IzvēlneAizvērt

15.09

Kas ir muzejs? Starptautiskā muzeju padome pieņem jaunu muzeja definīciju

Augusta nogalē Prāgā ar stāvovācijām uzņemta ziņa par jaunas muzeju definīcijas apstiprināšanu. Tā ir saistoša aptuveni 50 tūkstošiem Starptautiskās muzeju padomes (turpmāk  – ICOM) biedru visā pasaulē, un to savā darbībā izmantos UNESCO. Latvijā, tāpat kā daudzas valstīs, muzeju definīcija tiek iekļauta likumdošanā (vismaz līdz šim), tā iegūstot normatīvo spēku. 

Saņemot ICOM Latvija deleģējumu piedalīties balsojumā, arī es piedzīvoju aizkustinošo rezultātu paziņošanas brīdi. Ar 487 balsīm PAR, 23 balsīm PRET un 17 balsotājiem ATTUROTIES [1], tika pieņemts formulējums, kas jau nodēvēts gan par apbrīnojamu panākumu, gan - veselīgu kompromisu, gan kritizēts kā nepietiekami progresīvs.

 

 

“Muzejs ir pastāvīga institūcija, kas kalpo sabiedrībai, pētot, kolekcionējot saglabājot, interpretējot un eksponējot materiālo un nemateriālo mantojumu, un tā darbība nav vērsta uz peļņas gūšanu. Atvērti sabiedrībai, pieejami un iekļaujoši, muzeji veicina dažādību un ilgtspēju. Tie darbojas un komunicē ētiskiprofesionāli un ar kopienu līdzdalību, piedāvājot daudzveidīgu izglītības, emocionālā baudījuma, pārdomu un zināšanu apmaiņas pieredzi”[2]

 

Pārliecinošais balsojums noslēdza muzeju definīcijas maiņas ērkšķaino ceļu – gadiem ilgušos strīdus un debates, balsojuma atlikšanu 2019. gadā ICOM Kioto ģenerālās konferences laikā[3] un augstu ICOM amatpersonu atkāpšanos[4]. 2020. gadā tika izveidota jauna četru posmu 12 soļu metodoloģija, kas rezultējās konsultācijās ar 126 ICOM komitejām un reģionālām aliansēm[5], tādējādi dodot iespēju muzeju profesionāļiem visā pasaulē pašiem izvēlēties jēdzienus un terminus, kas turpmāk iemiesos ideju par muzeju.

 

Kad, dienu pēc definīcijas pieņemšanas, dodamies uz Austrumeiropas muzeoloģijas dzimteni Brno, mani urda doma, ka debatēs pirms definīcijas pieņemšanas izskanēja atbalsts, saspringtas gaidas, bet ne jautājumi. Tāpēc uz sarunu aicināju brazīliešu muzeologu un ICOM Define līdzpriekšsēdētāju Bruno Brulonu Suaresu (Bruno Brulon Soares), kas vadīja jaunās definīcijas pieņemšanas procesu. Tāpat lūdzu komentārus franču muzeologam, daudzu publikāciju autoram Fransuā Meresam (Francoise Mairesse) [6], kurš sekojis jaunās muzeju definīcijas tapšanas līkločiem un sniedzis arī savu intelektuālo ieguldījumu kopējā procesā.

 

Elīna Vikmane: Bruno, debatēs pirms definīcijas balsojuma Jūs lūdzāt uzdot vissarežģītākos jautājumus, jo esat sagatavojies jebkuram pavērsienam. Tomēr jautājumi neizskanēja. Tas iedvesmoja mani uzaicināt Jūs uz sarunu, lai viestu skaidrību par definīcijai pievienoto jēdzienu nozīmēm. Bet vispirms – vai un kam ir nepieciešama jauna definīcija?

Bruno Brulons Suaress: Brazīlijā mana kolēģe muzejā sadarbojas ar nelielām, trūcīgām kopienām Amazones lietus mežu tuvumā. Viņa piedalījās definīcijas jēdzienu apspriešanā un jautāja kopienām, kā viņi zina, kas ir muzejs? Un vairāki precīzi citēja ICOM (2007.gadā pieņemto – E.V.) muzeja definīciju. Lai gan nezināja, kas ir ICOM – vienīgā vispasaules muzeju organizācija. Domāju, ka muzeji gaida kādas vadlīnijas, kādu atskaites punktu, kas atbalstītu to darbību, tāpēc es patiesi ticu, ka definīcijai ir praktiska ietekme uz cilvēku dzīvi.

Fransuā Meress: Definīcija patiesībā tika veidota kā kompromiss, tāpēc mums tagad vajadzētu saprast, ko tā nozīmē. Ir daudz terminu, kas varbūt nav tik skaidri. Jēdzieni, kurus lietojam daudzveidīgās, atšķirīgās nozīmēs, ir problemātiski, piemēram, ilgtspēja. Viens no domāšanas uzdevumiem varētu būt izpētīt terminus, kurus saņēmām līdz ar jauno definīciju. Tas būtu darbs vismaz desmit gadu garumā.

EV: Zinot, ka definīciju veidošanā ikviena papildu vārda iekļaušana tiek rūpīgi izsvērta, es biju pārsteigta par vairāku jēdzienu iekļaušanu ar, manuprāt, līdzīgu nozīmi – “atvērts”, “pieejams”, “iekļaujošs”, “dažādība”, darbs “sadarbībā ar kopienām”. Arī “ilgtspēja”, piemēram, “sociālā ilgtspēja”, kuru mēdz lietot kā sinonīmu “iekļaušanai”. Kā Jūs to skaidrojat?

BBS: Tie bija jēdzieni, kas likās būtiski vismaz 70 % muzeju pārstāvju visā pasaulē. 

Tas, ka muzeji ir atvērti sabiedrībai, vēl nenozīmē, ka tie ir pieejami. Nē, būt atvērtam sabiedrībai ir par maz. Ne tagad, 21. gadsimtā. Muzejiem jādara vairāk. Tas ir saistīts ar telpu pielāgošanu cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām, dažādības vairošanu un visdažādāko auditoriju, arī cilvēku no minoritāšu grupām iekļaušanu muzeju darbā. Daudziem no mums šķita, ka to visu apzīmētu jēdziens “iekļaujošs”, arī es to aizstāvēju. Tomēr dažādās pasaules vietās izpratnes par jēdzienu nozīmēm atšķiras. Tādēļ tika iekļauti visi uzskaitītie jēdzieni. 

“Dažādība” un “ilgtspēja” ir vērtības, kuras muzeji var veicināt, pildot savas funkcijas. Aptaujas datos redzējām, ka šīs divas vērtības visā pasaulē nemainīgi bija augšgalā. Es domāju, ka pandēmija likusi cilvēkiem daudz vairāk apzināties muzeju sociālo lomu, nevis to, kā muzeji pilda savu sociālo lomu.

FM: Patiesībā smieklīgi… Domāju, ka visas sociālās idejas ir cikliskas. Līdzīgas idejas virmoja jau septiņdesmitajos gados līdz ar Francijas jaunās muzeoloģijas attīstību. Deviņdesmito gadu beigās gandrīz neviens vairs nerunāja par ekomuzejiem[7], bet pēc tam tā aktualitāte atgriezās līdz ar Ričarda Sandela (Richard Sandell) publikāciju par sociālo iekļaušanu[8]. Šīs refleksijas saistāmas ar plašākām ekonomiskām krīzēm. Atceraties finanšu krīzi, kas bija patiešām briesmīga daudziem cilvēkiem? Ap to laiku tika uzrakstītas daudzas grāmatas par muzeju sociālo lomu. Paskatieties datumus! Tas ir patiešām interesanti. Ja es pareizi saprotu šobrīd notiekošo, tad mēs tuvojamies kulminācijai. Es nezinu, kad tieši tā pienāks, es teiktu, pēc pāris gadiem. Tad aktualitāte samazināsies, jo būs kādas citas svarīgas tēmas. 

EV: Piemēram, kādas?

FM: Es mēģinājumus atrast jaunus jēdzienus un terminus uztveru varbūt ne kā kļūdu, bet sava veida grūtības. Piemēram, šobrīd problēma skar dekolonizācijas jēdzienu. Mani pārsteidza tas, cik bieži jēdziens izskanēja šī gada ICOM ģenerālajā konferencē, bet tas tika lietots atšķirīgās nozīmēs. Par spīti tam dekolonizācijas jēdziens ir būtisks, un tā aktualitāte varētu pieaugt. 

EV: Vai līdzīgi nav ar ilgtspējas jēdzienu?

FM: Jā, noteikti. Ilgtspēja ir termins, ko es neciešu, jo es tam neticu. Es domāju, ka tas radīts politkorektumam, jo mēs nedzīvojam ilgtspējīgā pasaulē. Ja ielūkojamies Boba Džeinsa[9] rakstītajā, ka daļa no dzīvības formām nākamo piecdesmit gadu laikā varētu izzust, tad runāt par ilgtspēju ir savā ziņā muļķīgi (nonsenss). Es varētu teikt, ka, piemēram, izmiršana, izzušana (extinction) varētu būt interesants termins, kas, manuprāt, varbūt ir precīzāks par ilgtspēju. Par izzušanu diskusijas notiek. Protams, ne visur, jo daudzi cilvēki nevēlas šīs lietas redzēt, bet varbūt tas būs iespējams pēc desmit gadiem. 

EV: Arī jēdziena “baudījums”[10] (enjoyment) esamība muzeju definīcijā ilgāku laiku tiek uztverta neviennozīmīgi. Īpaši, ja domājam karu, genocīdu, okupāciju un citām sāpīgām tēmām, ar kurām strādā muzeji. Otrajā konsultāciju etapā tas nesasniedza nepieciešamo 30% atbalsta robežu, tomēr baudījums ir iekļauts arī jaunajā definīcijā. 

Tas nav viegli tulkojams jēdziens. Angliski tas var nozīmēt arī pieredzi, kas nav priekpilna. Franču valodā runājošiem bija diskusijas starp “plaisir”, “délectation” – termins, kas bija iekļauts iepriekšējā definīcijā, un “divertissement”, kas tulkojams tuvāk jēdzienam izklaide. Fakts ir tāds, ka trešajā konsultāciju posmā šī jēdziena iekļaušanai bija 66 % atbalsts visā pasaulē. Cilvēki to patiešām vēlējās.

EV: Pirmo reizi muzeja definīcijā parādījies termins “profesionāls”. Vai pastāv kādas bažas attiecībā uz muzeja darbību vai reputāciju un darbinieku izglītotību? 

BBS: Tas ir labs jautājums. Manuprāt, man bija naivs skatījums uz to, kam šī definīcija varētu kalpot. Profesionāļu lomu aizstāvēja cilvēki, kas strādā tradicionālajos Eiropas muzejos. Tie, kas darbojas Latīņamerikā un Āfrikā, centrā izvirzīja kopienas. Diskusijās es par to izteicos negribīgi, jo strādāju ar kopienu muzejiem un cenšos iekļaut muzeju darbā cilvēkus, kas ne vienmēr ir profesionāļi. Latīņamerikā mums bija problēma, ka tā sauktie profesionālie muzeji tika pretnostatīti kopienu muzejiem. Realitātē šāda pretnostatījuma nav, jo kopienas strādā kopā ar profesionāļiem. Labākais, ko mēs redzam muzejos, ir radies no sadarbības.

Sakot, ka muzeji darbojas un komunicē “profesionāli” un “ar kopienu līdzdalību”, mēs definīcijā radījām līdzsvaru, uzklausot abas puses. 

EV: Es abos jēdzienos nesaskatu pretrunu. 

BBS: Jā, es arī, tomēr vecā definīcija ir rakstīta profesionāļiem, kas var darboties, kā vēlas. Tagad viņiem būs jāņem vērā, ka ir jāiesaista arī citi cilvēki, tāpēc, manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai definīcija to atspoguļotu. Par spīti visām debatēm, manuprāt, mums izdevās to paveikt patiešām labi.

EV: Cilvēku uzticēšanās muzejiem ir ļoti augsta un šķiet būtiska muzeju profesionalitātes mēraukla. Taču “uzticamība” definīcijā nav iekļauta. Vai tā tika apspriesta? 

BBS: Jā, “uzticamība” tika apspriesta. To rosināja vairākas komitejas, šķiet, divas vai trīs, bet tas notika procesa noslēgumā, kad mēs jau bijām izvēlējušies galīgo priekšlikumu muzeja definīcijai. Kolēģi no ASV patiešām minēja to, ko jūs tikko teicāt, taču mēs nevarējām vienkārši ievietot jaunu jēdzienu, ja tas visā iepriekšējā procesā nebija parādījies. Bet, jā, es jums piekrītu.

EV: Vai ir vēl kādi jēdzieni, kurus Jūs personīgi vēlētos iekļaut vai kas izskanēja par vēlu? Vai kuri vairs nedefinē to, kas ir muzejs?

BBS: Definīcija patiešām pārstāv ICOM biedru domas visā pasaulē, tāpēc ir būtiski runāt arī par tiem jēdzieniem, kurus svītrojām no definīcijas. Piemēram, tas, ka muzeji kalpo sabiedrības “attīstībai”, kā koloniāla domāšanas perspektīva vairs nav pieņemama globālajiem dienvidiem[11].

Es teiktu, ka biju pārsteigts, ka mūsu datos nedominēja jēdziens “digitālais mantojums”, jo definīciju izstrādājām pandēmijas laikā, kad notika strauja fokusa maiņa uz digitālo pasauli. Šobrīd definīcijā iekļauts “materiālais un nemateriālais mantojums”, bet varbūt pēc desmit gadiem mēs to sauksim to par “integrēto mantojumu” vai vienkārši “mantojumu”, iekļaujot tajā visa veida kultūras un dabas mantojumu, arī digitālo.

Jēdzienu “dekolonizācija” bija ierosinājusi tikai viena komiteja, proti, ICOM Brazīlija. Tomēr slēptā veidā mēs to varam ieraudzīt jau tagad. Jaunajā definīcijā jēdziens “iegūt” ir aizstāts ar “kolekcionēt” un “interpretēt”. Tas, ko mēs šodien stāstām par vienu muzeja priekšmetu, var mainīties nākamgad vai pēc pieciem gadiem. Kopienu līdzdalība jaunu naratīvu veidošanā darbā ar kolekcijām arī var būt viens no dekolonizācijas veidiem. Jaunie muzeju profesionāļi var teikt, labi, izmantosim šo definīciju muzeja dekolonizācijai, lai arī tiešā veidā definīcijā jēdziena nav. 

EV: Ja Jūs iepriekš būtu zinājis, ka definīcija tiks pieņemta ar pārliecinošu vairākumu un ovācijām, vai tā būtu bijusi drosmīgāka? Progresīvāka? 

BBS: Pirmkārt, domāju, ka šīs definīcijas pieņemšana ar 92% atbalstu ir neticams notikums. Man vēl arvien grūti noticēt, ka tas tiešām ir noticis. Zinot, kas notika Kioto, bijām gatavojušies uz kritiku un sarežģītām diskusijām, lai panāktu nepieciešamo 66% atbalstu.

Manuprāt, iemesls, kāpēc tā saņēma tik lielu atbalstu, ir visas pasaules pārstāvju iesaiste, caurspīdīgā metodoloģija. Domāju, ka mēs saņēmām aplausus par iekļaujošo procesu. Bet arī par pašu definīciju. Man likās nedaudz smieklīgi, ka par to runāja kā par apbrīnojamu definīciju. Vai tiešām? Vai tiešām šī definīcija ir pārsteidzoša? Tas, kā mēs darījām, bija pārsteidzoši, bet definīcija, manuprāt, ir piemērota tam, kāds ICOM ir šobrīd. Es domāju, ka definīcija varētu būt vēl atvērtāka, sakot, kādi muzeji varētu būt, nevis kas muzeji ir. Tomēr, nē, es neko nemainītu. 

 

_________

[1] International Council of Museums. Museum Definition. (skat. 09.09.2022.)

[2] Autores provizorisks tulkojums. Definīcija 2022. gada 24. augustā pieņemta angļu valodā šādā redakcijā: “A museum is a not-for-profit, permanent institution in the service of society that researches, collects, conserves, interprets and exhibits tangible and intangible heritage. Open to the public, accessible and inclusive, museums foster diversity and sustainability. They operate and communicate ethically, professionally and with the participation of communities, offering varied experiences for education, enjoyment, reflection and knowledge sharing”. Izcēlumi apzīmē jaunos, 2007. gada definīcijai pievienotos jēdzienus un terminus. Pie tehniskiem uzlabojumiem pieskaitāma juridiskā termina “non-profit” (ICOM, 2007), kas daudzviet apzīmē bezpeļņas organizācijas juridisko formu, nomaiņa uz “not-for-profit” (ICOM, 2022). Jāpiezīmē, ka latviešu valodas tulkojumā šī nianse pamanīta jau attiecībā uz iepriekš spēkā esošo definīciju, Muzeju likuma 7.pantā nosakot, ka muzeja “darbība nav vērsta uz peļņas gūšanu”.

[3] International Council of Museums. The Extraordinary General Conference postpones the vote on a new museum definition. 07.09.2019. (skat. 09.09.2022.)

[4] Knott, J. Icom in turmoil after resignations. 17.07.2020. (skat. 09.09.2022)

[5] International Council of Museums. ICOM General Assambly. (skat. 09.09.2022.)

[6] Izdevums  “Ceļā uz jaunu muzeja definīciju” Fransuā Meresa un Andrē Devalē redakcijā kopš 2020.gada ir pieejams latviešu valodā. Tulkojums Gundega Dreiblate, Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrība. Izdevējs – Starptautiskās muzeju padomes Latvijas Nacionālā komiteja.

[7] Par ekomuzeja koncepta pamatlicējiem tiek uzskatīti Žoržs Anrī Rivjērs (Georges Henri Rivière) un Igs de Varins (Hugues de Varine-Bohan). Nosaukuma – ekomuzejs, – pirmsākumi meklējami 1971. gadā kādā Varina diskusijā ar Francijas vides ministru. Corinto, G. L. The Ecomuseum of George Henri Rivière. International Journal of Anthropology, 35 (1-2), 2020, 35-56. Atšķirībā no tradicionāla muzeja, kuru raksturo ēka, kolekcija, profesionāli darbinieki un apmeklētāji, ekomuzeju raksturojošie elementi ir teritorija, mantojums, atmiņa un kopienas. Rivard, R. Museums and Ecomuseums: Questions and Answers. [In Gjestrum, J. A. and Maure, M. eds.] Ekomuseumsboka – identitet, okologi, deltakelse. Tromso, Norway: ICOM, 1988, 123 – 128.

[8] Visticamāk atsaucas uz Ričarda Sandela (Richard Sandell) redakcijā 2002. gadā izdoto grāmatu “Museums, Society, Inequality”, kuras otrā un trešā nodaļa veltīta iekļaušanas stratēģijām un iekļaujoša muzeja perspektīvu analīzei.

[9] Pētnieka un vairāku grāmatu autora, līdzautoru un redaktoru Roberta Džeinsa (Robert R. Janes) publikācijas, piemēram, “Museums and the Paradox of Change: A Case Study in Urgent Adaptation” (1997), “Preserving Diversity: Ethnoarchaeological Perspectives on Culture Change in the Western Canadian Subarctic” (1991). 1986. gadā piedalījies kolektīvā monogrāfijā “Thule Pioneers” (kopā ar E. Bielawski un Carolynn Kobelka), “Looking Reality In The Eye: Museums And Social Responsibility” (2005), “Museums in a Troubled World. Renewal, Irrelevance or Collapse?“(2009). 

[10] Latviešu valodā jēdziens “enjoyment” tulkots kā ‘emocionāls baudījums’, un iekļauts Muzeju likuma 7.pantā. Muzeju likums. (skat. 09.09.2022.)

[11] Frāze "globālie dienvidi" tiek attiecināta uz Latīņamerikas, Āzijas, Āfrikas un Okeānijas reģioniem, un iezīmē pāreju no dalījuma saskaņā ar attīstības rādītājiem vai kultūras atšķirībām uz ģeopolitisko dalījumu. Dados, N., Connell, R. The Global South. Contexts, Vol. 11(1), 2012, 12-13.