Latvijas muzeju katalogs

MUZEJU BIEDRĪBA

Skolas iela 12, Madona, LV - 4801

  • phone:  +371 29418187
GADA BALVU ATBALSTA:




Muzejā nelietojam vārdu okupants

 

Intervija ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Gundegu Micheli notika septembra vidū, neilgi pēc tam, kad tika paziņots par valdības lēmumu atbalstīt muzeja rekonstrukcijas kapitālprojektu. Lai gan sarunas galvenais mērķis bija tieši kapitālprojekts, profesionāli ļoti iepriecināja muzeja direktores mērķorientētā, rietumnieciskā menedžmenta domāšana. Pirmkārt, atziņa, ka “ieejas maksa nedrīkstētu būt iemesls, kāpēc cilvēks nenāk uz muzeju”, kas gan izklausās pašsaprotami, bet vai lielai daļai Latvijas sabiedrības tas tomēr nav viens no būtiskiem muzeja apmeklējuma šķēršļiem? Otkārt, “muzeju speciālistiem būtu vērtīgi kādus gadus pastrādāt citās valstīs, uzkrāt pieredzi un zināšanas un atgriezties tajā pašā vai citā Latvijas muzejā”, kas, savukārt, konservatīvajā muzeja profesijā izklausās gandrīz piedauzīgi. Gundegā Michelē ir vērts ieklausīties kā lietpratējā, uz kuras kompetenci un nācijas nesenās vēstures reprezentēšanas spējām var paļauties.

Ineta Zelča Sīmansone: Lielākā Latvijas Okupācijas muzeja aktualitāte pašreiz ir muzeja pārbūves kapitālprojekts, kuru muzejs ir ilgi gaidījis un kurš pirms neilga laika tika beidzot apstiprināts.

Gundega Michele: Jā, šo apstiprinājumu esam gaidījuši ilgi. Stratēģiskajos plānos bija paredzēts, ka jau 2008. gadā projektu pabeigs. Tas mums neizdevās. Nākamais termiņš bija 2010. gads. Arī tas neizdevās. Bet šoreiz ceram, ka 2014. gadā muzejs tiešām iegūs jaunas telpas. Kad šo ēku 1970. gadā atklāja, plānos bija paredzēts, ka darbiniekiem un krājumam būs blakus ēkas, bet tās nekad neuzcēla. Tāpēc šajā ēkā nav īstu kabinetu darbiniekiem, nav krājumam piemērotas telpas. Tomēr mūsu muzejs ir izveidojis nopietnu krājumu, kas jau pārsniedz 50 000 vienības. Darbojas izglītības nodaļa, ir publicētas grāmatas un vēsturnieku zinātniskie raksti , sagatavotas ceļojošās izstādes. Darbs ir gājis plašumā. Un telpu šaurība ir kļuvusi akūta. Ilgus gadus cerot uz pārbūvi neesam šai ēkai veikuši kapitālremontu. Tas, ka par projektu tagad varam reāli domāt, iedveš optimismu visiem muzeju darbiniekiem. Jo ir bijis grūti sadzīvot ar neziņu vai un kad šis projekts tiks īstenots.

IZS: Jūs bijāt paziņojusi par iešanu prom no muzeja, bet, uzzinot par projekta apstiprinājumu, šķiet esat pārdomājusi par labu palikšanai amatā?

GM: Jā, man šī projekta vadīšana ir liels kārdinājums un izaicinājums. Kad es uzzināju par projekta apstiprināšanu, es nožēloju, ka biju nolēmusi iet pensijā. Man gribas aktīvi būt klāt, kad īstenojas projekts, kas tik ilgi gaidīts.

IZS: Kāpēc Latvijas muzejos netiek nodrošināta profesionālā pēctecība?

GM: Esmu novērojusi, ka Latvijas muzeju darbinieki bieži vienā muzejā strādā ļoti ilgi. Citās valstīs man liekas ir lielāka kustība, un tas netiek uztverts kā kaut kas negatīvs, bet gluži otrādi, kā pieredzes gūšana atšķirīgos apstākļos. Protams ir arī finansiālais aspekts. Jau ilgi muzeju speciālistu atalgojums ir bijis zemāks nekā citām profesijām. Pirms krīzes situācija tika daudz uzlabota, bet tad nāca krīze un situācija atkal pasliktinājās. Finansiālā ziņā šī nav iekārojama profesija.

IZS: Kā Jums šķiet, vai kapitālprojekti varētu celt muzeju profesijas prestižu?

GM: Noteikti. Man ir pārliecība, ka tas tā arī būs. Arī par Okupācijas muzeju runājot, tad kad būs skaistas, ērtas telpas, ērti darba apstākļi un iespēja muzejam attīstīties, tad atrast kādu, kas gribētu muzeju vadīt būs daudz, daudz vieglāk. Kapitālprojekts noteikti palīdzēs Latvijas Okupācijas muzejam attīstīties. Tāpat arī citiem muzejiem, kuriem šie kapitālprojekti jau ir apstiprināti.

IZS: Vai kadru aizplūšana no muzejiem varētu būt saistīta ar šīm ieilgušajām kapitālprojektu gaidīšanām un darba apstākļu rutinizēšanos?

GM: Apstākļi var būt dažādi. Bet tas, ka darbinieki mainās un neuzskata, ka jāpaliek vienā darba vietā, tas ir pavisam veselīgi muzejiem un arī citām darba vietām.

IZS: Jūs uztverat pozitīvi, ka speciālists maina vidi, iespējams, papildina zināšanas un tad pēc kāda laika var arī atgriezties muzejā ar uzkrātu zināšanu un pieredzes bagāžu. Šī prakse gan Latvijas muzejos nav izplatīta.

GM: Ar laiku tas tā varētu attīstīties. Muzeju speciālistiem būtu vērtīgi kādus gadus pastrādāt citās valstīs, uzkrāt pieredzi un zināšanas un atgriezties tajā pašā vai citā Latvijas muzejā. Tas arī noteikti veicinātu pēctecību.

IZS: Domājot par kapitālprojektu, vai Jūs jūtat, ka ar esošajiem darbinieku resursiem Jūs to varat paveikt, vai Jums būs jāpiesaista papildus speciālisti.

GM: Būs jāpiesaista ekspozīcijas iekārtotāji, veidotāji, mākslinieks. Savukārt, pie satura sagatavošanas darba mūsu vēsturnieki jau ir strādājuši vairākus gadus. Un skiču projekts jau ir izstrādāts. Makets izveidots. Ir vēl daudz, ko darīt, sevišķi ar tekstiem, un dažām vēstures tēmām. Mēs arī ceram, ka pagaidu telpās, kur mēs uzturēsimies projekta īstenošanas laikā, būs vieta pagaidu izstādei. Jo mums ir ļoti daudzskaitlīga mērķauditorija – ārzemnieki. Un aptaujājot, kā viņi par muzeju uzzinājuši, ap 20 procenti apgalvo, ka kāds viņiem šo muzeju ir ieteicis. Mēs domājam arī par to, lai kādam, kuram par muzeju ārzemēs stāstīts, kad viņš ierodas Latvijā, lai šeit ir ko redzēt. Ne tikai būvbedre. Šādu izstādi mēs varam sagatavot. Mūsu muzejs pieejamā veidā rāda neseno Latvijas vēsturi. Tas, kurš atnāk neko nezinot par Latvijas vēsturi, tomēr stundas laikā var izprast, kas 20.gs. otrajā pusē Latvijā notika.

IZS: Vai veidojot projekta īstenošanas komandu - ekspozīcijas iekārtotāji, interpretētāji, mārketētāji -, esat domājuši par speciālistu piesaisti no ārzemēm. Zinot, ka Latvijā muzeju ražošana kā tāda nepastāv.

GM: Mēs pašlaik sākam situāciju apzināt un pētīt. Pētām arī Latvijas piemērus – ekspozīcijas, krājuma telpas, kas ir tapušas piesaistot Eiropas finansējumu. Ārzemju kolēģi ir teikuši, ka viena no dārgākajām pozīcijām ekspozīciju iekārtošanā ir mākslieks, dizains un, iespējams, tas ir tas, kas mums Latvijā pietrūkst. Mēs šajā jomā esam par daudz taupīgi. Es nezinu, vai mēs paši būtu gatavi lielāko finansējuma daļu atvēlēt mākslinieciskās idejas realizēšanai. Mēs iespēju robežās centīsimies iepazīties ar citu muzeju praksi ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.

IZS: Latvijas Okupācijas muzeja jaunākais lielais veikums ir virtuālais muzejs.

GM: Tas ir lielā mērā Eiropas finansēts projekts. Pie šī projekta strādājām gadu, izmantojām arī materiālus, kas tiek sagatavoti jaunajai ekspozīcijai. Ja līdzekļi atļaus un būs darbaspēks, to varēs arī papildināt un turpināt attīstīt.

IZS: Vai muzeja krājuma komplektēšanas politikā ietilpst arī laikmetīgā vēsture, vai arī Jūs apstājaties pie konkrēta laika perioda?

GM: Galvenā prioritāte Latvijas Okupācijas muzeja krājuma komplektēšanas politikā ir okupācijas laiks no 1940. – 1991.gadam. Bet arī sekas, kas tuvina mūs šodienai, un arī ievads, lai stāstītu, kāda bija Latvija kā valsts pirms okupācijas. Tēma, kas ir maz pētīta gan vēsturiski, gan psiholoģiski un socioloģiski, ir okupācijas sekas.

IZS: Vai Jūs koordinējat muzeja krājuma komplektēšanas politikas ar Latvijas Kara muzeju, 1991.gada barikāžu muzeju, Latvijas Nacionālo vēstures muzeju?

GM: Ļoti liela daļa, apmēram 95 procenti no mūsu krājuma ir dāvinājumi. Ja mēs saņemam, ko tādu, kas mums jau ir, mēs lūdzam dāvinātājam pašam sazināties ar citu muzeju, vai mēs sazināmies ar citu muzeju un ierosinām krājuma papildināšanas iespējas. To mēs darām.

IZS: Valsts protokola līmenī Latvijas Okupācijas muzejs ieņem noteicošo lomu. Valsts delegācijas nonāk pie Jums – privātā muzeja, kas neapšaubāmi ir pozitīvi, jo norāda uz to, ka Jūs esat konkurētspējīgs muzejs.

GM: Pēc definīcijas mēs esam privāts muzejs. Mēs esam sabiedriskas organizācijas uzturēts muzejs, kas sniedz pakalpojumus valstij. Neviens cits muzejs Latvijā nepiedāvā vēstniekiem, prezidentiem, ministriem no citām valstīm pusstundā izstāstīt un parādīt Latvijas nesenās vēstures apkopojumu. Mēs saņemam atsauksmes, ka viesi, kas pie mums ir pavadījuši pusstundu, četrdesmit minūtes, ir ieguvuši vērtīgu izpratni un oficiālās sarunas var notikt daudz produktīvāk. Tas ir bijis viens no šī muzeja uzdevumiem jau no paša sākuma. Ierosinājums veidot muzeju nāk no Pauļa Lazdas, kas ir vēstures profesors Amerikā. Latvija bija nesen kā atguvusi neatkarību un trimdas latviešiem bija jautājums, kā mēs Latvijai varam palīdzēt. Paulis Lazda ierosināja iekārtot muzeju, kas būtu līdzīgs grāmatai, bet kurā var ieiet un kur visapkārt ir dokumenti, fotogrāfijas, teksti, kurus var apskatīt arī neilgā laikā. Svarīgākais ir tas, lai valsts augstie viesi iegūst pamatinformāciju par to, ko okupācijas apstākļi ieviesa Latvijā. Ja nebūtu bijusi okupācija, Latvijā nebūtu bijuši kolhozi, komunālie dzīvokļi, izsūtījumi uz Sibīriju, cenzūras. Mēs apmācam muzeja gidus, lai viņi var par to stāstīt attiecīgās valodās.

IZS: Jūs veiksmīgi spējat nodrošināt šo valodu piedāvājumu.

GM: Lielākā daļa gidu ir studenti vai tikko studijas beiguši jaunieši. Mūsu galvenais atlases kritērijs ir valodu zināšanas. Protams, svarīgi arī apgūt vēstures tematiku. Protokola vizītēm mēs varam piedāvāt latviešu, angļu, krievu, vācu, franču, spāņu valodas. Kad vizītē bija Spānijas karalis, gids runāja spāniski.

IZS: Vai Jums ir arī voluntieri muzejā – gidi, pētnieki?

GM: Tie gidi, kas vada protokola vizītes, visi to dara voluntārā kārtā.

IZS: Viņi ir Okupācijas muzeja biedrībā un dara to sabiedriskā kārtā?

GM: Jā. Viņiem ir liela pieredze vēsturē, ārlietās. Bet ceram, ka arī no studentiem, kas pie mums strādā, kādi paliks muzejā ilgāk un varēs vadīt protokola vizītes. Ar studentiem tomēr ir tā, ka viņi izstudē un atrod citu darbu vai turpina studijas ārzemēs. Šī mainība ir ļoti pozitīva, jo darbs muzejā daudz ko jaunajiem cilvēkiem iemācām. Arī komunikācijas spējas, kas ir vērtīga pieredze.

IZS: Jā, es varu kā komplimentu teikt, ka muzeju vidē cirkulē ziņa, ja speciālists nāk no Okupācijas muzeja, tad tam ir īpaša kvalitātes zīme, jo viņam noteikti ir labas komunikāciju prasmes un teicamas valodu zināšanas.

GM: Par to priecājamies. Mums neviens gids nav bijis profesionāls gids, kas tad muzejā paliktu par gidu visu mūžu. Tie ir vairāki simti jauniešu, kas šajos 18 gados ir bijuši Latvijas Okupācijas muzejā gidi.

IZS: Kā Jūs vērtējat integrācijas procesus Latvijā un īpaši neseno Kultūras ministrijas izstrādāto integrācijas dokumentu.

GM: Latvijas Okupācijas muzeja biedrībā radās ierosinājums, ka, ņemot vērā mūsu pieredzi, mēs muzejā varētu darīt ko vairāk. Mēs varam sniegt valstij pakalpojumu. Līdz ar to valsts varētu mūs finansiāli labāk atbalstīt. Mēs veiktu virkni pasākumu sabiedrības saliedēšanas virzienā. Mums ir pieredze. Mums teksti vienmēr muzejā ir nodrošināti latviešu, krievu, vācu, angļu valodās. Mūsu izglītības nodaļa strādā arī ar krievvalodīgo skolām. Mēs vēl varam attīstīt savas pieejas par to, kā izprotam, skaidrojam, kas ir strīdīgie, pretrunīgie vēstures posmi, ieskaitot arī terminoloģiju. Mēs, piemēram, muzejā nelietojam vārdu okupants. Kā privāts, vai no valsts politikas neatkarīgs muzejs, cenšamies ievērot to, ko saka vēsturnieki, nevis politiķi.

IZS: Vai ir tā, ka Latvijā ekspozīciju un izstāžu politika valsts vai pašvaldību muzejos varētu mainīties atkarībā no valsts uzstādījuma?

GM: Noteikti. Nav neparasti, ka tas kas dod naudu, var noteikt interpretāciju. Savukārt, Latvijas Okupācijas muzejs tiek uzturēts galvenokārt no ziedojumiem. Ziedotājumi lielākoties ir mazi un ziedotāju ir daudz. Tas mums ļauj objektīvi turēties pie tā, ko mūsu vēsturnieki atzīst par patiesību.

IZS: Latvijas Okupācijas muzejs ir arī viens no nedaudzajiem bezmaksas muzejiem. Ieeja ir par ziedojumiem.

GM: Mūsu pamatdoma – lai ieejas maksa nebūtu šķērslis muzeja apmeklējumam. Tāpēc var ziedot un var neziedot. Agrāk mums arī visas ekskursijas bija bezmaksas vai par ziedojumu, pašlaik mēs vairs to nevaram atļauties. Ja apmeklētāji vēlas muzeja apmeklējumu papildināt ar audiogidu vai muzeja gidu, kas pavada pa ekspozīciju, tas maksā 2 Ls. Bet ieejas maksa nedrīkstētu būt iemesls, kāpēc cilvēks nenāk uz muzeju. Skolēniem vēl arvien nodarbības un ekskursijas ir bezmaksas. Mūsu atbalstītāji un ziedotāji ziedo arī mērķziedojumus, ar kuriem mēs sedzam skolēnu grupu ceļa naudu (pusi no transporta) uz muzeju. Skolas labprāt to izmanto.

IZS: Muzejam ir neliels mārketinga budžets. Vai Jūs no tā sagaidat konkrētu atdevi?

GM: Jā, mēs to saucam par reklāmas budžetu. Bet mēs neesam atdevi rēķinājuši. Liela daļa šī budžeta tiek tērēta bezmaksas bukletu (dažādās valodās) ražošanai. Daļa budžeta tiek tērēta radio reklāmai, ziņojot par muzeja pasākumiem. Tas ir diezgan dārgi. Agrākos gados mēs likām savu reklāmu dažādos tūrisma bukletos, tagad taupības nolūkos mēs to nedarām. Vienmēr ir jāparedz kādi līdzekļi, lai muzejs par sevi atgādinātu. Lai pateiktu, kas mēs esam, ko mēs darām. Būtu labi, ja reklāmas budžets varētu būt lielāks. Latvijas Okupācijas muzeja gadījumā rekonstrukcija noteikti nāks par labu līdzekļu un ziedotāju piesaistei.

 
blog comments powered by Disqus