Aktualitātes

Eiropas muzeju organizāciju sadarbības tīkla ikgadējā konference Pilzenē 2015.gadā

No 5. līdz 7. novembrim Čehijas pilsētā Pilzenē, 2015. gada Eiropas kultūras galvas pilsētā, norisinājās ikgadējā NEMO (Starptautiskais Eiropas muzeju organizāciju sadarbības tīkls) konference.

Eiropas muzeju sadarbības tīkls (NEMO-The Network of European Museum Organisations) ir neatkarīga organizācija, kas apvieno Eiropas Savienības muzeju asociācijas, lai akcentētu muzeju kā svarīgu kultūras mantojuma saglabātāju, tā nozīmību sociālajās un izglītības sfērās.

Eiropas muzeju sadarbības tīkls palīdz muzejiem dalīties pieredzē, sniedzot iespēju salīdzināt lokālo pieredzi ar kopējām Eiropas tendencēm. Šī gada konferences temats bija “Pārvērtējot muzeju izglītojošo vērtību: saikne ar apmeklētāju” (Re-visiting the educational Value of Museums – Connecting to Audiences). Šobrīd izglītojošā sfēra ir labi attīstīts lauks muzejos, tomēr, uzņemoties sociāli aktīvas institūcijas lomu, muzejiem ir jāpielāgojas mainīgajām sabiedrības vajadzībām. Par šo izaicinājumu tika diskutēts ikgadējajā NEMO konferencē, kurā bija vairāk nekā 140 dalībnieki (gan muzejiem, gan no starptautiskām organizācijām) no 30 valstīm.

Pirmajā konferences dienā īpaša uzmanība bija pievērsta atsevišķu muzeju pieredzei izglītības sfērā, koncentrējoties uz šķēršļiem, ar kuriem nācās sastapties un sasniegumiem.

Ar savu priekšlasījumu “Trešās pakāpes ciešie sakari: kuratori, studenti un pedagogi uz Čehijas muzeju fona” (Close Encounters of the Third Kind: Curators, Students & Educators in the Czech Museum landscape) konferenci atklāja Pavels Douša (Pavel Douša), Čehijas Nacionālā muzeja kultūras mantojuma prezentācijas centra vadītājs.

Priekšlasījums tika veltīts atziņām, kas iegūtas pateicoties no 2012. līdz 2014. gadam Čehijā īstenotam projektam “Pieskaries 20. gadsimtam” (Touch the 20th Century). Kā vienu no galvenajām problēmām, ar ko saskaras gandrīz visi vietēji muzeji, Pavels atzīmēja situāciju, ka Čehijas Republikā muzeju pedagoga amats ievests salīdzinoši nesen, tāpēc šī profesija pagaidām nav guvusi lielu atzinību un uzticību no valsts izglītības iestāžu puses.

Tāpēc projekta “Pieskaries 20. gadsimtam” galvenais mērķis bija radīt interesi skolas vecuma bērnos aktīvāk interesēties un iesaistīties savas valsts vēstures pētīšanās procesā, kā vienu no palīglīdzekļiem izmantojot tieši muzeju krājumus. Skolēni tika aicināti veidot pašiem savu “vēsturisko krājumu”, lai palīdzētu tiem saprast, cik daudz vienkāršs priekšmets var par pastāstīt par sabiedrības pagātni, ja prot to aplūkot atbilstošā vēsturiskā kontekstā. Priekšlasījumā tika aktualizēts jautājums par krājuma priekšmetu kopiju izmantošanu muzejos pedagoģisko programmu ietvaros.

Otro lekciju prezentēja Somu Darba muzeja (The Finnish Labour Museum Werstas) direktors Kalle Kalio. Galvenais priekšlasījuma vadmotīvs: “Kā mērāms muzeja pienesumu izglītības procesā?” Pats Kalle Kalio raksturo savu muzeju kā “godīgās vēstures” muzeju, kas cenšas paradīt katras sociālās grupas vietu sociālas vēstures procesā. Arī savā izglītojošajā darbā muzejs cenšas piedāvāt programmas pēc iespējas dažādākas publikas vajadzībām, piemēram, kurlmēmo grupām un cilvēkiem ar garīgo atpalicību.

Muzejs, pēc viņa vārdiem, ir “atvērta izglītojoša vide” (open learning environment). Tieši tāpēc šī vide rada piemērotus apstākļus, lai apgūt kaut ko jaunu neformālā gaisotnē. Šī vide sniedz cilvēkam nepiespiestu brīvas interakcijas iespējamību. Tāpat kā bibliotēka vai internets, muzejs kalpo par “atvērtu izglītojošu vidi” cilvēkiem, kuri paši izvēlās sev interesējošo informāciju, izvēlās, ko paturēt un ko nē.

Tāpat kā skolām un universitātēm, muzejiem ir iespēja "formalizēt" savu pieeju izglītošanās procesam ar auditorijām un klasēm. Pēc Kalles domām muzejam nav vajadzības šajā procesā līdzināties formalizētām izglītības iestādēm. Muzejs savā izglītības programmā iekļauj ne tikai lekcijas un nodarbības, bet pat aktivitātes, kā teatralizētus priekšnesumus un tematiskās "ballītes". Kalle secina, ka izglītošanā ir izteikti "individuāls" process, katram muzeja apmeklētajam šī pieeja būs citādāka, tāpēc atvērtā izglītošanās procesa rezultāti ir grūti paredzami.

Apmeklētājam muzejā jājūtas droši, brīvi - neuzspiestā gaisotnē jaunas vielas apgūšanas process norisinās visoptimālāk. Informācijas apmaiņa starp apmeklētājiem ir tikai apsveicama (grupas interakcija savā starpā). Muzejs var iedvesmot, motivēt, kas tālākā perspektīvā var ieinteresēt apmeklētāju iesaistīties vēl vairāk. Kalle secina, ka muzeja ekspozīcija nav paredzēta "akadēmiskai" publikai, ekspozīcijas saturam jābūt pieejamam dažādiem cilvēkiem ar dažādiem zināšanu līmeņiem.

Tāpat Kalle Kalio atzīmē to, ka muzeji, kas vēlas kļūt par mūsdienīgu sociālo institūciju, nedrīkst baidīties no “diversitātes” savās ekspozīcijās un izstādēs, kas tikai veicina publikas kritiskas domāšanas izaugsmi.

Ar trešo šīs konferences dienas priekšlasījumu uzstājas Henriks Zipsans ( Henrik Zipsane), Jamtli brīvdabas muzeja Zviedrijā direktors. Prezentācijas galvenais temats: “Muzeju izglītības vieta Baltijas un Skandināvijas valstīs”. Henriks Zipsans, tāpat kā iepriekšējais referents, atzīmē to, ka izglītības programmām muzejā jābūt pieejamām visiem - jebkurai sociālajai grupai, jebkurā vecumā.

Taču situācija ir izveidojusies tāda, ka Skandināvijas valstīs ( un ne tikai), kopš 20.gs. 70-jiem gadiem muzeji savā darbība primāri koncentrējas uz skolas vecuma auditoriju, attiecīgi piedāvājot atbilstošas pedagoģiskas programmas tikai šai vecuma grupai. Tikai kopš 90.-to gadu beigām muzeji sāka paplašināt savu spektru, piedāvājot izglītību arī pieaugušo publikai. 2011. - 2014. gadā tika veikts pētījums.

Pamatojoties uz aptauju, Baltijas un Skandināvijas muzejos, bija iespēja novērtēt muzeja lomu pedagoģiskajā procesā. Šajā aptaujā muzejiem tika uzdoti sekojoši jautājumi: “Kāda ir muzeju izglītības primāra jēga?”, “Kādā formā pasniedzams pedagoģiskais saturs muzejos?”, “Kāda izglītība ir tiem cilvēkiem, kuri izstrādā un pasniedz pedagoģiskās programmās muzejos?”. Pēc aptaujās sniegtajiem datiem, apmēram tikai 39% Skandināvijas ( izņemot Islandi) un 56 % Baltijas valstu muzeja darbinieku ir pedagoģiskā izglītība. Neapšaubāmi, izglītības līmenis muzejos nevar aizvietot, vai pat pietuvoties valsts izglītības sistēmai, tā ir tikai neliela daļa no tās.

Problēmas rodas brīdi, kad izglītību muzejos cenšas ielikt kāda no valsts izglītības piedāvātajiem dalījumiem ( formāla (formal), neformāla (non-formal) un “neoficiāla”(informal) izglītība. Pēc Henrika Zipsana domām, muzejs piedāvā tieši “neoficiālās” izglītības modeli – bez formāla mācību plāna, bez pārbaudes darbiem un apliecībām. Muzejs ir tika kā palīgs izglītības procesā, ne vairāk.

Diemžēl, arī no valsts puses muzejus neuzskata par “nopietnām” izglītības iestādēm. Tāpēc, arī muzejam ir svarīgi apzināties savu lomu valsts izglītības sistēmā, apzināties savas iespējas, noteikt izglītojošo saturu, kas būs tam “ pa spēkam” un necensties “aptvert neaptveramo” uzņemoties pilnīgi nevajadzīgu atbildību.

Nākamo priekšlasījumu sniedza Tine Seligmane ( Tine Seligmann), Roskildes Laikmetīgas Mākslas muzeja (The Museum of Contemporary Art) Danijā Izglītības departamenta vadītāja. Priekšlasījums balstījās uz paveikto 2011.- 2013. gada projektu “Mācību Muzejs” (“Learning Museum”), kas iesaistīja topošos sākumskolas skolotājus muzeju pedagoģiskajā darbā.

Kopumā projektā piedalījās 26 muzeji un 13 pedagoģiski izglītojošās iestādes. Projekta galvenais mērķis bija stiprināt sadarbības saikni starp valsts muzejiem un izglītības iestādēm. Projekta ietvaros esošie un topošie skolotāji tika aicināti izstrādāt izglītojošās programmas sākumskolas audzēkņiem (iesaistot izstrādē arī pašus bērnus), kas būtu izmantojamas skolēniem apmeklējot konkrētu muzeju, tādejādi integrējot muzeju arī valsts formālās izglītības sistēmā.

Kā visgrūtāko uzdevumu projekta laikā Tine Seligmane atzīmēja nepieciešamību nojaukt “neredzamo barjeru” starp skolotājiem un muzejiem, kas liedz pirmajiem iesaistīt savā izglītības programmā to unikālo “izglītojošo vidi”, ko ir spējīgs piedāvāt gandrīz jebkurš akreditēts muzejs. Tāda veidā var pavērt durvis unikālai multidisciplinārai sadarbībai, no kuras iegūs abas iesaistītās puses, izmantojot skolotāju pedagoģisko pieredzi un muzeju pārstāvju radošumu.

Šīs projekts palīdzēja attīstīt radošumu gan skolotāju, gan audzēkņu vidū, iedrošinot palūkoties uz ierastajām skolas programmas nodarbībām citā gaismā. Neskatoties uz to, ka projekts noslēdzās 2013. gadā, darbs ar iegūtajiem teorētiskajiem un praktiskajiem rezultātiem joprojām turpinās, apkopojot tos grāmatā un vairākos rakstos. Katrs interesents var ar tiem iepazīties projekta mājaslapā http://learningmuseum.dk/english-summary .

Piekto konferences priekšlasījumu piedāvāja Lešeks Karčekskis (Leszek Karczewski), Sztuki Muzeja Lodzā, Polijā Izglītības departamenta vadītājs. Lešeks raksturoja savu pieredzi, izstrādājot izglītojošo televīzijas programmu bērniem par laikmetīgo mākslu “Kulturanek” , pasniedzot šo sarežģīto vielu tiem saprotamā, vieglā un rotaļīgā formā.

Katra šīs programmas epizode ietver bērniem saprotamu skaidrojumu par atsevišķu mākslas jomu un parāda ne tikai to, kā saprast slaveno Polijas un ārvalstu mākslinieku darbus, bet arī rosina bērnu iesaistīties mākslas izpētes un radīšanas procesā, saskatot tās elementus apkārtnē. Ar šo projektu Lešeks Karčekskis un citi tā veidotāji centās parādīt, ka māksla var būt saprotama katram, gan lielām, gan mazam. Tāda veidā pat mākslas muzeja apmeklējums var pārvērsties par īstu piedzīvojumu.

Nākamā savu priekšlasījumu prezentēja Maria Vlahou ( Maria Vlachou) organizācijas “Acceso Cultura” izpilddirektore. Par galveno vadmotīvu Marias priekšlasījumā kļuva bez maz vai retorisks jautājums: “Kādu lomu muzejs pilda mūsdienu sabiedrības kontekstā?”. Neapšaubāmi, muzejs vienmēr ir bijis tā vietā, kur cilvēks var atrast saikni ar savas valsts vēsturisko mantojumu un atmiņu. Bet vai mūsdienu konstanti mainīgajā pasaulē ar to vien pietiek? Nevar noliegt, ka tagad sabiedrība kļūst aizvien prasīgāka pret muzeja sociālo un izglītojošo lomu sabiedrības pašapziņas veidošanas procesā.

Vai pats muzejs ir spējīgs tikt galā ar šo pašuzņemto iniciatīvu? Pēc Marias Vlahou domām, Eiropas muzeji nepiepildīja uz tiem liktās cerībās, reaģējot novēloti vai nereaģējot nemaz uz tādiem mūsdienu procesiem, kā Gazas joslas krīze, antisemītisma uzplaukumu, teroristu uzbrukumiem un bēgļu krīzi. Pēc referentes domām, tieši muzeji ir vieta, kur visoptimālāk var veidot sociālo dialogu, mācot cilvēkos kritisko domāšanu un toleranci.

Ja muzeji ir cilvēku identitātes, kolektīvas atmiņas un morālo vērtību glabātāji, tad kāpēc tie “stāv malā”, kad šie postulāti ir apdraudēti pateicoties cilvēku ignorancei un nespējai ieklausīties, un saprast? Maria Vlahou uzskata, ka muzeji ir sava ziņā “nogriezti no realitātes”, mainīgajā pasaulē tie ieņem “statīvu” vietu, nespējot (vai negribot) reaģēt uz aktuāliem pasaules notikumiem, nespējot “izglītot un iedvesmot” cilvēkus būt kritiski domājošiem un sociāli aktīviem.

Kā septītais uzstājās Mišels Manjē (Michel Magnier), Eiropas Komisijas atbildīgā persona, Izglītības un Kultūras nodaļas vadītājs, piedāvāja skatījumu uz muzeju lomu izglītojošajā sfērā no Eiropas Savienības pozīcijām. Pēc ICOM datiem, muzeju skaits pasaulē pēdējo 20 gadu laikā palielinājies no 23000 līdz 55000. Un kopumā Eiropas Savienībā izglītība ir kļuvusi par vienu no prioritārajām uzmanības sfērām, iekļaujot arī muzeju lomu šajā procesā.

Diemžēl, tieši šāda veida izglītībai Eiropas Savienībā pievērš, pagaidām vismazāko uzmanību. Tāpēc galvenais jautājums ir tāds: “Kā iekļaut muzeju pedagoģiskās sfēras augošo potenciālo Eiropas Savienības izglītības jomas vīzijā?” Tapāt kā iepriekšējā referente, Mišels Mantjē atzīst, ka muzeja vadošais uzdevums vairs nav tikai vēsturisko liecību prezervācija un konservācija. Muzejam kā modernai kulturāli - sociālai institūcijai, jābūt spējīgai nodot savu pasaules redzējumu muzeja apmeklētajam.

Digitalizācija vien šajā procesā nevar kalpot par vienīgo pašmērķi. Aktīva interakcija starp muzeju un sabiedrību ir šīs institūcijas nākotne. Šajā priekšlasījumā (tāpat kā vairākos citos) izskanēja īpatnējs vārdu salikums – auditorijas attīstība (audience development). Šo vārdu salikumu var droši nosaukt par vienu no konferences vadmotīviem (līdzās izglītības sfēras nozīmei). Pēc sniegtās definīcijas, auditorijas attīstība ir stratēģisks, dinamisks un interaktīvs process, kas padara mākslu un kultūru pieejamu, saprotamu visiem.

Un patiešām, mūsdienās pieaugot muzeju skaitam, pieaug arī interese no visdažādākajām sabiedrības grupām un viens no galvenajiem mūsdienu muzeja uzdevumiem ir ļaut katram indivīdam atrast kaut ko tieši sev, muzejam jābūt starpniekam šis iterācijas procesā. Piekrītot Henrikam Zipsanam, Mišels Manjē atzīst, ka muzeju pedagoģiskās programmas ir izcils papildinājums valsts formālās izglītības sistēmai, un šim jomām savā starpā vajadzētu sadarboties ciešāk, nevis meklēt vienam otra trūkumus un nepilnības.

Konferences noslēguma daļa bija veltīta muzeju pedagoģiskajai un sociālajai pieredzei ārpus Eiropas. Noslēdzošajos priekšlasījumos piedalījās muzeju pārstāvji no Ziemeļamerikas, Dienvidamerikas un Āzijas, prezentējot savas organizācijas, kas palīdz attiecīgajās valstīs vai kontinentos veidot ciešāku sadarbības tīklu starp reģiona muzejiem. Priekšlasījumu mērķis bija iezīmēt to atšķirīgo, dažkārt arī līdzīgo situāciju, kurā šie kontinenti atrodas attiecībā pret Eiropas pieredzi muzeju izglītības jautājumos.

Pirmā šajā priekšlasījumu grupā uzstājās Madelina Vadkertī ( Madeline Vadkerty) no Amerikas Muzeju Alianses (The American Alliance of Museums). Par vienu galvenajām sava reģiona problēmām Madelina atzīmēja sabiedrības augošo neapmierinātību ar ASV izglītības sistēmas sasniegumiem. Viņasprāt, tieši tur muzeji var nākt palīdzīgā valsts izglītības sistēmai, ja protams, tā būs ar mieru.

Tieši tapāt kā Eiropā, ASV izglītības sistēma nav pārvarējusī savu neuzticību neformālas izglītības iestādēm, pie kurām pieskaitāmi muzeji. Nākamā savu priekšlasījumu prezentēja Dienvidamerikas reģiona pārstāve Klara Kamačo ( Clara Camacho), Latīņamerikas muzeju tikla “Ibermuseos” locekle. Šajā muzeju tiklā ietilpst 22 valstis – 19 Centrālamerikā un Dienvidamerikā. Par saviem galvenajiem uzdevumiem šī organizācija izvirzīja kultūras mantojuma saglabāšanu, muzeju finansiālo un organizatorisko atbalstu un muzeju izglītības lomas nostiprināšanu sabiedrībā.

Kā lielāko problēmu Klara Kamačo min izteikto valstu-dalībnieku nevienlīdzību ekonomiskajā un valsts attīstībās jomā. Par piemēru referente min Kubu, kur pats par sevi interneta tīkls ir retums. Šie apstākļi ierobežo arī pašas asociācijas darbību. Pēdējo šīs konferences dienas priekšlasījumu piedāvāja Fionnuala Kroke (Fionnuala Croke), ASEMUS (Asia-Europe Museum Network) organizācijas priekšsēdētaja.

Šī organizācija veido multikulturālu muzeju tiklu ne tikai starp Āzijas, bet arī Eiropas muzejiem, kuru krājumos atrodas kolekcijas ar aziātisko izcelsmi. Muzeju izglītības jomā ASEMUS veiksmīgi realizējis pieredzes apmaiņas programmu, kuras ietvaros pedagogiem un izglītības sfēras darbiniekiem tika dota iespēja gūt pieredzi strādājot iepriekš nepieredzētā multikulturālā vidē, tādā veidā veicinot ideju apmaiņu starp Āzijas un Eiropas reģioniem. 2015. gadā šajā apmaiņas programmā piedalījās Latvijas Nacionālais mākslas muzejs.

Otrā konferencēs diena bija veltīta darbam atsevišķas grupās, darbojoties tematiskajās radošajās darbnīcās (workshops), kurās tika apspriesta ne tikai izglītības loma mūsdienu Eiropas muzejos, bet arī muzeju un radošo industriju abpusēji izdevīga sadarbība un muzeju attiecībās ar intelektuālo īpašumu.



Darja Kovaļova