Latvijas Muzeju biedrības podkāsta otrā ieraksta tēma – Ukrainas kara iespaids uz dažādām Latvijas sabiedrības grupām un muzeju iespējas veicināt sarunas to starpā ne vien par notikumiem Ukrainā, bet arī par Latvijas sarežģīto vēsturi un mantojumu.
Raidierakstā piedalās Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja speciāliste vēstures jautājumos Ilona Vilcāne, muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns.
Sarunu vada – Inga Surgunte, LMB ilgtspējīgas attīstības projektu vadītāja. Montāža – Renarts Braufmanis, Latvijas Nacionālā bibliotēka.
Atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds
Inga Surgunte: Labdien Latvijas muzeju biedrības podkāstā “Muzeji runā”, kura pirmie ieraksti tiek veltīti muzejiem un ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Šodien otrajā ierakstā mēs turpinām sarunu par muzejiem un mieru, reaģējot uz joprojām notiekošo karu Ukrainā. Pirmajā sarunā mēs apspriedām notikumus pašā Ukrainā, to iespaidu uz Ukrainas kultūras mantojumu un to, kā Latvijas muzeji reaģēja uz šiem notikumiem. Šodien vairāk pievērsīsimies tam, kādas atblāzmas un reakcijas Ukrainas karš ir izsaucis Latvijas sabiedrībā, kā uz to reaģē Latvijas muzeji un ko tie varētu darīt vēl miermīlīgāka dialoga veicināšanai starp dažādām sabiedrības grupām. Mans vārds ir Inga Surgunte, un mani sarunas biedri šodien ir - Ilona Vilcāne, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja speciāliste vēstures jautājumos. Sveika, Ilona!
Ilona Vilcāne: Labrīt!
IS: Iļja Ļenskis - muzeja “Ebreji Latvijā” vadītājs.
Iļja Ļenskis: Labrīt!
IS: Un Mārtiņš Kaprāns - Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks.
Mārtiņš Kaprāns: Sveiki!
IS: Pirmo jautājumu es gribētu uzdot Mārtiņam - kādas ir Latvijas sabiedrības reakcijas uz karu Ukrainā, ko šis notikums ir izdarījis ar Latvijas sabiedrību un kas ir tie indikatori, pēc kuriem mēs varam kādus spriedumus izdarīt?
MK: Tā pavisam ātri atbildot - jebkurš šāds politiski ļoti jūtīgs jautājums nozīmē saskarties ar “vidējās temperatūras” problēmu, jo mēs sabiedrībā bieži redzam ļoti atšķirīgas attieksmes. Kad es kaut ko vispārinu, tas nozīmē, ka es tiešām dodu vidējo temperatūru slimnīcā, bet tas nenozīmē, ka tas vienmēr būs attiecināts uz kādu konkrētu sabiedrības grupu. Karš kopumā lielā mērā ir satricinājis Latvijas sabiedrību, bet vienlaikus mēs varam novērot atšķirīgas reakcijas dažādās sabiedrības grupās. It īpaši es runāju par dažādām etno-lingvistiskajām grupām. Kaut kādā ziņā šīs reakcijas ir bijušas prognozējamas, jo arī citos līdzīgos ģeopolitiskos jautājumos (kad Sīrija tika bumbota vai Krima tika anektēta) mēs redzējām līdzīgas dalīšanās Latvijas sabiedrībā. Brīžiem šī dalījuma līnija ir tik uzmācīgi kontrastējoša, ka tā iepriekš nav bijis. Kaut vai etnisko latviešu vidū esošais konsensa spēks par to, kurā pusē ir taisnība un kura puse ir jāatbalsta. Es neatceros, ka vēl kaut kad būtu redzējis tik izteiktu vienprātību tieši ģeopolitiskajos jautājumos. Kultūras un etniskajos jautājumos, iespējams, valodas referenduma laikā 2012. gadā mēs kaut ko ļoti līdzīgu redzējām. Es runāju kā sociologs, kuram ir zināma pieredze sabiedriskās domas pētījumos. Kā mēs rāmējam aptaujas jautājumus, tādu atbildi mēs dabūjam. Es esmu redzējis gan publiskus, gan nepubliskus datus (aptaujas, kuras kādu iemeslu dēļ nav publiski pieejamas) - tās visas ir mērījušas Latvijas sabiedrības attieksmi pret karu. Pati zināmākā publiski pieejamā ir tā, kuru pasūtīja raidījums “Kas notiek Latvijā?”. Klasisks jautājums ar ļoti skaidru vēstījumu: kurā pusē Jūs esat? Daudzus, īpaši etnisko latviešu daļu, visvairāk satrauca tas, ka liela daļa Latvijas krievvalodīgo, kādi 45%, neizvēlas nostāties nevienā pusē - tagad jau slavenajā apzīmējumā “pelēkajā zona” vai “krēslas zona”. Kas tie ir - slēptie Putinisti vai apmulsušie? Droši vien no katra pa bišķim, bet par konkrētu dalījumu laikam bija vislielākā plēšanās. Ir arī citi jautājumi, kuri mēra attieksmi pret karu, tikai nedaudz citā rakursā, proti, pret to, kurš ir vainojams šajā karā. Šeit mēs ieraugām vēl drūmāku ainu attiecībā uz Latvijas krievvalodīgajiem - liela daļa uzskata, ka tā ir NATO un ASV vaina. Tas ir Kremļa naratīvs, ka NATO un ASV mūs izprovocēja, bet mēs paši esam mierīgi un pūkaini. Ir vēl cita aptauja, kura dod lielāku cerību nekā iepriekšējās. Jautājums bija ļoti konkrēts - vai Jūs atbalstāt Krievijas iebrukumu Ukrainā? Tā jau ir pavisam cita perspektīva, proti, tiek pieņemts, kurš ir iebrucējs un kurā valstī iebrūk. Konservatīvi sociologi varbūt negribētu piekrist, ka tā var vaicāt, jo aptaujas jautājums bija formulēts diezgan tendenciozā veidā, bet ņemot vērā, ka jautājumi ir bijuši dažādi - varbūt tieši tas arī attaisno šo tendenciozitāti. To mēs varam ieraudzīt dabiski eksperimentālos apstākļos - uzdodot jautājumu savādāk, mēs varam iegūt citus rezultātus. Par latviešu daļu nav nekādu šaubu, bet arī lielākā daļa krievvalodīgo uz šo jautājumu atbildēja: nē, neatbalstu. Tas man lika aizdomāties vēlreiz, ka Latvijas sabiedrībā ir atšķirīgi priekšstati un attieksmes pret šo karu. Mums nevajadzētu iekrist pašu prāta radītās lamatās, ka šīs atšķirības ir kaut kas nepārvarams vai objektīvi vienmēr pastāvošas - šīs atšķirības ir socioloģiski konstruētas. Šim manam garajam ievadam ir arī praktisks vēstījums - mums ir jādomā, kurus taustiņus uzspiežot, mēs varam sasniegt lielāko Latvijas sabiedrības daļu un trāpīt kopējā noskaņojumā. Liela daļa sabiedrības atzīst, ka šajā gadījumā viens ir iebrucis un viens ir upuris. Viņi vienmēr nelietotu vārdu “upuris”, bet lomu sadalījums ir ļoti skaidrs. No tā mēs varam sākt meklēt kopēju valodu, bet diezgan bezcerīgi būtu mēģināt pārliecināt visu Latvijas sabiedrību un panākt lielu, spēcīgu konsensu par to, kas ir vainojams šajā karā. Latvijas krievvalodīgajiem šajā konfliktā nav tik viegli nostāties kādā konkrētā pusē, jo nav runa tikai par Kremļa pozīciju slēptu vai neslēptu atbalstīšanu - varbūt cilvēkiem radinieki dzīvo abās pusēs. Tur ir emocionālais, subjektīvais, vēsturiskais, kultūras faktors, proti, Krievija un krievu valoda, kura lielā mērā tiek asociēta ar Krieviju nevis Ukrainu (kaut gan Ukraina arī ir izteikti krievvalodīga). Ir populistiski un nesocioloģiski tā vienkārši pateikt, ka tie, kuri nostājas kādā pusē ir nodevēji. Neskatoties uz to, ka visu laiku parādās stāsti (kuriem arī ir kaut kāds pamats) par to, ka viena sabiedrības daļa ir noskaņota pret Ukrainas bēgļiem, no pieejamajiem datiem es redzu, ka ir pietiekami liela vienotība par bēgļu uzņemšanu. Protams, šis lielā mērā ir jautājums, kurš ir saistīts ar to, cik ilgi šie bēgļi šeit ir - jo viņi šeit ir ilgāk, jo viņi rada lielāku spiedienu uz valsts budžetu, sociālās nodrošināšanas un labklājības sistēmām - tas var sabiedrībā vairot zināmu neizpratni par bēgļu jautājumu. Es neloloju ilūzijas, ka mēs visi pēkšņi esam kļuvuši par baigiem bēgļu mīļotājiem, bet es redzu, ka pirmajos divos mēnešos konsenss sabiedrībā ir bijis visnotaļ spēcīgs.
IS: Paldies, Mārtiņ, par visaptverošo ieskatu un to virzienu iezīmēšanu, kuros varētu darboties, spiežot uz pareizajiem taustiņiem, un arī to, kuri varbūt ir bezcerīgi. Pirms mēs turpinām šajā virzienā, es gribētu pajautāt Ilonai un Iļjam kā konkrētu muzeju pārstāvjiem, sākot ar Ilonu, kura pārstāv Latgales Preiļu muzeju - kā Tu kā muzeja darbiniece un arī kā Preiļu iedzīvotāja izjūti vietējās sabiedrības reakciju uz Ukrainas notikumiem un vai muzejā ir jūtams, ka sabiedrības gaidas attiecībā uz to, ko pauž muzejs, būtu mainījušās?
IV: Es varu paust savus novērojumus. Pieļauju, ka ja jūs prasītu sociālā dienesta darbiniecei vai pārdevējai tirgū, tad būtu cits skatījums. Es pārbaudīju statistiku - etniskais sastāvs Preiļos atbilst vidējam valstī: mums ir 65% latviešu, un lielākā daļa pārējo ir krievi, no kuriem vairums ir vecticībnieki (tā ir kopiena, kura šeit dzīvo jau kādus 300 gadus). Mums ir arī daudz jaukto laulību, un mēs esam neliela, kompakta kopiena - var teikt, ka sabiedrība ir diezgan saaudusies. Mums nav, teiksim, viens mikrorajons, kur dzīvo krievvalodīgie, un tad ir latviskā daļa. Mums tas viss tiešām ir saaudies. Ļoti asa viedokļa šķelšanās bija kovida laikā. Šobrīd, saistībā ar karu, ārēji tādu asu pretstatījumu es nejūtu. Uzreiz pēc kara sākuma publiski Preiļos izskanēja nepārprotams atbalsts Ukrainai - pretim logam pie pašvaldības ēkas vēl joprojām ir Ukrainas karogs. Tas tā ir gan pašvaldības līmenī, gan iestāžu līmenī, gan ir arī privātas iniciatīvas. Jāņem vērā, ka Preiļos ir cilvēki, kuriem ir radi Ukrainā, tāpēc tie stāsti arī ir personīgāki - ziedojumu vākšana un pasākumi. Neviens arī neķēpā un nerauj nost plakātus Ukrainas atbalstam, kuri ir pie muzeja ieejas durvīm. Protam, privātās sarunās un sociālajos tīklos parādās kādas iezīmes par atbalstu Krievijai. Jāsaka gan, ka tie ne vienmēr ir krievvalodīgie cilvēki, ir arī tādi, kuri runā latviski. Vairāk parādās uztraukums par valsts ekonomisko situāciju nevis atbalsts Krievijas politikai. Kā šī situācija ietekmēs cilvēku labklājību, iespējas samaksāt rēķinus, sabalansēt atbalstu bēgļiem (vai šis atbalsts tiks sabalansēts ar to, ka mums jau ir mazturīgie iedzīvotāji), vai bērni turpinās saņemt brīvpusdienas - šādi jautājumi mums sāk rasties. Mūsu muzejs noreaģēja diezgan ātri - mēs paudām atbalstu Ukrainai, un nav gadījies dzirdēt pārmetumus par to, kāpēc mēs ieņemam šādu pozīciju.
IS: Par muzeja darbībām mēs turpināsim sarunas gaitā, bet vēl gribu pagūt ievadā dot vārdu Iļjam ar to pašu jautājumu. Kā Tu kā rīdzinieks un muzejnieks izjūti sabiedrības noskaņojumu un viedokļu šķelšanos?
IĻ: Absolūti divas dažādas lietas, kā es kā rīdzinieks šo situāciju izjūtu, jo situācija Rīgā ir tāda, kāda tā ir. Mēs zinām un redzam to arī ielās, ka ir liels atbalsts Ukrainai - karogi pie privātmājām, uz dzīvojamām ēkām, kas, acīm redzot, nav nekāda valsts politika, bet tieši otrādi - ēkas iedzīvotāju vai ēkas īpašnieka lēmums. Ir ļoti svarīgi, ka cilvēki pauž atbalstu individuāli. Protams, ka Rīgā vienmēr viss ir radikālāk, koncentrētāk un neadekvātāk. Varbūt Mārtiņš kā sociologs man iebilstu, bet mana pieredze rāda, ka kopumā Rīgā bieži vien ir trakāk. Kā muzejnieks, teiksim tā - mēs no paša sākuma, burtiski dažas stundas pēc kara sākuma, sapratām, kā mums rīkoties, ko mēs postojam sociālajos tīklos. Mums nebija nekādu diskusiju par to, kurā konflikta pusē mēs esam. Mēs esam Rīgas ebreju kopienas struktūrvienība, tāpat arī Rīgas ebreju kopiena pauda atbalstu Ukrainai un uzrakstīja solidaritātes vēstuli Ukrainas vēstniecībai. Mūsu lielākais izaicinājums drīzāk bija integrēt Ukrainas tematu mūsu darbībā. Es teikšu godīgi - mēs ne īpaši domājām par mūsu auditorijas reakciju, tas mums nebija tik svarīgi. Šajā ziņā mums varbūt ir ērtāk nekā Ilonai - viņa komunicē ar konkrētu cilvēku kopu. Mums ir lielāka orientācija arī uz ārzemniekiem, un mēs varbūt vairāk vadījāmies no saviem priekšstatiem.
IS: Paldies! Tad vērsim to maisu vaļā un runāsim par to, ko tiešām muzeji varētu darīt sabiedrības labā šajā situācijā. Man šķiet, ka Mārtiņš jau iezīmēja tādas tēmas un darbības, kuras varētu būt vairāk un arī mazāk produktīvas. Sāksim ar Ilonas un Iļjas pieredzi - kā jūsu muzeji izvēlējās darboties. Pēc tam mēs varētu parunāt vairāk par to, kas vēl ir iespējams un kā muzeju vide varētu darboties vienotāk. Atpakaļ pie Ilonas…
IV: Vispirms par to, kā mūsu muzejs reaģēja. Mēs esam Preiļu muzejs, nelielas pilsētas muzejs, mums nav tādu resursu kā lielajiem valsts muzejiem, lai runātu par Ukrainas kultūru un vēsturi tādā līmenī, kā, piemēram, Nacionālais vēstures muzejs - tās lekcijas bija tiešām brīnišķīgas. Mēs sapratām, ka mums ir jāreaģē, jo mēs apkalpojam sabiedrību, un sabiedrībai šī tēma ir aktuāla, patiesībā visā pasaulē. Šis karš aktualizē arī jautājumus par kultūru, valodu, identitāti, vēsturi. Mūsu muzejs, karam sākoties, gan fiziski plakātu veidā, gan sociālajos tīklos izvietoja Ukrainai atbalstu paudošus vizuāļus. Saistībā ar šo tika sagatavota arī nodarbība. Katru mēnesi mēs taisām izstādi, un uz Lieldienām mēs izvietojām netālu no Preiļiem dzīvojošas ukrainietes darinātas dekoratīvas lieldienu olas, lai iepazīstinātu ar tradicionālajiem ukraiņu ornamentiem. To apmeklē arī skolēnu grupas. Preiļos atrodas ukraiņu bēgļi, kuri ir piedalījušies arī mūsu radošajās darbnīcās. Visvairāk šis karš skāra Muzeju nakti, tas lika mums mainīt plānus. Mums jau bija saplānota Muzeju nakts tēma, bet, sākoties karam Ukrainā, mēs sapratām, ka mums ir jāreaģē uz situāciju un jāpārliek akcenti, tāpēc mēs mainījām mūsu vides stendu izstādes tēmu. Arī atvērtajā krātuvē ieplānojām Ukrainas tekstiliju izstādi. Ņemot vērā, ka mūsu krājumā nav šādu priekšmetu, mēs tos deponējām no privātkolekcijām. Tās būs apskatāmas visu vasaras sezonu. Tas ir veids, kā mēs varam salīdzinoši operatīvi reaģēt tieši tādēļ, lai sabiedrībai vairāk rādītu Ukrainas kultūru. Man nozīmīgāks liekas ilgtermiņa darbs. Te varētu gari runāt, jo šī kara laikā ir mainījies konteksts daudzām lietām, kuras mēs līdz šim jau esam darījuši. Tēmas, par kurām mēs muzejā jau esam runājuši un stāstījuši sabiedrībai - tām kara situācijā ir cits konteksts. Pavisam neliels piemērs, ka tas attiecas ne tikai uz tādiem sarežģītiem vēstures jautājumiem kā deportācijas vai okupācija, bet tas attiecas pat uz mākslu. Šobrīd muzejā ir gleznotāja Osvalda Zvejsalnieka izstāde “Karalis un vilki”, kuras tēma ir saistīta ar karali Mindaugu. Izstādē ir glezna, kur ir attēlots karalis ar kroni un zobenu zirga mugurā, kuru ir ielenkuši melni vilki ar asiņainām rīklēm. Kad mēs šo gleznu atklājām, cilvēku reakcija bija pilnīgi cita - šī kara kontekstā viņi šo gleznu uztvēra pilnīgi savādāk, nekā autors bija to gleznojis pirms kara.
IS: Varbūt Tu vari iezīmēt, kā tieši mainās muzeja darbs - vai kaut kā savādāk tiek interpretēti šie priekšmeti un stāsti?
IV: Šobrīd Muzeju naktij mēs gatavojam stendizstādi “Trauslās vērtības. Nosargāt”, jo, sākoties karam, izskanēja informācija, ka tiek brutāli sagrauti gadu simtus stāvējuši kultūras pieminekļi. Tas viss ir trausls. Varbūt mēs varam stāstīt ne tik daudz par Ukrainas kultūru, bet mēs varam stāstīt par mūsu kultūru - par to, kāpēc ir vērts to sargāt. Šajā situācijā mēs redzam, kas notiek Krievijā - ar kaut kādiem pseidovēsturiskiem safantazējumiem tiek pamatots iebrukums citā valstī. Atmiņas institūcijas jau visu laiku to dara. Lai būtu mazāk iespēju kādam ieskaidrot, ka arī Latvijai nav savas kultūras, tā ir mākslīga, neizdevusies valsts bez jebkāda pamatojuma. Tāpēc muzeji var turpināt stāstīt par Latvijas daudzveidīgo kultūru, par identitāti, par valstiskumu, tā izveidi, atgūšanu. Tas skan banāli, bet jo labāk cilvēki zinās savu vēsturi un kultūru, jo mazāk viņiem varēs iestāstīt šāda veida mītiskus safantazējumus. Šiem stāstiem ir jābūt iekļaujošiem, īpaši tādās vietās kā Preiļi, kas ir vēsturiski multikulturāla sabiedrība, stāstot arī par etnisko minoritāšu lomu Latvijas valsts izveidē, Preiļu attīstībā un tamlīdzīgi. Mēs jūtam, ka cilvēki alkst pēc stingrās rokas un ar nostaļģiju atceras padomju laikus, tāpēc šajā situācijā mēs varam vairāk stāstīt par demokrātiskajām vērtībām. Mūsu resurss ir tas, ka mēs varam atgādināt par padomju režīma stingrās rokas represijām, par beztiesiskumu, par cilvēka dzīvības nevērtīgumu. Tagad, gatavojot šo stendizstādi, jau savelkas dažādas paralēles ar to, ko mēs dzirdam par notikumiem Ukrainā vai tepat Krievijā ar to, kas skāra Latvijas teritoriju, Preiļu novadu. Otrā pasaules kara laikā, vācu okupācijas laikā, Aglonas dekāns bija Aloizijs Broks, kurš pēc garīgi slimo un ebreju nogalināšanas Aglonā uzstājās ar sprediķi “Tev nebūs nokaut”. Viņš pauda savu nostāju. Tur gan nebija tikai šī epizode, bet rezultātā viņš tika divreiz arestēts un gāja bojā kādā no Vācijas nometnēm. Viņš it kā pateica tādu pašsaprotamu lietu, akcentējot cilvēka dzīvības vērtību. Brīdis, kad es šo materiālu gatavoju izstādei, tieši sakrita ar laiku, kad sociālajos tīklos redzējām, ka Krievijā tiek apcietināta meitene, kura stāv ar šo bausli “Tev nebūs nokaut” uz plakāta. Es saprotu, ka uztvere mums ir selektīva, bet, gribi negribi, tas sasaucas kopā.
IS: Paldies! Šis bija ļoti vērtīgi. Redzot to, ka muzeji var dot tādu pamatotu, faktos un vēsturē balstītu bāzi kritiskajai domāšanai un spējai izvērtēt kādus notikumus, vilkt paralēles. Iļja, kā Tu atbildētu uz jautājumu par to, kā Tavs muzejs reaģē un kādos virzienos domā darbā ar auditorijām?
IĻ: Viena lieta – mēs sākām meklēt priekšmetus savā krājumā, kuri saistās ar Ukrainu. Mūsu gadījumā tās galvenokārt bija grāmatas - ebreju grāmatas, jo Ukraina bija un ir svarīgs ebreju kultūras un tipogrāfijas centrs. Mēs stāstām arī par tiem priekšmetiem, kuri nav tieši saistīti ar ebreju kultūru, bet kuri nāk no kādām privātkolekcijām, piemēram, fizikas vai ķīmijas grāmatas. Jo, kad mēs runājam par Ukrainu, ir svarīgi atcerēties, ka tā ir ne tikai valsts ar tautas kultūru, bet arī valsts ar ļoti stipru mūsdienu intelektuālo un zinātnisko tradīciju. Tas tēlojums, ka Ukraina ir kaut kāda lauku kultūra,… tur cilvēki skaisti dzied…, ir tādā daļēji padomju koloniālā vai impēriskā prizmā. Tas bieži vien daļēji tiek attiecināts arī uz Latviju. Otra lieta - sakrita tā, ka mēs ilgi gatavojām izstādi, ko veidoja muzeja jauniešu klubs. Viņi izgāja cauri visām izstādes sagatavošanas stadijām, saprata, kā muzejā tiek pieņemti lēmumi un tad izveidoja izstādi par savu ģimeņu vēsturi. Sākotnēji tā bija izstāde par ģimenes vēsturi, bet, tuvojoties atklāšanai, sākās karš, un dažiem no jauniešiem ir saknes Ukrainā. Tas bija ļoti dīvaini, ka mēs maketējam karti - kaut kāda pilsēta, teiksim Korosteņa, un tajā pašā dienā Tu lasi, ka bija krievu aviācijas uzlidojums Korosteņai, cik tur raķetes tika raidītas. Protams, Kijiva, Odesa un tā tālāk. Visi tie 20. gs. stāsti, kurus mēs esam pieraduši stāstīt - deportācijas, bēgļu gaitas, slēpšanās - tas viss tur ir, tas viss ir ziņās. Intervijas, kuras mēs savulaik ierakstījām, šobrīd ir daudz aktuālākas nekā tajā brīdī, kad mēs tās ierakstījām. Kaut vai tajos pašos Preiļos pirms 8 gadiem. Mēs mēģinām pasvītrot gan saiknes ar Ukrainu, mēģinām iespēju robežās iepazīstināt ar ukraiņu kultūru un vēsturi, bet arī to, cik lielā mērā mūsu pašu darbs nav saistīts tikai ar kaut kādas pagātnes aprakstīšanu, bet patiesībā tas diemžēl stāsta par ļoti aktuālām lietām. Diemžēl vēsture nav tikai par pagātni, vēsture ietekmē tagadni - gan to, kas notiek cilvēku prātos, gan arī to, kā mēs reaģējam. Lūk, tāda ir mūsu reakcija!
IS: Paldies! Mārtiņ, es gribētu dzirdēt Tavu redzējumu. Kāda veida naratīvi vai jautājumi šobrīd būtu produktīvāki, ja mēs domājam par to, ko Tu iezīmēji sākumā - to šķelšanos, dažādās interpretācijas par šķelšanos. Ja muzejs domā tādā griezumā: ko es kā muzejs varētu darīt saliedētākas, sarunāties gribošākas vietējās sabiedrības labā. Vai šie virzieni, ko Iļja un Ilona iezīmēja - stāstīt par Ukrainas vēsturi, stāstīt par mūsu vēsturi, trenēt kritisko domāšanu – varbūt Tu gribētu vēl kaut ko pielikt klāt vai arī apšaubīt šīs pieejas?
MK: Es neko negribu apšaubīt, ja to stāsta un tiešām mēģina lupināt nost to Ukrainas palimpsestu, kas ir veidojies gadsimtu gaitā, tad tas ir lieliski. Es drīzāk gribēju papildināt (nezinu, kā to konkrēto muzeju gadījumā darīt), ka ir obligāti jāfokusējas uz kara sekām (..). To droši vien ar ekspozīciju grūti būs izstāstīt. Mums droši vien ir bijušas kādas ar Ukrainas vēstniecību sadarbībā tapušas ekspozīcijas par holodomoru, Iļja varbūt var precizēt.
IĻ: Man liekas, ka bija kaut kas.
MK: Varbūt Okupācijas muzejā?
IĻ: Bija vai nu Okupācijas muzejā, vai stendi kādā publiskajā telpā - kaut kas noteikti bija.
MK: Tas, protams, nebūs saistīts ar kara sekām, bet lai saprastu vienu būtisku (no traumatiskā viedokļa skatoties) pīlāru Ukrainas pašreizējā sociālajā atmiņā - holodomors spēlē milzīgu lomu. Kad 2013. gada rudenī sākās Eiromaidans, ar kura sekām mēs būtībā vēl saskaramies - šis karš ir kaut kādā ziņā turpinājums tam, kas notika 2013. gada beigās. Novembra trešajā nedēļā Ukrainā ir holodomora piemiņas diena. Tajā laikā prezidents vēl bija Janukovičs (kurš vēlāk tika gāzts). Kijivas centrā ir liels holodomora piemiņai veltīts memoriāla komplekss, un ir tāda fotogrāfija, kur šajā piemiņas dienā visi bijušie prezidenti, ieskaitot Janukoviču, neskatoties uz visām tajā brīdī samilzušajām pretrunām, atrodas pie šī pieminekļa - atdod godu un piemin bojā gājušos šajā mākslīgi izraisītajā badā 1932./33. gadā. Protams, ir diskusija, vai tas bija tikai Ukrainā un tamlīdzīgi - tās ir milzīgas konceptuālas diskusijas, bet pats stāsts par to, ka holodomors spēlē izšķirošu lomu traumatiskajā ziņā. Arī tagad, kad mēs dzirdam stāstus par to, ka ir oficiāli militārās pavēlniecības izdoti rīkojumi, ka atsevišķos okupētajos apgabalos (Hersonā un citur) vajag rekvizēt zemniekiem pārtiku - tur vēl tiešāka alūzija uz to, kas ir noticis tajā pašā teritorijā pirms 80 gadiem nevar būt.
IS: Bet vai Tu varētu mēģināt nodefinēt, ko stāsts par holodomoru un kara traumatismu dotu vietējai sabiedrībai šeit? Ko tas veicinātu? Kādēļ mums par to būtu jāzina? Kāpēc muzejiem par to būtu jārunā?
MK: Tāpēc, ka tā ir iespēja veidot dialogu nevis vienkārši uzreiz nostāties katram savā frontes pusē. Tie ir centieni runāt par kara sekām. Protams, pašreizējos apstākļos mums būs grūti runāt par kara seku nepastarpinātību, jo mums atšķirībā no Ukrainas nav šeit nekādas tiešas, nesenas militārās agresijas pieredzes. Holodomors lielā mērā ļauj saprast Ukrainas traumatisko mantojumu, kas ir ļoti līdzīgs mums. Iespējams arī pati bēgļu tēma var būt palīdzoša - mēs varam runāt netiešā veidā par to, ko Ukraiņi pašreiz ļoti tieši izjūt.
IS: Tātad, tā būtu iespēja, nenostājoties kādā no pusēm, veicināt dialogu, kas ilgtermiņā dažādām vietējām sabiedrības grupām un kopienām palīdzētu. Es varbūt tad virzīšos uz savu pēdējo jautājumu. Šodien ir 28. aprīlis, un ar zināmu sastingumu mēs jau gatavojamies 9. maijam. Katru gadu notiek debates par pieminekļa kompleksu Uzvaras parkā, un šobrīd, Ukrainas kara kontekstā, kā jau Ilona teica, mēs šo pieminekli un šo krievvalodīgās kopienas tradīciju (kas saistās ar 9. maiju) redzam nedaudz savādāk. Šajā sakarā man ir bijušas pārdomas par mantojuma interpretāciju, kas ir viens no darbiem, ar ko muzejiem un mantojuma nozarē strādājošajiem ir jānodarbojas. Es gribu jums jautāt, ne tikai Uzvaras parka pieminekļa saistībā, bet līdzīgu piemiņas vietu saistībā - vai jūs redzat iespēju, ka šie jaunie un satricinošie notikumi mums dotu vairāk spēka un apņēmības ar šo padomju vēsturisko atmiņu un mantojumu strādāt mērķtiecīgāk, varbūt pārdefinēt to, būt drosmīgākiem pārinterpretējot, veidojot jaunus dialogus? Mēs redzam, ka starptautiski šādi piemēri eksistē - ir starptautisks sadarbības tīkls “Muzeji mieram”, kas šos militāriem, traģiskiem notikumiem veltītus pieminekļus drīzāk mēģina vērst uz izglītošanu un miera pratības veicināšanu. Vai jūs redzat, ka tas šobrīd būtu iespējams Latvijā, savā ziņā pateicoties Ukrainas karam? Varbūt šis ir brīdis, kad mēs tiešām, kā Tu, Mārtiņ, teici, nevis nostāsimies kādās pusēs, bet atradīsim veidu, kā abas puses iesaistīt dialogā par šo sarežģīto mantojumu, kuru atspoguļo pieminekļa komplekss Uzvaras parkā?
MK: Ir kādas konstances, kur dialogs nav iespējams. Mēs balstāmies faktos. Ja runājam par padomju okupāciju, tad tā ir okupācija, nevis brīvprātīga iestāšanās. Tur nav kaut kāda vidusceļa dialogam - varbūt tur bija tā un šādi. Pēc būtības es šeit neredzu dialoga iespējas - tās ir absolūti pretējas konstrukcijas. Latvijā arī iepriekš ir bijusi pietiekami liela apmulsušo daļa, arī pirms visiem kariem - to mēs esam redzējuši savās aptaujās. Viņi īsti nezina, kurā pusē nostāties šajā polarizējošajā jautājumā par okupāciju. Galu galā Uzvaras piemineklis, vienalga, kā mēs šo pieminekli saucam, ir par to, kurā pusē jūs nostājaties. Par to, kā Latvija kļuva par vienu no padomju republikām – vai tā bija okupācija, vardarbīgs iebrukums Latvijā, vai tā bija brīvprātīga pievienošanās un Sarkanā armija to atbrīvoja. Nevajag aizmirst, ko šis piemineklis simbolizē, kādu pretrunu tas sevī ietver un par ko tad īstenībā ir šī lielā simboliskā sadursme, un šajā ziņā nekādi lieli dialogi nebūs iespējami. Es gribēju pieķerties vienai citai lietai, kura man liekas ir daudz svarīgāka, lai ieskicētu, cik vienkāršoti Latvijas sabiedrībā mēs domājam. Mēs tagad ķeram katru iespēju dabūt kādu skatu no Polijas vai Lietuvas, kā tiek demontēts kāds piemineklis. Absolūti ignorējot: Lietuva - homogēna sabiedrība, Polija - etniski izteikti homogēna sabiedrība ar ļoti maz etniskām minoritātēm. Un šeit Latvijā, kur vismaz 35%... es nesaku, ka visi uzreiz iet 9. maijā kaut ko atzīmēt, bet neredzēt šo sabiedrību milzīgās atšķirības un ko šīs atšķirības sevī nes, tas ir naivi, naivi un vēlreiz naivi! Nekā citādāk es to nevaru nosaukt.
IS: Labi, bet ja mēs liekam mierā Uzvaras pieminekli. Tā otrā tēma bija, vai šis laiks dod kādus jaunus rīkus, jaunus virzienus sabiedrības saliedēšanai.
MK: Droši vien dod! Bija jau cerība, ka Krimas aneksija dos iespējas runāt par okupāciju un šīm problemātiskajām vēstures epizodēm, bet vispirms par padomju okupāciju. Bet tā gluži nebija. Drīzāk daļu cilvēku tas iedzina [vēlmē] pašaizsargāties, vispār par to nerunāt un nedomāt - šeit es runāju tieši par Latvijas sabiedrības krievvalodīgo daļu. 2014. gada Krimas aneksija un viss, kas pašreiz turpinās Ukrainā - skaidrs iebrukums ar skaidrām pozīcijām, kur vairs nav zaļie cilvēciņi, vežļeviji ļuģi un vēl nezin kas, bet ir ļoti skaidra Krievija ar ļoti skaidru, agresīvu rīcību. Es atkal gribētu labticīgi spekulēt, ka tas varētu ietekmēt, bet man nav nekādu citu datu - es tikai zinu, ka Latvijas sabiedrībā ir pietiekami noturīga nostalģija (sociālā un ikdienas līmenī) pret padomju laiku un tas nebūt nav attiecināms uz vienu etnisko grupu vai etnolingvistisko grupu, absolūti nē! Latviešu daļā, īpaši vecākajā, ir pietiekami spēcīgs nostalģijas līmenis, ka tik turies! Tas nenozīmē, ka viņi grib atgriezties atpakaļ, bet ir diezgan pozitīva attieksme, kas kontrastē ar vispārējo nosodījumu, kur citi stāsta, kā tas laiks mūs izvaroja un ka šis piemineklis ir simbols šai izvarošanai. Vienvārdsakot - sabiedrībā ir novērojama zināma disonanse. Runāt par padomju okupāciju šajā gaismā ir iespējams un ir nepieciešams, jo mēs redzam tieši šīs pašas manipulatīvās metodes ar visādiem pašizdomātiem referendumiem un par to, kādā veidā leģitimēt faktiski noziedzīgu rīcību no vienas valsts puses - kara noziegumu. Kara noziegumi ir labs placdarms par ko runāt, jo galu galā mums ir tikai viens, Koronova gadījums, kur Eiropā tiesā atzīts, ka arī Sarkanās armijas karavīri pastrādāja kara noziegumus atrodoties šeit Latvijas teritorijā. Ukrainā mēs konsekventi redzam, ka tā sauktie atbrīvotāji (kā Krievija sevi mēģina iztēloties) nodarbojas ar kara noziegumu veikšanu, lai gan Starptautiskajai krimināltiesai tur joprojām ir viss jāizvērtē un jāpieņem attiecīgie spriedumi. Starp citu, Krievija nav Starptautiskās krimināltiesas daļa, līdz ar to viņiem šie spriedumi nebūs saistoši. Kara noziegumi ir laba tēma, lai cik ciniski tas arī neizklausītos, ļoti sāpīga, briesmīga tēma, bet kara noziegumi ir viens virziens, kur mēs varam mēģināt aktualizēt to, kādi kara noziegumi Latvijā tika pastrādāti Otrā pasaules kara laikā un vilkt paralēles. Traģiskais mantojums arī paver iesējas par to runāt šeit, bet es teiktu, ka jābūt piesardzīgiem ar cerību lološanu, jo jebkurai konflikta eskalācijai ir arī deeskalācijas fāze un tad, kad mēs sāksim runāt, mēs varbūt būsim jau šajā deeskalācijas fāzē, kad notiek zināma normalizācija cilvēku prātos un sirdīs, un varbūt mēs vairs nevaram trāpīt ar tām domām, kuras mums ir dzimušas karstos, vulkāniskos apstākļos.
IS: Paldies! Vēl es gribētu pajautāt Ilonai un Iļjam, kā jūs redzat šo aktuālo situāciju maija gaidās - to spriedzi, kas politiski tiek stimulēta. Vai jūs redzat kādu cerību, kādu jaunu spēku, perspektīvu, ko šis laiks un Ukrainas kara konteksts dod mums kā sabiedrībai, lai veiksmīgāk, tajā skaitā arī ar muzeju palīdzību, tiktu galā ar mūsu padomju mantojumu un dažādām tā interpretācijām?
IĻ: Godīgi sakot, es neuzskatu, ka mums ir kaut kāda specifiska spriedze šogad, jo mēs katru gadu runājam par spriedzi un katru gadu mēs tā bažīgi skatāmies uz 9. maiju - kas tur notiks! Rezultātā man liekas, ka īstenībā nekas šausmīgs nenotiek. Mēs zinām, kas tur notiek - tas ir kaut kas nepatīkams, tas ir kaut kas, ko mēs ļoti vēlētos, lai nenotiktu, bet tomēr - tur nav vardarbības. Kopumā mēs saprotam, kas tur notiek. Es domāju, ka arī šogad mums nav pamata uzskatīt, ka tur var notikt kaut kas, kas principiāli varētu atšķirties. Cita lieta… un par to runā ļoti daudzi - sociālajos tīklos cilvēki, kuri sevi identificē un nosacīti pieder krievvalodīgo kopienai vai sabiedrības grupai (diez vai mēs to varam nosaukt par kopienu organizētā ziņā), drīzāk runā, ka šogad šie pasākumi noteikti būtu nevietā. Ir jābūt kaut kādam citam veidam, citiem modeļiem, kā tiem cilvēkiem, kuri grib 9. maijā svinēt vai atzīmēt, to darīt. Ka šodien pie pieminekļa kaut ko svinēt būtu totāli nevietā, milzīga necieņa gan pret ukraiņiem, gan pret savas ģimenes locekļiem, kuri karoja Otrajā pasaules karā, jo tomēr tas pamata naratīvs bija, ka šie cilvēki karoja - Sarkanā armija karoja, lai nekad vairs nepieļautu karu. Ka šodien tas ir nerelevanti, ka šo cilvēku mazdēli ir uzsākuši agresīvu karu. Es domāju, ka šis 9. maijs nebūs daudz ko atšķirīgs.
IS: Vai Tu redzi, ka Latvijas muzeju vidē, muzeju kopienā, ja mēs to tā varam saukt, būtu iederīgi mēģināt izmantot šo situāciju, kurā mēs publiski sakām - tas šogad nav vairs iederīgi, lai vēl paturpinātu sarunu par to. Lai nebūtu tā, ka šīs diskusijas uznirst katru gadu apmēram līdzīgos datumos, bet turpināt par to runāt. Vai arī līdzīgi kā Mārtiņš tu teiktu, ka tur ir vai nu - vai nu, un lietas labā neko nevar darīt.
IĻ: Es domāju, ka tas ir cits jautājums. Pirms tam Tu runāji par mantojuma pārinterpretāciju - mantojuma pārinterpretācija mums visiem ir acu priekšā ar Ogres piemēru, kur Ogres pašvaldība nolēma nojaukt padomju pieminekļus. Tur ir gan pieminekļi apdzīvoto vietu “atbrīvotājiem”, kas nav Brāļu kapi, kas nav apbedījumi, bet tādi klasiski pieminekļi. Tai skaitā viņi plāno nojaukt arī fašisma upuru pieminekli un izmantot to akmeni būvniecībai. Mēs zinām, ko padomju vara darīja ar Latvijas brīvvalsts pieminekļiem - nojaukt un izmantot ielu bruģēšanā vai vēl kaut kā. Vai tā ir mantojuma interpretācija? Vai tā ir mantojuma interpretācija, kuru mēs vēlamies - man ir lielas šaubas. Ogre ir specifisks gadījums, Ogres pašvaldības vadītājs ir specifiska figūra, bet pirmais jautājums ir, vai vispār izmantot pieminekļus ielu bruģēšanai ir labākā izvēle. Es domāju, ka te gan muzejniekiem būtu teikšana. Otra lieta, protams, ko mēs uzskatām par padomju mantojumu, vai piemineklis fašisma upuriem ir nojaucams kopā ar okupācijas armiju slavinošiem pieminekļiem. Te es domāju daudziem jo daudziem būtu kas sakāms. Protam, ka situācija Ukrainā dod mums papildus stimulu par to runāt, bet es nedomāju, ka dod mums kaut kādas lielas papildu iespējas. Tādā ziņā, ka papildu iespējas nozīmē, ka mums parādītos kaut kāda jauna auditorija, ar kuru runāt. Ja mēs uzskatām, ka mums tā auditorija, kura pieturās pie uzskatiem, kas mums šķiet problemātiski, nepieņemami, lai kā mēs to formulētu, tad ir jautājums - kāpēc mēs pirms tam nebijām runājuši ar šo auditoriju? Skaidrs, ka daudzi no šiem cilvēkiem pārvērtē, bet, godīgi sakot, es nezinu, cik lielā mērā tieši muzejiem būtu jābūt tiem, kuri ietu pie konkrētās auditorijas. Es domāju, ka muzejiem būtu jādod iespēja, jādod krājuma instrumentārijs, lai palīdzētu runāt ar šo auditoriju. Ja mēs uzskatām, ka ir sektori, kuri nesaprot Latvijas vēsturi, tās sarežģītību, kuru uzskatus mēs gribētu mainīt vai virzīt noteiktā gultnē, tad es domāju, ka muzejiem ir ļoti labi resursi: priekšmeti, muzejpedagoģiskās programmas, stāstījumi. Bet vai muzeji var iet pie noteiktām auditorijām, vai ir jēga no tā, ka muzeji Rīgā aizbrauks uz Bolderāju un sāks tur cilvēkus uz ielām ķert aiz piedurknes un viņiem kaut ko stāstīt? Es nezinu, vai tas tā strādā. Tā ir daļa no lielāka jautājuma par to, kā muzejam vispār būt proaktīvam pat bez jebkādas saistības ar iebrukumu Ukrainā. Kā muzejiem sasniegt auditorijas? Bet muzejiem noteikti ir resursi, lai atbalstītu šādu sarunu.
IS: Es gribu precizēt, vai Tu redzi, ka tās sarunas virzītājs ir kāds cits un ka muzejs nodrošina resursus? Un tādā gadījumā, kas tas cits varētu būt?
IĻ: Es domāju, ka mums ir gan politiķi, gan publiskās figūras. Latvijā, acīm redzot, nav tādu cilvēku, kurus mēs varētu saukt par publiskiem intelektuāļiem, vai ir ļoti neliels skaits šādu cilvēku. Ja mēs runājam par sabiedrības krievvalodīgo sektoru, tad vistraģiskākais ir tas, ka tur šo cilvēku ir vēl mazāk. Diemžēl tas, kas bija 90. gados, kad bija krievu inteliģence - šie cilvēki turpat ir, bet cik lielā mērā šodien šie cilvēki ir saistīti ar Bolderājas iedzīvotājiem, to es nezinu. Es teiktu, ka tas ir jautājums par to, caur ko uzrunāt. Gan politiķi, gan populārās kultūras figūras, ko šad tad piesauc - aktieri vai mūziķi - viņi var būt tie, kuri par kaut ko runā. Kaut vai tie paši pētnieki un sociologi, arī bibliotēkas, jo tās ir vietas, kur satiekas dažādas cilvēku grupas, īpaši, ja mēs runājam par novadiem. Tur, kur cilvēki meklē resursus un zināšanas. Tie cilvēki, kuri nonāk līdz muzejam vai muzeja krājumam, ir daudz šaurāka grupa, savukārt, ja cilvēki grib par kaut ko uzzināt, tad viņi ies uz bibliotēku. Es domāju, ka te Ilonai būs daudz vairāk kas sakāms par to, kā tas funkcionē Latvijas novada pilsētā - komunikācija un sadarbība.
IV: Varbūt tas ir naivi, bet man gribētos cerēt, ka mūsu sabiedrība ir pietiekami nobriedusi, stabila, pašapzinīga, lai mēs varētu atļauties šos pieminekļus nevis iebruģēt ielās, bet gan pārinterpretēt. Tas, ka pieminekļus nojauc, nemaina to, ka daļa cilvēku turpina palikt pie saviem uzskatiem - vienkārši viņiem ir nojaukts piemineklis. Runājot par mūsu muzeju, tas diezgan lielā mērā koncentrējas tieši uz jaunās paaudzes izglītošanu, kā Iļja arī minēja - izglītojošās programmas. Es muzejā strādāju salīdzinoši nesen, un jau pirms manis kolēģi ir pētījuši arī tādas sarežģītas tēmas kā holokausts Preiļos, padomju perioda represijas, deportācijas, un mums arī par šīm tēmām ir izglītojošās programmas. Es nezinu, vai vecākās paaudzes cilvēku muzejs ar izstādi vai ekspozīciju var par kaut ko pārliecināt. Drīzāk tas tiešām varētu būt darbs ar jauno paaudzi. Mēs pašvaldībā līdz šim nepietiekami esam sadarbojušies ar bibliotēku, jo tā ir vieta, kur cilvēks nāk meklēt informāciju. Pateicoties Covid situācijai, mēs esam izgājuši ārpus muzeja telpām – mums ir stendizstādes. Es neteiktu, ka kara apstākļi mums dod kādus papildu instrumentus, bet šībrīža kontekstā mēs mēģinām paskatīties uz sarežģīto padomju mantojumu un uz Otro pasaules karu – savelkas tās paralēles. Es nezinu, vai mums būtu tā uzskatāmi jāliek: kā mūs deportēja - kā deportē ukraiņus tagad, bet varbūt drīzāk muzejs var dot kādus instrumentus cilvēkiem, lai viņi paši savilktu tās paralēles, lai vismaz aizdomātos. Mūsu muzejā būtiski ir nebūt atstumjošam vai izslēdzošam, jo mēs saprotam, ka mēs esam multikulturāla kopiena, tāpēc mēs runājam un turpinām runāt arī par to pašu vecticībnieku mantojumu.
IS: Es gribētu noslēgt ar īsu jautājumu Iļjam un Ilonai kā diviem muzejniekiem, kuri nāk, es atļaušos teikt, no politiski aktīviem muzejiem. Atzīšos, ka nebija viegli sarunāt kolēģus no muzejiem dalībai šajā podkāstā, jo joprojām ir dzīva doma par muzeju neitralitāti. Muzejs saka: mēs neesam par politiku, mēs nerunāsim par politiku. Es gribētu jūs lūgt īsos vārdos paust jūsu nostāju un izjūtu - vai muzejs vispār var būt neitrāls un kādēļ?
IV: Es nezinu, vai šī gluži ir tā situācija, kur būtu jārunā par politisko neitralitāti. Varbūt tas skanēs skaļi, bet man liekas, ka ja mēs iestājamies par demokrātiskām vērtībām, par valstu tiesībām uz neatkarību, par cilvēka dzīvības vērtību, tad šī ir tā situācija, kad grūti būt neitrālam. Var klusēt un nerunāt par Ukrainas tēmām, var nelikt Ukrainas (vai vienalga, kuras puses) atbalsta simboliku, varbūt nevajag būt kareivīgam vai pārlieku uzspiedošam, lai neatgrūstu cilvēku šaubīgo daļu – tai daļai sabiedrības nedrīkst likt justies tā, ka tagad ir tikai viens pareizais [viedoklis], šajā situācijā ir jābūt iekļaujošiem un arī saprotošiem. Es pieļauju, ka tiem, kuri ir dzīvojuši Krievijas informācijas telpā un jutušies piederīgi tai kultūrai, uzauguši ar padomju lozungiem, ka Padomju savienība un Krievija vienmēr ir nesusi mieru, lai tas nekad neatkārtotos - viņiem varbūt ir grūti pārslēgt apziņā to, ka šobrīd Krievija ir agresors. Tas varbūt nenāk tik viegli, tas nenotiek uzreiz, bet solīti pa solītim.
IS: Iļja, muzeji un neitralitāte?
IĻ: Es nedomāju, ka muzejiem ir kāds priekšraksts būt neitrāliem. Jaunajā un daudz apspriestajā ICOM muzeju definīcijā tiek runāts par proaktivitāti un to, ka muzejs ir sociālo izmaiņu virzītājs un aģents. No otras puses es saprotu tos, kuri grib būt neitrāli, jo galu galā tas attiecas arī uz to, kāda ir muzeja tematika - vai muzeja tematika kaut kā var iekļaut šo politisko stāstu. Ja muzejs ir veltīts pavisam kaut kam citam, tad ļoti skaidrs, ka noteiktais paziņojums ir muzeja kolektīva, nevis muzeja paziņojums. Te ir tāda dīvaina dihotomija - muzejs kā institūcija, kura pastāvēs arī tad, ja ne viena no muzejā strādājošajiem cilvēkiem nebūs - būs citi cilvēki, bet no otras puses, muzejs ir cilvēku kolektīvs, kuri tur strādā. Šobrīd, 2022. gada februārī, martā, aprīlī, Ukrainas kara laikā, muzejā strādā konkrēti cilvēki, un šo cilvēku nostāja ir muzeja nostāja. Te ir tā dihotomija. Es domāju, ka muzejiem nav nekāda pienākuma būt neitrāliem, muzeja pienākums ir, stāstot savu stāstu, būt godīgiem, un pat tad, ja šis stāsts ir noteikti atbalstošs vienai pusei, ir svarīgi atklāti paziņot savu nostāju, ja tāda ir, bet arī reflektēt par to - nevis mēs uzburam ideālo un vienīgo pareizo ainu, bet tā ir mūsu nostāja – mēs, lūk, šādi redzam pasauli. Ja jūs redzat pasauli citādi - OK, mēs to redzam šādi. Bet gribu pasvītrot, ka mēs gribētu, lai tā būtu vienīgā iespējamā atbilde, bet tā tas nav. Tā ir mūsu godīgā nostāja. Te mēs nerunājam tikai un vienīgi par Ukrainas karu, jo gan Ilonas muzejs, gan mūsu, gan daudzi citi Latvijas muzeji runā par 20. gadsimtu, un mums ir nostāja par 20. gadsimta notikumiem. Muzejiem ir jābūt godīgiem, un godīgums paredz, ka var arī nebūt neitrāls, tāpēc ir loģiski un pareizi, ka muzeji izsaka savu viedokli tad, ja grib, un neizsaka, ja negrib, ja viņi uzskata, ka viņu atbalsts vai pozīcijas paušana atgrūdīs cilvēkus, kuri citādi varētu pie viņiem nākt, un [muzejs varētu] uzklausīt viņu viedokli. Es pieņemu, ka daudzi muzeji (arī novados) uzskata, ka viņiem ir jābūt visas lokālās kopienas balsij, ka viņi nevar translēt tikai vienas sabiedrības daļas balsis. Translēt otras sabiedrības daļas balsi viņi negrib, to es arī saprotu. Tāpēc viņi izvēlas vispār netranslēt nekādas balsis - to es arī saprotu. Es domāju, ka mēs nevaram spiest viņus paust viedokli, bet es domāju, ka ir jābūt godīgiem, lai ko tas nenozīmētu. Un noteikti tagadējā situācija nav jāuztver par normālu, mēs esam ekstrēmā situācijā, tas arī ir jāapzinās. Nonākt emocionālās vai morālās mobilizācijas situācijā nebija mūsu izvēle. Mēs meklējam jaunus ceļus, jo mēs neesam normālā situācijā.
IS: Liels paldies jums par atbildēm! Liels paldies par šo sarunu! Runājām par sarežģītām tēmām. Varbūt ne gluži radām atbildes, bet uztaustījām vairākus domāšanas virzienus. Ceram, ka šīs sarunas turpināsies un arī muzeju projekti sabiedrības saliedēšanai turpināsies, vairosies un kļūs arvien daudzveidīgāki. Paldies saku Iļjam Ļenskim…
IĻ: Paldies!
IS: Ilonai Vilcānei…
IV: Jā, paldies!
IS: un Mārtiņam Kaprānam.
MK: Paldies kolēģiem par sarunu un paldies par jautājumiem! Es priecājos par šādas sarunas iespējamību un ceru, ka kaut kādā veidā, ar savām domām, ar saviem ārpusnieka vērojumiem, palīdzu arī Latvijas muzeju darbības pilnveidei šajos ļoti ārkārtējos apstākļos.
