Latvijas muzeju katalogs

MUZEJU BIEDRĪBA

Skolas iela 12, Madona, LV - 4801

  • phone:  +371 29418187
GADA BALVU ATBALSTA:




Nezaudēt kontaktu ar "auditorijas advokātiem"

 

Intervēt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Tēlniecības kolekcijas glabātāju Dainu Auziņu plānoju jau ilgāku laiku, bet pagājušajā nedēļā nāca īstais impulss. Daina, atgriezusies no komandējuma Austrijā, stāstīja par iespaidiem un secināja, ka vairāki gadi LNMM Komunikāciju nodaļā, pirms nonākšanas Tēlniecības kolekcijas glabātājas amatā, esot daudz mainījuši tipiskajā mākslas zinātnieka pieejā muzeja darbam. Radās intriga, kā viņa pie šāda secinājuma nonākusi. Ar Dainu kopā esam strādājušas gandrīz astoņus gadus un ne mazums sāls pudus apēdušas, lai realizētu kopīgus komunikāciju nodaļas projektus. Tai pašā laikā esam pavadījušas daudzas stundas, arī ārpus darba laika pie vīna glāzes, kopā ar vēl dažiem kolēģiem diskutējot par profesionalām lietām – nozares attīstību, muzeju nepieciešamību mainīties, par sevis pilnveidošanas nepieciešamību un inovācijām muzeju nozarē. Tagad, kad katra darām ko citu, bieži gluži nostaļģiski iedomājos par šīm diskusijām, kaut gan arī pašlaik, tiekoties retāk, mēģinām šo tradīciju turpināt. Ir arī kopīgi projekti, ko kopā joprojām darām, piemērām, darbojamies muzeju sadarbības tīklā “Muzejs, kurš mācās”. Pārlasot interviju ar Dainu, man jāsecina, ka žēl gan, ka Daina nu glabā kolekcijas, nevis nodarbojas ar komunicēšanu. Tai pašā laikā, jāpiekrīt, ka izaicinājumi un pozīciju maiņas muzeju speciālistam ir ļoti nepieciešamas, lai uz sevi un veicamo darbu paskatītos no cita skatu punkta. Un, iespējams, ka LNMM ir ieguvējs tieši tāpēc, ka tēlniecības kolekciju glabā cilvēks, kurš ne tikai ideāli pārzina mākslas vēsturi, bet arī lieliski sajūt lietotāja vēlmes un vajadzības.

Ineta Zelča Sīmansone: Nesen teici, ka esot Lincā (Austrijā) "Muzejs, kurš mācās" darba grupas tikšanās reizē saprati, cik ļoti muzeja pedagoga darbs tevi ir pārmainījis no tipiska mākslas zinātnieka uz muzejnieku, kas pārsvarā orientējas uz apmeklētāju. Vai vari pastāstīt, kā pie šī secinājuma nonāci un kas tieši tavā nostājā ir mainījies? Pie reizes arī jautājums, ko darīji Lincā?

Daina Auziņa: Lincu apmeklēju „Muzejs, kurš mācās” studiju vizītes ietvaros. „Muzejs, kurš mācās” ir projekts, kas veidots ar mērķi veicināt ideju apmaiņu muzeja profesionāļu starpā un tajā darbojas vairākas darba grupas. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs kopā ar Vācijas Muzeju asociāciju koordinē „Starpkultūru dialoga un imigrācijas” darba grupu, kā arī piedalās Austrijas kolēģu koordinētajā grupā, kuras tēma ir „Mācību vietas muzejos”. Šoreiz kolēģi no „Oberösterische Landes Museen” aicināja pārējos projekta partnerus iedziļināties un vērtēt komunikāciju darbu Lincas Valsts galerijā (Linz State Gallery), Lincas pils muzejā (Linz castle Museum) un multimediju centrā „Ars Electonica”. Ņemot vērā manu visai ilglaicīgo pieredzi muzeja izglītības kuratora darbā, man šī iedziļināšanās Eiropas muzejpedagoģijas aktuālajos uzstādījumos šķita aizraujoša. Tā nu neviļus nonācu pie pārdomām par to, cik ļoti gadu gaitā ir mainījusies mana nostāja pret muzeju misiju mūsdienu sabiedrībā, kas, citējot Lincā notikušās studiju vizītes vadītāju Renāti Geiblu (Renate Goebl), transformējusies virzienā no „muzejs kā stāsts par (kaut ko)” uz „muzejs kā vieta priekš (kāda)”.

IZS: Kā nonāci pie domas, ka gandrīz pēc 8 gadu darba LNMM Komunikāciju nodaļā, gribi kaut ko mainīt un pieteicies strādāt par tēlniecības kolekcijas glabātāju?

DA: Esmu cilvēks, kuru ļoti iedvesmo pārmaiņas un jauni izaicinājumi. Komunikāciju darbā, ilgstoši strādājot pie strukturāli neskaidriem un finansiāli lejupslīdošiem nosacījumiem, jutos sevi izsmēlusi.

Krājuma darbs man vienmēr šķitis aizraujošs, turklāt muzejā atbrīvojās tieši tēlniecības glabātāja vieta. Te jāpiemin, ka bērnībā aizrautīgi nodarbojos ar veidošanu un pusaudžu gados, Rodēna mākslas un dzīves stāsta iedvesmota, pati sapņoju kļūt par tēlnieci. Lai gan pēdējos gados, kūrējot izstādes, vairāk nācies strādāt ar citiem mākslas medijiem, joprojām tēlniecību uzskatu par ļoti saistošu mākslas disciplīnu, gan klasiskā šī mākslas veida izpratnē, gan plašākā un mūsdienīgākā, ar to saprotot visu to mākslu, kuras pamatnosacījumi ir saistīti ar telpas izpratni un telpas organizēšanu.

Jaunie darba pienākumi dod iespēju daudz ko mācīties – gan pārlasīt mākslas vēsturi, gan apgūt dažādas kolekcijas glabātāja darbā nepieciešamas prasmes un iemaņas. Un tas man patīk. Tāpat kā agrāk, laiku pa laikam, turpinu strādāt arī pie izstāžu projektiem.

IZS: Vai kolekcijas glabātāja amatā strādājot, nepietrūkst aktīvās komunikācijas ar apmeklētāju, domu apmaiņas, ideju, kas rodas komunikācijas ar apmeklētājiem procesā?

DA: Ja ļaujos sentimentam, tad jāatzīst, ka nedaudz pietrūkst tās kņudošās atmosfēras, kas bieži pavadīja LNMM Komunikāciju nodaļas ikdienas darbu. Lai cik saspringta bija ikdiena, mēs darbojāmies kā laba komanda.

Kas attiecas uz komunikāciju ar apmeklētājiem – tās trūkumu pašlaik vēl neesmu sajutusi. Līdz pagājušā gada beigām laiku pa laikam turpināju iesaistīties Komunikāciju nodaļas darbā, un, kaut arī tas vairs nebija tik intensīvs kā agrāk, tas nodrošināja ļoti pakāpenisku pārslēgšanos no vecajiem darba pienākumiem uz jaunajiem.

Šķiet, ka to nepilnu astoņu gadu laikā, kurus pavadīju Komunikāciju nodaļā, paguvu iepazīties ar ļoti daudziem muzeja apmeklētājiem. Gandrīz vienmēr, kad ieeju kādā no mūsu ekspozīciju zālēm, varu sastapt kādu no agrāk rīkoto programmu un pasākumu apmeklētājiem. Ja laiks ļauj apstāties un parunāties, ļoti labprāt to daru, tādejādi uzturot man tik nepieciešamo kontaktu ar šiem cilvēkiem. Viņi ir mani „auditorijas advokāti”, kuri labprāt dalās savos iespaidos un nodrošina tevis pieminēto ideju apmaiņu.

IZS: Vai darba pieredze komunikāciju nodaļā palīdz vai traucē?

DA: Atļaušos šo jautājumu uztvert kā tieši man adresētu, ne retorisku. Jā, man šis darbs ir palīdzējis. Ne tikai attīstīt savas profesionālās prasmes, bet arī empātijas spējas. Gribu piebilst, ka emocionālā ziņā man muzeja komunikāciju nodaļas darbinieka pienākumi šķiet vieni no smagākajiem. Attīstot kādu jaunu iniciatīvu, tev tā ir jāpierāda, pirmkārt, kolēģiem, kuri ne vienmēr ir tik saprotoši un atbalstoši, kā gribētos, bet, pēc tam, burtiskā veidā jāiznes arī sabiedrības priekšā. Esot uz „skatuves”, jārēķinās ar ļoti atšķirīgiem auditorijas reakcijas modeļiem, tāpēc jāprot būt elastīgam un reizē, latiņa jāuzstāda tik augstu, lai rezultāts patiktu gan pašam, gan citiem. Tā ir smaga, bet, protams, vērtīga skola.

IZS: Kas, tavuprāt, ir labs muzeja pedagogs? Vai vispār tāda formula pastāv?

DA: Formulas, protams, nav, bet, manuprāt, ir viens nosacījums – šim cilvēkam ir jāmīl citi cilvēki.

IZS: Vai redzi perspektīvu muzejos, ka izstādes, ekspozīcijas tiek veidotas kā komandas darbs - kuratoram, māksliniekam, kolekciju glabātājiem un interpretācijas speciālistiem strādājot kopā?

DA: Es to redzu ne vien kā perspektīvu, bet arī kā realitāti visos lielākajos un nozīmīgākajos pasaules muzejos. Un, domāju, ka arī Latvijas muzejos mēs pie tā ātrāk vai vēlāk nonāksim. Taču, lai šādu sadarbības principu attīstītu, ir jāmainās ne vien vērtību sistēmai un uzstādījumiem, bet arī finansiālajiem nosacījumiem.

Šādā komandas darbā ir milzīgas priekšrocības. Kurators strādā ar ekspozīcijas materiālu, veidojot saturisko uzstādījumu, interpretācijas speciālists domā par to, kā šo saturu padarīt vieglāk uztveramu paredzētajām auditorijām, bet ekspozīcijas dizaina autors iegulda savas pūles ekspozīcijas tēla izveidē, uzmanību pievēršot ne tikai tam, lai gala rezultāts būtu vizuāli efektīvs, bet arī ērti lietojams.

IZS: Kā inovatīvi izmantosi muzeja tēlniecības krājumu izstāžu vai akciju veidā?

DA: Nozīmīgākais izaicinājums ir jaunā ekspozīcija LNMM Galvenajā ēkā, bet šobrīd idejas vēl pārāk neskaidri iezīmētas, lai publiski apspriestu.

Domājot par krājuma pieejamības veicināšanu, kopā ar Komunikāciju nodaļas darbiniekiem esam prātojuši par t.s. „hands on” stenda izveidi, kas ļautu apmeklētājiem nonākt taktilā kontaktā ar tēlniecības kolekcijas priekšmetiem, vienlaikus uzzinot ko jaunu par dažādiem tēlniecības materiāliem, materiālu apstrādes tehnikām, stendā eksponētajiem darbiem u.tml.

IZS: Vai, tavuprāt, muzeja krājums var tikt izmantots integrācijas procesa veicināšanai? Ja tas tiek darīts, vai pietiekami? Kā tu kā mākslas zinātniece ar muzeja interpretācijas speciālista pieredzi redzi muzeju pienesumu saliedētas un iecietīgas sabiedrības veidošanas procesā?

DA: Jā, muzeja krājums šim mērķim noteikti ir izmantojams, turklāt dažādos veidos. Īpaši daudz šajā ziņā var paveikt reģionālie un pašvaldību muzeji, sadarbojoties ar vietējām kopienām. Šādu muzeju kolekcijās parasti ir iekļauti priekšmeti, kas stāsta par vietējo iedzīvotāju sadzīvi un paražām un, uz šādu stāstu bāzes viegli attīstīt starpkultūru dialogu, kas balstīts interesē vienam par otru un savstarpējā cieņā. Pašlaik šādas iespējas pārāk maz izmantojam, jo labprātāk savā darbā izvairāmies no „neērtām” tēmām. Un tas ir raksturīgi ne jau tikai muzejniekiem vien, bet sabiedrībai kopumā; arī Latvijas mākslas vēsturē tikai epizodiski vērojam mākslinieku interesi par sociālpolitiskām vai sociālekonomiskām norisēm sabiedrībā. Muzeju attieksme pret šobrīd Latvijā aktuālajiem integrācijas un sociālās kohēzijas jautājumiem labi raksturo mūsu sabiedrības kopējo tendenci uz noslēgtību, izvairīgumu, pašpietiekamību.

Kā mainīt muzeju pieeju šiem jautājumiem, ir ļoti plašs jautājums. Viens no, manuprāt, labākajiem risinājumiem – veidojot izstāžu plānus, pievērst uzmanību piedāvājuma daudzveidībai, tostarp integrācijas aspektam izstāžu piedāvājumā. Varam sekot atsevišķu Rietumu muzeju piemēriem, veidojot akcijveida izstādes, kuru tēmas saistītas ar sociāliem jautājumiem. Jāatzīst gan, ka pati neesmu šādas pieejas atbalstītāja, jo tajā saskatu spekulāciju draudus. Drīzāk dodu priekšroku sabiedrību iesaistošiem izstāžu projektiem, piemēram, Mākslas muzejā mēs varētu aicināt grupiņu kādas minoritātes pārstāvju veidot savu versiju par Latvijas mākslas šedevriem.

IZS: Kā tev šķiet, vai muzeja profesijas prestižs tuvākajā desmitgadē pieaugs? Kas būtu priekšnoteikumi, lai tas notiktu?

DA: Esmu dzirdējusi, ka muzejnieka tēls tiek saistīts ar ne visai simpātisku steriotipu, taču, manuprāt, steriotipi vairāk liek analizēt sabiedrību, kura tos uztur, nevis priekšmetus (arī profesijas), pret kuriem tie tiek attiecināti.

Domāju, ka ikvienā institūcija ļoti daudz ko nosaka kadru komplektēšanas politika. Ja muzeja kolektīvs ir gudri nokomplektēts, tas tiešā veidā ietekmē konkrētā muzeja tēlu: labi vadītāji labi organizē darbu, labi kolekciju glabātāji labi uztur un apstrādā savas kolekcijas, labi kuratori labi kūrē labas izstādes un labi komunikatori – interpretatori uz paplātes pienes muzeja produktu sabiedrības interešu apmierināšanai.

Ļoti cieši prestiža jēdziens ir saistīts arī ar naudu. Tā palīdz veidot un uzturēt ne vien muzejnieku, bet arī pašu muzeju tēlu. Muzejnieks muzeju papildina un otrādi.

 
blog comments powered by Disqus