Latvijas muzeju katalogs

MUZEJU BIEDRĪBA

Skolas iela 12, Madona, LV - 4801

  • phone:  +371 29418187
GADA BALVU ATBALSTA:




Nemīlēt muzeju ir tas pats, kas nemīlēt savu vecmāmiņu

 

Šobrīd, kad muzeju tēla jautājums ir kļuvis aktuāls ne tikai ārzemēs, bet arī Latvijā, liekas svarīgi intervēt cilvēkus, kas apzināti veido un nemitīgi domā par muzeja tēla attīstīšanu. Kā viena no pirmajām noteikti nāk prātā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Izglītības programmu kuratore, māksliniece Diāna Dimza Dimme. Cilvēks orķestris – runājot par Diānu, tas nav pārspīlēts. Speciāliste, kas tik labi tiek galā ar visām apmeklētāju grupām, sākot no arogantiem tētiem, frīkainiem tīņiem un beidzot ar klīrīgām dāmām. Pie visa klāt vēl tik profesionāli šarmējot un radot ne tikai otrreizējo, bet arī daudzreizējo gribēšanu iegriezties muzejā atkal un atkal.

Ineta Zelča Sīmansone: Kas, tavuprāt, ir muzejs?

Diāna Dimza Dimme: Muzejs ir vieta, kurā atrodas mūsu nacionālie dārgumi.

IZS: Kāpēc tu mīli muzeju?

DDD: Es šeit strādāju. Esmu māksliniece. Nemīlēt muzeju ir tas pats, kas nemīlēt savu vecmāmiņu.

IZS: Bet tu mīli ne tikai muzeju, tu mīli arī apmeklētājus. Tu spēj atrast kopīgu valodu ar jebkuru, pat visneieinteresētāko apmeklētāju. Vai tev ir kāds profesionālais noslēpums, vai arī tas ir iedzimts talants?

DDD: Gribās, lai cilvēki ierauga kaut daļiņu no muzeja kā es to redzu. Ka muzejs nav domāts tikai speciālistiem, bet katrs muzejā, mākslā, mākslas darbos var atrast paralēles ar sevi, neskatoties uz nodarbošanos vai vecumu. Ka skaistā dzīve vai skaistie priekšmeti attiecas arī uz mūsdienām un mūsu katra izvēlēm. Mēs dzīvojam postpadomiskā situācijā, kādreiz dzīve ir bijusi skaistāka, cēlāka un muzejā to var ieraudzīt. Gribās radīt apmeklētājiem prieku, iespēju izbaudīt skaistos mirkļus muzejā. Muzejā šo baudīšanas procesu var saskatīt – piemēram, mākslinieka emocijas gleznojot ainavu.

IZS: Vai tev šķiet, ka muzeji spēj šo skaistuma, arī pieejamības ideju līdz apmeklētājam nokomunicēt?

DDD: Muzeji vieni paši nevar. Lai cik ģeniāls mārketings vai muzeja pedagogs, tomēr sabiedrībai kopumā vērtības jāmēģina definēt. Muzejs vienmēr ir situācijā, kad jā, ja vajag tad ar muzeju lepojas, bet caurmērā ideja par lepošanos ar nacionālām bagātībām mums kā nācijai nav izteikta.

IZS: Bet tad tu domā, ka kultūrpolitikas līmenī šis jautājums ir risināms?

DDD: Jā, šī apziņas veidošana noteikti. Cilvēkiem jāsaprot, kas ir mūsu bagātības. Piemēram, šodien eskursijā man nācās uzskaitīt, kādas ir mūsu nacionālās bagātības – cilvēki, daba, šeit muzejā uzkrātās vērtības.

IZS: Pašlaik muzeju nozarē daudz runājam par dažādu veidu sadarbībām. Kā tev šķiet, iepriekšējo jautājumu turpinot, vai ir pietiekama sadarbība starp muzejiem, skolām, atbildīgajām ministrijām kā politiku veidotājām? Kā tu redzi muzeja iespēju iesaistīties vai iniciēt šo sadarbību?

DDD: Latvijā institūcijas bieži vien katra ierokās savā grāvī un mēģina rakt, bet tādu praksi, ka varētu strādāt kā tāds vesels organisms, savstarpēji sadarbojoties, šķiet būtu diezgan sarežģīti ieviest. Muzejs spēj būt ļoti elastīgs. Muzejos ienāk cilvēki ar citu izglītību, ir izauguši citā valstiskā situācijā un spēj būt daudz elastīgāki. Es kā muzeja speciālists saku apmeklētājam – Jūs varat izdomāt programmu, mēs pielāgosimies. Un apmeklētājam ir pārsteigums, ka viņi arī var izvēlēties, piedalīties. Muzejs vēl joprojām cilvēkam no malas liekas kā tāds šaursliežu dzelzceļš.

IZS: Sadarbošanās ar apmeklētāju ir gandrīz ideāla prakse, kad produktu (izstādi, programmu) veidojam sadarbībā ar potenciālo lietotāju. Vai tu domā, ka šī ideja par iespējamo iesaistīšanos līdz apmeklētājam kā potenciālajam dalībniekam nonāk?

DDD: Nenonāk. Tie ir atsevišķi mākslas skolu, citu izglītības iestāžu speciālisti, kas ir sapratuši, ka muzejs ir labākā un arī vislētākā vieta, kur iegūt kvalitatīvu izglītošanos, izklaidi, pilnīgi citādu brīvā laika pavadīšanas iespēju, kad tu pārcelies laikā. Tas, ar ko tu saskaries, ir kvalitāte un vērtība, tas nav vienreiz lietojamais šķīvītis piknikā. Muzeju var izmantot vērtības apziņas veidošanai.

IZS: Bet tas arī muzeja uzdevums - nokomunicēt šo ideju, ka mēs jūs gaidam.

DDD: Mēs visi zinām, ka mūsdienu sabiedrība uz preci skatās caur reklāmas acīm. Ja mēs skatāmies uz muzeju kā preci, tad bez reklāmas instrumentiem mēs nespējam muzeju parādīt.

IZS: Kā tu redzi muzeja lomu integrācijas jautājumu risināšanā, iecietīgas sabiedrības veidošanā?

DDD: Muzejs ir vienkārši lielisks avots iecietīgas sabiedrības veidošanas procesā. Viss mūsu latviešu glezniecības zelta fonds ir mācījies Pēterburgā. Kad atnāk krievvalodīga grupa un tu kā gids pastāsti, ka gan daudzi mākslinieki, gan dzejnieki un mūziķi ir skolojušies Krievijā, nekas nevar būt labāks par to, uzreiz var sākties visas sarunas, ar visiem starpkultūru dialogiem.

IZS: Tu domā, ka programmu līmenī vismaz daļa Latvijas muzeju krājumu vai ekspozīciju ir pielāgojama šim dialogam.

DDD: Nevis pielāgojamas, bet izmantojamas, piemēram N.Rērihs un V.Purvītis kā kursabiedri ir labākais piemērs. Arī vēsturiskie aspekti. Jo ir jau tā, ka atnāk latviešu grupa ar savām interesēm, krievu grupa ar pavisām citām interesēm, bet muzeja apmeklējuma beigās notiek savdabīgs kultūru apmaiņas process. Izrādās, ka krievu grupas dalībniekiem vairāk patīk latviešu mākslinieki, un latviešu grupai vislabāk patīk N. Rērihs. Te nu ir tā integrācija. Pastarpinātā, netiešā formā, bet tas ir notiekošs process.

IZS: Iespējams, ka labākā integrācija tāpat kā labākā izglītošanās ir tad, kad par šo integrāciju vai izglītošanu skaļi nerunājam, bet šis process tiek vienkārši nodrošināts. Nebārstoties ar skaļiem saukļiem – mēs jūs integrēsim.

DDD: “Tagad mēs Jūs integrēsim” ir tā ļoti padomiski, tāda kampaņa. Muzejs netiešā formā ar integrācijas jautājumiem ir nodarbojies visu laiku. To, ka latviešu un krievu kultūra Latvijā ir ļoti atšķirīgas un ganās katras savā laukā, es kā māksliniece ļoti jūtu. Neliela daļa ir tie mākslinieki, kas abos laukos darbojas. Tas nav īpaši labi. Manā praksē lieliskākais sadarbības piemērs ir, kad viena krievvalodīgās skolas skolotāja nāca uz muzeju un muzeja ekspozīcijas izmantoja latviešu valodas mācīšanā, mācoties mākslas terminus. Muzejs atsevišķām tēmām ir lieliska mācību vieta. Jautājums - cik muzejs, muzeja speciālisti, arī pakalpojuma saņēmēji spēj fleksibli reaģēt. Cik skolotāji ir atbalstīti no skolu politikas veidotājiem būt fleksibliem. Atkal sadarbības un dialoga jautājums.

IZS: Kas ir ideāls muzejpedagogs?

DDD: Ideāls muzejpedagos ir tas, kurš spēj pastāstīt tā, lai faktu plūsma, kas tiek minēta nodarbības, ekskursijas laikā, apmeklētāju nenogalina vai apmeklētājs neatstāj muzeju ar sāpošu galvu. Un vairs nekad nenāk. Ideāls muzejpedagogs ir tāds, kas skatās uz apmeklētāju un mēģina saptrast, ko apmeklētājam var stāstīt, ko nevajag stāstīt. Muzejpedagogam jāspēj nodot sajūta, ka apmeklētājs arī var būt daļa no procesa. Ka apmeklētājs ir saistīts ar visu to, kas atrodas muzejā, ka tiek panākta saikne, un apmeklētājs sāk sevi asociēt ar muzejā redzēto.

IZS: Kāds ir tavs ideālais apmeklētājs?

DDD: Viņi ir tik dažādi. Man ir bijuši vairāki ideālie apmeklētāji. Es varētu veidot ideālo apmeklētāju komandu, kurā tad būtu dalībnieki vecumā no 4 – 100, visādās valodās runājoši. Mīļākās īpašības – atklāta ziņķārība un nedaudz pat bezkaunība, ka cilvēks nebaidās uzdot jautājumus, pateikt man tas patīt, tas nepatīk. Tāds kritiskais vērtētājs.

 
blog comments powered by Disqus