Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Tālākizglītības centrs ar Valsts Kultūrkapitāla fonda programmas “KultūrElpa” atbalstu ir sagatavojis izdevumu par Latvijas kultūras institūciju pieredzi, veidojot Covid-19 pandēmijas laikā kultūras piedāvājumu digitālajā vidē. Izdevumā “Kultūras piedāvājums ierobežotas saskarsmes apstākļos. Latvijas kultūras organizāciju pandēmijas laika pieredze un atziņas” iekļauti 25 pieredzes stāsti, kuros atklātas ne tikai grūtības, ko kultūras norišu rīkotājiem nācies pārvarēt, bet arī ieguvumi no pandēmijas laikā piedzīvotā. Piedāvājam Latvijas Muzeju biedrības vietnē iepazīties ar Latvijas muzeju pieredzi atsevišķu publikāciju formātā
Pieredzē dalījās
Elīna Vikmane, Latvijas Muzeju biedrības valdes locekle
Latvijas Muzeju biedrība (LMB) ir nevalstiska organizācija, kurā apvienojušies 120 valsts, pašvaldību, privātie un autonomie muzeji kopīgu mērķu īstenošanai un interešu aizstāvībai. Biedrības misija ir veicināt Latvijas muzeju nozares attīstību, lai stiprinātu nozares kapacitāti un uzlabotu tās konkurētspēju, rīcībspēju un tēlu valsts un starptautiskā līmenī.
Piedāvātie risinājumi un īstenotie pasākumi
KAMPAŅA #TIEKAMIESTAGAD 2021. GADA MAIJĀ
Maijā, kad kļuva atkal iespējams apmeklēt muzejus klātienē, tapa kopīga informatīvā kampaņa auditorijas informēšanai. Ņemot vērā biežo noteikumu maiņu, sabiedrībā pietrūka skaidra un uzskatāma vēstījuma, kad un ar kādiem nosacījumiem iespējams apmeklēt kultūras iestādes klātienē. Apmeklētāju ērtībai Latvijas muzejos izvietoti spilgti dzelteni vienota dizaina un informācijas materiāli, kas veidoti kā palīgs valstī noteiktā sanitārā protokola prasību izpildei. Papildus izvietota informācija biedrības mājas lapā par aktuālajiem apmeklējuma nosacījumiem un muzeju darba laikiem.
“LATVIJAS SKOLAS SOMA” – MUZEJU PIEDĀVĀJUMA TIEŠSAISTES SISTĒMAS IZVEIDE. SATURS REGULĀRI PAPILDINĀTS KOPŠ 2021. GADA JANVĀRA
„Latvijas skolas soma” ir valsts finansēta kultūrizglītības programma skolas vecuma bērniem un jauniešiem, lai iepazītu Latviju caur kultūras un mākslas norisēm. LMB izveidoja pārskatāmu, lietotājam ērtu un mūsdienīgu meklēšanas rīku, kas apvieno “Latvijas skolas somas” piedāvājumu Latvijas muzejos.
E-BIĻEŠU IEGĀDE MUZEJU APMEKLĒJUMAM MOBILLY LIETOTNĒ. KOPŠ 2021. GADA NOVEMBRA
Kolektīva inovācija, ieviešot e-biļešu iegādi muzeju apmeklējum mobilo maksājumu lietotnē “Mobilly”. Pēc kopīgas vienošanās biedru vidū, biedrība uzņēmās koordinācijas procesu un informatīvo atbalstu biļešu centralizētai iegādes organizēšanai, lai mazinātu savstarpējās saskarsmes nepieciešamību un būtu drošāk un galu galā arī ērtāk doties uz muzeju.
IZGLĪTOJOŠAS AKTIVITĀTES
LMB pandēmijas laikā īpaši pievērsās muzeju atbalstam, informēšanai, iedrošināšanai izmantot jaunas pieejas, rīkus un resursus. 2021. gadā ir uzsākts pētījums par muzejos ieviestajām digitālajām inovācijām (1), īpašu uzmanību pievēršot pandēmijas motivētiem jauniem rīkiem un praksēm. LMB regulāri rīko apmācības, seminārus, savstarpēju pieredzes apmaiņu biedru starpā, atbalstot un iedrošinot cits citu, kas ir jo sevišķi svarīgi ārkārtas situācijas laikā. Piemēram, ļoti pieprasīts bijis lekciju cikls “Rītdienas muzejs”, kur tika sniegta iespēja domāt par muzeja pieredzes uzlabošanu, skatoties no apmeklētāja redzespunkta. Biedrības mājas lapā izveidota sadaļa “ilgtspēja muzejos”, kurā tiek publicēti ekspertu un speciālistu viedokļraksti par ilgtspējas izpratni muzeju vidē, britu muzeju speciālista Henrija Makgī (Henry McGhie) rokasgrāmatas “Muzeji un Ilgtspējīgas attīstības mērķi” tulkojums latviešu valodā un Latvijas muzeju labās prakses piemēri ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā.
Izaicinājumi
“Muzeji ir tikpat atšķirīgi un dažādi, cik sabiedrība kopumā. Tie gan virza, gan atspoguļo sabiedrībā notiekošās pārmaiņas.”
Digitālais nogurums, ko veicina piesātinātā digitālā ikdiena, ir skāris gan apmeklētājus, gan darbiniekus. Veiksmīga komunikācija ar auditoriju notiek tad, kad muzejs seko līdzi sabiedrības noskaņojumam un piedāvājumu pielāgo sava apmeklētāja aktuālajām vajadzībām. Muzeju definējumā teikts, ka muzeji ‘kalpo cilvēcei’, pētnieki daudz runā par to, ka muzejiem jāatbild uz sabiedrības vajadzībām, taču sabiedrība nav homogēna un arī tās vajadzības atšķiras. Vislielākais izaicinājums ir izzināt šīs vajadzības. Digitālie rīki kopā ar pētnieciskām iemaņām ļautu labāk izzināt vajadzības.
“Ir grūti un izaicinoši ļoti straujā tempā pārvarēt sevi, mācīties, iestāstīt sev, ka ir jādara arī tad, ja, iespējams, kļūdies.”
Otrs lielākais izaicinājums ir uzsākt pārmaiņas. Pandēmijas apstākļos pārmaiņu process nenotika lēni un saudzīgi, tās bija straujas, saspringtas pārmaiņas veselai nozarei, ar daudz nezināmā un nenoteiktā. Bija nepieciešams meklēt arvien jaunus veidus un pieejas, lai komunicētu ar savu auditoriju, jo muzejs bez apmeklētājiem nevar pastāvēt.
Muzeja darbinieki lielākoties strādā ar milzīgu entuziasmu un radoši, bet atalgojuma līmenis muzejos ir viens no zemākajiem valstī. Pandēmijas laikā bieži vien nācies strādāt vairāk, lai ieviestu jaunos risinājumus, vienlaikus pārvarot stereotipu, ka slēgts jeb sabiedrībai fiziski nepieejams muzejs nozīmē arī to, ka darbinieki nestrādā. Lai realizētu ieceres, muzeji varēja pieteikties uz projektu finansējumu, arī tādu, kas iepriekš muzejiem nebija pieejami, taču konkurence bijusi liela. Dažiem muzejiem finansējums pat palielinājās, veiksmīgi startējot konkursos un programmās. Tomēr muzejiem, kuriem lielu daļu finansējuma sastādījuši ieņēmumi no biļetēm, situācija kļuva kritiska, ko nebūtu iespējams pārvarēt bez Kultūras ministrijas atbalsta.
Nozarē tiek ieguldīts liels darbs un resursi, radot jaunus kultūras produktus, taču muzejiem ir grūtības par šiem pakalpojumiem prasīt samaksu no apmeklētāja, ņemot vērā, ka sabiedrība ir pieradusi, ka liela daļa kultūras piedāvājuma ir bez maksas. Tāpat arī muzeju darbības pamatprincips nosaka, ka muzeji ir bezpeļņas institūcijas, tādējādi fokuss uz ieņēmumu gūšanu nav pašsaprotams. Salīdzinoši laba finansiālā atdeve varētu būt muzeju radītajām izglītības programmām, bet lielākoties muzeju radīto varam vērtēt kultūras un sociālās ilgtspējas kontekstā.
Inovatīvās prakses
2021. gadā muzejos ir notikušas ļoti lielas pārmaiņas gan administratīvajā, gan komunikācijas un satura līmenī. Liela daļa muzeju ātri ieviesa efektīvus savstarpējās saziņas tiešsaistes rīkus, lai ierobežotas saskarsmes apstākļos varētu turpināt darbu. Tāpat aktīvi tika izmantoti sociālie tīkli komunikācijai ar auditoriju.
Muzeji, pandēmijas spiesti, ir strauji attīstījuši jaunas pieredzes, digitālās prasmes un pakal- pojumus, ārkārtas apstākļi ir bijuši grūdiens straujai izaugsmei. Salīdzinoši jauna tendence ir mijiedarbība ar sabiedrību un daļēja ietekmes un kontroles nodošana savām auditorijām muzeja satura veidošanā. Tas var būt gan aicinājumus dalīties ar savu pieredzi un vizuālajiem materiāliem sociālo tīklu platformās, gan piedalīties muzeja izstādes veidošanā vai krājuma papildināšanā ar saviem priekšmetiem un stāstiem, kas piešķir jaunas nozīmes muzeja aktualizētajām nozīmīgajām tēmām sabiedrības attīstībā.
Liela daļa aktīvāko muzeju ir eksperimentējuši ar virtuālām izstādēm, publiskojot “fizisko” izstāžu digitālās versijas vai veidojot digitālās izstādes tiešsaistē. Pandēmijas laika digitālā satura aktualitāte ar jaunu sparu uzjundījusi jautājumu par to, vai un cik kvalitatīvi sabiedrībai ir pieejami muzeju krājumi, izvēršot krājumu digitalizāciju un pieejamību.
Savukārt tiešsaistes platformas sniedza iespēju kvalitatīvi nodrošināt semināru, konferenču, mācību, forumu norisi, tā pietiekami viegli nodrošinot informācijas apmaiņu par muzejiem aktuālām tēmām. Lai arī kā ēnas puse ir tīklošanās iespēju trūkums, domājams, ka tendence veidot digitālus vai vismaz hibrīdpasākumus paliks, jo dalībniekiem šāds formāts samazina izmaksas un laika patēriņu.
Ieguvumi
Mēdz teikt, ka visu inovāciju māte ir vajadzība. Pandēmija virzīja tādu inovāciju izplatību, kas ļauj auditorijām piekļūt saturam, nodrošinot distanci vai izslēdzot pulcēšanos.
Līdz ar digitālajiem piedāvājumiem radās iespēja paplašināt auditoriju, nodrošinot satura pie- ejamību, piemēram, diasporu pārstāvjiem. Tāpat digitālo tehnoloģiju rīki un saturs sniedz iespēju piesaistīt jaunāko auditoriju. Muzejiem, kas pie tā strādāja, izdevās piesaistīt skolēnus pat laikā, kad gan skolas, gan muzeji tika aizvērti, tai skaitā no Latvijas attālākiem novadiem. Muzeji atzina, ka iepriekš pierastajā veidā – ekskursija uz fizisko muzeju – šo auditoriju nebūtu izdevies sasniegt.
Biedrības piedāvātās iespējas tīkloties, apmainīties ar pieredzi, pārņemt labās prakses citam no cita ir viens no ceļiem, kas ļauj muzeju nozarei attīstīties. Ja valodas zināšanas bija pietiekamas, tad pandēmijas laikā starptautiski notikumi bija plaši pieejami – bieži bez maksas, kā arī netērējot līdzekļus transportam vai viesnīcai.
Pēc pirmā pandēmijas viļņa organizētās kopīgās kampaņas #TiekamiesTagad papildus ieguvums bija visu iesaistīto solidaritātes sajūta. “Nozare jau nav abstrakta – tās centrā ir cilvēki, kuriem svarīgi ir sajust kolēģu atbalstu,” uzsver Elīna. Kampaņas vizuālajiem materiāliem bija vienots vēstījums ar pārdomātu dizainu, tie bija pielāgoti, lai katrs muzejs tos var izdrukāt gan drukas darbnīcā, gan uz biroja printera. Rūpes vienam par otru saliedēja un vienoja, īpaši šādos izolētības apstākļos. Kampaņas vilnim pievienojās arī augstākās amatpersonas, kas sniedza sajūtu, ka muzeji ir visiem būtiski. Kampaņai bija liela pievienotā emocionālā vērtība. Gan biedri jutās atbalstīti un neaizmirsti, gan biedrība jutās vajadzīga biedriem. Vēlme būt vajadzīgam un saņemt atbalstu caurstrāvo visu pandēmijas laiku.
• Ir pilnībā jāizslēdz doma, ka pēc pandēmijas mēs atgriezīsimies agrākajā situācijā un kārtībā. Pasaule ir mainījusies un joprojām strauji mainās, atgriešanās pagātnē vairs nav ie- spējama, ir jāplāno tālākais darbs, tikai skatoties nākotnē. Arī apmeklētājs ir mainījies, un muzejiem ir jāmainās līdzi.
• Pārstāt baidīties, ka tehnoloģijas varētu nogalināt autentisko priekšmetu vai klātienes satikšanos ar cilvēkiem. Digitālais nogurums, kas parādās sabiedrībā, un pasaules digitalizācija vedina domāt, ka perspektīvā vienīgais, kas ļaus mums dzīvot tālāk, būs mijiedarbība ar citiem cilvēkiem, pietiekami viegli pārslēdzoties uz digitālajām praksēm un atkal atpakaļ .
• Atteikties no vēlmes būt perfektiem, no bailēm kļūdīties. Attīstība nav iespējama bez eksperimentiem, varbūt pat neveiksmēm, bez šķietami nelietderīgām lietām – tas ir mācīšanās process. Latvijā mēs bieži paši sev liedzam šādu mācīšanās procesu caur kļūdīšanos vai baidāmies no citu nosodījuma.
• Pētījumā par digitālajām inovācijām muzejos kļuva skaidrs, ka ļoti liela nozīme institūcijas attīstībā ir cilvēkiem, kas ierosina jaunas idejas un iniciatīvas. Tas var būt jebkādā amatā strādājošs kolēģis, visbiežāk tie nav vadītāji. Komandas, kurās ir kāds jaunu ideju ģenerators un virzītājs, daudz biežāk ievieš jaunus produktus un pakalpojumus. Attīstībai tas ir kritiski svarīgi, tāpēc ieteikums ir piesaistīt šādu cilvēku, ja komandā tāda nav, un ielūkoties vēlreiz savā komandā ar atvērtu prātu – varbūt tāds cilvēks ir, bet nav pamanīts vai tā centieni nav novērtēti.
Skats nākotnē
Pandēmijas laika darbības lielākoties ir fokusētas uz auditoriju uzrunāšanu un piesaisti. Arī nākotnē turpināsies darbs pie papildu auditorijas piesaistes un dažādošanas, veidojot saturu tiešsaistē, ieviešot audiogidus, pievienojot saturu citās valodās vai pielāgojot to cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Pēc apmeklējuma ierobežojumu beigām visiem – gan muzejiem, gan arī auditorijām būs jāpieliek pūles, lai atgūtu pieradumu apmeklēt kultūrvietas. Atjaunot to, kas ticis pārtraukts, – tas ir lēns process un attiecas uz visām nozarēm.
Tiešsaistes izglītības nodarbības bija vispopulārākais pandēmijas laikā ieviestais muzeju produkts, un tā attīstība tiks turpināta. Ja sākumā izpildījums bija vienkāršāks, tad turpmāk muzeji plāno pievērsties īpaši izstrādātām, konkrēti tiešsaistes formātam paredzētām izglītības programmām.
Radošais sektors visā pasaulē diskutē par jautājumu, vai auditorija būs gatava iegādāties tiešsaistes saturu par maksu. Ja klātienē ir saprotami, ka jāpērk biļete, tad interneta vidē liela daļa cilvēku sagaida bezmaksas saturu. Lielāka perspektīva būs izņēmumiem – vidēm, kurās cilvēki fiziski nevar iekļūt vai var iekļūt tikai ļoti limitēts cilvēku skaits, piemēram, aizsargātas vietas. Vai produktiem, kas ir mākslinieciski brīnumi, tehnoloģiski vai idejiski ļoti atšķirīgi un tāpēc nekad nevarētu kļūt masveidīgi.
Pastāv bažas, ka digitālās tehnoloģijas aizstās autentisko priekšmetu vai klātbūtni. Elīna Vikmane uzskata, ka oriģinālo priekšmetu digitāla kopija neaizstās, taču visticamāk būs jāveido digitālās stratēģijas, kas šobrīd vēl pārsvarā netiek veidotas, lai vienotos par digitālām prioritātēm un veidotu atšķirīgu piedāvājumu klātienei un digitālajai videi, lai tas būtu unikāls katram formātam un savstarpēji viens ar otru nekonkurētu.
Cits digitālo tehnoloģiju pienesums ir iespēja sniegt papildinājumu klātienes piedāvājumam un padziļināt iespaidus. To mēdz saukt arī par figitālajām praksēm (no phygital – physical + digital). Ar audio, video rīkiem var piešķirt vēsturiskam stāstam emocionāli piesātinātu vēstījumu un nokrāsu, piešķirt iespēju vieglāk iedomāties, iztēloties vēsturiskās nianses un kontekstu, kā tas varētu būt bijis. Tāpat, ja ir saglabājusies tikai vēsturiskā priekšmeta vai vides daļa, digitāli iespējams papildināt trūkstošo, radot tādu kopējo iespējamo attēlojumu, kāds tas varētu būt bijis.
Pandēmijas laikā ieviestie dažādie tehnoloģiskie jaunievedumi ir rosinājuši muzeju attīstību un izaugsmi, atvērtību jaunām idejām, pieejām un eksperimentiem. Arī jaunām sadarbībām. Vienlaikus, tāpat kā sabiedrībā kopumā, arī muzeju vidē pastāv digitālā plaisa un bija novērojams digitālais nogurums. Tas liek secināt, ka nākotnē daļa jaunievedumu atsijāsies kā īstermiņa pandēmijas risinājumi, bet vērtīgākie un veiksmīgākie risinājumi paliks. To varēsim izvērtēt pēc vairākiem gadiem.
(1) Pētījums “Digitalo inovāciju prioritātes, Daudzveidība, izplatība un loma Latvijas muzeju ilgtspējīgā attīstība 2020.-2021. gadā” īstenots ar Latvijas Kultūras akadēmijas finansiālu atbalstu.
