Anita Vaivade: Sveika!
IS: Un Kaspars Vanags - Paula Stradiņa Medicīnas Vēstures muzeja direktors.
Kaspars Vanags: Sveika!
IS: Es gribētu sākt ar vispārīgu jautājumu, ja vien uz to šobrīd iespējams tā kodolīgi atbildēt - kādas bija jūsu pirmo dienu domas un sajūtas kā cilvēkiem, kā kultūras mantojuma profesionāļiem, redzot to, kas notiek Ukrainā? Redzot to, kas notiek ne vien ar cilvēkiem, pilsētām, bet arī ar kultūras mantojumu. Varbūt Anita varētu sākt.
AV: Es domāju, ka mums visiem, uzzinot par iebrukumu Ukrainā, tas bija rīts, kas likās prātam neaptverams. Un tad pamazām mēģinot saprast gan to, kas notiek pašā Ukrainas teritorijā, gan to, kas notiek ar līdzcilvēkiem, domājot par mūsu kolēģiem Ukrainā, rodas atskārsme, ka mēs ļoti bieži (profesionālajā darbībā) domājam par vienu vai otru lietu, kas ir jādara kultūras mantojuma labā - viena vai otra programma, viena vai otra iniciatīva -, un tad vienā brīdī pēkšņi apjaut, ka kritiskākais ir tas, ka mēs paliekam dzīvi un ka mēs esam, kā jau tu minēji, mierā un ar cieņpilnu attieksmi vienam pret otru. Un ka ja tā visa nav, tad visas citas iniciatīvas vienkārši nav iespējams īstenot. Līdz ar to tādā brīdī mēs aizdomājamies par fundamentālām lietām. Protams, kad tas šoka stāvoklis ir pāri, tad ir mēģinājumi (aizvien vairāk un daudz un dažādi mēģinājumi) saprast, kā šajā brīdī var palīdzēt, tajā skaitā arī - kā var palīdzēt profesionāļi viens otram, domājot tieši par kultūras mantojuma saglabāšanu.
IS: Kaspar?
KV: Man liekas, pirmā doma, kas, iespējams, izklausās visai egoistiski, bija par Latviju, par Latvijas sabiedrību. Par to, kā šie notikumi, iespējams, ļauj izvērtēt norises, kas bija vērojamas sabiedriskajā domā visu šo pēdējo pusotru gadu - to sašķeltību, neiecietību vienam pret otru. Manuprāt, pirms jebkādas domas par to, kā mēs varam palīdzēt kaimiņvalstīm ir tas, cik mēs esam gatavi veikt kaut kādu sabiedrības konsolidāciju savā sētā. Man liekas, ka tas ir ārkārtīgi būtiski. Tajā ziņā arī sestdienas “Pilsoniskās alianses” rosinātais gājiens ir solis pretim šai sabiedrības konsolidācijai. Un, protams, arī liek mums pārvērtēt atkal un atkal, kāda ir Latvijas integrācijas politika, cik vienotas ir dažādās kopienas Latvijā - šie jautājumi prioritāri arī ir dienas kārtībā līdztekus atbalsta sniegšanai Ukrainai.
IS: Šajā sarunā mēģināsim skart abas šīs tēmas puses - gan ko mēs varam darīt Ukrainas, Ukrainas mantojuma un muzeju labā, gan arī iezīmēt to, kādus soļus varam spert paši savā, savas valsts un muzeju labā. Šajā brīdī es gribētu pieteikt arī trešo sarunas dalībnieku, kurš gan nav šeit, studijā, bet ar kuru es sarunājos 4. martā. Tas ir Ihors Pošivailo - Ukrainas Maidana muzeja ģenerāldirektors, kurš ar kolēģiem šobrīd izstrādā Ukrainas mantojuma glābšanas plānu. Maidana muzejs 28. februārī izplatīja vēstuli, kas ir vērsta visai muzeju un kultūras mantojuma profesionāļu kopienai, aicinot atbalstīt Ukrainu vairākos veidos, par kuriem viņš arī vēlāk runās, bet šobrīd es aicinu noklausīties to sarunas fragmentu, kurā Ihors stāsta par to, kas notiek šobrīd Ukrainā kultūras mantojuma laukā.
Ihors Pošivailo: Kultūras sektors Ukrainā, īpaši muzeji - mēs esam ļoti norūpējušies par mūsu kolekcijām. Mēs runājam ne tikai par pārvietojamiem priekšmetiem, bet arī par vēsturiskiem pieminekļiem – vēsturiskām un arhitektūras vietām, jo UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā Ukrainai ir septiņi objekti. Arī jauni projekti, kā Babinjaras holokausta un memoriālais muzejs, ko tika plānots būvēt Kijivā, lai pieminētu Otro Pasaules karu, holokaustu un nacistu noziegumus pret cilvēci, jo mēs runājam ne tikai par holokaustu, bet arī par ukraiņu nacionālās kustības pārstāvju, kara gūstekņu un psihiatrijas klīniku pacientu slepkavībām. Tādējādi Babinjara ir ļoti nozīmīga vieta, liecība par ļoti sarežģītu vēsturi. Arī Maidana muzejs, kura pilnais nosaukums ir Simts Debesu Varoņu Nacionālais Memoriālais muzejs – Cieņas Revolūcijas muzejs – institūcija, kuras svarīgākās telpas atrodas Kijevas centrā – vietā, kur notika Eiromaidana revolūcija, kā arī iepriekšējās tā dēvētās revolūcijas (es saku “tā dēvētās”, jo tās bija miermīlīgas kustības ukraiņu neatkarībai un brīvībai, izvēloties demokratizāciju un Eiropas civilizāciju). Mans muzejs iesaistījās jaunas memoriālās telpas un jauna muzeja radīšanā – muzeja, kurš sākotnēji – pirms valdība nodibināja oficiālu muzeju – tika kā sabiedriska iniciatīva nosaukts “Maidana muzejs – Brīvības muzejs”, jo negribējām, ka šis muzejs runā par svarīgu pagātnes notikumu, mēs gribējām runāt par vērtībām, universālām cilvēces vērtībām, un par nākotni, par brīvību. Šis muzejs arī ir apdraudēts. Memoriāls, kurš atrodas tuvumā valdības kvartālam, ko okupanti ir pasludinājuši kā uzbrukuma mērķi. Minēju arī objektus Mantojuma sarakstā – kā Kijevas Pečeru klosteri, kurā atrodas arī mūsu birojs un krātuves, svētās Sofijas katedrāli, kas ir apdraudēta, jo tā, savukārt, atrodas netālu no Drošības biroja. Mēs runājam par draudiem, bet ir arī reāli zaudējumi kultūras mantojumam. Ivankivas ciemats, diezgan zināms gadījums Kijivas reģionā, kur atrodas mazs muzejs, renovēts, rekonstruēts pirms dažiem gadiem. Tas glabāja unikālo slavenās tautas mākslinieces Marijas Primačenko kolekciju, kuras darbus un radošumu apbrīnoja Pikaso, kuras darbiem bija veltīts UNESCO 2019. gads. Šī kolekcija tika iznīcināta. Arī Harkivā mēs redzam, ka tiek mērķēts nevis uz militāro infrastruktūru, bet uz kultūras objektiem, simboliskiem objektiem. Piemēram, Harkiva ir UNESCO Radošo pilsētu sarakstā kā Mūzikas pilsēta. Filharmonija tika nopostīta, teātris tika nopostīts. Un uz ļoti svarīgu vietu – Harkivas Brīvības skvēru – arī tika mestas raķetes. Ukrainas ziemeļos mums ir svarīga pilsēta, ko mēs dēvējam par pilsētu-muzeju – tā ir Čerņihiva. Čerņihivā ir senas baznīcas, vairāki muzeji – tādi kā ļoti nozīmīgais Vēstures muzejs. Tur šobrīd notiek smagas kaujas. Es sekoju Sergejam Lajevskijam, kurš bija ICOM Ukrainas Nacionālās komitejas prezidents vairākos periodos, un viņš ziņo par zaudējumiem, par situāciju, par smagām kaujām. Tātad Čerņihiva arī ir apdraudēta. Un, protams, varbūt jūs esat dzirdējuši par raķešu triecienu mūsu televīzijas centram Kijivā. Babinjaras memoriāls atrodas pavisam tuvu, un tas ir daļēji izpostīts, par ko bija daudz ziņojumu. Mēs redzam, ka Putins plāno iznīcināt ne tikai mūsu karavīrus, mūsu civiliedzīvotājus, bet arī ļoti nozīmīgus, simboliskus vēstures objektus, mūsu vēsturisko un kultūras mantojumu.
Mums ir ļoti simbolisks un ļoti nozīmīgs kultūras mantojums, kas saistīts ar Kijivas Krievzemes periodu. Kā mēs zinām, Putins ir vājš vēsturnieks, kā pseido-vēsturnieks interpretē mūsu vēsturi barbariskā veidā, un krievi, kā lai saka … atņem mūsu vēsturi. Ir daudz manipulāciju un nepareizu interpretāciju, un mēs baidāmies, ka mums ļoti nozīmīgs, simbolisks kultūras mantojums var tikt tīšām bojāts.
IS: Bija diezgan grūti klausīties šo uzskaitījumu, kur gribējās visu laiku pielikt punktu, bet ir vēl un vēl. Šķiet, ka tas varētu arī nebeigties, karam turpinoties. Es domāju, ka tā galvenā ziņa, ko Ihors Pošivailo mēģina pateikt ir, ka šajā karā tiek tīši nodarīts postījums ne vien militāriem, stratēģiskiem objektiem, bet arī kultūras mantojumam. Tas saistās ar to īpatnējo retoriku, ar kādu Krievija pamato šo karu. Lai arī tas viss šķiet pilnīgi prātam neaptverami, Anita, tu jau minēji, ka šobrīd notiek mēģinājumi šo situāciju aptvert un racionalizēt - atrast tos rīkus, dokumentus un politiskos ietvarus, ar kuriem varētu vērsties pret šo situāciju, savaldīt šo situāciju. Vairākas reizes Ihora teiktajā izskanēja vārds UNESCO, varbūt tu varētu mūs iepazīstināt ar svarīgākajiem dokumentiem, kuri attiecas uz šo situāciju un varētu tikt piemēroti tai.
AV: Jāpiekrīt tam, ko Tu minēji, ka šobrīd tiešām arī no Ukrainas puses tiek mēģināts likt lietā visus iespējamos instrumentus, lai izmantotu starptautisko sadarbību, lai apturētu šo situāciju. Mēs redzam visu to, kas notiek Apvienotajās Nācijās un dažādos formātos, kur valstis tiekas un par šo situāciju diskutē, un mēģina pieņemt kaut kādus mērus, bet no Ukrainas puses, protams, tiek mēģināts likt lietā arī juridiskus instrumentus. Attiecībā uz UNESCO - ir pamata atsauce, kura ir pieņemta jau 1954. gadā - Konvencija par kultūras vērtību aizsardzību bruņotu konfliktu gadījumos, kura bija atbilde uz Otrā pasaules kara notikumiem. Tā kā instruments tika pieņemta drīz vien pēc tam, kad tika pieņemti arī citi instrumenti - gan jau pieminētās kara tiesību konvencijas, gan konvencija pret genocīdu. Šis instruments ir vērsts uz preventīvām darbībām, to atzīst arī UNESCO. Citiem vārdiem sakot, tas ir mudinājums valstīm pirmām kārtām parūpēties par savu mantojumu pirms krīzes situācijām - darīt visu iespējamo, lai mantojums ir aizsargāts, lai mēs zinām, kā rīkoties, lai mēs to pasargājam. Arī krīzes gadījumā izmantojot šīs zīmes, kuras ir [domātas] mantojuma apzīmēšanai, tā dēvētais Zilais vairogs, protams, ar piebildi, ka tas darbojas tik tālu, ciktāl pret to tiek izrādīta cieņa - ciktāl mēs to ņemam vērā. Tas, protams, nedarbojas tajos gadījumos, kad ir apzināta mantojuma iznīcināšana, tad tas var darboties tieši pretēji. Galvenais vērojums no UNESCO puses par to, kā šī konvencija darbojas ir, ka valstis mēģina veidot lielāku izpratni sabiedrībā par mantojuma aizsargāšanu, lielāku izpratni arī pašās kultūras mantojuma institūcijās - būt gataviem krīzes situācijām. Valstis mēģina savā likumdošanā iestrādāt atbildību arī par mantojuma iznīcināšanu, un to mēs redzam dažādu valstu nacionālajos likumos, arī Latvijā - mūsu krimināllikumā, kur šāda atbildība ir iestrādāta. Valstis mēģina arī apmācīt savu militāro personālu. Tā ir rīcība, kura tiek sagaidīta, atbildīgi pieejot tam, ka var notikt bruņoti konflikti. Šī brīža situācija neliecina par to, ka šis UNESCO instruments tiktu respektēts.
IS: Uz 1954. gada konvenciju norādījis arī Zilā vairoga starptautiskās organizācijas prezidents Pīters Stouns, un arī 4. martā Latvijas Kultūras ministrs Nauris Puntulis ir nosūtījis vēstuli UNSECO ģenerāldirektorei Odrijai Azulē, aicinot, nocitēšu: “uzsākt Krievijas militārās darbības izvērtēšanu Ukrainas suverēnajā valstī, ņemot vērā Krievijas Federācijas saistības, ko tā ir uzņēmusies, ratificējot 1954. gada UNESCO konvenciju, un sniegt Ukrainai visu nepieciešamo palīdzību, kas minēta konvencijas 23. pantā”. Tas ir pants, kas nosaka, ka valstis var lūgt tehnisku palīdzību no UNESCO puses, lai plānotu un aizsargātu kara apdraudētu mantojumu. Šo sarunas fragmentu es neesmu paredzējusi atskaņot, bet sarunā Ihors teica, ka viņiem ir grūti pieņemt lēmumu izvietot zilos vairodziņus uz saviem kultūras mantojuma objektiem, jo redzot, ka Krievija nebūt negrasās respektēt pašas ratificēto konvenciju, viņi varētu šādā veidā pat palīdzēt [Krievijas] armijai, norādot, kur atrodas tie dārgākie objekti. Vai šāda veida diskusijas par šīs emblēmas pastarpināto efektu arī ir bijušas starptautiskajā vidē?
AV: Diskusijas nu jau gadu garumā ir bijušas vispār par mantojuma apzinātas iznīcināšanas gadījumiem, un tādu mums pasaulē netrūkst. Ne velti arī 2003. gadā UNESCO pieņēma deklarāciju, vēršoties pret mantojuma apzinātu iznīcināšanu. Protams, līdz ar to nāk arī secinājums, ka šīs dažādās zīmes nedarbojas jeb darbojas tieši pretēji tajās situācijās, kur apzināti ir vēlme mantojumu iznīcināt. Tevis pieminētā vēršanās pie UNESCO ir iespēja lūgt palīdzību un atbalstu tehniski dažādos veidos. UNESCO no savas puses ir nācis klajā ar sadarbības iniciatīvu, arī mēģinot saukt muzejus kopā, sakot, ka tiks izmantoti dažādi satelītattēli, lai sekotu līdzi, vai mantojums netiek masveidā iznīcināts. Vēlme sadarboties ir, bet vienlaikus tas nav instruments, kas kaut kādā veidā varētu nodrošināt saukšanu pie atbildības. Tas, savukārt, ir cits ceļš, ko Ukraina patlaban iet, mēģinot izmantot tos instrumentus, kuri ir pieejami, lai sauktu Krieviju pie atbildības un balstītos ne vairs specifiski uz instrumentiem, kuri ir kultūras mantojuma aizsardzībai, bet uz instrumentiem, kuri nosaka kara vešanu, kuri nosaka to, cik brīvi mēs varam lietot jēdzienu “genocīds”. Šajās dienās - šodien un rīt - Hāgā notiek Ukrainas un Krievijas pušu uzklausīšana. Ņemot vērā, ka nākamajā dienā pēc iebrukuma Ukraina vērsās pie starptautiskās tiesas Hāgā, sakot, ka Krievija pavisam nepamatoti izmanto jēdzienu “genocīds”, lai raksturotu to, kas notiek Doņeckā un Luhanskā, lai kaut kādā mērā mēģinātu attaisnot savu iebrukumu. Ukraina ir vērsusies pie starptautiskās tiesas ar lūgumu izskatīt šo jautājumu par paša “genocīda” kā jēdziena izpratni un vienlaikus pieņemt arī kādus pagaidu mērus, lai liktu Krievijai par pienākumu apturēt šo rīcību, kas šobrīd notiek Ukrainā. Savukārt, jau medijos izskanēja cits ceļš, kas šobrīd notiek - ir runa par starptautisku kriminālatbildību, un ir uzsākts izmeklēšanas process Starptautiskajā krimināltiesā, kurš visticamāk vedīs pie secinājumiem par to, kādām personām (ļoti konkrētā veidā) varētu būt atbildība visā šajā situācijā.
IS: Tiek runāts arī par cilvēktiesību pārkāpumiem saistībā ar šo karu. Mistetski Arsenal (Mystetskyi Arsenal) Nacionālais mākslas un kultūras muzeju komplekss ir publicējis savu ieteikumu listi, ko starptautiskā kultūras sabiedrība varētu darīt lietas labā. Viens no ieteikumiem ir dalīties ar informāciju par cilvēktiesību pārkāpumiem saistībā ar Kremļa politiski apcietinātajiem. Viņi aicina, daloties ar šo informāciju, lietot mirkļbirku #SolidarityWords. Ko mēs varam teikt par cilvēktiesībām šajā kontekstā?
AV: Pati Ukraina ir minējusi (un mēs to redzam arī medijos), ka cilvēktiesību pārkāpumi ir ik uz soļa, domājot gan par tiesībām uz dzīvību, arī tiesībām uz savu īpašumu, tiesībām uz savu kultūras identitāti un savas kultūras attīstību. Arī cilvēktiesību jautājumi ir skatāmi kā daļa no tiem noziegumiem, kuri var tik konstatēti jau šobrīd, kuri ir vēršanās pret cilvēci. Arī cilvēktiesību pārkāpumi ir daļa no tā visa.
IS: Kaspar, kādas ir Tavas pārdomas par visu šo starptautisko ainu, kura lielā mērā izskatās diezgan bezpalīdzīga?
KV: Tā ir bezcerīga, bet tajā pašā laikā, kad mēs runājam īpaši par kultūrmantojumu, par arhitektūras mantojumu pilsētvidē, mani ārkārtīgi uzrunāja, piemēram, tas, ka Latvijas arhitekti veic regulārus piketus pie Krievijas vēstniecības, tieši vēršoties pret cilvēku mājokļu, pret dzīves telpas iznīcināšanu. Tajā pašā laikā medijos pazibsnī kaut kādas pilnīgi nereālas, neticamas ziņas, kas ir kā atelpas moments brīdī, kad smoc. Kyiv Independent raksta, ka šodien Kijivas Neatkarības laukumā darbu sāks mūzikas strūklaku komplekss, kuru bija paredzēts atklāt pēc restaurācijas jūnijā, bet darbs ir pabeigts divus mēnešus ātrāk. Vai kad lasi, ka darbu ir atsācis metro Kijivā. Tās ir tādas lietas, kurām nav būtiskas nozīmes kara darbībā, bet kur mēs redzam, kā pilsētvides telpas spēj injicēt cerību. Tas ir ārkārtīgi būtiski. Tāpēc arī kovida laikā mēs tik bieži runājām par to, vai kultūras institūcijas var sniegt kaut kādu atbalstu sabiedrībai šādā pandēmijas laikā. Attiecībā uz cilvēktiesībām - mēs šobrīd lasām par ārkārtīgi vardarbīgu pretkara kustības demonstrantu apspiešanu Krievijā. Tikko es Facebook lasīju politoloģes Jekaterinas Šulmanes ziņu par to, ka Politisko tiesību komisija pie Cilvēktiesību padomes, kas ir pie Krievijas Federācijas prezidenta, ir tikko paziņojusi, ka tas, kas šobrīd notiek Krievijā, ir pretrunā ar jebkādiem cilvēktiesību principiem - ir slēgti mediji, cilvēkiem neļauj paust savu viedokli sociālajos tīklos vai ielās. Tas, kas man liek atkal un atkal domāt par to, cik bieži mēs pēdējā pusotra gada laikā esam redzējuši Latvijas sabiedrībā cilvēkus, kuri pandēmijas ierobežojošos pasākumus interpretē ar Orvela “1984”, ar to, ka genocīds tika izmantots arī šeit un tas tiek lietots kā termins, lai apzīmētu vakcinācijas pasākumus. Tas, ka mēs esam sākuši nelietīgi valkāt vārdus, ir fakts, un es ceru, ka tas mūs atsauks atpakaļ pie kaut kādas realitātes sajūtas. Runājot par cilvēktiesībām - vēl pirms kara sākšanās Ukrainā Amerikas Savienotās Valstis dalījās ar savu pretizlūkošanas informāciju, un figurēja ziņa, ka Krievija veido sarakstus ar izsūtāmajiem, ar iznīcināmajiem sabiedrības locekļiem Ukrainā. Es atceros, ka kādus 15 vai vairāk gadus atpakaļ kādā no izsūtīšanas dienu piemiņas pasākumiem laikrakstā Diena, manuprāt, rakstniece Muktupāvela bija uzrakstījusi ārkārtīgi spēcīgu Dienas sleju, kur viņa sauca, kā izsūtīšanas izskatītos šodienas Latvijā. Nenosaucot vārdā, viņa sauca cilvēkus, kurus ir iespējams atpazīt, pieņemsim, namīpašniece-rakstniece (toreiz Andra Neiburga vēl bija dzīva) vai politiķis-jurists, un Tu iedomājies šos cilvēkus. Atceroties šo sleju, es domāju, cik reāla būtu iespēja, ka pēcpandēmijas sašķeltībā cilvēki arī palīdzētu šādus sarakstus veidot. Tā ir pati šausmīgākā un absurdākā sajūta, ka Tu vari tiešām iedomāties, ka kaimiņi nodod kaimiņus, un tā, manuprāt, ir tāda wake up call situācija. Man ir ārkārtīgi grūti īstenībā runāt šajā…
IS: Tās bija pārdomas, ko Tev raisīja šis konteksts?
KV: Jā, būtībā tik tālu demokrātijas kritika vai relativizācija var novest - tajā momentā, kad Tu tiešām redzi, ka šādi saraksti kādā valstī var tikt veidoti šodien par kādu citu valsti, kura atrodas tepat - pāris stundu braucienā ar automašīnu. Tas laikam liek uzņemties lielāku atbildību par vārdiem, kurus mēs lietojam, vai veidu, kā tiek diskutēts sabiedriskajā domā par to vai citu jautājumu.
IS: Tas būtu ļoti svētīgs un pozitīvs iznākums, ja savas valodas un vērtību pārskatīšana notiktu šajā kontekstā.
KV: Ja mēs šeit runājam tieši par kultūras mantojumu, tad, iespējams, tas, kas šobrīd notiek Ukrainā (mēs redzam šīs būtībā “noslaucītās” Kijivas priekšpilsētas vai to, kas notiek daudzās no Kijivas pierobežas pilsētām), liek mums atcerēties būtiskus pilsētvides vai arhitektūras pieminekļu mantojuma saglabāšanas principus. Es atminos diskusijas, kad sen atpakaļ mēs no jauna būvējām Melngalvju namu vai Rīgas rātsnamu. Nākot šeit uz ierakstu studiju garām Okupācijas muzejam un redzot šo transformēto arhitektūras pieminekli - es atceros vācbaltu mākslas vēsturnieku Dehio, kurš ir viens no zināmākajiem 19. gadsimta Vācijas arhitektūras pieminekļu sarakstu veidotājiem. Viņš teica, ka reizēs, kad mēs būvējam no jauna, rekonstruējam vai mulažējam bojā gājušus arhitektūras pieminekļus, tas mudina sabiedrību domāt, ka visu, ko mēs iznīcinām, var atkal uzcelt no jauna. Tā, manuprāt, ir ārkārtīgi bīstama kultūrpolitika, tieši runājot par zaudējumu vai turot atmiņā kaut ko, kas ir zaudēts, un nemēģinot to aizstāt ar repliku. Sabiedrība kopumā domā par to, cik ārkārtīgi vārīga un neaizsargāta īstenībā ir kultūras telpa, kurā mēs dzīvojam.
IS: Es domāju, mēs ļoti loģiski un plūstoši esam pietuvojušies otrajam audio fragmentam, ko mēs varētu paklausīties no sarunas ar Ihoru, kur viņš tieši runā par to, kā muzeji un kultūras kopiena visā pasaulē varētu palīdzēt nosargāt vārīgo mantojumu, kas šobrīd tiek apdraudēts Ukrainā.
IP: Ir vairāki veidi, kā darīt nelielas lietas Ukrainas atbalstam. Esmu saņēmis daudz jautājumu, kā var palīdzēt materiāli, taču, lai saprastu vajadzību pēc materiālām lietām, mēs esam uzsākuši darbu pie sadarbības tīkla izveides, lai analizētu situāciju visā Ukrainā un apkopotu pēc vajadzības. Šobrīd šis process vēl turpinās. Bet, kā jau mēs par to ziņojām savos sociālajos tīklos, mums ir ļoti svarīgi, ka tiek izplatīta informācija par situāciju Ukrainā – cik vien daudz iespējams. Informācijas izplatīšana par Ukrainas kultūras mantojumu (Facebook ir daudz informācijas par dažādiem Ukrainas muzejiem, kas ir apdraudēti – vēstures muzeji, nacionālie mākslas muzeji, Holodomora muzejs, Maidana muzejs – uz tiem šobrīd tiek mērķēts). Ja notiktu dalīšanās ar šo informāciju, tāpat kā ar mūsu prasībām, mūsu paziņojumiem, mūsu apgalvojumiem – dažādās valodās, cik vien daudz iespējams daloties ne vien ar muzeju kopienu, bet arī ar plašu auditoriju, ar plašsaziņas līdzekļiem, - tas būtu ļoti noderīgi.
Liela iespēja palīdzēt būs pēc-konflikta fāzē, kad rekonstruēsim, restaurēsim bojātos objektus. Šajā darbā mums būs nepieciešams atbalsts un palīdzība ekspertu līmenī, finanšu līmenī. Bet šodien ir sarežģīti teikt, ka, piemēram, šim muzejam ir nepieciešams tūkstotis metru iepakošanas materiāla vai tūkstotis eiro transportam no mazākas pilsētas un Ļvivu. Varbūt pēc kāda laika mums būs konkrēta informācija, un tad mēs izplatīsim to muzeju kopienai.
Šodien ļoti svarīga ir monitorēšana. Būtu noderīgs finansiāls atbalsts digitālu datu bāžu radīšanai, izstrādājot interneta portālu un interaktīvu karti. Es nedomāju, ka tās būtu lielas naudas summas, bet tāda vajadzība ir. Mēs šodien runājām ar dažiem datorspeciālistiem, programmētājiem, kuri kā brīvprātīgie dara daudzas lietas armijai; būtu labi, ja mēs varētu viņus nodrošināt ar vismaz nelielu finansiālu atlīdzību, lai viņi varētu paveikt vairāk.
IS: Jāatzīst, ka šī atbilde mani pārsteidza, jo es biju lasījusi, ka Nacionālais muzejs Varšavā palīdz evakuēt priekšmetus, asistē gan praktiski, gan ar padomu, uzņem muzeju darbiniekus, kuri ir nonākuši bēgļu statusā. Ihors atbild, ka pagaidām kampaņveidīgi nevāksim materiālus un finanses, jo vispirms ir jānokartē situācija - jāsaprot, kas notiek. Vairāk tiek lūgts izplatīt informāciju par situāciju Ukrainā, par Ukrainas mantojumu. Kā jūs to redzat - tā ir prātīga plānošana vai situācijas neņemšana savās rokās?
AV: Mums tiešām ir jāpaļaujas uz to, ko Ukraiņi paši saka - kādas ir viņu šībrīža nepieciešamības. Mēģinot iedomāties to situāciju, kādā viņi atrodas, kur vienlaikus gan katram ir rūpes par dzīvību, gan arī, protams, profesionālās rūpes. Taču es vēlētos uzsvērt digitālo formātu, kas šobrīd tiek likts lietā, lai palīdzētu. Šorīt vienā no sarakstēm, kas norit ap to, kā varētu palīdzēt, viens no kolēģiem Ukrainā rakstīja, ka šobrīd viņš veic sava personīgā ukraiņu mūzikas arhīva digitalizāciju, kas ir uzkrāts viņa pētnieciskās darbības rezultātā. Šo arhīvu viņš mēģina nodot kolēģim Ungārijā, lai digitālais formāts būtu drošās rokās un tiktu saglabāts. Arī Amerikas folkloras biedrība esot nākusi klajā ar piedāvājumu izmantot savus serverus tam digitālajam materiālam, kas jau šobrīd ir Ukrainā, lai saglabātu to kopijas; tas guva ļoti lielu atsaucību Ukraiņu kolēģu vidū. Ir arī portāli, kuri ir izveidoti šādam straujam digitālam atbalstam. Līdzās tam ir apbrīnojami, ka turpinās arī dokumentēšanas darbs. Ukraiņu kolēģis Aleksandrs Pucenko, kurš darbojas nevalstiskajā organizācijā “Demokrātija caur kultūru”, rakstīja, ka viņa kolēģi (atrodas salīdzinoši drošā vietā) vēl joprojām turpina dokumentēt nemateriālo kultūras mantojumu - viņu vietējās tradīcijas. Līdz ar to viņiem rūp savu mantojumu dokumentēt un pēc iespējas saglabāt. Tur ir cieša saikne arī, protams, ar muzeju darbību - domājot par etnogrāfijas muzejiem un dzīvo tradīciju, kas ir tiem līdzās. Ir būtiski visā šajā stāstā paturēt prātā arī nemateriālā kultūras mantojuma sadaļu.
IS: Taisnība - biežāk tiek pieminēts, ka UNESCO pasaules mantojuma sarakstā ir septiņas vērtības, bet ir arī nemateriālā mantojuma saraksts un dokumentārā mantojuma saraksts, un droši vien, ka par tiem visiem būtu jāatceras šajā situācijā. Kaspar, Medicīnas muzejs īstenībā veic tieši tās darbības, ko Maidana muzejs iesaka darīt - jūs jau 24. februārī izlikāt pie muzeja karogu, un tagad tiek veidots protestēšanas un aktīvisma cikls “Līdzdalības darbnīcas”. Varbūt Tu varētu pastāstīt, kā jūsu muzejā šie lēmumi tika pieņemti, tik ātri un tik pārliecinoši ieņemot pozīciju?
KV: To, cik pasaule ir maza, un, kā jebkurš tuvās kaimiņvalsts konflikts var iespaidot mūs, mēs konstatējām 24. februārī, kad sapratām, ka neiet muzeja mājas lapa. Mūsu webmasteri atraksta e-pastu, ka daļa no viņu serveriem ir Kijivā un ka viņi šobrīd dara visu, lai to informāciju pārdislocētu uz serveriem Latvijā. Līdz ar to tā saikne ir tas, ko mēs apjēdzam caur šo karu. Lai cik tas bija šokējoši, šis karš nenāca negaidīti. Kaut vai klausoties Eho Moskvi vai lasot Novaja Gazeta - šos alternatīvos Krievijas medijus. Man liekas, ka Eho Moskvi rakstīja - tak ņebļefujut - tas nebija veids, kādā blefo. Līdz ar to mēs bijām gatavi uz to, ka karš var būt. Mēs arī savā starpā runājām par to, ko mēs varētu darīt. Atklāti sakot, tieši šonedēļ būtu bijis jānāk klajā Annas Priedolas izstādei par demenci, kura jau tika divas reizes atcelta kovida ierobežojumu dēļ. Es negribētu būt Annas vietā, kurai mēs tagad trešo reizi atceļam izstādes atklāšanu. Ir ārkārtīgi interesanti, ka, runājot par personīgo pieredzi ar vecotēvu, kuram bija smaga demence, viņa saka - tā disorientācija, kāda ir cilvēkam ar smagu demenci, ir tas, kam mēs šobrīd ejam cauri. Kā piemēru viņa minēja Ukrainas Transporta ministrijas novāktās ceļa zīmes - tu apmaldies ģeolokācijās. Tāpat mēs runājām par zilajiem vairogiem, kas no vienas puses tevi varētu sargāt, no otras puses tevi atklāj. Tā ir tiešām pazaudēšanās - pieturas zīmju vai rādītāja zīmju neesamība. Tā ir sajūta, kuru kaut kādā mērā var atpazīt, pieņemsim, runājot par diagnostiku, kas būtu Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja tēma. Tas, kas man ir licies ļoti sāpīgi, domājot par Medicīnas un vēstures muzeja pastāvīgās ekspozīcijas daļu, kura ir veltīta 19. gs. medicīnai - vienā zāles galā ir Pirogovs (viena no lielākajām personībām ķirurģijā impēriskajā Krievijā), kurš kā frontes ārsts savus skilus un zināšanas uztjūnēja pateicoties “lielgabala gaļai”, un otrā tās pašas ekspozīcijas zāles stūrī ir ginekoloģijai veltīta vitrīna. Dzemdības un karš - viens pret otru. Protams, ka medicīnas vēsture ir totāli saistīta ar karu - vai tas būtu Sarkanā krusta dibināšana Šveicē pēc lielām kaujām, vai tā būtu māsu kustība Nightingales, kas arī bija saistīta ar karu. Līdz ar to man likās, ka muzejiem būtu vairāk sevi jākonfrontē ar ikdienas situācijām. Mums par to nebija nekādu diskusiju. Otra lieta, ko var pamanīt - tajā rītā, kad man kolēģi raksta, ka viņi ir dabūjuši karogu un ka mēs to liekam pretī Krievijas vēstniecībai, ir tik ārkārtīgi interesanti novērot, ka tajā pašā laikā ir cilvēki, kuri jautā, vai ar ministriju ir saskaņots. Pilsoniskais aktīvisms un tajā pašā laikā konjunktūra, nomenklatūra - to visu var redzēt tajā vienā pusstundā: mājas lapa, karogs, saskaņošana ar ministriju. Tās ir lietas, kuras cilvēkiem nāk ārā kā refleksi - Pavlova sunīša reflekss -, mēs redzam, kā mēs funkcionējam kā sociālas būtnes. Protams, tas, ka muzejs ir tieši pretim Krievijas vēstniecībai,… ikdienā ejot uz darbu vai no mana kabineta loga visus šos pēdējos mēnešus… tev ir pretim tā Krievijas vēstniecība! Tad tu atminies gan vēsturi, gan intelektuāļus 30. gados, kuri devās uz Krievijas vēstniecību skatīties "Bruņukuģa "Potjomkins"" necenzētu versiju, vai mūsu krājumā esošos profesora Kirhenšteina dokumentus. Tas uzreiz uzjundī izvērtējumu. Es nezinu vai es atbildēju…
IS: Jā, jā, tas ir ļoti interesanti! Mani īpaši fascinē tas, kā Tu no tāda pirmā aktīvisma arī aizej uz pastāvīgo ekspozīciju un tēmām, kuras nāk prātā un kuras var pārskatīt pat sava muzeja it kā ļoti specifiskajā tematikā. Klausoties, kā Tu par to runā, man šķiet, grūti būtu iedomāties muzeju, kura tēmas neskar karš un visi šie aktuālie jautājumi. Tāpēc mans nākamais jautājums, kurš mani pašu šajās dienās nodarbina, ir muzeju publiskā atbilde uz šiem notikumiem. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka mēs visu darām pareizi - ir pārveidotas muzeju logotipu krāsas, ko mēs redzam sociālajos tīklos, muzeji arī dalās ar ziņām par piketiem, pievienojas starptautiskiem paziņojumiem, un ir virkne muzeju organizāciju un ar kultūras mantojumu saistītu organizāciju, kuras kolektīvi pauž nosodījumu. Tad mēs it kā izpildām to pirmo lūgumu - komunicējiet, stāstiet par mums, dariet zināmu pasaulei īsto notikumu gaitu. Bet tad es domāju - vai mēs izpildām to otru pusi - stāstiet par to, kas ir Ukraina, kas ir Ukrainas mantojums, stāstiet par pozitīvām sadarbībām? Tas jau kļūst sarežģītāk. Es šorīt pārskatīju kādu 20 muzeju lapas…
KV: Jā, es arī!
IS: …un Facebook lapas - pārsvarā jau tomēr mēs paliekam tādā plakātiskā ziņojumā.
KV: Es biju pārsteigts par diviem muzejiem - es pamanīju, ka (pozitīvā ziņā) divas ļoti vērtīgas ieskata jeb pārskata lekcijas piedāvāja Nacionālais vēstures muzejs, bet pilnīgs klusums ir no Kara muzeja un Okupācijas muzeja. Un tur es domāju - kā tas var būt! Tad es ņemu un izvērtēju tālāk: pieņemsim, Okupācijas muzeja mājas lapā trūkst krievu valodas. Būtībā visus šos gadus mēs nerunājam par okupāciju ar krievu kopienu. Tieši tāpat šis vatabautismaarguments - kur jūs bijāt 8 gadus, kopš Krimas? Kāpēc Okupācijas muzejs nevēlas runāt ar šīs pilsētas krievvalodīgo kopienu, kas ir turpat puse no šīs pilsētas iedzīvotājiem? Ko mēs gaidām? Tad ir tikai šie fasādes jautājumi - būt vai nebūt Uzvaras piemineklim. Mēs to nevaram risināt, ja mēs neesam kopā ar Rīgas pilsētas krievu kopienu izvērtējuši okupācijas jautājumus. Tas pats ar Kara muzeju - klusums. Ārkārtīgi īpatnēji! Tieši tur būtu tik daudz iespēju, ko ātri, asi un vietā pateikt, izmantojot krājuma stāstus. Šobrīd, manuprāt, Kara muzeja mēneša priekšmets ir armijas virsnieka (kurš bija dislocēts Latvijā) foto albums no 70. gadiem. Tas ir mēneša priekšmets!
IS: Kopumā tomēr šķiet, ka muzeji turpina pildīt savu darba plānu atbilstoši iepriekš nospraustajiem datumiem. Jūs kārtējo reizi atcēlāt vai pārcēlāt izstādi. Kam ir jānotiek, lai muzeji arī saturiski mainītu savu virzību un gaitu, ne tikai pieliktu kādas krāsas savam logotipam?
KV: Ļoti sarežģīts un komplicēts jautājums. Es esmu ļoti nepopulārs - es uzskatu, ka Latvijā ir daudz par daudz muzeju. Nevēloties nofokusēties, izšķirties, cik mēs kā nepilnus divus miljonus liela nācija, esam spējīgi uzturēt pilnasinīgus, aktīvus, dzīvotgribošus muzejus. Mēs vienkārši visi esam tādi pusmiruši. Tas ir viens. Otrkārt, mēs esam gatavi ieguldīt infrastruktūrā, bet mēs neesam gatavi ieguldīt cilvēkresursos. Līdz ar to labākie, spējīgākie prāti un darītāji ļoti bieži aiziet uz nevalstisko sektoru, un mēs atkal un atkal redzam, ka nevalstiskais sektors izgriež pogas valsts muzejiem. Pieņemsim, Okupācijas muzejs - milzīgas investīcijas šobrīd ir ēkā, un tajā pašā laikā, kur mēs redzam šo te cilvēkresursu dzinējspēku reaģēt tagad un šeit? Ja mēs nerunājam par mākslas muzejiem, bet mēs runājam, pieņemsim, par zinātnes muzejiem vai vēstures muzejiem vai tamlīdzīgi - mēs slīkstam faktoloģiskā informācijas gūzmā bez skaidras apjausmas, kāpēc šī informācija mums būtu jāzina. Lai operatīvā atmiņa tiktu sajūgta ar “dzelžu atmiņu”, manuprāt, atmiņas institūcijās jānotiek kādam kvalitatīvam lēcienam. Es baidos, ka atmiņas institūcijām, jau atkal izsakoties ar metaforām - atmiņas institūcijām ir demence, tās ir dezorientētas.
IS: Jā, bet lai nepaliktu tikai tajā kritiskajā, kaut gan kopumā es ļoti sliecos Tev piekrist, es domāju, ka cilvēku resursu kapacitāti un fokusētību uz to brīdi un realitāti, kurā mēs dzīvojam, varam stiprināt arī mēs paši. Varbūt mums būtu vērts apvienot spēkus un tagad rīkot kādas sarunas, mācības, dalīšanos par to, ko mēs kā Latvijas muzeji varētu darīt šajā situācijā, esot tik tuvu - telefona zvana attālumā no Ukrainas muzejiem un Ukrainas kolēģiem? Šo jautājumu - ko Ukraina un Ukrainas muzeji tieši šajā brīdī ieteiktu darīt mums, Latvijas muzejiem, es uzdevu arī Ihoram. Lūk, viņa atbilde!
IP: Jā, mans padoms būs: jūs zināt to banālo frāzi – ja gribat mieru, gatavojieties karam. Ja jūs vēlaties aizsargāt savu kultūras mantojumu, jums būtu jābūt sagatavotiem un aizsargātiem savlaicīgi, pirms karš vai katastrofa sākas. Tas mūs padara stiprākus. Es vienmēr teicu Ukrainas ierēdņiem - OK, nodrošināsim sistemātiskas, mūsdienīgas apmācības Ukrainas kultūras mantojuma sektora personālam, lai tas ir spējīgs rīkoties [krīzes situācijā], attīstīsim savu ārkārtas situāciju pārvaldību; un es saņēmu atbildi: tas nav aktuāli mūsu situācijā. Es turpināju teikt cilvēkiem, ka šādas apmācības darītu mūs daudz stiprākus. Pat ja nekas nenotiks, tas nebūs izšķiests laiks un resursi. Tas padarīs mūs daudz stiprākus; tas ir kā sportā – ja tu trenējies, tu kļūsti daudz stiprāks un daudz gatavāks rīkoties. Es ieteiktu nodrošināt muzejiem sistemātiskas apmācības, meistardarbnīcas, īpaši Pirmajā palīdzībā kultūras mantojumam. ICROM ir izdevis daudz materiālu – rokasgrāmatas, rīkus; ir UNESCO manuālis kolekciju evakuācijai. Es domāju, ka muzejiem tie ir jātur uz galda kā Bībele ticīgajiem; tiem nebūtu jānogulstas kā teorijai, bet jābūt ļoti praktiskiem. Es ieteiktu arī izstrādāt instrukcijas darbībām krīzes situācijā; tas nav par evakuāciju, tas ir par pirmajiem atbildes soļiem – ja kaut kas notiek, ko tu dari: koordinēšana, komunikācija – kā kabatas rīcības plāns. Amerikāņiem tāds ir, mums arī, mēs to pielāgojām Ukrainas situācijai. Es ieteiktu jums izvēlēties vispraktiskākos un visnoderīgākos rīkus, rokasgrāmatas, kas var būt praktiski instrumenti ārkārtas situācijā. Un tad jūs izejat tiem cauri, pielāgojat tos savai situācijai un dariet to, ko tie rekomendē: radiet Pirmās palīdzības komandu, evakuācijas komandu, priekšmetu komandu, evakuācijas plānus, rīcības plānus, ļoti ciešu koordināciju ar valsts institūcijām – Ukrainā mums tā nav. Lai jūsu profesionāļi, jūsu eksperti piedalās starptautiskās darbnīcās un kursos, ko nodrošina, piemēram, ICROM, UNESCO un daudzas citas organizācijas, kas ir iesaistījušās ārkārtas situāciju pārvaldībā. Tā jūs kļūsiet gatavi. Arīdzan drošu glabātuvju izvēlēšanās kā valstī, tā ārpus tās. Es domāju, ka šobrīd jūs varat būt droši par potenciālā apdraudējuma virzienu. Ukrainā lielākajā daļā instrukciju, kuras joprojām ir spēkā, evakuācijas virziens ir ziemeļi un austrumi, jo potenciālais ienaidnieku uzbrukums tika sagaidīts no rietumiem, no rietumu valstīm, taču realitāte ir savādāka. Tātad svarīgi ir: personāla apmācības. Arī kopienas iesaistīšana – vietējās kopienas muzeju apkārtnē; darīt muzejus svarīgus vietējām kopienām, kuru palīdzība var ļoti noderēt. Kā Ivankivas pilsētiņā, kur atradās Primačenko kolekcija – tiek teikts, ka vietējā kopiena nāk un palīdz. Doņeckas vietējās vēstures un mākslas muzejs, kas tika bumbots 2014. gada vasarā, tika glābts, galvenokārt pateicoties vietējiem iedzīvotajiem. Tātad ir svarīgi strādāt dažādos līmeņos – izveidojot iesaistīto pušu karti iepriekš, saprotot, kurš var sniegt palīdzību krīzes situācijā. Būt nodrošinātiem ar nepieciešamām zināšanām, materiāliem, cilvēkiem un skaidru izpratni par rīcību krīzes gadījumā.
IS: Tāda pagara instrukcija, kuras laikā Anita vairākas reizes pamāja ar galvu. Varbūt tu gribētu teikt kādus vārdus? Mani, protams, aizkustināja divas lietas - viena, cik daudz ļoti, ļoti aktīvas darbības tiek ieteikts - tas nav tikai uzrakstīt kaut ko, bet būt kontaktā ar armiju, ar valdību, ar visām iesaistītajām pusēm. Tas, kas man šķita visinteresantāk un varbūt visgrūtākais - panākt to, ka šis muzejs ir svarīgs kopienai, un viņi tādēļ nāks to glābt. Bet, Anita, kādas bija Tavas pārdomas klausoties?
AV: Pilnībā piekrītu visam tam, ko Tu jau minēji. Izskanēja arī tādas lietas, kuras, domājot par jau pieminēto UNESCO 1954. gada konvenciju, arī tur tiek minētas un atgādinātas, teiksim, par tādu iespēju, kā paredzēt kādas pagaidu novietnes, kur gadījumā, ja kaut kas notiek, muzeji var savas kolekcijas vest. Protams, ar cerību, ka šīs novietnes tiek pienācīgi respektētas un pasargātas bruņota konflikta gadījumā. Vienlaikus viss tas, kas šeit izskanēja, rosina domāt arī par tādu fundamentālāku civilās aizsardzības jautājumu Latvijā. Kaut vai domājot arī par cilvēkiem un cilvēku dzīvēm - cik ļoti mēs jūtamies pasargāti jeb cik ļoti mēs katrs zinām, ko darīt gadījumā, ja kaut kas notiek. Manuprāt, tur mums katram ir jāpadomā, cik mēs paši vienlaikus esam bijuši atbildīgi pret šiem jautājumiem jeb cik mums katram vārdu savienojums “civilā aizsardzība” ir nopietns jēdziens. Un līdz ar to tas tiešām rosina domāt gan par atsevišķu kultūras institūciju plāniem gadījumā, ja kaut kas notiek, gan arī katra individuālo atbildību.
IS: Redz kā, Ihors arī godīgi teica, ka bija jutis šos draudus un bija arī mēģinājis spert kādus soļus, bet autoritātes, pie kurām viņš vērsās, teica, ka šie centieni nav atbilstoši realitātei, ka tie nav aktuāli. Kaspar, kā jūtas jūsu muzejs, vai jūs arī esat domājuši par savu gatavību draudu situācijai?
KV: Man liekas, atskaitot Nacionālo bibliotēku, diez vai kāds muzejs Latvijā ir nopietni pievērsies evakuācijas jautājumiem. Iespējams, es neesmu tā kompetentākā persona, lai šādu apgalvojumu izteiktu, bet tīri intuitīvi - runājot ar citiem muzejniekiem vai kultūras vidē iesaistītajiem - es neesmu par to nekad dzirdējis. Vēl nesen mēs runājām par to, cik uzpūsti ir Latvijas muzeju krājumi. Ja mēs tos veidotu ar apziņu prātā par to, vai uzņemot to vai citu priekšmetu krājumā, vai mēs uz to esam gatavi uzlikt arī sarkano punktiņu, piešķirot tam šo evakuācijas privilēģiju. Cik bieži tas būtu? Un otra lieta ir atkal jau manis piesauktā nespēja vienoties par prioritātēm - proti, ja tajā pašā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, kurš ir vairāk nekā 200 000 vienības liels - ja mēs palūkojamies, kas ir savākts pēdējos 30 gados, atklāti sakot, mati ceļas stāvus. Tās ir ārstu privātkolekcijas ar keramikas pūcītēm, tās ir dažādas īpatnas lietas, kurām noteikti nevajadzētu būt pamatkrājuma statusā - nedz savas materialitātes dēļ, nedz savas vēsturiskās nozīmības dēļ. Bet, kas izdarīts, izdarīts, neko mēs tur nepadarīsim. Sarkanā krusta slimnīcas klavieres ir muzeja pamatkrājumā, un tagad ir jautājums - kur viņas pabīdīt malā, lai atvēlētu vietu pāris kastēm krājuma priekšmetiem, kuriem būtu jābūt evakuācijas gatavībā. Tā varētu būt lielākā problēma - vienoties pētniekiem un krājuma glabātājiem. Ja būtu tā kā mūsu vecvecākiem, tikai tas viens koferis, kas būtu tās lietas, kuras likt tajā iekšā, ņemot līdzi.? Vai šāds vienots skatījums vispār mums šobrīd ir? Un kā to panākt? Tas ir lielais jautājums. Un tā nav tikai kultūrpolitika, tie nav tikai vorkšopi vai kārtējie plenēri un konferences. Man liekas, ka tas ir tāds nopietns darbs; neiziet ārā no telpas, kamēr tas nav izdarīts. Tas ir tā kā Vatikānā - iemūrēt, kamēr nebūsi to kasti salicis kopā; iespējams, ka Tu tos dūmus pa to skursteni nevari laist. Kā to koordinēt un veidot, man ir ļoti grūti pateikt. Es īstenībā nezinu.
IS: To mēs šajā sarunā neuzzināsim, bet par laimi 10. martā ir tieši šai tēmai veltīta lekcija par rīcību ar kultūras mantojumu krīzes situācijā, ko rīko Latvijas Restauratoru biedrība un ICOMOS Latvija. Aicinu visus atrast informāciju Facebook un pievienoties šai lekcijai. Cerams, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas jau pirms pāris gadiem uzsāktais rūpīgais darbs nacionāla plāna veidošanā virzīsies uz priekšu, un īpašajā, aktuālajā vēstures situācijā mēs visi sapratīsim spēcīgāk, gūsim pārliecību par šāda plāna nepieciešamību. Bet šajā brīdī es vēlos teikt jums paldies par sarunu, es domāju, ka mēs iezīmējām gan to plašo starptautisko mērogu, gan svarīgo jautājumu par cilvēkresursiem un mūsu pašu kapacitāti būt aktīviem, fokusētiem konkrētajā brīdī, kurā mēs strādājam, gan arī tādus ļoti praktiskus uzdevumus, ko apgūt un attīstīt. Turēsim roku uz pulsa, un es ceru, ka šīs sarunas par Ukrainu vēl Latvijas muzeju un mantojuma profesionāļu vidū nebeigsies. Paldies!
AV: Paldies!
KV: Paldies!
Podkāsta ierakstu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds
