Eiropas muzeju organizāciju tīkla (NEMO) konference šogad bija veltīta jautājumiem par rūpēm, labbūtību un sabiedrības veselību muzeju darba kontekstā. Rekordlielais dalībnieku skaits ir sava veida apliecinājums tēmas aktualitātei – vairāk nekā 320 dalībnieki no 37 valstīm to padarīja par visapmeklētāko NEMO konferenci līdz šim.
Foto: Latvijas pārstāves konferencē: no kreisās – Baiba Grīnberga, Inga Surgunte, Zane Grīnvalde, Liene Johansone-Kuzmina, Ieva Malceniece, Jolanta Borīte
Muzeji, veselība un labbūtība ir temats, par kuru runā ne tikai muzeju un kultūras organizāciju pārstāvji, bet arī pašvaldības un valsts sektora institūcijas, kas saskata kultūras pieredzes potenciālu veselības stiprināšanā, nevalstiskās organizācijas un mākslinieki, kas sadarbībā ar muzejiem piedāvā labbūtību un veselību veicinošus pasākumus, kā arī starptautiska līmeņa organizācijas. Tēma ir aktuāla, un pastāv daudzveidīgas iespējas muzeju, labklājības un veselības nozaru kopdarbam veselīgākas un psiholoģiski noturīgākas sabiedrības veidošanā.
Tas ļauj arī muzeju nozares kontekstā runāt par Pasaules Veselības organizācijas definētajiem ieguvumiem, ko sabiedrībai sniedz “radošā veselība” (Creative Health) – mākslas, kultūras un radošu aktivitāšu izmantošana fiziskās, garīgās un sociālās labsajūtas uzlabošanai, kas var stiprināt veselību, mazināt vientulību un demences simptomus, kā arī vairot pašapziņu un dzīves kvalitāti.
Konferenci veidoja trīs tematiskās sadaļas, kas pievērsās dažādiem muzeju un labbūtības miejiedarbības aspektiem. Atklāšanas vārdus ar video uzrunu teica Glens Mikallefs (Glenn Micallef), Eiropas Komisijas komisārs starppaaudžu taisnīguma, jaunatnes, kultūras un sporta jautājumos. Savā uzrunā viņš uzsvēra tieši jauniešu psihiskās veselības uzlabošanas nozīmi, norādot, ka muzeji šajā jomā var spēlēt būtisku lomu. Turpinājumā Dānijas pārstāvji iepazīstināja ar valsts ievērojamo pieredzi, nacionāla un reģionāla līmeņa iniciatīvām, kas stiprina kultūras un sociālās jomas sadarbību.
Skats nākotnē
Konferenci ievadīja Amerikas muzeju asociācijas viceprezidentes un domnīcas Center for the Future of Museums dibinātājas, futūristes Elizabetes Meritas (Elisabeth Merritt, ASV) skatījums uz veselības izpratnes virzieniem un iespējām tos ietekmēt, ko mūsdienās lielā mērā nosaka dažādu tehnoloģiju attīstība un pieejamība. Ar futūristes pieeju viņa aicināja aizdomāties par dažādiem iespējamiem nākotnes scenārijiem, kuros muzeju publiskais piedāvājums un kultūras pieredze tiek arvien plašāk novērtēti un atzīti kā nozīmīgi veselību veicinoši resursi. Īpaši viņa uzsvēra cilvēku savstarpējās saskarsmes pozitīvo ietekmi un muzeju iespējas sniegt tai drošu, atbalstošu un iedvesmojošu vidi.
Vienlaikus viņa norādīja uz izaicinājumiem un šķēršļiem: ja muzeju īstenotās iniciatīvas veselības veicināšanā paliek nozares iekšienē un labie rezultāti nesasniedz plašāku sabiedrību un netiek saistīti ar citu jomu sasniegumiem, muzeju potenciāls nevar tikt integrēts noturīgās sabiedrības veselības veicināšanas sistēmās un pilnvērtīgi realizēties. Tādēļ ir ļoti būtiski cieši sadarboties un gūt atbalstu no citu nozaru organizācijām. Šī tēma turpmāk konferencē tika aplūkota padziļināti, diskutējot par iespējām veidot integrētu vidi, kur muzeji darbotos kā nozīmīgi spēlētāji jau plašākā rūpju tīklā (network of care).
Foto: Elizabetes Meritas uzstāšanās “Iztēlojoties veselības un labbūtības nākotni”
Muzejs kā drošā vieta
Daudzās prezentācijas, sarunas un muzeju piemēri apliecināja, ka Eiropas muzeji plaši īsteno veselību un labbūtību veicinošas iniciatīvas, īpaši stiprinot psihisko veselību dažādām sabiedrības grupām. Daudzviet tiek izmantotas mākslas terapijas metodes, kas palīdz sasaistīt muzeju pieredzi ar emocionālā līdzsvara un psiholoģiskās noturības uzlabošanu.
Īrijas Nacionālā galerija piedāvā bagātīgu programmu klāstu – paralēli pamata piedāvājumam speciālās programmās tiek domāts par labbūtības stiprināšanu plašai sabiedrībai. Muzejs ir veiksmīgi sadarbojies ar dažādiem veselības un sociālās jomas partneriem, piemēram, bērnu slimnīcu un atkarību ārstēšanas centru, piedaloties veiksmīgu rehabilitācijas programmu īstenošanā.
Šobrīd muzejs piedāvā sociāli atbildīgu programmu No Words, kas sākotnēji tika veidota kopā ar labdarības organizāciju, kas atbalsta no vardarbības cietušas sievietes un bērnus. Laika gaitā tā attīstījusies par plašu mākslas terapijas nodarbību piedāvājumu dažādām sociālā dienesta klientu grupām. Programmā piedāvātā mākslas terapija palīdz dalībniekiem labāk izprast sāpīgo pieredzi un vedina atgūt emocionālo līdzsvaru, savukārt muzeja īpašā vide iedarbojas kā radošs un dziedinošas iedvesmas avots.
Stāstot par šo muzeja darbu, Izglītības departamenta vadītāja Šineida Raisa (Sinéad Rice, Īrija) prezentācijas laikā atgādināja, ka jebkuras auditorijas izveide un nostiprināšana ir pakāpenisks un laikietilpīgs process. Domājot par izglītības un iesaistes programmu dažādošanu, ir jāņem vērā, ka to ilgtspēja ir atkarīga ne tikai no muzeju speciālistu mērķtiecīgā darba, bet arī no citu nozaru ieinteresētības iesaistīties sadarbībā. Tas ļauj pārliecinošāk parādīt muzeju nozīmi sabiedrībā. Savukārt veselības un sociālās jomas profesionāļi sniedz būtisku ieguldījumu ar savām zināšanām, lai veiksmīgāk uzrunātu un strādātu ar specifiskām cilvēku grupām.
Petēfi Literatūras muzejs Budapeštā piedāvā iekļaujošas programmas, kurās, izmantojot literārās terapijas iedvesmotus radošās rakstīšanas vingrinājumus, tiek veicināta pašrefleksija, radošums un emocionālā labbūtība muzeja vidē. Šādas metodes palīdz gadījumos, kad rakstītā veidā sajūtas un emocijas ir vieglāk izteikt nekā mutvārdos.
Vičencas pilsētas muzeji Itālijā ir atvēruši savas telpas dejas un kustību mākslai. Programmas Future Moves ietvaros laikmetīgās dejas pasniedzēji muzeju galerijās vada nodarbības jauniešiem. Caur kustību telpā un mijiedarbību ar mākslas darbiem rodas unikāla pieredze, kas uzlabo dalībnieku noskaņojumu un emocionālo pašsajūtu. Programmas dalībnieki ir jaunieši, kuri saskārušies ar psihiskās veselības grūtībām, depresiju un nomāktu garastāvokli. Savienojot kustību ar mākslas telpu, veidojas atvērtība, bezvārdu komunikācija, dziļāka sevis un citu iepazīšana. Jaunieši atklāj jaunu veidu, kā būt kopā un savstarpēji sazināties, vienlaikus gūstot īpašu kultūras mantojuma pieredzi. Programmu ir bijis iespējams īstenot sadarbībā ar pašvaldības, deju skolotāju un pilsētas veselības dienesta iesaisti, kopīgi attīstot jaunu, sociāli iekļaujošu dejas praksi muzeju vidē.
Ukrainas Nacionālais Otrā pasaules kara vēstures muzejs ir kļuvis par drošo vietu rehabilitācijas programmas dalībniekiem – karavīriem, veterāniem un viņu ģimenēm. Muzejs cieši sadarbojas ar mākslas terapeitiem, māksliniekiem un psihologiem, kas, izmantojot mākslas terapijas metodes, palīdz īstenot kultūras rehabilitācijas programmu. Muzeja vide ļauj dalībniekiem reflektēt par piedzīvoto un būt sadzirdētiem, runāt par traumatisku pieredzi un saņemt emocionālu atbalstu drošā atmosfērā.
Muzejs sarunai par psihisko veselību
Labbūtība un psihiskā veselība veido atsevišķu muzeju tematisko ietvaru vai ir daļa no vadības stratēģijas. Ovartaci muzejs Orhūsā (Dānija) ar ekspozīciju un publiskajām programmām veido sociāli iekļaujošu vidi un atklāti runā par sabiedrībā pastāvošajām stigmām saistībā ar psihisko veselību, normalitātes, indivīda brīvības un sabiedrības robežām.
Pastāvīgās ekspozīcijas stāsts veidots ap centrālo figūru – dāņu mākslinieku Ovartaci, kura neizsmeļami radošo dabu ietekmēja dzīves tumšāki periodi, un 56 gadus viņš pavadīja psihiatriskajā slimnīcā. Nemitīgā radošā procesā harizmātiskais Ovartaci ap sevi pulcēja slimnīcas ārstus, citus pacientus un māksliniekus, un atstāja ievērojamu mākslas darbu mantojumu. Viņa māksla rosina būtiskus sociālus jautājumus, par kuriem muzejs turpina sarunu ekspozīcijas veidā. Ļoti novērtēju iespēju konferences ietvaros apmeklēt šo muzeju un ieskatīties ikdienas darbā, kas apliecina rūpes kā šī muzeja misiju. Muzejs rada holistisku sociālo vērtību, ne tikai aktualizējot tēmas ap psihisko veselību, bet arī piedāvājot muzeja koprades telpas kā drošu un iekļaujošu tikšanās vietu ikvienam.
Savukārt Casa Batlló, unikālais katalāņu arhitekta Antoni Gaudi meistardarbs un tūristu iecienītais objekts Barselonā, mērķtiecīgi veido sociāli iekļaujošu vidi, apmeklētāju servisā nodarbinot cilvēkus ar diagnosticētiem neiroattīstības traucējumiem. Izvirzītā mērķa sasniegšanai šī īpašā kultūras mantojuma vieta sadarbojas ar nevalstisko organizāciju, kas veicina neirodažādības pieņemšanu un palīdz attīstīt iekļaujošas nodarbinātības praksi.
Šajos un daudzos citos konferencē aplūkotajos piemēros atslēgas vārds ir sadarbība. Tieši starpnozaru sadarbība un iespēja runāt par muzeju līdzdalību dažādās platformās izskanēja vairākkārt. Konferences dalībnieki iedvesmoja ar īstenoto partnerību stāstiem un to veiksmīgajiem rezultātiem. Dažādu nozaru interese, iekļaušana un sadarbība ļauj veiksmīgāk identificēt pozitīvos ieguvumus, kā ar kultūras mantojuma pieredzi iespējams uzlabot sabiedrības labbūtību.
Muzeji sabiedrības veselībai
Kultūras pieredze un muzeju apmeklēšana var būt nozīmīgs labbūtības faktors – tās piedāvā iespēju socializēties un rada telpu saskarsmei ar kultūras un mākslas izraisītu pārdzīvojumu, kas uzlabo psiholoģisko noskaņojumu un pozitīvi ietekmēt cilvēku veselību.
Pasaules Veselības organizācijas 2019. gadā publicētajā pārskata ziņojumā apkopoti pētījumi par radošas līdzdalības un kultūras pieredzes pozitīvo ietekmi uz veselību un ieguvumiem sabiedrībai. Veicinot diskusiju un nostiprinot izpratni par iespējām izmantot kultūras pieredzi veselības veicināšanā, Eiropas Savienības līmenī arī notiek virzība uz praktisku rīcībpolitiku, lai dalībvalstis varētu ieviest rekomendētās labās prakses. Tas apliecina, ka psihiskā veselība un labbūtība ir aktuāla tēma Eiropas līmenī, un muzeji var pārliecinošāk pamatot savu ieguldījumu sabiedrības veselībā. Turklāt ir zināms, ka lielāko ietekmi rada darbības, kas vērstas uz preventīvo veselību, tādēļ muzeji kā satikšanās un jaunas pieredzes gūšanas vietas var būt nozīmīgi partneri labbūtības un psihiskās veselības veicināšanā, kas mazina sociālo izolāciju un stiprina piederības sajūtu.
Konferences sadaļa “Uz rūpēm balstīta starpsektoru sadarbība: no iedvesmas līdz infrastruktūrai” (Caring collaborations across sectors: From inspiration to infrastructure) pievērsās kultūras un veselības nozares sadarbības piemēriem. Diskusija, ko moderēja Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģionālā biroja eksperts Nilss Fītje (Nils Fietje), apskatīja sadarbības modeļus un nacionālā un pašvaldību līmenī īstenotus politikas virzienus Lielbritānijā, Dānijā un Baltijas valstīs.
Helēna Čaterdžī (Helen Chatterjee, Lielbritānija) prezentācijā minēja vairākus Lielbritānijā veiktus pētījumus, kas apliecina kultūras un veselības nozares sadarbības pozitīvos rezultātus, ko vērts pārvērst ilgtspējīgā praksē. Piemēram, izvērtējot ietekmi, ko sniedz Lielbritānijā ieviestā programma Nosūtījums uz kultūras aktivitātēm (social prescribing), atklājās, ka muzeju apmeklējums cilvēkiem ir radījis piederības sajūtu, uzlabojis dzīves kvalitāti, radījis interesi mācīties un apgūt jaunas prasmes, attīstījis veselīgākus paradumus. Pētniece prezentēja arī Londonas Universitātes koledžas (University College of London) izstrādāto metodoloģiju radošās labbūtības mērīšanā, kas šādos pētījumos var būt īpaši noderīgs rīks. Tieši kvalitatīvi izvērtēšanas rezultāti un iespējas mērīt ietekmi ļauj kultūras pieredzi pamatoti iekļaut veselības aprūpes sistēmās.
Inga Surgunte (Latvijas Kultūras akadēmija, Latvija) savā prezentācijā raksturoja Baltijas valstu situāciju kultūras un veselības sektoru tuvināšanā un dalījās ar pieredzi Cēsīs realizētajā pilotprojektā Arts on Prescription, uzsverot ieinteresētas pašvaldības iesaistes nozīmi.
Diskusijā izskanēja pārliecība, ka pārmaiņas nevar sekmēt tikai īslaicīgi projekti – ir būtiski domāt par sistemātiskiem modeļiem, kas spētu veselības un kultūras nozaru sadarbību stiprināt ilgtermiņā. Tajā svarīgu vietu ieņem visu līmeņu iesaistīto pušu apzināšana un iesaiste, tostarp sadarbība ar augstskolām un partnerību veidošana starp valsts, pašvaldības un nevalstisko sektoru. Tomēr jāņem vērā, ka lielas pārmaiņas nenotiek strauji. Viens no būtiskajiem jautājumiem ir, kā izmērīt ekonomisko atdevi un kā praktiski sadalīt finansējumu starp dažādiem sektoriem un pārvaldes līmeņiem kopīgu mērķu sasniegšanai. Izaicinājums ir parādīt muzeju un kultūras pieredzes ietekmi salīdzināmos datos līdzās citu nozaru rezultātiem, bet pozitīvi, ka arī citu sektoru dienaskārtībā parādās kultūras pieredze kā ieguldījums sabiedrības veselības uzlabošanā.
Par ko parūpēsimies?
Labbūtība muzejā nenozīmē tikai vides un piedāvājuma radīšanu auditorijai, tā tikpat lielā mērā attiecas uz to, kā jūtas pati organizācija un kādu atbalstu saņem muzeja darbinieki. Tas ir jautājums, kā šādu muzeju darba virzienu, kas vērsts uz rūpēm par sabiedrību (angļu valodā - care work) padarīt noturīgu, lai iniciatīvas varētu pārtapt ilgtermiņa darbībā un muzeju darbinieki, kas īsteno speciālas programmas, justos kompetenti un droši par procesu un rezultātiem.
Šiem aspektiem pievērsās konferences noslēguma diskusija, kurā tika runāts par labbūtību un psiholoģisko noturību muzeja darba vidē, un, kā rūpes integrēt organizācijas kultūrā un ikdienas darbā. Izskanēja vairāki praktiski ierosinājumi kultūras institūcijām, kas savā darbībā prioritizē rūpes un labbūtību kā savu vērtību. Kā īpaši nozīmīgas tika akcentētas darbinieku apmācības un ilgtermiņa plānošana. Paplašinot darbības robežas un iekļaujot daudzveidīgākas auditorijas, būtisks ir sagatavošanās posms, īpaši, ja paredzēts darbs ar cilvēkiem, kurus skārušas nopietnas veselības problēmas vai traumas.
Profesore Nuala Morse, (Lesteres Universitāte, Lielbritānija) uzsvēra nepieciešamību izvērtēt, kādas atbalsta sistēmas iespējams nodrošināt muzeju profesionāļiem, kuru darbu var salīdzināt ar medicīnas personāla vai sociālo darbinieku pienākumiem. Rūpējoties par citiem, ir svarīgi neaizmirst rūpes arī pašam par sevi un līdzcilvēkiem, lai labie nodomi būtu ilgtspējīgi. Nozīmīgas ir regulāras apmācības un profesionālā pilnveide, pieejami mācību resursi un pieredzes pārnese no sociālā darba veicējiem vai medicīnas personāla.
Noslēgumā jāsecina, ka šī gada NEMO konference spilgti akcentēja muzeju lomu cilvēku atbalsta un sabiedrības labbūtības veicināšanas praksēs ( rūpju praksēs /care practices) un atvēra diskusiju par to, kādas ir iespējas muzeju darbu saistīt ar sabiedrības veselībai aktuālajiem jautājumiem. Uzsverot starpnozaru sadarbību, konference izcēla iedvesmojošus piemērus un rosināja turpināt izmantot muzeju potenciālu sabiedrības veselības un labbūtības stiprināšanā.
Pēc konferences publicētais NEMO paziņojums vēlreiz akcentē muzeju nozīmību sabiedrības veselības kontekstā, nostiprinot konferencē izskanējušo aicinājumu rīkoties mērķtiecīgi un ilgtermiņā, kā arī nosaka NEMO nostāju par muzeju integrēšanu Eiropas veselības un sociālās politikas ietvarā.
Latvijas Muzeju biedrība aktīvi sadarbojas ar Eiropas Muzeju organizāciju tīklu, uzturot pieredzes apmaiņu un sadarbību ar Eiropas muzejiem. NEMO biedri pārstāv vairāk nekā 30 tūkstošus muzeju no apmēram 40 dalībvalstīm.
Foto: Paneļdiskusija “Uz rūpēm balstīta starpsektoru sadarbība: no iedvesmas līdz infrastruktūrai”
Noderīgas saites:
- NEMO paziņojums pēc konferences
- NEMO 2025. gada konferences ieraksts un noderīgi resursi tēmas iepazīšanai
- Pasaules Veselības organizācijas pārskats What is the evidence on the role of the arts in improving health and well-being? (2019)
- Fengslet (Faengslet) – Horsensas bijušais cietums, tagad kultūras norišu, konferenču un ielu pasākumu vieta, kā arī cietumu vēsturei veltīts muzejs
- Ovartaci muzejs (Museum Ovartaci)
- Casa Battlo
- Petēfi Literatūras muzejs Budapeštā
- Ukrainas Nacionālais Otrā pasaules kara vēstures muzejs
Konference šī gada 27.–29. oktobrī norisinājās Horsensā, kas ir Dānijas septītā lielākā pilsētā un nozīmīgs Vidusjitlandes reģiona centrs. Pilsētas vēsturisko centru veido 18. gadsimtā celtu turīgu tirgotāju un rūpnieku nami, kā arī liecības par senām ražošanas tradīcijām. Piemiņas plāksne pie viena no namiem iezīmē Horsensu kā slavenā 18. gadsimta ekspeditora un Aļaskas atklājēja Vitus Beringa dzimšanas vietu.
Pilsēta ir labi pazīstama kā ievērojamu koncertu un mākslas festivālu norises vieta, taču visbiežāk to saista ar iespaidīgo cietumu, kas no 1853. līdz 2006. gadam bija ieslodzījuma vieta notiesātajiem likumpārkāpējiem. Tagad bijušais cietums pārveidots par muzeju, hosteli un pasākumu centru un šogad uzņēma arī NEMO konferenci.
Pateicos par iespēju apmeklēt NEMO konferenci Latvijas Muzeju biedrībai un Valsts Kultūrkapitāla fondam.
Baiba Grīnberga
