MenuClose

31.03

Muzeju krājums un ilgtspēja

Dzīvojam laikā, kad muzeju profesionālajā diskursā ieskanas virkne līdz šim neuzdotu jautājumu, skaidri iezīmējas vērtību maiņa, brūk hierarhijas un izzūd centrorientācija. Krājums kā muzeja axis mundi pakāpeniski tiek gāzts, taču vienlaikus tradīcijai šajā nozarē ir milzīgs spēks un atbalsts, tāpēc gan formas, gan vēstījuma ziņā šīs mantojuma institūcijas kļūst arvien daudzveidīgākas un interesantākas.

Uz ilgtspēju muzeju krājuma kontekstā var raudzīties no dažādām pozīcijām. Tikai vienai no tām ir normatīvs regulējums. Tas pieprasa krājuma saglabāšanu, kas sasaucas ar ilgtspējības jēdzienā ietverto “sistēmas spēju radīt apstākļus ilgstošai, līdzsvarotai pašattīstībai un vienlaikus spēju neradīt apstākļus, kas veicina tās iznīkšanu vai pašsagrāvi” (1). Muzejiem tātad ir izvirzīta prasība nodrošināt sava krājuma ilgtspējību.

Cita pozīcija liek pievērst uzmanību tam, kā šis krājuma saglabāšanas uzdevums – tāpat kā visi citi muzeja uzdevumi – tiek īstenots. Vai to izpildē nerodas pretruna ar kopējiem ilgtspējas uzstādījumiem, apzinoties, ka muzejs ir kādas daudz lielākas sistēmas daļa? Un, ja pretruna ir neizbēgama, tad tomēr, cik liela?

Kas ir nepieciešams krājuma saglabāšanai? Tās ir tīras un plašas krātuvju telpas, kurās nodrošināti krājuma priekšmetiem labvēlīgi apstākļi – stabila temperatūra un stabils relatīvā mitruma līmenis, noteiktas intensitātes apgaismojums, atbilstošs tehniskais nodrošinājums, specifiski apkopes līdzekļi un pakojamie materiāli. Tās ir restaurācijas darbnīcas ar vēl specifiskāku aprīkojumu, ieskaitot restaurācijā un konservācijā izmantotos agregātus, materiālus un vielas. Tās ir arī ekspozīciju telpas, kurās krājuma priekšmetu komforts un drošība jālīdzsvaro ar apmeklētāju ērtībām un vajadzībām. Papildu faktori jāņem vērā, kad krājuma priekšmeti tiek pārvietoti, jo pārvietošana rada dažādus riskus, pret kuriem jānodrošinās.

Mūsdienās būtiska krājuma saglabāšanas komponente ir arī digitalizācija. Muzeji savus krājuma priekšmetus var veiksmīgāk saglabāt, ja to fizisku lietošanu maksimāli ierobežo, t.i., pētnieciskiem, izglītības u.c. mērķiem izmanto digitālas kopijas. Digitālās datnes, protams, arī ir kaut kur jāglabā, turklāt – drošības apsvērumu dēļ – vairākos eksemplāros.

Nav šaubu, ka tikai šī viena muzeja funkcija – krājuma saglabāšana – patērē ļoti daudz resursu un lielākoties ir videi nedraudzīga (resursu ieguldījums tā visa nodrošināšanai ir proporcionāls krātā materiāla specifikai un  apmēram). Iespējams, tieši tādēļ 21. gadsimtā dzimst jauni, aktuālām tēmām veltīti muzeji, kuru krājumi galvenokārt balstās stāstos, nevis materiālās liecībās.

Tomēr lielākajai daļai muzeju ir jārēķinās ar savu mantojumu – ne vien ar krājumu, bet arī ar noteiktām telpām, ko tie “apdzīvo”. Un, lai gan Latvijā nereti varam aizbildināties, ka nabadzības dēļ muzejos nespējam nodrošināt iepriekš uzskaitītās, ar lielām izmaksām un resursu patēriņu saistītās prasības, ir būtiski, ka veidojam savas ilgtspējas stratēģijas. Tajās varam pievērsties dažādajiem institūcijas darbības aspektiem, izvērtējot, kā aktuālajā situācijā varam samazināt ekoloģiskās pēdas nospiedumu.

Ir iepriecinoši lasīt kaut vai to, ka muzejs “atzīst, ka, izmantojot enerģiju un ūdeni, radot atkritumus, sūtot darbiniekus braucienos, iepērkoties, izmantojot konkrētus darbības modeļus, ietekmē sabiedrību un vidi vietējā, reģionālā un globālā līmenī” (2). Vēl patīkamāk uzzināt, ka kāds muzejs nupat kļuvis par pasaulē pirmo, kas ilgtspējas pārvaldībā ieguvis piecas zvaigznes (3). Ir valstis, piemēram, Zviedrija vai Lielbritānija, kurā ikvienam muzejam, kas saņem valsts finansējumu, ir jāmēra sava ietekme uz vidi, regulāri fiksējot un pārvaldības iestādēm iesniedzot datus par resursu patēriņu.

Ko tas prasa? Gan valstiskā, gan institucionālā līmenī labi sakārtotu un ērti lietojamu sistēmu, bet tās pamatā – atbildību pasaules un sabiedrības priekšā, kā arī zināšanas. Aprēķinu veikšanai ir izveidoti kalkulatori, kas nav unificēti, bet pielāgojami dažādiem izejas datiem. Latvijā, cik zināms, neviens muzejs tos vēl neizmanto, līdz ar to ik vienam vēl ir iespēja kļūt par pirmo.

Jo specifiskākiem jautājumiem tiek pievērsts skatiens, jo specifiskākas zināšanas vajadzīgas. Un krājuma jautājumi ir starp komplicētākajiem, jo vāktas un glabātas muzejos tiek visdažādākās lietas, materiāli un datņu formāti. Noskaidrot, kādos veidos tos glabāt reizē droši un videi draudzīgi, ir sarežģīts, komplekss uzdevums ar joprojām daudziem neatbildētiem jautājumiem.

Vēl ilgtspēja liek uz muzeja krājumu raudzīties no sociālā taisnīguma pozīcijām. Kādas “balsis” krājumā ir pārstāvētas? Kas tiek aktualizēts un izcelts? Kā tiek interpretēts krājuma saturs pētījumos, izstādēs, izglītības un komunikācijas darbā? Cik pieejams dažādām sabiedrības grupām tas ir? Šeit nozīme jāpiešķir citiem vērtību kritērijiem: fiziskajam, emocionālajam un finansiālajam. Katrs no tiem ir izteikti daudzšķautnains un atsevišķi iztirzājams. Tomēr viennozīmīgi skaidrs ir tas, ka muzejiem ir potenciāls uzrunāt ļoti plašas sabiedrības grupas un sniegt ieguldījumu vērtību orientācijā, kas sasaucas ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem, vienalga, vai muzejs glabā mākslas, vēstures, dabas vai zinātnes liecības. Muzeja balss vienmēr būs skaļāka un labāk sadzirdama, ja izvēles būs izdarītas nevis intuitīvi, bet apzināti.

 

(1) tezaurs.lv 

(2) The British Museum. Policy on Sustainable Development

(3) Rijksmuseum. First Museum In The World To Achieve Five Stars For Sustainable Management