Aktualitātes

ATSKATOTIES UZ PAVEIKTO. Intervija ar Anitu Jirgensoni

Vissvarīgakie darbi Latvijas muzeju nozares pārvaldībā pēdējos 20 gados ir notikuši ar Anitas Jirgensones tiešu vai netiešu piedalīšanos. Radošā tandēmā ar kolēģi Jāni Garjānu Anita ir bijusi lieciniece un iedvesmotāja muzeju nozares transformācijai no 20. gadsimta 90. gadu neziņas un pieticības līdz zināmai brieduma virsotnei, sasniedzot Latvijas valsts simtgadi. Vairāki valsts kultūrpolitikas īstenošanas instrumenti, bez kuriem šodien ir grūti iedomājama Latvijas muzeju nozares ikdiena, sekmīgi ieviesti un darbojušies, pateicoties tieši Anitas Jirgensones ilggadīgajam un pacietīgajam darbam un patiesajai interesei par muzeju nozares attīstību – kā, piemēram, muzeju akreditācijas sistēma, Baltijas Muzeoloģijas skola un citas profesionālās izglītības iniciatīvas. Būtisks ir arī Anitas ieguldījums muzeju terminoloģijas pilnveidē latviešu valodā un muzeoloģiskās literatūras tulkošanā. Noslēdzot darba gaitas Latvijas Republikas Kultūras ministrijā, Anita ir pielikusi punktu nozīmīgam savu profesionālo gaitu posmam. Atskatoties uz paveikto un raugoties uz turpmāko, Anita Jirgensone piekrita atbildēt uz dažiem Latvijas Muzeju biedrības jautājumiem.


Kāds bijis Jūsu profesionālais ceļš no studijām līdz vadošam amatam Kultūras ministrijā?

Manu ceļu profesijā ir noteikušas vairākas liktenīgas nejaušības. Savā dvēselē esmu brīvs cilvēks, kam patīk būt kustībā – iepazīt jaunas vietas un lietas, kultūras un cilvēkus. Tāpēc pēc vidusskolas mana izvēle “krita” uz ģeogrāfiem. Studijas LU Ģeogrāfijas fakultātē ļāva palūkoties uz pasauli no plašāka skatupunkta. Studiju nobeigumā uzzināju, ka Latvijas Dabas muzejs meklē jaunus darbiniekus, un es labprāt izmantoju iespēju atklāt vēl ko nezināmu – kā funkcionē muzejs, kurš man bija labi pazīstams kā regulārai apmeklētājai. Dabas muzejā aizritēja astoņpadsmit manas dzīves gadi.

Deviņdesmito gadu sākumā aktīvu darbību uzsāka Latvijas Muzeju asociācija (LMA), un liktenīgas nejaušības dēļ direktors Vilis Krūmiņš “nozīmēja” mani kā Dabas muzeja pārstāvi darbam muzeoloģijas terminu vārdnīcas “Dictionarium Museologicum” tulkošanas grupā, ko iniciēja un vadīja toreizējais LMA priekšsēdētājs, A.Upīša memoriālā muzeja galvenais krājuma glabātājs Jānis Garjāns. Pateicoties V.Krūmiņa lēmumam, jo sākotnēji šim darbam bija iecerēta cita Dabas muzeja darbiniece, man radās iespēja iepazīties ar Kultūras ministrijas muzeju vadošiem speciālistiem un jauniem muzeju jēdzieniem. Tulkošanas grupa ieguva oficiālu statusu – tā kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmijas Muzeoloģijas terminoloģijas apakškomisiju. Komisijas darbs tika vadīts profesionāli un draudzīgi – terminu apspriešana mijās ar muzejiskām sarunām. Kādā no tām uzzināju, ka Brno Masarika universitātē ar UNESCO līdzdalību ir uzsākts jauns projekts – Starptautiskā Muzeoloģijas vasaras skola, ko vada čehu muzeologs Zbiņeks Stranskis. Ar Dabas muzeja atbalstu es kopā ar Tukuma muzeja direktori Agritu Ozolu un viņas kolēģi Zaigu Bogdanovu devos apgūt vēl nezināmo, jo tolaik Latvijā par “muzeoloģiju” īpaši nerunāja. Notikumi turpināja attīstīties – Jānis Garjāns uzaicināja piedalīties Z.Z.Stranska darba “Ievads muzeoloģijā” tulkojuma rediģēšanā, drīz sekoja ievēlēšana Muzeju Asociācijas valdē un uzaicinājums strādāt jaunizveidotajā Muzeju valsts pārvaldē.

Muzeju valsts pārvaldes divpadsmit pastāvēšanas gadi no profesionālā viedokļa manā mūžā bijuši visbagātākie, un, ja manam darbam ir bijusi jēga, tad to es saistu tieši ar šajā laikā paveikto. Pateicoties Jāņa Garjāna skaidrajam redzējumam, stratēģiskajai un taktiskajai domāšanai, plašajām zināšanām un cilvēciskajai gudrībai, šajos gados tika paveikts neiedomājami liels un muzeju nozarei nozīmīgs darbs. Vismaz toreiz mums bija tāda pārliecība. Muzeju līdzsvarotas profesionālās attīstības veicināšanai tika izstrādāta muzeju akreditācijas sistēma un uzsākta tās īstenošana, radīta trīs līmeņu muzeju profesionālās izglītības sistēma, ar toreizējā Latvijas Kultūras akadēmijas rektora Pētera Laķa atbalstu izveidojot Muzeoloģijas maģistrantūras studiju programmu, kuras satura radīšanā piedalījās daudzi vadošie muzeju darbinieki, aktīvi papildināta “Muzeoloģijas bibliotēkas” sērija profesionālās izglītības sekmēšanai, nodrošināts turpinājums un pieejamība LMA uzsāktajai bibliotēkai, īstenota regulāra visu valsts atzīto muzeju pārskatu apkopošana un analizēšana, gada nogalē personiski tiekoties ar muzeju vadītājiem, rīkotas ikgadējas konferences par nozarei aktuālām tēmām, mērķtiecīgi veicināta muzejpedagoģisko programmu kā jaunas muzeja izglītojošā darba formas ieviešana muzeju praksē, uzsākts starptautiskais tālākizglītības projekts “Baltijas Muzeoloģijas skola” u.c.

Darbs Kultūras ministrijā nav bijis mans mērķis, jo, kā jau minēju, savā dvēselē esmu brīvs cilvēks, kam tuvākas ir radošās izpausmes. Taču liktenis vai drīzāk – muzeju nozarē neieinteresēti cilvēki lēma Muzeju valsts pārvaldi (MVP) likvidēt un atsevišķas tās funkcijas - akreditāciju, statistikas apkopošanu un sākotnēji arī tālākizglītību - kopā ar to īstenotājiem nodot Kultūras ministrijai. Tā sākās mans darbs ministrijā, kur nostrādāju desmit gadus, un tā sākās MVP uzsākto iniciatīvu panīkums.

Vai darbojaties arī kādā ar muzejiem saistītā nevalstiskajā organizācijā? Kas tajā aizrauj?

Lai nodrošinātu Baltijas Muzeoloģijas skolas un citu izglītojošo projektu turpinājumu, kopā ar muzeoloģiskās domas atbalstītājiem izveidojām Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrību. Biedrības aktivitātes tiek īstenotas papildus amata pienākumiem, tāpēc šiem projektiem lielākoties nespējam nodoties ar pilnu jaudu. Jāņa Garjāna un mana pensionēšanās varētu pavērt iespējas kādu no biedrības darbības virzieniem mazliet aktivizēt, taču tikai laiks rādīs, kā un vai tas izdosies. Lielā mērā tas būs atkarīgs no kolēģu atbalsta un projektu konkursos saņemtā finansējuma. Biedrība apvieno domubiedrus, mēs cenšamies sekot līdzi muzeoloģiskās domas attīstībai, organizējot Baltijas Muzeoloģijas skolas pasākumus, reizi gadā kopīgi apmeklējot kādu no Eiropas spilgtākajiem un profesionālā ziņā interesantākajiem muzejiem, lai tiktos ar ārvalstu kolēģiem un vairotu izpratni par citvalstu muzeju aktivitātēm un veiksmīgiem problēmu risinājumiem, atbalstām cits citu, piedaloties konferencēs un iesaistoties kopīgu pasākumu organizēšanā.

Kā Latvijas kultūrpolitikas kontekstā mainījusies muzeju nozīme no dienas, kad sākāt strādāt Kultūras ministrijā, līdz šodienai?

Ministrijā nostrādātie desmit gadi ir ļoti īss posms, lai konstatētu būtiskas muzeju nozīmes izmaiņas Latvijas kontekstā. Tajā pašā laikā strauji mainīgajam laikmetam tas ir pietiekami garš laiks, lai pamanītu tendences globālā mērogā. Par tām koncentrētā veidā uzzinām no Starptautiskās Muzeju padomes aktivitātēm. Latvijā šīs vēsmas tiešā veidā ienes Baltijas Muzeoloģijas skola, kurā par jaunajām muzeoloģijas tendencēm regulāri vēsta mūsu ilggadējie sadarbības partneri un draugi, izcilie mūsdienu muzeoloģiskās domas virzītāji Fransuā Meress, Peters van Menšs un Leontīne Meijere-van Menša. Ik gadu esam tulkojuši šo un citu BMS lektoru muzeoloģiskos rakstus, lai Latvijas muzeju vidē veicinātu izpratni par muzeju pasaulē notiekošajiem procesiem.

Gribētos domāt, un to apliecina arī 2018. gadā Kultūras ministrijas pasūtītā LKA Zinātniskās pētniecības centra veiktā pētījuma “Latvijas muzeju nozīme dažādām sabiedrības mērķgrupām: muzeju un sabiedrības mijiedarbība” secinājumi, ka Latvijas muzeji (vispirms tie, kuru renovācijā pēdējos gados ir veikti ievērojami ieguldījumi, bet ne tikai tie) arvien apņēmīgāk kļūst par dinamiskām, atvērtām domu apmaiņas vietām un “nozīmīgiem punktiem teritoriālajā vai reģionālajā attīstībā, veidojot vietas un kopienas identitāti, piesaistot tūristus un radot papildu pievienoto vērtību konkrētajā pašvaldībā”.

Kā akreditācijas process uzlabojis muzeju darbu no akreditācijas uzsākšanas līdz šim?

Akreditācija ir vienīgais mehānisms, ar kura palīdzību tiek pārraudzīti Latvijas muzeji, vienlaikus sekmējot to profesionālo attīstību. Kopš akreditācijas uzsākšanas 1999. gadā muzeji ir kļuvuši profesionālāki, atpazīstamāki, pievilcīgāki utt.  dažādu faktoru ietekmē. Spriežot pēc sarunās ar muzeju vadītājiem dzirdētā un aptaujās lasītā, būtiska nozīme ir bijusi arī muzeju akreditācijai, īpaši pašvaldības un privāto muzeju sektorā.

Runājot par akreditāciju, nevar nepieminēt, ka gadu gaitā ir mainījušies ne vien akreditētie muzeji, bet arī pati akreditācija. Izmaiņas ir notikušas, reaģējot gan uz muzeju nozares aktualitātēm, gan muzeju un akreditācijas ekspertu ieteikumiem, vairākkārt veicot akreditācijas procesa izvērtēšanu. Diezgan būtiski akreditācijas process mainījās 2010. gadā, kad šī funkcija pārgāja Kultūras ministrijas kompetencē. Rezultātā tika grozīta muzeju izvērtēšanas, t.sk. komisijas darba, kārtība un muzeju vērtēšana tika reducēta uz krājuma darba pārbaudi, mazāku uzmanību pievēršot citām muzeja funkcijām. Neraugoties uz to, pētniecības un komunikācijas darbs vienmēr ir palicis akreditācijas uzmanības lokā, un kopš 2015. gada tam atkal tiek pievērsta pienācīga vērība, analizējot muzeju darbu.

Kādas ir biežākās muzejnieku pieļautās kļūdas, ko atklājat akreditācijas procesā?

Es negribētu runāt par kļūdām, jo šādās kategorijās mēs muzejus nevērtējam, lai gan ar dažām aplamībām muzeji mūs ir pārsteiguši, taču divdesmit gadu laikā tādi bijuši tikai atsevišķi gadījumi. Es drīzāk gribētu runāt par aktualitātēm, kas ir kopīgas visiem muzejiem un kas jo spilgti atklājas akreditācijas gaitā, un viena no tām ir spēja noformulēt muzeja krājuma komplektēšanas politiku ciešā saistībā ar muzeja misiju, raugoties no muzeju nākotnes lietotāju perspektīvas. Šim jautājumam akreditācijā tiek un arī turpmāk tiks pievērsta pastiprināta uzmanība.

Kādi ir Jūsu turpmākie plāni?

Domājot par nākotni, lielus plānus nebūvēju. Ja būs iespējas, tad turpināšu darīt kaut ko muzejiem noderīgu, ja ne – tad baudīšu muzeju daudzveidīgo piedāvājumu.

Izmantojot iespēju, pateicos visiem muzejniekiem, ar kuriem man bijis tas gods iepazīties personiski un kopā strādāt, par šo lielisko iespēju. Novēlu Jums panākumus darbā un harmoniju personīgajā dzīvē!