Lipkes ģimene dzīvoja un joprojām dzīvo Ķīpsalā, Mazajā Balasta dambī. Tā ir sīka ieliņa, ko nevar pamanīt no upes puses, tā bieži nav iezīmēta pilsētas kartēs. Lipkes memoriāls, kas izmēros nemaz nav tik mazs, iespējams, ir Rīgas vislabāk paslēptais muzejs. Un memoriāla apslēptība ir ne tikai reāla, bet arī simboliska – šī ir vieta, kur gan slēpa, gan slēpās.

Pagalmā, kurā atduras aklā ieliņa, zem malkas šķūņa bija izrakts pazemes bunkurs ar izeju zem suņu būdas. Tur Žanis Lipke bija iekārtojis patversmi no ebreju geto izglābtajiem cilvēkiem. Otrā pasaules kara laikā 3x3 metrus lielajā bedrē pastāvīgi uzturējās astoņi līdz divpadsmit cilvēki – bieži ļoti ilgu laiku. Ir svarīgi uzsvērt, ka šo patversmi vācu kārtībsargi tā arī neatrada, Lipki nepieķēra un neviens no glābšanā iesaistītajiem cilvēkiem netika nodots.

Lipkes piemiņas memoriāls uzcelts blakus viņa sētai. Askētiskā koka ēka atgādina uz mutes apgāztu krastā izvilktu laivu – kā pārcēlāja laivu, kas savu pārcelšanas uzdevumu ir izpildījusi. Vai Noas šķirstu, kas pēc plūdiem nolaidies atpakaļ uz sauszemes ar laimīgajiem izdzīvojušajiem. Visbeidzot –arī melnu šķūni – savulaik zvejnieku apdzīvotajai Ķīpsalai raksturīgu darvotu, vēja sašķiebtu būvi no strūgu plankām.

Par Lipkes cilvēkglābēja aicinājumu izteiktas ļoti dažādas versijas. Minēts gan personīgs nicinājums pret vācu okupantiem, gan avantūrisms, gan arī tēze, ka viņš vienkārši bijis neparasti „labs cilvēks”. Memoriāla uzdevums ir būt ne tikai par vietu, kurā apstājas, atskatās un atceras, bet arī par vietu, kurā turpina meklēt, kas bija Lipke.