IzvēlneAizvērt

02.07

Ilgtspēja un dzimte

“Ilgtspēja” ir viens no tiem vārdiem, kas jau kādu laiku ir bieži sastopams gan dažādos plānošanas dokumentos, gan projektu aprakstos un darba uzdevumos, taču reizēm man šķiet, ka šo vārdu katrs izprot citādi. Gatavojot šo rakstu, pajautāju kādai kolēģei, ko viņa saprot ar vārdu “ilgtspēja” un kā to ikdienā lieto. Viņas atbilde bija ļoti lakoniska un precīza: ilgtspēja ir intersekcionalitāte visos jautājumos. Iespējams, intersekcionalitāte kā jēdziens daudziem vēl šķiet nepazīstams un svešs, varbūt vēl nav gana pamatīgi ieviesies domāšanā, taču arī šajā jomā vērojams straujš progress. Šķetinot dažādās identitātes šķautnes, kas mums katram piemīt, jāpatur prātā, ka šīs identitātes nav tikai viena līnija, viena ass, kas mūs definē, bet ir vismaz vairākas līnijas, kas savstarpēji krustojas, pārklājas, satuvinās un attālinās dažādos virzienos. Citiem vārdiem sakot, neviens cilvēks nav vienšķautņaina izkārtne, – katram no mums ir dažādas dimensijas, un šo dimensiju, dažādo šķautņu pārklāšanās, iekšējie konflikti, kopīgais un atšķirīgais ir tēmas, ko apskatīt var ar intersekcionalitātes pieeju.

Intersekcionalitāte un ilgstpēja nav nošķiramas: mēs nevaram domāt par tīra ūdens pieejamību un sanitāriju, kas ir viens no ANO izvirzītajiem globālajiem mērķiem ilgstpējīgai attīstībai, nedomājot par nabadzības novēršanu, kas savukārt ir saistīta ar vēl kādu ilgtspējas mērķi – cienīgu darbu un ekonomisko izaugsmi. Attīstību un inovācijas, kas potenciāli var uzlabot dzīves apstākļus, nevar skatīt šķirti no ekonomiskās realitātes, kurā cilvēki dzīvo, pretējā gadījumā aiza starp labāk situētiem un nabadzīgiem cilvēkiem turpina paplašināties, jo trūcīgajiem nav pieejas resursiem, kas var uzlabot dzīves kvalitāti. Starp citu, šobrīd, Covid-19 pandēmijas laikā, kamēr Rietumos pieaug vakcīnu skeptiķu skaits, kā arī noris dažādi vakcīnu “kari”, citviet pasaulē vakcīnas joprojām nav pieejamas, jo turīgie Rietumi ir rezervējuši stipri vairāk vakcīnu, nekā nepieciešams. Šāda nelīdzsvarota vakcīnu izplatīšanas pieeja ir labs piemērs tam, kāda rīcība nav vērsta uz intersekcionālas ilgtspējas nodrošināšanu, kas ilgtermiņā apdraud mūs visus.

Esmu mēģinājusi ieskicēt ilgtspējas un intersekcionalitātes problēmas plašākā mērogā, bet tagad laiks ķerties klāt tieši muzejiem un jautājumiem, kas saistīti ar dzimti un kas kavē ilgtspējas mērķu ieviešanu. Starp šiem 17 ANO izvirzītajiem ilgtspējas mērķiem ir divi, kas vistiešāk attiecas uz dzimtes jautājumiem muzeju kontekstā, proti, mazināta nevienlīdzība un cienīgs darbs, ekonomiskā izaugsme.

Viena no lielākajām problēmām, kas apdraud muzeju ilgtspēju, ir algu jautājums. Cik labi valsts atalgo speciālistus, kuriem ir ārkārtīgi specifiskas zināšanas?

Atbildi mēs nojaušam un zinām no pašu pieredzes – ne pārāk labi. Īstermiņā algu caurumus var aizlāpīt ar piemaksām, dažādiem projektiem, kaut kādām papildu aktivitātēm. Taču tā nav ilgtermiņa pieeja, kā arī tas ir individuāls, nevis sistēmisks risinājums. Kā muzeja kuratorei un dažādu projektu vadītājai, man pašai ir bijušas viegli sāpīgas situācijas, piemēram, kārtojot līgumus ar speciālistiem, kurus esam piesaistījuši nosacīti no malas, no projekta līdzekļiem par vienu gabaldarbu samaksājam vairāk, nekā ir mana mēnešalga. Šādas situācijas tiešām sāpina, jo liek domāt par to, ka mans darbs netiek novērtēts. Pēdējā laikā mani pašu ļoti interesē psiholoģiskās sekas, kas rodas, strādājot pilnā slodzē par algu, kas ir mazliet virs minimālās, un meklējot dažādas iespējas, kā ietaupīt, jo eventuāli šķiet, ka tas, ko daru, vienkārši nav pūļu vērts un to vajag tikai man pašai, kas, protams, nav taisnība. Vai un kurā brīdī zemās algas transformējas zemā pašvērtējumā? Manuprāt, šis ir jautājums, kas līdz šim nav izskanējis gana plaši, bet vismaz ārzemēs arvien vairāk tiek runāts par psiholoģisko slogu, ko rada zemais atalgojums un tā radītā dzīves kvalitātes krišanās. Algu jautājums Latvijā patiešām ir problēma (tiesa, jāpiemin, ka kultūras finansējuma problēmas ir aktuālas daudzviet pasaulē, un tas nereti noved pie kultūras darbinieku ekspluatācijas), un skaidrs, ka to nevar atrisināt vienā dienā. Bet, kamēr tas netiek risināts, kamēr mēs nerunājam par algām, kas ļautu darbiniekiem nodrošināt finansiālu neatkarību, darbs muzejos varēs piesaistīt vai nu cilvēkus, kuriem ir dažādi bonusi, piemēram, pašiem pieder dzīvoklis, kas ir saņemts mantojumā, ir partneris, kas pelna vairāk, vai arī viņi paši strādā vairākās darba vietās, tādējādi “sakasot” pietiekamus līdzekļus pa dažādām darba vietām, vai nu tādus, kuri ir izmisuši. Arī algu jautājumu nevar skatīt šķirti no dzimtes jautājumiem, jo nereti var novērot, ka darbi, ko dēvē par misijas darbiem, pārsvarā pulcē sievietes. Situācija katrā jomā ir atšķirīga, bet nereti novērojams: jo mazāk apmaksāta profesija, jo vairāk sieviešu tajā nodarbinātas. Un pretēji - vēsturē ir bijis tā, ka, pieaugot nozares atalgojumam un prestižam, tajā darbu uzsāk arvien vairāk vīriešu (piemēram, programmēšanas pirmssākumi). Ir dzirdēts: “Pašas vainīgas, nav ko strādāt par tik zemām algām”, taču individuālās izvēles doties strādāt labāk apmaksātu darbu nekādi neatrisina sistēmisko zemo algu problēmu. Es varu, protams, atteikties strādāt par algu, kas ir mazliet virs minimālās, bet kāds būs pietiekami izmisis, lai piekristu, jo ne visiem ir iespēja izvēlēties un ilgi meklēt darbu. Cieš arī muzeju darba kvalitāte, jo tie ne vienmēr var atļauties algot cilvēkus, kuri ir tiešām labākie speciālisti, tādējādi darbā tiek pieņemti cilvēki, kuri ir ar mieru strādāt par šādu samaksu, reizēm arī šī iemesla dēļ cilvēki netiek atbrīvoti no darba, jo citu par tādu algu neatradīšot. Diemžēl nabadzības izskaušanas politika Latvijā vēl nav pietiekami attīstīta, un arī pie mums ir gana daudz cilvēku – strādājošo nabagu: viņi strādā pilnā slodzē, taču nopelnītais neļauj pilnvērtīgi dzīvot.

Algu nevienlīdzība nudien ir viens no lielākajiem šķēršļiem ilgstpējas mērķu sasniegšanā, un tā, iespējams, ir viena no problēmām, kuru risināšanā ir nepieciešama lielāka politisko spēku iesaiste. Starp citu, katru reizi, kad es pati esmu aktualizējusi jautājumu par nepiedodami zemo algu līmeni galvaspilsētas pārvaldībā esošajās atmiņas institūcijās, saņemu atbildi, ka citi arī saņem mazas algas. Jā, tā ir taisnība, un tas nav pieņemami. Bet skaidrs ir arī šis: kamēr par skolotāju algām, piemēram, vismaz publiski cīnīties ir gatavi daudzi, par muzejnieku algām, šķiet, ērtāk ir nerunāt. Taču Latvijā, valstī ar arvien sarūkošu iedzīvotāju skaitu, būtu strauji nepieciešams mainīt domāšanas veidu, beidzot pilnvērtīgi apzinoties, ka cilvēki ir Latvijas galvenais resurss, bez kura valsts pārstās pilvērtīgi eksistēt.

Dzimtes jautājumi muzejos izpaužas arī reprezentācijā, kas visvairāk saistāma ar nevienlīdzības mazināšanu kā ilgstpējas mērķi. Kas ir tas, ko muzejā izceļam? Kādi stāsti ir pieejami, kā stāsti ir pieejami, un kas ir tie, kuri runā?

Nereti stāstos pilnīgi pazūd sievietes, jo sieviešu stāsti ir daudz vairāk jāmeklē, it sevišķi tēmās, kas vēsturiski uztvertas kā “vīriešu jomas”. Un skaidrs, ka ne vienmēr ir iespējams veltīt laiku un resursus, lai atrastu kaut ko tiešām unikālu, kas liecinātu par sieviešu klātbūtni, jo būtu vajadzīga pilnīga kanona pārskatīšana un pārrakstīšana, iekļaujot tajā vārdus un balsis, par kurām līdz šim apzināti vai neapzināti ir klusēts. Ja reizēm nevaram atrast vēsturiski marginalizētu sabiedrības grupu pārstāvjus dažādu resursu ierobežotības dēļ, vismaz varam piesaistīt šādus cilvēkus kā šodienas ekspertus. Man ne vienmēr ir iespējams, piemēram, atrast spēcīgas, vērtīgas kinovēstures liecības, kuras veidojušas sievietes; reizēm - finansiālu iemeslu dēļ (piemēram, konkrētās filmas tiesības ir dārgas, un man nepietiek projekta līdzekļu, lai tās nopirktu), reizēm tie ir praktiski un pragmantiski iemesli (konkrētā filma nav pieejama formātā, kas man ir nepieciešams, lai to rādītu kinoteātrī), un tamlīdzīgi. Taču reprezentācijas dažādība izpaužas dažādos veidos, piemēram, varu izvēlēties rādīt filmu, kas atbilst manai vispārējai tēmai un vēsta kādas sievietes stāstu, varu uzrunāt kādu sievieti eksperti, lai viņa pirms filmas piedāvātu savu interpretāciju lekcijas formātā - iespējas joprojām ir visnotaļ plašas, un arī šādi iespējams paplašināt muzeja piedāvātos stāstus.

Reprezentācijas dažādība nav pašmērķīga prasība, tas ir veids, kā tiešām pēc būtības paplašināt apskatīto tēmu. Raksta sākumā minēju, ka cilvēks nekad nav vienšķautņaina izkārtne, un arī muzejam nevajadzētu būt vienšķautņainai izkārtnei, kas aplūko savu tēmu tikai no viena, status quo neapšauboša, skatpunkta. Pārsvarā, protams, šāda viendimensionalitāte ir raksturīga propagandas muzejiem; visspilgtāk atmiņā ir palicis Havanā apmeklētais Revolūcijas muzejs, kas tiešām atgādina propagandas izkārtni, tādējādi, protams, radot papildu aspektu, ko analizēt, bet šis ir visnotaļ ekstrēms piemērs. Skaidrs arī tas, ka nav iespējams iekļaut visas iespējamās balsis, jo jebkurš muzejs ir ierobežots telpā, laikā un resursos. Taču katram muzejam, veidojot izstāžu plānus un to koncepcijas, strādājot pie krājuma stratēģijas un radot savu tēlu, būtu svarīgi panākt arī veselīgu reprezentācijas balansu ar ainu, kurā ir vieta arī margināliem stāstiem. Vai tās būtu sievietes – automehāniķes 20. gadsimta 20. gados, sievietes –  kinorežisores, kvīri un cittautieši dažādās pozīcijās, tas lai paliek katra muzeja ziņā. Taču stāstu un balsu dažādošanai ir jāparedz plašāka vieta, jo tas ne tikai palīdzēs piesaistīt apmeklētāju papildu uzmanību, bet arī nodrošinās, ka izpratne par vēsturi, par konkrētā muzeja tematiku, kļūs niansētāka.