Для экспертов

Saruna ar Eduardu Dambergu

Eduards Dambergs,
Kuldīgas novada muzeja direktors no 2017.gada 1.februāra

1.      Kas būtu trīs – četras būtiskākās lietas, rakstura īpašības, aizraušanās, kas raksturotu Tevi kā personību. Nedaudz pastāsti par sevi.

Cilvēks ar cieņu un mīlestību pret vēsturi. Vienmēr esmu sevī jutis aicinājumu un vēlmi sargāt un izprast mantojumu, ko ir atstājuši mūsu senči. Tāpat cenšos visās lietās un procesos saskatīt loģiku un arī pats pieturēties pie šiem principiem. Esmu reālists.

2.      Kura grāmata/filma/personība/notikums uz tevi ir atstājusi vislielāko ietekmi gan profesionāli, gan personīgi?

Ja runājam par notikumu, kas ir atstājis lielāko ietekmi, tad tas noteikti ir mans pirmais „arheoloģiskais atradums”. Ģimenei pieder lauku māja un neliels zemes pleķītis Snēpeles pagastā, kur dzīvo mani vecvecāki. Būdams pavisam mazs puišelis zināju, ka uz lauka, netālu no mājas, ir atrastas krāsns podiņu un māla lauskas. Paņēmu lāpstu un sāku rakt. Rokot tiešām arī atradu, pat vēl šodien atceros tās sajūtas un acu priekšā redzu to visu skaidri. Varu teikt, ka jau tad, agrā bērnībā, „saslimu” ar vēsturi. Lai arī, protams, tajā laikā nebija izpratnes par to, kā ir jāveic arheoloģiskie izrakumi, tomēr rezultātus sasniedzu – atradu 16. – 17. gs krāsns podiņus, dažādas māla un stikla lauskas. Daļa no krāsns podiņiem bija saglabājušies pat pilnā apjomā, divus labākos nodevu arī Kuldīgas novadam muzejam. Tā tas viss sākās. Vēlāk sāku vākt dažādus vēsturiskus priekšmetus, draugi un paziņas to zināja, sāka dāvināt man savus priekšmetus, un, laikam ejot, ir savākta neliela privātā kolekcija. Vēlāk sāku interesēties par vēsturi vairāk, arī skolā vēsture ļoti patika, vienmēr sapņoju, ka kļūšu par arheologu. Dažādu apstākļu dēļ gan sapni par arheoloģiju nepiepildīju, bet studēt aizgāju tieši vēsturi.

3.      Kāds ir Tavs ceļš līdz muzejam un kā izdarīji šo izvēli – strādāt muzejā. Kas tajā šķita pievilcīgs, aizraujošs, izaicinošs.

Varētu teikt, ka savu izvēli strādāt muzejā izdarīju jau sen, bet tad nebija vēl pienācis īstais laiks. Pēc studijām atgriezos savā dzimtajā pilsētā – Kuldīgā. Pirmā vieta, uz kuru sūtīju savu CV un motivācijas vēstuli bija Kuldīgas novada muzejs, tajā mirklī nevienas brīvas vietas nebija, lai arī to visu sapratu, tomēr vilšanās bija, jo tiešām vēlējos strādāt muzejā. Sāku strādāt ar vēsturi nesaistītā jomā – sabiedriskajās attiecībās un paralēli tam koordinēju vairākus mājaslapu veidošanas projektus. Gadiem ejot ieguvu ļoti plašu un vērtīgu pieredzi, kas noder arī vadot muzeju. Varu teikt, ka beidzot esmu nokļuvis tur, kur vēlējos būt jau no paša sākuma.

4.      Kāds tavuprāt ir MUZEJS 21.gadsimtā un kāda ir Tava līdzšinējā pieredze muzeju jomā!

Šis, manuprāt, ir jautājums, ko sev uzdod katrs muzejs, lai arī ir dažādi viedokļi par to, kāds tad ir 21. gs. muzejs, atbilde vēl tiek meklēta, jo muzeju nozare šobrīd ir pārmaiņu procesā, kas vēl nav noslēdzies. Ir muzeji, kas domā, ka ir atbildējuši uz šo jautājumu, bet tā nav taisnība. Sabiedrība ir pārmaiņu procesā. 21. gs. sabiedrība vēl tikai veidojas un sabiedrība ir tā, kas nosaka, kādam ir jābūt 21. gs. muzejam. Muzeju nozare ir būtisku pārmaiņu priekšā, šis ir tikai sākums. Mana pieredze nozarē – esmu bijis uzticamas šis nozares „patērētājs”, esmu apmeklējis neskaitāmus muzejs Latvijā un visā Eiropā.

5.      Kāds šobrīd ir tevis vadītais muzejs un kādu to redzi pēc pieciem gadiem? Ideālā vīzija.

Ideālu muzeju redzu kā pulksteņa mehānismu, kurā katrs zobratiņš un mazākā detaļa pilda savu funkciju, bez kuras šis mehānisms nevarētu eksistēt. Šis simbolisms sevī ietver vairākus aspektus, kas atspoguļo labi funkcionējošu muzeju. Ceru, ka pēc pieciem gadiem arī Kuldīgas novada muzejs būs pietuvojies šādam ideālam.

6.      Kas tevi iepriecina un kas apbēdina raugoties uz muzeju nozari Latvijā?

Runājot par muzeju nozari kopumā, šķiet, ka tā visu laiku aug un attīstās, par ko arī ir lielākais prieks. Protams, ir jomas, uz kurām vajadzētu strādāt vairāk un pievērst lielāku uzmanību, piemēram, priekšmetu digitalizācija Nacionālajam muzeju krājuma kopkatalogam, zemais atalgojums nozarē, muzeja definīcija un vieta mūsdienu sabiedrībā u.c., bet domāju arī šie jautājumi ar laiku atrisināsies.

7.      Kā sevi raksturo kā vadītāju?

Augsti vērtēju komandas darbu, lai arī man ir augsti standarti un prasības, cenšos ieklausīties kolēģos un respektēt viņu viedokli.

8.      Kāds būtu labākais muzeja pārvaldes modelis 21. gs. un kā vērtē šobrīd pastāvošo muzeju struktūru, lēmumu pieņemšanas, darbinieku iesaistes modeli. Kas no esošā pārvaldes un likumdošanas ietvara traucē, kas palīdz?

Man šķiet, ka jautājums par muzeju struktūru un pārvaldīšanu ir sekundārs, šobrīd muzeju lielākā problēma ir nodefinēt tā būtību, mērķus un apzināties savu funkciju. Ja agrāk viss bija nosacīti vienkārši, tad mūsdienās muzejam ir daudz vairāk risināmo jautājumu. Šobrīd vēl neesmu saskāries ar būtiskām problēmām, kas traucētu, arī no likumdošanas konteksta. 

9.      Kādām būtu jābūt muzeja veidoto izstāžu, ekspozīciju, pasākumu, akciju tēmām, lai piesaistītu sabiedrības uzmanību, izraisītu interesi?

Nav vienas formulas, pēc kuras varam veidot pasākumus vai izstādes, ir jāņem vērā sabiedrības vēlmes. Intereses apmeklētājiem mainās, bet mūsdienās „pārdot” var jebko – ir jābūt pareizam noformējumam un mārketingam. Protams, jo interesantāka tēma, jo lielāka iespēja piesaistīt apmeklētājus. Man šķiet, ka vēstures lappusēs ir ne mazums interesantu tēmu, kas saistošas plašākai sabiedrībai. Galvenais - nevajadzētu idealizēt sabiedrību. Cilvēkiem visos laikos ir interesējušas provokatīvas tēmas, domāju, ka nekas nav mainījies arī šodien. Bet, kā jau minēju, tēmas nosaka sabiedrība, tādēļ ir jācenšas „notvert” to, kas ir aktuāls un kā to pasniegt.

10.  Pēdējā gada laikā pārsteidzošākais, aizkustinošākais, gandarījumu sniedzošais notikums Tavā muzejā?

Tā kā neesmu vēl izgājis pilnu gada ciklu, varu godīgi teikt, ka gandarījumu sagādā katrs pasākums, katra izstādes atklāšana un notikums. Tas viss man ir jauns, tādēļ ļoti saistošs un interesants.

11.  Kāpēc tavuprāt cilvēkiem būtu jāiet uz muzeju? Kur atrast tam motivāciju?

Manuprāt, vēlme apmeklēt muzeju dzimtajā pilsētā vai jebkurā vietā, kur aizbrauc, ir pašsaprotama. Muzejs ir vieta, kurā vieglā un saprotamā valodā tiek stāstīts par vēsturi. Ja sabiedrībai nav interese par savu pagātni, tad kā gan var izprast tagadni? Manuprāt, motivācija nebūtu jāmeklē.

12.  Vadītājam jāspēj ne tikai pārvaldīt ikdienas procesus muzejā, bet arī iedvesmot, pārvarēt krīzes situācijas. Kas ir tas, kas palīdz atgūt līdzsvaru, kur smel enerģiju, kā atjauno spēkus?

Mana formula ir pavisam vienkārša, kad nogurst prāts - nodarbini ķermeni, kad nogurst ķermenis - nodarbini prātu. Tas darbojas, tā arī var atgūt līdzsvaru.  

13.  Kas Tavuprāt ir lielākais izaicinājums Tavam muzejam un Latvijas muzeju nozarei? Un kas ir lielākais sasniegums pēdējo gadu laikā?

Kuldīgas novada muzejs pēdējo gadu laikā ir piedzīvojis milzīgas pārmaiņas. Pēc interjera un eksterjera restaurācijas muzejs tika izveidots no jauna ar pavisam citu koncepciju, mērķiem un prioritātēm. Šobrīd galvenais uzdevums ir turpināt muzeja attīstību, ne tikai ar to saprotot publisko sektoru, bet arī darbu ar krājumu un pētniecisko darbu. Domāju, ka attīstība ir katra muzeja un arī visas nozares lielākais izaicinājums.

Kuldīgas novada muzejam ir milzīgs potenciāls, mums ir lieliski cilvēki, kuri ir sava muzeja un novada patrioti, strādājot kopā komandā, būs rezultāti!