Nozares ziņas

Anna Balandina par spilgtāko no NEMO konferences „Naudai ir nozīme: Muzeju ekonomiskā vērtība”

Laikā no 10. līdz 13.novembrim 2016.gadā, pateicoties Latvijas Muzeju biedrības, Valsts Kultūrkapitāla fonda un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atbalstam, apmeklēju Eiropas muzeju sadarbības tīkla (NEMO - Network of Museum Organizations) ikgadējo konferenci Bādenes Valsts muzejā (Baden State Museum) Karlsrūhē, Vācijā. Konferences nosaukums un temats šogad bija ļoti intriģējošs un muzeju pasaulei visnotaļ izaicinošs: „Naudai ir nozīme: Muzeju ekonomiskā vērtība” („Money Matters: The Economic Value of Museums”).

No konferences programmas visspilgtāk atmiņā palikušas IULM Universitātes Milānā kultūras ekonomikas profesora un viesprofesora Hārvardas Universitātē Pjēra Luidži Sako (Pier Luigi Sacco) prezentācija „Kā muzeji rada vērtību?”, Somijas muzeju asociācijas ģenerālsekretāra Kimmo Levas (Kimmo Leva) uzstāšanās diskusijas „Paskatoties ārpus: muzeju netiešā ietekme” laikā ar prezentāciju „Rezultāti runā paši par sevi. Kāpēc neviens neklausās?” un publiskā intervija ar nosaukumu „Direktori bez robežām” konferences laikā ar Berlīnes pilsētas muzeja (Stadtmuseum Berlin) direktoru Paulu Spīsu (Paul Spies). Turpmākajā tekstā piedāvāju iepazīties ar dažiem secinājumiem pēc konferences apmeklējuma.

 

Ievada vietā

Naudai ir nozīme un tās loma muzejos tikai pieaugs. Un, ja muzeji būs pietiekami apķērīgi, pieaugs arī to ekonomiskā vērtība, kas var nodrošināt to drošāku nākotni. Konferencē vēlreiz skaidri uz to tika norādīts. Muzeji arvien vairāk izjūt nepieciešamību pēc lielākiem finansu līdzekļiem ikdienas darbības nodrošināšanai un mērķu sasniegšanai, kā arī pēc profesionāli sagatavotiem darbiniekiem, kuriem jānodrošina adekvāts atalgojums.  Situācijā, kad budžets visdrīzāk samazinās vai ir nemainīgs jau gadiem, bet pienākumi un izdevumi kļūst arvien vairāk, muzejiem ir jāmeklē jauni izdzīvošanas ceļi un jāmācās argumentēt to pastāvēšanas jēga un devums sabiedrībai, lai tie spētu palikt konkurētspējīgi un nezaudētu savu nozīmi.

 

Radīt nozīmi un reaģēt uz laikmetu 

Lai nonāktu pie secinājumiem par muzeju ekonomisko vērtību, jāsāk būtu ar savas pastāvēšanas jēgas izvērtējumu. Kas sabiedrībai šobrīd ir patiesi vajadzīgs un ko muzejs tai var dot? „Radīt vērtību nozīmē vispirms radīt nozīmi (..). Veidot un uzturēt muzeju, kas neko nenozīmē apkārtējai sabiedrībai ir tas pats, kas uzbūvēt restorānu, kurā neviens neēd,” savas prezentācijas laikā paskaidroja Pjērs Luidži Sako.

Ja muzejs spēs radīt nozīmi apkārtējai sabiedrībai, tas būs dzīvotspējīgs un tā ekonomiskā vērtība augs. Nozīmes veidošana un līdz ar to ekonomiskās vērtības radīšana var notikt visdažādākajos veidos, un liela daļa no tiem jau sen tiek apspriesti profesionālajā vidē. Piemēram, muzejs kā mūžizglītības vieta, muzejs kā integrācijas un starpkultūru dialoga vieta, iekļaujošs muzejs, vai jaunākie - muzejs kā radošo industriju daļa un resurss jaunuzņēmumiem.

Meklējot jaunus nozīmes radīšanas un ilgtspējīgas pastāvēšanas veidus, pasaules praksē ir vērojami vairāki muzeji, kas atveras jaunām pieredzēm. Tiek mainītas muzeju darbības formas un apgūti jauni finansējuma piesaistes mehānismi. Pielāgojoties laikmeta izmaiņām un jauniem izaicinājumiem komunikācijā ar auditoriju, muzeju štatos parādās jaunu profesiju speciālisti, kā, piemēram, Head of Digital Media, Director of Interpretation, Online Content Director, Producer, Director of Funding and Develepoment.[1]

„Ja mēs (muzeji) negribam piedzīvot Titānika likteni, mums ir nopietni jāņem vērā apkārtējās izmaiņas un jāadaptējas,” atzina Pjērs Luidži Sako (Pier Luigi Sacco). Jo var izrādīties tā, ka jau rīt „vākt, saglabāt un popularizēt” vairs nenozīmēs to pašu, ko vakar.

 

Muzeja apmeklējuma motivācija ir mainījusies

Neizbēgams pārmaiņu sākums nes līdzi arī izpratni, ka apmeklētāja motivāciju nākt uz muzeju un apmeklējuma kvalitāti var veidot pavisam citi aspekti kā līdz šim pieņemtie. „Muzeji vairs nav ēkas vai ekspozīcijas, vai kolekcijas. Muzeji ir servisi ar klientiem!” nepieciešamo domāšanas maiņu akcentēja Kimmo Leva.

Mums ir jāsaprot, ka uz muzeju var nākt arī tikai tādēļ, lai izmantotu tā bezmaksas interneta pieslēgumu, satiktu sev līdzīgi domājošos, iedzertu kafiju muzeja kafejnīcā vai jautri pavadīt laiku ar draugiem, fotografējoties muzeja interjerā. „Arī muzeja produkts var tikt nopirkts, patērēts un izmests miskastē kā jebkas cits, ko var iegādāties,” konferences ievadrunā norādīja kāds no runātājiem. Muzejiem pret to jāizturas saprotoši un servisa un pakalpojumu kvalitātes līmeņa uzlabošana jāuztver kā norma. 

Kimmo Leva pat piedāvāja jaunu muzeja definīciju, kurā kā galvenā tiek izvirzīta muzeja kā pakalpojuma sniedzēja loma: „A museum is a service organisation that helps its customers to fulfil their needs and responsibilities in preserving, studying, teaching, and exhibiting heritage and culture, as well as generating economic and social wealth.”[2]

Šajā kontekstā kā piemēru no prakses var minēt Tate Modern paziņojumu šī brīža direktores Francesas Morisas (Frances Morris) personā par gaidāmo muzeja ēkas jaunās piebūves atklāšanu pagājušā gadā, demonstrējot skaidru muzeja izpratni par apmeklētāju uzvedības maiņu: „Tate Modern ir mainījies no tā muzeja, uz kuru cilvēki nāk apskatīt mākslu, kļūstot par muzeju, kur labi pavadīt laiku un kas atver savas durvis sadarbībai, sarunai un līdzdalībai.”[3] Jo izrādās – pēdējie pētījumi pierāda, ka vidējais laiks, ko apmeklētājs pavada viena mākslas darba aplūkošanai ir tikai 28 sekundes, līdz ar to skatīšanās uz mākslas darbiem bieži vien vairs nav galvenais muzeja apmeklējumā. Skaidri tas redzams arī jaunās Tate Modern piebūves arhitektūrā un interjerā: lielākā daļa no jaunajiem desmit stāviem atvēlēti dažādiem apmeklētāju servisiem, piemēram, restorānam, izglītības aktivitātēm, bāram un veikalam, mākslai vairs atstājot tikai trīs stāvus.

 

Jāmācās izmērīt un paskaidrot

Ja muzejs jau sekmīgi pilda visus iepriekš minētos „mājas darbus”- rada nozīmi apkārtējai sabiedrībai un rūpējas par savu klientu komfortu, nākamais attīstības solis būtu sākt mērķtiecīgāk komunicēt ar lēmumu pieņēmējiem un ieinteresētajām pusēm par muzeju pieaugošo ietekmi tūrisma, sociālajā, izglītības un ekonomiskajā sektorā, lai skaidri demonstrētu muzeju līdzdalību reģionālajā attīstībā, dzīves kvalitātes uzlabošanā un sabiedrības vispārējā labklājībā. Ne mazāk svarīgi ir piegādāt lēmumu pieņēmējiem pareizos datus. Muzejiem ir jāanalizē savas darbības statistika un jāatrod noderīgi ekonomiskās vērtības rādītāji.

„Mums ir jāapzinās, ka mēs esam dažādos biznesa sektoros,” akcentēja Kimmo Leva. Līdz ar to arī finansējums muzeju pastāvēšanai būtu jāiegūst arī no citiem sektoriem, ne vien no kultūras. Kaut arī muzeji acīmredzami ietekmē sociālo, izglītības un ekonomikas sektoru, tie par to nerunā - baidoties, ka uzsverot šīs ietekmes, tiks novērsta uzmanība no galvenajiem muzeja uzdevumiem un šo uzdevumu izpildījuma kvalitātes. Pētījumos, kas veikti Somijā, Lielbritānijā un ASV, ir konstatēts, ka muzeji var palīdzēt cilvēkiem atgūt garīgos spēkus un uzlabot veselību.[4] „Kas gan ir nepareizs vai slikts būt saistītam ar labu veselību un stresa samazināšanu, padarot cilvēkus mazāk noraizējušos un mazāk vientuļus?” savas uzstāšanās laikā jautāja Kimmo Leva.

Mācīties vienam no otra

Aizraujoša konferences daļa bija publiskā intervija ar nosaukumu „Direktori bez robežām” konferences laikā ar jauno Berlīnes pilsētas muzeja (Stadtmuseum Berlin) direktoru Paulu Spīsu (Paul Spies), kurš kā toreizējais Amsterdamas pilsētas direktors 2012.gadā viesojās arī Rīgā projekta “Muzejs, kurš mācās" (The Learning Museum / LEM) organizetās konferences “Starpkultūru dialoga un sociālās integrācijas iespējas muzejos” ietvaros. Esot Amsterdamas pilsētas muzeja direktora amatā, viņa pieredzē ietilpa šī muzeja pārzīmološana un jaunas koncepcijas izstrāde, ievērojami palielinot muzeja nozīmību un apmeklētāju skaitu. Intervijas laikā Pauls Spīs norādīja uz kādu visnotaļ būtisku aspektu labāku rezultātu sasniegšanai spiedīgajos apstākļos, ar kādiem muzejiem šodien jāsaskaras – vēlmi mainīties un sadarboties. „Muzejiem ir jāpielāgojas mainīgajam laikmetam un jāmainās pašiem, tostarp jāmaina darbavietas un darba kolēģi. Ne vien muzeju direktoriem ir jādodas strādāt uz citām valstīm, tas ir jādara katram muzeja profesionālim. Eiropas muzejiem ir nepieciešams pieņemt darbā internacionālu komandu un dalīties ar pieredzi starptautiski. No tā muzeji tikai iegūs,” savu viedokli pauda Pauls.

Savstarpējās sadarbības aspektam pievērsās arī citi konferences runātāji. Bjorns Stenvers (Björn Stenvers) no Amsterdamas Muzeju fonda uzsvēra, ka sadarbībai starp pilsētas muzejiem nevajadzētu būt tikai par muzeju mārketinga vai tēla veidošanas jautājumiem, bet arī par zināšanu un pieredzes apmaiņu. Tas palīdzētu muzeju darbiniekiem apgūt jaunas kompetences un samazinātu savstarpējo konkurenci, kā arī ietaupītu muzeju resursus. Arī Šārona Hīla (Sharon Hea), Lielbritānijas muzeju asociācijas direktore, savā runā norādīja uz kopīgas sektora sadarbības nozīmīgumu: „Šajā finansējuma samazināšanas laikā jauna kopīgas attīstības un sadarbības koncepcija starp muzejiem ir īpaši būtiska. Pēc pēdējiem budžeta samazinājumiem Lielbritānijā pat veiksmīgu muzeju darbība tika pārtraukta. Bet man tomēr gribētos ticēt, ka kultūras mantojuma pieejamības nodrošināšana katram pilsonim ir svarīgāka nekā muzeju savstarpējā konkurence vienam ar otru.”

2017-02-24

Anna Balandina LNMM Komunikācijas nodaļās vadītāja

 


[1] Digitālo mediju vadītājs, Interpretācijas direktors, Tiešsaistes satura redaktors, Producents, Finansējuma un attīstības direktors

[2] „Muzejs ir pakalpojumu organizācija, kas palīdz tā klientiem izpildīt vajadzības un saistības saglabāšanā, pētniecībā, mācībās, mācīšanā un mantojuma un kultūras eksponēšanā, kā arī ekonomiskās un sociālās labklājības radīšanā.”

[3] Avots: http://www.newyorker.com/culture/cultural-comment/nice-museum-wheres-the-art

[4] Avots: http://www.nemo.org/fileadmin/Dateien/public/Annual_Meeting/2016_Karlsruhe/Presentations/NEMOac16_Kimmo_Levae_The_results.pdf