Latvijas muzeju katalogs

MUZEJU BIEDRĪBA

Skolas iela 12, Madona, LV - 4801

  • phone:  +371 29418187
GADA BALVU ATBALSTA:




Vajadzīgs Muzeju institūts

 

Intervija ar izcili daudzpusīgo un iedvesmojošo muzeja profesionāli – Tukuma muzeja direktori, Latvijas Kultūras akadēmijas lektori, Baltijas muzeoloģijas veicināšanas biedrības priekšsēdātāju un Latvijas muzeju padomes priekšsēdētāju Agritu Ozolu notika kādā septembra dienā pēc kārtējās Latvijas muzeju padomes sapulces. 

Agrita ir cilvēks, kurš pastāvīgi urda uz pilnveidošanos un profesionālā apvāršņa paplašināšanu. Tomēr, runājot par nozari, viņa reti vispārina un cenšas izvairīties no tūlītējiem secinājumiem, allaž atgādinot, ka procesu izvērtēšanai nepieciešams pamatīgs analītisks darbs.

Šajā intervijā par muzeju nozares institūta nepieciešamību, pēctecību un Tukuma muzeja vietu reģionālā kūltūras piedāvājuma šķērsgriezumā.

 

Ineta Zelča Sīmansone: Kā vērtējat Tukuma muzeja vietu reģiona kultūras piedāvājuma aspektā?

Agrita Ozola: Es neesmu pārliecināta, ka Latvijā eskistē tāds reģionālais kultūras piedāvājums. Varbūt faktiski tāds eksistē, bet definēts tas tā netiek.

IZS: Vai muzeja piedāvājumu skatāt vairāk lokālā kontekstā, vai tomēr pozicionējaties ar darbību plašākā kontekstā?

AO: Lielākā daļa muzeju pretendē uz būšanu abās frontēs – lokālā mērogā un reģionālā, Latvijas apstākļos – kultūrvēsturiskā novada ietvaros. Mēs esam izveidojuši lielu, aptverošu kolekciju par rajona vēsturi. Tur ir gan tā kolekcijas daļa, kas attiecas uz Tukuma pilsētu un ir visvairāk apstrādāta, mazāk ir tas, kas attiecas uz pagastiem. Mūsu kolekcijas dēļ (īpaši mākslas kolekcijas) mēs izejam ārpus lokālā konteksta. Vēl viens apstāklis, kas to veicina, ir vēsturiskā muzeja tradīcija. Es uzskatu, ka muzeja darbā pats svarīgākais ir pēctecības rakurss, un tas Tukuma muzeja vēsturē ir mērķtiecīgi darīts cauri visiem laikiem, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem. Vadmotīvs vienmēr ir bijis priekšmeta vērtība.

Par spīti tam, ka nav mums Latvijā tāda kategorija kā reģionāls muzejs, mēs tomēr mērķtiecīgi tajā līmenī esam darbojušies.

IZS: Kopš es esmu muzeju sektorā, Tukums vienmēr izskan līdzās lielākajiem Latvijas muzejiem, gan no menedžmenta, gan kolekcijas pozīcijām, gan arī no piedāvājuma viedokļa.

AO: Es nedomāju, ka būt lokālam muzejam ir slikti. Tas ir brīnišķīgi, ka speciālists var pētīt savu tēmu vispusīgi, pazīt katru cilvēku, katru lietu, katru vietu, zināt, ko vajadzētu krājumā. Dažkārt lokālajiem muzejiem problēma ir ambīciju vai uzdrošināšanās trūkums. Iespējams, piemīt tāds stereotips vai provinciālisms: es esmu lokāls muzejs, ko tad nu es. Tieši otrādi, lokalitāte var sniegt arī brīnišķīgas iespējas. Tāpēc, manuprāt, lai kāds nebūtu muzeja juridiskais statuss vai vērtējums muzeju tipoloģijas sistēmās, auditorijas ir ļoti dažādas, un galvenā auditorija ir vietējā sabiedrība.

Jebkurš lokāls jautājums dažkārt var kļūt par nacionāli nozīmīgu. Piemēram, mūsu pieredze ar UNESCO nominācijas iegūšanu un iekļaušanos Pasaules atmiņas programmas reģistrā. Mūsu gadījumā tā ir viena ļoti privāta vēstule, bet kad avotus saliek kopā, tad viņi ir 19 un kā kopums. Kad aptver kopsakarības, tad kļūst saprotams, ka tam ir daudz tālejošāka un nozīmīgāka vērtība nekā liktos pirmajā brīdī.

Es domāju, ka mēs pārāk maz esam runājuši, diskutējuši un arī strādājuši, lai sakārtotu savu muzeju sistēmu un tomēr arī savos dokumentos, normatīvajos aktos ieviestu to, ka mums ir ne tikai nacionālas nozīmes muzeji, bet ka mums ir arī reģionālas nozīmes muzeji un kādas citas nozīmes muzeji. Tādējādi mēs spētu pilnvērtīgi iekļauties pasaules muzeju kopainā, nevis pašpasludinātos un paši mēģinātu sevi kaut kur iedefinēt. Nav būtiski, ka muzejs maina savu pakļautību, bet būtiskais ir atrisināt tos jautājumus par mērogiem, kādos muzeji strādā.

Šajos 20 neatkarības gados muzeju speciālisti ir centušies savu profesionālo viedokli diezgan aktīvi paust, izmantojot nevalstiskās organizācijas, iestrādāt normatīvajos aktos iniciatīvas, bet tajā pašā laikā kapacitāte nav bijusi tik pietiekami liela, lai mēs ļoti izsvērtu un analītiski izvērtētu jautājumus. Iespējams, kaut kas arī ir vienkārši paslīdējis garām.

IZS: Vai teritoriālā reforma muzeju ietekmēja vairāk pozitīvi, vai negatīvi?

AO: Es šo jautājumu neesmu analizējusi. Bet domāju, ka šis ir tas jautājums, kas būtu ļoti analizējams.

Pozitīva iezīme ir ciešāka sadarbība ar vietējo pašvaldību. Bet ir arī diezgan daudz darbību limitējoši faktori, kur viens no būtiskākajiem ir finasējuma apjoms, ko katra konkrēta pašvaldība var atļauties.

Mēs nekādā ziņā neesam jutuši kādus ierobežojumus muzejam vai muzeja attīstībai. Tieši otrādi, novada deputāti ir bijuši pietiekami drosmīgi un pieņēmuši lēmumu par ERAF finansējuma piesaisti un attiecīgi par līdzfinansējumu. Muzeja stratēģiskie dokumenti ir apstiprināti un pēctecīgi.

Es domāju, ka lielākā daļa pašvaldību ļoti racionāli un konstruktīvi cenšas šos jautājumus risināt.

IZS: Tātad Jums nav bijis pašvaldībai jāpierāda sava muzeja eksistences nepieciešamība?

AO: Pašvaldība ir demokrātiska institūcija, kurā ir deputāti un šie deputāti pārstāv kādu politisku spēku, arī dažādus sabiedrības slāņus, dažādas grupas, kopienas. Un tas ir normāli, ka pašvaldībā notiek diskusija.

Tukuma muzejam sava pierādīšana notiek visu laiku, nepārtraukti. Jau sākot ar 1935.gadu, kad Leonīds Āriņš nodibināja Tukuma muzeju, kas pirmajā brīdī bija tāds mazs kuriozs, pāraugot nopietnā, vērtīgā lietā. Mūsu darbībai visu laiku ir bijis jābūt ļoti pamatotai, konstruktīvai. Mums ir jāmāk paskaidrot, ko mēs darām, kāpēc mēs to darām un kāpēc mēs tērējam tik, cik mēs tērējam. Tāda situācija, ka muzeja direktoram vai darbiniekiem būtu jāiet piketēt, mums nav bijusi. Bet katra domes sēdē, kurā ir bijis kāds jautājums, kas saistīts ar muzeju, mēs esam centušies saviem deputātiem izskaidrot, kāpēc mēs darām to, vai citu. Ļoti lielas pierādīšanas kampaņas mums nav bijušas, jo mēs regulāri informējam savus finansētājus. Mēs viņus arī vienmēr aicinām uz muzeju un iesaistām. Ir deputāti, kas piedalās muzeja organizētajās talkās un paši personīgi cenšas būt noderīgi. Tukums ir vieta, kur pašvaldība ļoti rūpējas par savu attīstību, mantojumu, līdz ar to muzejam ir deleģēta lielā atbildība rūpēties par mantojumu.

IZS: Profesionalitātes jautājums. Vai Jums kā Latvijas Kultūras akadēmijas Muzeoloģijas studiju programmas lektorei šķiet, ka pēdējo 10 gadu laikā profesionalitātes rādītājs ir ar augšupejošu tendenci?

AO: Es nezinu, jo šo jautājumu var atbildēt tad, ja to analizē.

IZS: Bet skatoties praksē, piemēram, Jūsu muzejā. Jums kā vadītājai nākas izšķirties par konkrētu speciālistu pieņemšanu. Arī Latvijas Muzeju padomes darbā saskaroties ar dauziem muzejiem, ko akreditējam. Vai šie profesionālie kritēriji ir atbilstoši.

AO: Šis ir ļoti plašs jautājums, par kuru varētu notikt atsevišķa saruna. Bet īsumā. Es ļoti pozitīvi skatos uz dzīvi, tai skaitā uz muzeja darbiniekiem. Mani vienmēr iepriecina ikviens jauns cilvēks, kas ienāk muzejā un vēlas sevi apliecināt. Tad, ja šis jaunais cilvēks, ar vēlmi strādāt, ir kaut kur kļūdījies, tas nav nekas briesmīgs, jo viņš turpinās strādāt un pats savu kļūdu sapratīs.

Par pēctecību runājot, manuprāt, ir mums kaut kas nojucis.

Ja es runāju tieši par Tukuma muzeju, es uzskatu, ka pēctecības faktors ir mēģināts turēt. Kad es salīdzinos ar citiem muzejiem, es jūtu ka šī pēctecība un Tukuma muzeja tradīcija ir ļoti pamatīga un grūta līdz ar to, jo prasības reizēm ir daudz augstākas nekā vidēji.

Ja mēs runājam kopumā par Latvijas muzeju profesionālajām lietām un izglītību, es domāju, ka mēs nedaudz esam ieskrējuši ne gluži grāvī, bet grāvmalē. Mēs pēdējo 20 gadu laikā ļoti intensīvi vēršam muzeju uzmanību uz sabiedriskajām attiecībām, mārketingu, uz aktivitātēm, uz izglītošanu, uz visām šīm ārpus muzeja sienām redzamajām aktivitātēm. Tajā pat laikā ir piemirsts par muzeju kolekcijām, par darbu ar muzeja priekšmetu. Tas, kas pietrūkst mūsu izglītības sistēmā, ir materiālās kultūras priekšmets, kas iedod cilvēkam labas zināšanas par priekšmetu kā materiālu veidojumu, par pētniecības metodēm, kas būtu pielietojamas. Mums nav pieticis finansējuma, lai atbalstītu muzeju zinātnisko katalogu veidošanu. Nevis kopkataloga versiju, kurā kaut ko ievada un nevar atrast, bet zinātniska kataloga veidošanu un arī publiskošanu. Mums, piemēram, ir labi piemēri numismātikas jomā, bet ir arī daudzas jomas, kurās nav pilnīgi nekādas skaidrības un kur katrs muzejnieks taustās. Ja nacionāla mēroga muzejā iestrādes ir lielākas un arī lielākas iespējas, tad vienā mazā lauku lokālā muzejā, kur viens cilvēks dara visu, viņam vienkārši fiziski nav iespējams visu aptvert. Tas katastrofāli degradē muzejnieka darba rezultātu un iespējamo kvalitāti. Lai darbs tiešām profesionāli virzītos, būtu vēlams ieguldīt nākotnē. Šie muzeju katalogi būtu nepieciešami, lai muzeju speciālisti varētu definēt, kas tad īsti viņu muzeju krājumos ir. Bieži vien kādi muzeju priekšmeti nav pietiekami novērtēti, tieši šo specifisko zināšanu trūkuma dēļ.

IZS: Šo visu iepriekšējo ņemot vērā, cik produktīvi var tikt veikta krājumu vērtēšanas procedūra?

AO: Tas ir diskutabls jautājums, jo tur ir dažādi aspekti. Man atkal jāsaka, ka tam nepieciešama dziļāka analīze. Tas, ko es vienmēr esmu teikusi, ka ir vajadzīgs Muzeju institūts, iespējams Mantojuma institūts. Institūcija, kas strādā ar kultūras jautājumiem, kas saistīti gan ar mantojumu, gan ar pārējām lietām. Būtu jābūt kādai institūcijai, kas nodarbojas ar pētījumiem, prognozēšanām, metodiku, ar mērķi panākt nozares straujāku attīstīstību. Tas arī būtu viens no ieguldījumu veidiem.

IZS: Kā Jūs vērtējat profesionālās informācijas apriti muzeju nozarē?

AO: Es domāju, ka principā informācijas plūsma ir diezgan strauja un apjomīga, bet mūsu kā muzeju speciālistu iespēja, dažkārt arī vēlme, šo visu informāciju uztvert un sasistematizēt ir problemātiska. Līdz ar to komunikācija, kuru mēs gribētu vismaz divpusēju, klibo. Tas atkal ir process, kas prasītos pēc racionāla vērtējuma. Es domāju, ka informācija ir, bet tā nav strukturēta, līdz ar to nestrādā tā, kā tai vajadzētu strādāt. Tur gan mēs varētu padomāt, kā veidot informācijas plūsmu muzeju nozarē, lai informācija būtu sastrukturēta un saņēmējam, sūtītājam process tiktu atvieglots.

IZS: LMB mājas lapa veidojas kā kopējā profesionālā un informatīvā platforma. Par biedrībām runājot, kā vērtējat to, ka Latvijā ir vairākas muzeju nozari pārstāvošas un pozicionējošas biedrības?

AO: Es atkal varētu teikt, ka šo jautājumu vajadzētu pētīt. Ja kāds salīdzinātu pašreizējo situāciju ar 20.gs. sākuma situāciju, cik tad muzeju speciālisti aktīvi darbojās biedrībās. Sabiedriska organizācija ir normālas demokrātiskas sabiedrības normāls organizācijas veids. Latvijas muzeju kontekstā trīs biedrības ir labs rādītājs. Katrai ir savs darbības virziens, ir iespēja piesaistīt dažādus finanšu avotus, iespēja piesaistīt dažādus cilvēkus. Ar biedrībām ir tas moments, ka atšķirībā no institūcijas, neviens tev nesagatavo ceļu, nenodrošinās visu gatavu, ir pašām jāuzņemās iniciatīva. Darbošanās biedrībās ir iespēja iniciēt savas idejas un arī tās realizēt. Muzeju speciālistiem arī vajadzētu uzdrošināties izvēlēties, kurā biedrībā gribētu darboties.

IZS: Bet liekas, ka visas biedrības turās uz dažiem entuziastiem.

AO: Tas ir loģiski, tam tā jābūt. Biedrībās ir jābūt entuziastiem. Strādāt biedrībā ir tāpat kā ar visām attiecībām, tās ir jākopj. Arī sabiedriskā organizācijā ir jākopj attiecības biedrības iekšienē, ne tikai jāveido imidžs uz ārpusi. Tas ir grūts un laikietilpīgs darbs.

 
blog comments powered by Disqus