atbalstījusi. Mūsu piedāvājums ir pierādījis muzeja nepieciešamību, kā skolēniem, tā pieaugušajiem. Sadarbojamies ar vēstures skolotāju metodisko apvienību un, rīkojot ikgadējās konferences, cenšamies sagatavot skolotājiem metodiskos materiālus par novada vēsturi. Intensīvāk būtu jāstrādā ar pieaugušajiem, esam uzsākuši šai mērķgrupai paredzētas programmas.

IZS: Jums ir arī ļoti intensīva izstāžu politika. Vai tās pārsvarā ir izstādes no kolekcijas, vai arī pieaicināto mākslinieku izstādes?

LZ: Cenšamies mākslas izstāžu piedāvājumu dažādot, jo pamatā ir vietējais apmeklētājs. Organizējam Madonas novada mākslinieku izstādes, sadarbojamies ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Mākslinieku savienību, atsevišķiem māksliniekiem, mākslas mācību iestādēm. Ir bijušas izstādes no pašu muzeja kolekcijas, dažkārt pieaicināto autoru – novadnieku izstādi varam papildināt ar dokumentālajiem un fotomateriāliem no krājuma par šo personību.

IZS: Kā muzeju ietekmēja teritoriālā reforma?

LZ: Pirms teritoriālās reformas mums bija divas filiāles Ērgļos – rakstniekam Rūdolfam Blaumanim un mūziķiem brāļiem Jurjāniem. Pēc reformas šie muzeji ir no mums atdalīti, līdz ar to nedaudz samazinājies mūsu darba apjoms atbalsta funkcijās (saimnieciskie darbi, grāmatvedības uzskaite) . Mēs joprojām veidojam kopīgas izstādes. Es teiktu, ka kopumā teritoriālā reforma mūsu muzeja attīstību bremzējusi nav.

IZS: Jūs esat viens no nedaudzajiem muzejiem ārpus Rīgas, kas piedalās skaitliski ļoti daudzos Eiropas projektos, mēģinot piesaistīt papildus finansējumu un veidojot sadarbībasu ar citiem muzejiem un kultūras institūcijām. Kā Jūs vērtējat šīs sadarbības, vai tās ir perspektīvas un arī pēc projekta ilgtspējīgas, vai arī tiek veidotas tikai tāpēc, ka projekti paredz šādu sadarbību nepieciešamību? Ko muzejs no šīm sadarbībām iegūst?

LZ: Mums šie sadarbības virzieni ir vairāki, vienā no tiem “Sibīrijā rakstītās vēstules uz bērza tāss” esam iesaistījušies 7 Latvijas muzeji. Bez tam sadarbojamies ar Anikšču muzeju Lietuvā, Mahtras zemnieku sacelšanās muzeju Igaunijā, organizējam izstāžu apmaiņu ar novada pašvaldības ārvalstu sadraudzības partneriem. Septembra beigās atklāsim Vaijes (Vācija) mākslinieku darbu izstādi, kas ir jau 20 sadraudzības izstāde. Šī sadarbība dod pieredzi izstāžu, konferenču un semināru rīkošanā, iespēju speciālistiem un mūsu māksliniekiem piedalīties ārvalstu partneru organizētajos pasākumos ar pētnieciskā darba lasījumiem un izstādēm. Katru gadu organizējam pētniecības darba konferences, kurās ar lasījumiem piedalās mūsu sadarbības partneri, citi Vidzemes un citu muzeju speciālisti. Bijām vadošais partneris, realizējot pārrobežu projektu kopā ar trim Vidzemes un diviem Pleskavas apgabala muzejiem. Katrā ziņā sadarbība nebeidzas ar projekta beigu termiņiem, mēs to turpinām.

Vēl viens partneris mums ir Cēsu Zonālais valsts vēstures arhīvs, ar kuru mēs sadarbojamies 1941.g. un 1949.g. padomju deportāciju izpētē. Nesen muzejā tika prezentēts Valsts Vēstures arhīva un Cēsu Zonālā valsts vēstures arhīva sagatavotā virtuālā izstāde, kurā iekļauti materiāli arī no Madonas muzeja krājuma. Ieceru mums ir daudz. No esošajiem partneriem izveidojas kontakti ar potenciālajiem projektu partneriem. Galvenais ieguvums - tā ir pieredze mūsu pašu muzeja speciālistiem. Vidzemes tūrisma asociācijas iesniegtajā projektā mums ir paredzēti līdzekļi ne tikai jaunas ekspozīcijas izveidošanai, bet arī pētniecības darbam. Tas nozīmē, ka atbalsta gadījumā, vesela gada garumā kādam speciālistam tiktu dota iespēja strādāt pie pētniecības tēmas. Meklējam arī citas iespējas. Esam iestājušies Vidzemes kultūrvēsturiskā mantojuma pētniecības biedrībā, kur varēsim darboties akadēmisku spēku – Vidzemes augstskolas vadībā.

IZS: Kā Jūs vērtējat Nacionālā muzeju kopkataloga projektu?

LZ: Šajā projektā kā eksperte ir iesaistījusies muzeja galvenā krājuma glabātāja. Jācer, ka projekta otrā kārta, ja tā tiek veidota konsultācijās ar muzeju speciālistiem, būs veiksmīga. Ar esošo speciālistu skaitu, lai ievadītu Nacionālajā kopkatalogā aptuveni 120000 mūsu krājuma vienību, būs nepieciešams ilgs laika periods. Pateicoties kopkataloga publicitātei, ir palielinājies krājuma apmeklētāju skaits, kurus interesē novada kultūrvēstures materiāli, un tie nav tikai vietējie iedzīvotāji. Būtu nepieciešams viens speciālists, kas strādātu tikai ar informācijas ievadīšanu, precizēšanu, pielikumu izskatīšanu. Mums nedaudz atvieglo darbu tas, ka, gatavojoties kopkataloga projekta ieviešanai, diezgan daudz materiāla jau bijām ieskenējuši un sākuši apstrādāt. Visus jaunieguvumus (2010.g. –1 644 vien., 2011.g. 8 mēnešos 833 vien.) uzreiz ievadām kopkatalogā. Atsevišķos gadījumos praksi datu ievadīšanā pie mums iziet vietējā mācību centra „ Buts” audzēkņi, kas sagatavo izrakstus, skenē materiālus, nedaudz atvieglojot darbietilpīgo datu ievadīšanu, jo daudziem materiāliem pievienojam pielikumus.

IZS: Jūs esat Latvijas Muzeju padomē, kas ir konsultatīva padome. Vai esat mēģinājusi ietekmēt šos procesus? Vai diskusija pastāv un attīstās?

LZ: Es personīgi neesmu rosinājusi jautājumus par kopkatalogu. Viens jautājums, ko mēs esam rosinājuši, ir panākt valsts mērķdotāciju vai līdzfinansējumu krājuma darbam. Pašreiz gan krājuma saglabāšanu, gan speciālistu atalgojumu finansē tikai pašvaldība, un tās rīcībā līdzekļi ir tikai tik, cik ir. Saistībā ar kopkatalogu, es domāju, ka būtu lietderīgi, ka reizi pusgadā mēs no Kultūras informācijas sistēmām saņemtu informāciju par to, kas jau ir paveikts, līdz ar to mēs, muzeji, varētu vairāk iesaistīties, ierosināt un diskutēt par to, kas ir mūsu vājās vietas un kas vēl veicams.

IZS: Iespējams, ka mēs no Latvijas Muzeju biedrības varētu rosināt Informācijas sistēmām sniegt pusgada ziņojumus par situāciju darbā ar Nacionālo krājuma kopkatalogu, ja ne semināru veidā, tad vismaz izmantojot LMB mājas lapu kā informatīvo platformu.

LZ: Jā, ja mēs gribam šo kopkataloga projektu izveidot pēc iespējas labāku, arī savstarpējā komunikācija būtu jāuzlabo. Projekta gaitā ierosinājumi var nākt ne tikai no ekspertiem, bet arī no citiem iesaistītajiem muzejiem.

IZS: Madonas muzejs organizē arī Vidzemes muzeju darba grupu.

LZ: Līdz ar visām reformām, pēdējā laikā neesmu pārāk aktīvi veicinājusi šo sadarbību. Šī semināra organizēšana un dalībnieku pulcēšana Madonā ir mēģinājums atsākt aktīvāku sadarbību starp Vidzemes muzejiem. Priecājos par tiem, kas varēja atbraukt.

IZS: Kas ir tās lietas, ko Jūs nosauktu, kas vēl pirms 10 gadiem muzejos nebija, bet tagad attīstība ir vērā ņemama?

LZ: Tās ir iespējas, ko sniedz jaunās tehnoloģijas. Piemēram, virtuālās izstādes kā palīglīdzeklis atsevišķu tēmu vai kolekcijas popularizēšanai. Aiz katra priekšmeta ir kāds stāsts, un muzeja speciālistu uzdevums ir šos stāstus atbilstoši pasniegt. Jaunās tehnoloģijas dod iespēju par priekšmetu stāstīt daudz plašāk un brīžiem daudz saistošāk.

IZS: Vai, jūsuprāt, muzeju profesijai ir cēlies prestižs sabiedrībā?

LZ: Sabiedrībā joprojām ir dažāda attieksme. Muzejos strādā cilvēki ar unikālām zināšanām, ko daļa cilvēku arī novērtē. Liela problēma, arī mūsu muzejā, ir tā, ka nav nodrošināta pēctecība. Būtu jārada tādi apstākļi, ka pirms došanās pensijā pieredzējušais kolēģis vēl varētu strādāt kopā un apmācīt jauno speciālistu. Lai veiktu nopietnu pētniecības darbu, ir nepieciešamas plašas zināšanas novada kultūrvēsturē, arī pieredze šo procesu sekmētu. Pašreiz tas ir tikai brīvprātības princips, ja kādos muzejos tas notiek, bet šim jautājumam būtu nepieciešams nopietni pievērsties.

 
blog comments powered by Disqus