Latvijas muzeju katalogs

MUZEJU BIEDRĪBA

Skolas iela 12, Madona, LV - 4801

  • phone:  +371 29418187
GADA BALVU ATBALSTA:




Mēs noteikti esam konkurētspējīgi

 

Gada veikumus vērtējot, likās svarīgi intervēt abu nacionālo muzeju direktorus. Pēc intervijas ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) direktoru Arni Radiņu vēl ilgu laiku nepazuda profesionāla prieka un gandarījuma sajūta. Neskatoties uz muzeju nozarei nevieglo laiku, muzeji nepārstāj pašaizliedzīgi strādāt – rodas arvien jauni pētījumi, izstādes un pat jauni starptautiskās sadarbības projekti. Iepriecināja LNVM direktora mērenais optimisms, profesionālais nozares redzējums un tālredzīgie secinājumi. Vēl vairāk, jau pēc intevijas atšifrēšanas, to vēlreiz pārlasot, sapratu, ka intervija ir īstajā vietā un laikā, jo tajā skārām Latvijai pašreiz tik aktuālos valodas un integrācijas jautājumus. Arnis Radiņš uzsvēra, ka “šī valsts eksistē tikai tāpēc, ka ir latvieši un latviešu valoda. Kamēr mēs to nesapratīsim un citiem neiestāstīsim, tikmēr nekā nebūs.” Pašapziņa un lepnums par savu valsti, bet arī mazākumtautību pienesuma izcelšana un piedrības sajūtas radīšana, šķiet, patlaban tiek iezīmēts kā viens no svarīgiem nacionāla muzeja uzdevumiem.

Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs vērtējat Latvijas Nacionālā vēstures muzeja darbību pagājušajā gadā?

Arnis Radiņš: Pagājušais gads noteikti bija labāks nekā iepriekšējais. Sekmīgāks. Iepriekšējā periodā adaptācija un naudas lietas bija pietiekami smagas. Arī divu citu muzeju iekļaušana Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Apvienošana nu ir noticis fakts. Mēs atšķīrāmies pēc domāšanas, strādāšanas tradīcijām. Pašlaik mēs esam sapratuši, kā darboties kopā.

IZS: Jūsuprāt, pagājušā gada lielākās LNVM veiksmes.

AR: Noteikti izstāde “Padomju ikdienas dizains”, kas bija arī pietiekami labi apmeklēta. Un es negribētu šo apmeklētāja skaita pieaugumu asociēt tikai ar to, ka Ārzemju mākslas muzejs pārcēlās uz jaunām telpām, un tie cilvēki, kuri agrāk apmeklēja muzeju, tagad nonāca pie mums. Protams, ka tas iespaidoja, jo agrākā prakse liecināja, ja cilvēks bez īpašas motivācijas nāca uz pili apskatīt muzeju, tad viņš iegāja pirmajā stāvā, apskatīja tur esošo tolaik Ārzemju mākslas muzeju un augstāk nekāpa. Vai arī situācija, ka cilvēks uzkāpa trešajā stāvā – līdz LNVM – un brīnījās, ka viņam vēlreiz jāmaksā. Protams, šis aspekts mūs ir ietekmējis. Vēl par veiksmēm runājot, mums izdevās izdot divas grāmatas, jo muzeju kolekciju popularizēšana ir ielikta muzeja darbībā un mums ir uzkrājies neizdoto darbu skaits. Mēs gadā saražojam apmēram 2 – 4 lielus pētījumus. Bija brīdis, kad zinātnisko rakstu krājumu izdošana bija stipri aizkavējusies. 2008.gadā mēs izdevām 9 muzeja pētījumus, 2009.gadā tikai vienu un 2010.gadā nevienu. Šogad esam izdevuši 2 un trešais sadarbībā ar poļiem iznāca 2011.gada beigās Polijā. Viena no muzeja pārvaldības problēmām ir tas, ka cilvēki tic tam, kas notiek. Bija ļoti grūti motivēt speciālistus rakstīt pētījumus un solīt, ka tie tiks izdoti. Šogad, pie šī veiksmīgā varianta, ka izdodās atkal pētījumus publicēt, speciālistiem atkal rodas cerība. Tas ir motivācijas jautājums. Visā visumā gads ir bijis pietiekami veiksmīgs, bet jāatceras, ka jebkāda stāvēšana uz vietas ir stagnācija. Ja nebūs vairāk ekonomiskās varēšanas, tad nekas nebūs. Mums, piemēram, ir daudz grūtāk kā mākslas muzejiem izlauzties starptautiskajā tirgū. Mums nav lielu eksporta preču. Mums ir arheoloģija, 2008., 2009. gadā piedalījāmies starptautiskajā apritē, bet divi gadi pašlaik jāizrēķina ārā. Mums piedāvā starptautiskas sadarbības, bet mēs pie esošās ekonomiskās situācijas neesam maksātspējīgi. Līdz ar to tas ārkārtīgi bremzē gan sadarbību, gan attīstību.

IZS: Jūs pieminējāt starptautisko arēnu un konkurētspēju. Jūs piedalāties ASV sadarbības projektā par izglītību muzejā.

AR: Tas ir mazliet savādāk. Vispirms jāsaka, mēs esam klasisks muzejs.

IZS: Ko Jūs saprotat ar jēdzienu “Klasisks muzejs”?

AR: Ka kolekcijas mums ir galvenais. Jebkuram speciālistam, kurš strādā muzejā, ir jāsaprot, jo vairāk kolekciju, jo vairāk problēmu. Problēmas krājās, mēs neesam atrisinājuši 19.gadsimta uzdevumus, 20.gadsimta uzdevumus un mēs jau esam 21.gadsimtā. Pieaug prasības, piemēram, mēs neesam visam uztaisījuši uzskaites kartiņas, bet jau ir datorizācija. Uzkrājas negatīvā summa, līdz ar to mums ir daudz grūtāk izpildīt valsts izvirzītās normas un prasības, esot tik speciālistiem, cik mums ir.

IZS: Jūs sakāt “Klasisks muzejs”. Ja priekšplānā ir kolekcija, nevis apmeklētājs, es to sauktu par elitāru muzeju.

AR: Jūs saprotiet, man kā iestādes vadītājam ir jāizvēlās. Es visu laiku laipoju starp kolekciju un apmeklētāju. Es visu laiku staigāju pa naža asmeni mēģinot salaipot šīs 2 lietas. No vienas puses ir darbs priekš sabiedrības un sabiedrības vēlmes, otrs ir kolekcijas. Tā ir diezgan briesmīga dilemma. Eksistē darāmo darbu normas, prasības palielinās, bet cilvēku skaits ir samazinājies. Divas iestādes ir klāt ar savām problēmām. Es labprāt strādātu tikai uz publiku, bet tad sāktos citas nepatikšanas. Mēs vienkārši mēģinām izlaipot starp šīm divām galējībām. Klasisks muzejs – es vairāk domāju par to, ka mūsu kolekcijas nosaka mūsu klasisko domāšanu. Mēs esam tieši tāds, kā agrāk klasisku muzeju veidoja – arheoloģija, etnogrāfija, numismātika, vēsture. Ja mēs ar to nestrādājam, mēs nestrādājam ar savām kolekcijām. Mēs mēginam ne tik daudz izklaidēt, kā izglītot. Ja paskatās mūsu izstāžu politiku, tur ir divi momenti – izstādes ir izglītojošas un otrs, mēs ceram, ka pilī mums kādreiz būs daudz vairāk vietas, tāpēc mēs mēģinam saprast, kāda būs jaunā ekspozīcija. Mūsu izstādes reizēm ir jaunās ekspozīcijas sadaļas, kurās mēs mēģinam eksperimentēt ar materiālu. Iespējams, mēs esam radījuši iespaidu, ka mēs esam arheoloģisks muzejs, tāpēc, ka es pats esmu arheologs, bet tas tā gluži nav. Iespējams, ka arheoloģiem ir nedaudz lielāka iespēja piedalīties izstādēs, projektos, jo tajā tirgū mēs esam nozīmīgi spēlētāji Eiropas mērogā. Arheoloģiskās izstādes ir tās, ko mēs varam sagatavot un vieglāk pārdot uz ārpusi.

IZS: Bet atgriežoties pie LNVM izglītības starptautiskā projekta, kā Jūs domājat, vai Jūsu muzejs var būt konkurētspējīgs Eiropas līmenī ar izglītības projektiem, jo, manuprāt, Latvijas muzeji šo iespēju neizmanto? Bet mēs Latvijā veidojam lieliskus izglītības projektus, ko kolēģi ārzemēs ļoti novērtē. Kā piemēru varu minēt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja dalību starptautiskajā muzeju izglītības sadarbības tīklā “Muzejs, kurš mācās”.

AR: Mēs noteikti esam konkurētspējīgi. Mūsu vienīgā nelaime ir slikta ārējā vide. Mēs neesam sakārtoti. Mūsu izstādes pēc būtības ir labi nodizainētas domāšanā un varēšanā, bet vienmēr pietrūkst līdzekļu, lai izstādes uztaisītu spoži. Bet nav arī tāds daudzums apmeklētāju, lai muzejs to varētu atpelnīt. Es no pieredzes un ārzemju kolēģu atsauksmēm varu teikt, ka mēs veidojam labas izstādes, piemēram, tās, ko esam atklājuši ārzemēs. Cilvēki ir ārkārtīgi gudri un izdarīgi, bet stāsts ir par to, ka apmeklētājs atnākot redz nolupušās sienas, novecojušu tehniku – rodas priekšstats. Kāpēc es runāju par naudu – ja tu esi ārā no tirgus pusgadu vai gadu, tad atgriezties ir ārkārtīgi grūti. Ir grūti ielauzties, tad kad tu tur esi iekšā, tu dibini attiecības un sadarbojies, rodas jauni paziņas. Šīs sadarbības ir ne tikai objektīvas, bet arī subjektīvas – es pazīstu tevi, tu pazīsti mani; ir zināms, ka uz tevi jau var paļauties. Es atceros savu Ziedrijas pieredzi. Ļoti ilgi nācās zviedru kolēģiem apliecināt, ka es varu izdarīt to pašu, ierasties vajadzīgajā laikā u.tml., bet tad kad tu tur esi iekšā, tad saņem nākamos ielūgumus un nedod Dievs piešmaukt. Attiecībā uz ASV projektu, tā ir jauna pieredze. Te ir laimīga sakritība, ka mēs kādu laiku atpakaļ kaut ko līdzīgu piedāvājām, bet mums projektu noraidīja. Šobrīd mūs uzrunāja, lai mēs vēreiz pamēģinām. Tad meklējām partnerus. Amerikas muzeju asociācija mūs atzina par labiem. Mēs atradām ļoti prestižu partneri – Filadelfijas Konstitūcijas centru, kas ir mazāk muzejs, vairāk sabiedrisks centrs. Tas ir jauns izaicinājums vairākās sfērās. Pirmkārt, birokrātijā. Atšķirīgā domāšana. Man ir ārkārtīgi jāuzslavē projekta vadītājs Toms Ķikuts, kas spēj pielāgoties un komunicēt, pārliecināt par savu taisnību. Kompromisi tiek atrasti. Projekts ir aizgājis un decembrī bija pirmās daļas noslēgums. Mēnesi šeit strādāja amerikāņu Ticiano projekts, kas apmācīja skolēnus intervēt, filmēt, spert pirmos soļus profesionālajā žurnālistikā. Tagad ir pirmie rezultāti, skolēni saņēma atestācijas papīrus. Te tas adrenalīns vai kaifs ir tajā, ka nevar prognozēt rezultātu. Salīdzinot ar arheoloģiju, sākot izrakumus tu arī nezini, kas beigās iznāks. Skolas projektam tika izvēlētas apzināti, lai pārstāvētu visu Latviju. Ir krievvalodīgā skola, starptautiskā skola un Lizums, kas ir Latvijas lauki.

IZS: Tāds īsts integrācijas projekts.

AR: Jā, projektā integrācija ir ne tikai ASV un Latvijas kontekstā, bet arī iekšējā integrācija Latvijas kontekstā. ASV ir izvēlēta skola, kas pārstāv etniski raibu sabiedrību. Es domāju, ka projekts jauniešiem būs ļoti interesants. Viņi jau ir pārņemti.

IZS: Tā ir arī kolekcijas popularizēšana caur citu skatupunktu – jauniešu skatījums.

AR: Jā. Mums svarīgi ir kā dalībnieki procesus un muzeja rezultātus redzēs un izmantos, jo nav nekādas cenzūras. Jaunieši intervē gan interfrontes, gan atmodas cilvēkus. Projektā ārkārtīgi atsaucīgi iesaistās ASV vēstniecība Latvijā. Tīri no muzeja viedokļa mēs neiegūsim jaunas zināšanas kolekciju aprakstīšanā, bet mēs iegūsim jaunas zināšanas par to kā veidojas šādi projekti un kā tie rezultējas.

IZS: Pirms es atgriežos pie integrācijas muzejos, es gribēju vaicāt par vēl vienu starptautisku pieredzi. Jūsu vietniece Anita Meinarte ir eksperte Eiropas vēstures mājas Briselē akadēmiskajā komisijā. Tas ir liels sasniegums Latvijai, jo viņa ir vienīgā eksperte no Baltijas valstīm. Kā Jūs kā institūcijas vadītājs to vērtējat, zinot lielo potenciālu, ko Latvijas reprezentēšanai pārredzamā nākotnē šāds ekserts varētu nodrošināt? Piemēram, Eiropas muzeju priekšmetu atlase, deponēšanas. Reprezentēšanas un starptautiskās sadarbības iespējas.

AR: Cik es saprotu, procesus ietekmēt ir pietiekami grūti. Ir iekšējās diskusijas. Iespējams, šis projekts tuvinās Rietumeiropas un Austrumeiropas izpratni. Tas nebūt nav vienkārši.

IZS: Mani pārsteidz, ka tas ir vienīgais Baltijas pārstāvis, kas nozīmē, ka mēs ar savu eksperti reprezentējam Baltijas reģionu.

AR: Es domāju, ka tas ir nejaušs gadījums, ka igauņi un lietuvieši nenoreaģēja un nenosūtīja nevienu kandidātu.

IZS: Bet tādu reprezentācijas iespēju Latvijai Jūs tajā postenī nesaskatāt?

AR: Es nezinu. Tur arī ir politiskā nostāja, kur viena balss kaut ko var izdarīt, bet ļoti minimāli. Jo es domāju, ka mērķis ir nevis parādīt mūsu ciešanas, bet Eiropas vēsturi nonivelēt.

IZS: Es gan nedomāju, ka mums tās ciešanas būtu tik daudz jāpozicionē, mūsu vēsturē ir arī tomēr pozitīvas lietas, kas būtu īpaši izceļamas. Man liekas dīvaini, ka arī Integrācijas pamatnostādnēs ciešanu vēstures attainojumam tik daudz vietas atvēlēts. Bet atgriežoties pie integrācijas. Kāda, jūsuprāt, ir muzeja loma integrācijas procesu nodrošināšanā?

AR: Vispirms man jāsaka, ka mēs vienmēr esam centušies kolekcijas veidot, lai reprezentētu visus, kas dzīvo Latvijā. Mēs gan esam vienīgais latviešu muzejs. Mēs varētu teikt, ka to latviešu līniju ieturam skaidri, bet ekspozīcijā, cik iespējams, runājam arī par etnisko daudzveidību. Rādam, ka Latvija ir ne tikai latvieši. 10 gadu garumā esam realizējuši projektu, kas saucās “Latviešu saknes”, kurā mēs rādam, kā latviešu tauta ir izveidojusies. Tā rezultātā katrai maztautai jeb ciltij esam veltījuši izstādi, grāmatu, konferenci. 2013.gadā ceram projektu pabeigt un parādīt kā no šīm maztautām veidojās latviešu tauta. Kas man šķiet Latvijā nepieciešamā lieta – pašapziņas celšana. Zināšanas un pašapziņas celšana. Vienīgā nelaime, ka vispārējā panīkumā un pesimismā, muzeju potences ir maz izmantotas. Es ceru, ka tagad ar latviešu vēstures mācīšanu, kur mēs arī esam iesaistīti, izstrādājot metodiskus materiālus, skolotājus apmācot, kaut kas mainīsies. Bet skolas maz izmanto šīs iespējas. Mazākumtautību skolas vairāk izmanto mūsu piedāvājumu, piemēram, apgūstot Latvijas vēsturi. Vispār jau ir jautājums par to, kas ir Latvijas vēsture – ja mēs domājam par teritoriju, tad robežas tikai noteiktas 1918.gada novembrī, jo mēs ejam tālāk vēsturē, jo stāsts ir sarežģītāks. Ir jādiskutē, par kuru Latvijas vēsturi ir stāsts. Es pašlaik strādāju pie pētījuma, kas parādīs kultūru nomaiņu, kā piemēram no Kundas kutūras nonāk līdz latviešu tautai. Tā ir viena no pieejām, lai runātu par šīm lietām, jo robežas vienmēr ir mehāniskas, visbiežāk nav etniskas, tās ir politiskas, ekonomiskas. Par integrāciju runājot – mēs esam krustcelēs. Es pilnīgi piekrītu tēzei, ka šī valsts eksistē tikai tāpēc, ka ir latvieši un latviešu valoda. Kamēr mēs to nesapratīsim un citiem neiestāstīsim, tikmēr nekā nebūs. Mums ir liels kaimiņš, kurš arī šos procesus ietekmē, tāpēc es neesmu liels otimists šai jautājumā.

IZS: Man šķiet, ka muzejam ir ļoti liels potenciāls integrācijas procesu veicināšanā. Latvijas muzeju biedrība nākusi klajā ar projektu “Vērts redzēt Latvijas muzejos”. Darbosies eksperti, veidos koncepciju, atlasīs muzeju iesūtītos priekšmetus un stāstus. Mērķis ir veidot Latvijas vēstures stāstu no arheoloģijas līdz 21.gadsimtam, iezīmējot gan mūsu unikālo vietu Eiropas kutlūrtelpā, gan arī parādot mūsu piederību un sasaisti ar Eiropas kultūrtelpu.

AR: Diezgan grūts uzdevums. Bet neiespējami nav.

IZS: Tas varētu būt liels izaicinājums muzejiem strādāt kopā šāda projekta īstenošanā. Galaprodukts ir virtuālā izstāde. Muzeji izveido savu vēstures stāstu, kas reprezentē Latviju, tajā pašā laikā tur ir arī bagātīga citu priekšmetu un stāstu bāze. Un, ja man kā apmeklētājam īpaši ar citu zināšanu vai etnisko piederību, liekas, ka mana vēsture vai mans stāsts nav ticis reprezentēts, es varu veidot pats savu virtuālās ekspozīcijas variantu. Un tam visam jābūt gatavam uz 2014.gadu. Arī no LNVM tiek gaidīti priekšmeti un stāsti.

AR: Mēs jau 2012.gadā paredzētajai muzeja izstādei esam atlasījuši 100 nacionālos dārgumus no savas kolekcijas. Tas nebija vienkārši. Es domāju, ka projekts, par ko Jūs runājat, būs liels izaicinājums, svarīgi kritēriji.

IZS: 2012.gada sākumā tiks komplektēta ekspertu grupa, kas strādās pie ekspozīcijas koncepcijas. Pašlaik priekšmeti un stāsti tiek uzkrāti LMB mājas lapas www.muzeji.lv sadaļā Vērts redzēt.

AR: Mans viedoklis, ka no sākuma jārada koncepcija, priekšmets ir tikai ilustrācija.

IZS: Koncepcija taps 2012.gada pirmajā pusē. Pašlaik priekšmetu iesūtīšana ir nepieciešama, lai saprastu vai Latvijas muzeji vispār būs gatavi iesaistīties.

AR: Priekšmeti Latvijā nav problēma. Problēma ir kāpēc jāsūta tieši šis vai cits priekšmets. Vajadzētu lielu diskusiju par to, ko mēs gribam rādīt un tad varam runāt par priekšmetu atlasi. Latvija ir tranzīta teritorija caur kuru dažādos laikos iet dažādas preces, kuras šeit tiek paņemtas un lokalizētas. Latvijas unikalitāte ir tas, ka neskatoties uz visu to mums izdevās izdzīvot, izveidot valodu. Latvieši ir jauna nācija. Mēs esam – pārpratums būtu smags vārds, bet gadījums, ka notika tieši tā un nācija izveidojās. Latvijas unikalitāte ir tā, ka mēs joprojām nesam sevī vecas idejas, jo mēs visu laiku pašizolējamies. Mēs visu laiku mēģinām izdzīvot pašizolējoties, ieejam sevī. Tāpēc tautastērps ilgi saglabājušies. Līdz šodienai mēs esam saglabājuši daudzas tādas mentalitātes un domāšanas lietas, kas nāk no viduslaikiem vai no dzelzs laikmeta. Tai pašā laikā mēs esam bijuši atvērti šai pasaulei kā tranzīta ceļam.

IZS: Atgriežoties pie LNVM, Jūsu galvenā mērķauditorija ir skolēni?

AR: Mēs gribētu tā domāt, bet sāk izskatīties, ka arvien vairāk nē.

IZS: Vai nav tā, ka vismaz diviem nacionālajiem muzejiem būtu jānolemj un jāpaziņo, ka skolēniem ieeja muzeju pastāvīgajās ekspozīcijās ir bezmaksas. Ņemot vērā, ka tikai izglītība ir iecietīgas sabiedrības pamatā. Vai Jūs par to esat domājuši un cik reāli Jums tas liekas?

AR: Latvijā ir viens muzejs, kas šādu iespēju nodrošina.

IZS: Latvijas Kara muzejs.

AR: Jā. Mēs visu laiku domājam, kā skolu grupas muzejam piesaistīt. Te ir viena nelaime, Jūs pārspīlējat nacionālo muzeju direktoru iespējas. Tā ir valsts kultūrpolitika, kuru nenosakām mēs. Mums pašreiz saka, jums ir jānopelna tik un tik. Es domāju, ka tā ir diskusija starp Kultūras un Izglītības ministrijām. Un, iespējams, ka vēl augstāk kādam ir jāpieņem šāds lēmums.

IZS: Bet nu tai iniciatīvai no kāda ir jānāk.

AR: Tas tā varētu būt, bet es šinī gadījumā neredzu iniciatīvu. Mēs savā starpā un arī dažādos līmeņos par to varam diskutēt, bet rīcībai ir jānāk no augšas. Ir bijušas iniciatīvas, diskusijas, bet viss šis ir noklusis. Mūsu mentalitāte ir tāda, ka mēs skaitam šodienai, bet neskaitam rītdienai. Bezmaksas ieejas skolēniem nodrošināšana ir labs risinājums, kas daudzās valstīs eksistē, bet tas jāvirza cilvēkiem, kas ietekmē lēmumu pieņemšanu Kultūras ministrijā, Izglītības ministrijā, iespējams, Labklājības ministrijā. Ja ir pasūtījums, tad mēs to varam nodrošināt. Nav jau valsts pasūtījuma.

IZS: Kādas izstādes LNVM plāno 2012.gadā?

AR: Bija paredzēta izstāde “Daudzu tautu Rīga”, bet tā kā ieceres ir lielas, izstāde – dārga, un pašlaik finansējums nav pietiekams, mēs šo projektu esam atlikuši. 2012.gadā paredzēta izstāde “Kara vīra liktenis”. Tas būs mēģinājums atkal izpētīt vienu konkrētu tēmu jaunajai ekspozīcijai. Tas sasauksies arī ar Āraišu ezerpils svētkiem, par šo tēmu būs arī konference. Būs izstāde par Francijas Krievijas karu un būs izstāde “Simts nacionālie dārgumi” – sākumā Cēsīs, tad Rīgā. Pašlaik notiek sarunas par izstādes “Padomju ikdienas dizains” iespējamo izstādīšanu Vācijā.

IZS: Vai Jūs papildināt krājumu arī ar laikmetīgiem (mūsdienu) priekšmetiem?

AR: Jā. Mēs ļoti sistemātiski pie tā strādājam. Sekojam un fiksējam politiskos notikumus, sadzīves lietas u.tml. Mēs visu laiku sekojam laikam līdzi un papildinām kolekciju.

IZS: Ir viens laika periods vēsturē, kad varētu teikt, ka pārklājas LNVM, Latvijas Okupācijas muzeju un Latvijas Kara muzeja pētniecības tēmas – okupācija, karš. Vai starp Jums un pieminētajiem muzejiem notiek koordinācija par pētniecību, kolekciju papildināšanu?

AR: Nē. Attiecībā uz Okupācijas muzeju, mēs arī pētam okupācijas tēmu, kolīdz būs jaunā Rīgas pils un jaunā LNVM ekspozīcija, būs mūsu okupācijas tēmas versija. Mūsu sāpe ir tāda, ka pašreizējā situācijā mums trūkst telpas, lai mēs šīs tēmas izvērsti skatītu. Attiecībā uz Kara muzeju, tas ir tas pats, kas attiecībā uz Rīgās vēstures un kuģniecības muzeju, mēs vācam, komplektējam savu krājumu tik lielā apmērā, lai nedublētos, bet lai mums būtu tradicionālākās lietas krājumā. Mēs, piemēram, apzināti nenodarbojamies ar Latvijas armijas dokumentēšanu, ko dara Kara muzejs.

IZS: Vai Jūsuprāt telpu pašreizējais stāvoklis, izskats ir galvenais iemesls, kāpēc valsts protokols vienmēr notiek Okupācijas muzejā nevis Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā?

AR: Es domāju tas ir daudz un dažādu notikumu – objektīvu un subjektīvu sajaukums. Reizēm valsts protokols notiek arī pie mums. Visā visumā ienākot mūsu telpās nav pats sliktākais skats. Izsatāmies pietiekami pieklājīgi. Tas vairāk ir atkarīgs no tiem, kas plāno vizītes. Okupācijas muzejs ir veiksmīgāks lobētājs. Muzejam nav hierarhijas. Muzeja vadība var griezties pie jebkura. Valsts muzeja direktors nevar griezties pa taisno pie premjera, sākumā jāgriežās pie valsts sekretāra, kultūras ministra. Protams, plānojot valsts protokola vizītes, nostrādā arī politiskais moments. Tas ir zināms tests, ja tu apmeklē Okupācijas muzeju, tu atzīsti to, kas Latvijā ir noticis. 

IZS: Ir diezgan droši iezīmēts, ka 2018.gadā Prezidenta pilij jābūt rekonstruētai, līdz ar to arī LNVM iegūs jaunas reprezentatīvas telpas un jaunas ekpozīcijas.

AR: Tas ir iezīmēts plānā. Iespējams, ka pili paspēs savest kārtībā, bet vai paspēs iekārtot arī muzeju, ekspozīcijas, laiks rādīs. Jauna muzeja iekārtošana ir sarežģīta un dārga.

IZS: Kā Jūs skatāties uz muzeju nozari kopumā? Vai ir pozitīvas iezīmes?

AR: Es domāju, ka valsts muzeju dzīvē ir iezīmējušies vairāki momenti, lai savestu kārtībā saimniecisko bāzi. Ja viss tas notiek, tuvākajos 5 – 6 gados daudzi muzeji būs skaisti un sakopti vismaz ārēji. Es domāju, ka vēl nav beidzies pierīvēšanās process ar pievienošanām, apvienošanām. Vēl iespējamas kādas darbības modeļu izmaiņas virzienā uz centralizāciju, lielāku struktūru veidošanu. Šobrīd vēl ir tāda zināma atelpa. Droši vien būs vēl kādas izmaiņas. Tālāk viss būs atkarīgs no tā, kā darbosimies. Ir arī tā ka sabiedrībā ir vēlme veidot jaunus muzejus, bet nav vēlme uzturēt un attīstīt vecos muzejus. Labākā attīstība tomēr ir evolūcija, nevis revolūcija. Mums apkārt ir pietiekami daudz revolucionāru, kas saka – tos vecos lividēsim, tad taisīsim jaunus, labākus. Tas nav tik vienkārši. Šobrīd mēs esam krustcelēs. Jautājums – kā tas modelis ar pievienotajiem, apvienotajiem muzejiem darbosies ilgtermiņā?

IZS: Vai Jums šķiet, ka muzeju profesijas prestižs tuvākajā laikā uzlabosies. Ārzemēs muzeju speciālists ir prestižs amats, cilvēki ir gatavi voluntēt gadiem, lai iekļūtu muzeju profesionāļu saimē.

AR: Tuvākos piecos desmit gados būs ļoti izteikta paaudžu maiņa. Tas man rada bažas. Ir nepieciešama profesionālā pēctecība. Viena no lielākajām muzeju problēmām ir noturēt labu speciālistu, kas ir ar mieru pagaidīt uz labāku amatu, lai izejot dažādus profesionālos etapus, nonāktu pie nodaļas vai muzeja vadīšanas. Atalgojums ir tāds, ka perspektīvam speciālistam nav laika gaidīt. Muzejā ir jābūt pacietīgam, bet arī īstajā brīdī, īstajā vietā. Ja tu 30 gados kļūsti par departamenta vadītāju un tev tālāk ambīcijas nav, tad 30 gadus šī vieta ir aizņemta. Latvijā viena no problēmām, lai muzeji būtu prestiži, ir mazais tirgus un atalgojums. Prestiži ir būt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktoram, tas ir kaut kas, bet tāda vieta ir viena. Tirgus ir par mazu. Muzeju profesija jau tagad ir pietiekami prestiža, bet atalgojums šobrīd ir par mazu, lai noturētu tos, uz kuriem muzeji nākotnē varētu turēties. Kamēr cilvēks, strādājot muzejā nevarēs atļauties tākākizglītību, grāmatu pirkšanu, tikmēr attīstības nebūs.

 
blog comments powered by Disqus