Saruna notika martā – noslēdzoties projekta TOWCHED aktivitātēm Latvijā, kurā Sāras uzdevums bija kopā ar četriem Latvijas muzejiem izveidot jaunas, muzeju krājumā balstītas IIA (izglītības ilgtspējīgai attīstībai) norises. Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs, Eduarda Veidenbauma muzejs “Kalāči”, Žaņa Lipkes muzejs un Latvijas Nacionālais Rakstniecības un mūzikas muzejs pusgada garumā cieši sadarbojās ar Sāru, katrs savu izglītības iestādi, tās bērniem un jauniešiem. Tapa nodarbības par cilvēktiesībām (LNRMM) un mierpilnu sabiedrību (ŽLM), izstāde par labbūtību (“Kalāči”) un jauni pilsētplānošanas risinājumi iekļaujošākai publiskajai telpai (MNMM), par ko Muzeju biedrība stāstīja sociālo tīklu lapās.
Inga Surgunte, LMB Ilgtspējīgas attīstības projektu vadītāja, iztaujā Sāru par viņas pieredzi darbā ar Vācijas muzejiem, par muzeju lomu globālu un vietēju izaicinājumu risināšanā, kā arī par Sāras iespaidiem, pirmoreiz strādājot Latvijā.
Bieži izskan projektā aktuālie saīsinājumi: SDGs (Sustainable Development Goals – Ilgtspējīgas attīstības mērķi) un ESD (Education for Sustainable Development – Izglītība ilgtspējīgai attīstībai).
Saruna notika angļu valodā. Piedāvājam ieraksta kopsavilkumu latviešu valodā:
Inga Surgunte: Sveiki, visi! Laipni lūgti Latvijas Muzeju biedrības podkāstā “Muzeji runā”! Pēc ilgāka pārtraukuma priecājamies atgriezties ar jaunu epizodi, kur turpinām sarunas par muzejiem un ilgtspējīgu attīstību. Šodien ir 2026. gada 20. marts, un šī epizode tiek ierakstīta Madonā, kur tuvojas noslēgumam ES projekta TOWCHED Latvijas pilotprojekti. Šajā laikā četri muzeji Latvijā līdzās pieciem muzejiem Spānijā ir izstrādājuši izglītības ilgtspējīgai attīstībai (IIA) aktivitātes, sadarbojoties ar skolām, jauniešiem un māksliniekiem. Mēs cieši sadarbojāmies ar Berlīnē dzīvojošo mākslinieci Sāru Vencingeri. Sveika, Sāra!
Sāra Veincingere: Sveika!
IS: Sāra Latviju ir apmeklējusi divas reizes, lai vadītu koprades sesijas ar muzejiem un to partneriem. Un šonedēļ Sāra ir pie mums Latvijā jau trešo reizi, lai iepazītos ar šī radošā procesa rezultātiem. Bet pirms runājam vairāk par Latvijas pilotprojektiem, iepazīsimies tuvāk. Sāra, vai vari, lūdzu, iepazīstināt ar sevi – no kurienes tu nāc, kāda ir tava profesionālā pieredze un arī tava sadarbības pieredze ar muzejiem?
SV: Sveiki! Esmu ļoti priecīga šeit būt. Mani sauc Sāra Vencingere. Esmu māksliniece un pedagoģe no Berlīnes. Sākotnēji studēju teātra režiju, bet jau daudzus gadus galvenokārt strādāju ar muzejiem, veidojot programmas, kā arī dažādas interaktīvas metodes – reizēm instalācijas, performances. Tā ir ļoti plaša joma, tāpēc strādāju ar dažādiem formātiem. Mani īpaši interesē mākslinieciskās stratēģijas, ko varam izmantot, lai risinātu mūsdienu un nākotnes izaicinājumus. To es bieži daru, pārtulkojot un pārnesot kritiskās teorijas līdzdalīgās metodēs, cenšoties būt kā starpnieks un tilts starp diskursiem par pasauli un to, kā tos ienest kopienā un sarunā ar daudziem iesaistītajiem.
IS: Lieliski. Tu jau minēji izaicinājumus – tos varam saistīt ar ilgtspējīgas attīstības ietvaru un ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM), jo mūsu projekts pievēršas šiem jautājumiem, strādājot ar tiem caur izglītību ilgtspējīgai attīstībai (IIA). Kā tu redzi muzeju lomu šajā ekosistēmā? Vai muzeji ir labi pozicionēti, lai strādātu ar šiem jautājumiem? Varbūt vari minēt arī dažus projektus, kuros esi strādājusi ar IIA un muzejiem?
SV: Jā, varbūt sākšu ar pēdējo jautājumu. Manā darbā ir vairākas tēmas, kas atkārtojas un kuras esmu pētījusi dažādos projektos ar dažādiem muzejiem un institūcijām. Viena no tām ir interese par pilsētvidi – kam pieder šī telpa, kam ir tiesības uz pilsētu, kas var ieņemt telpu, kas pieņem lēmumus par to. Tie ir ļoti interesanti un politiski jautājumi. Īpaši, ņemot vērā, ka muzejs nebeidzas tur, kur tu to atstājam – tas ir kopienas un pilsētas arhitektūras daļa, tāpēc tam vajadzētu mijiedarboties ar apkārtējo vidi.
Mēs esam daudz strādājuši arī ar klimata krīzes un plašākas ekoloģiskās krīzes tēmām un ar jautājumu, kādas mākslinieciskas metodes var palīdzēt rast citus veidus, kā ar to tikt galā un kopīgi meklēt risinājumus, kas mūs darītu aktīvākus un palīdzētu izkļūt no pasīvās emocionālās pārslodzes sajūtas, kurā bieži atrodamies.
Es arī daudz strādāju ar tehnoloģiju tēmu – kā mēs to varam atgūt kā kolektīvu praksi. Visas šīs tēmas pastāvīgi parādās muzeju darbā. Un es patiešām uzskatu, ka muzeji ir īstā vieta, kur runāt par nākotni un veidot kopīgu sarunu par pasauli, kurā vēlamies dzīvot. Muzeji sabiedrībā ir īpašas vietas – tie saglabā mantojumu, bet arī aktīvi konstruē nākotni un zināšanas.
Mēs runājam par IIA un IAM politiski saspringtā situācijā un polikrīzes pārņemtā pasaulē. Muzeji ir unikālā pozīcijā, jo tie ir uzticamas institūcijas, kuras nav saistītas ar pārdošanu vai politisku vervēšanu. Tie aicina uz sarunu, nevis vienvirziena mācīšanu. Tādējādi tie var kļūt par vietu, kur notiek arī konflikti, nesaskaņas, kur tiek pieļauta nenoteiktība un dialektiska domāšana.
Kad mēs iesaistāmies mākslā, mēs pieņemam, ka pastāv dažādi skatpunkti un dažādi veidi, kā risināt krīzes. Tas ir pārnesams arī uz citiem kontekstiem. Tāpēc muzeji ir unikāli – tie var uzņemt šos sarežģītos diskursus. Un viņi to jau dara daudzus gadus.
IS: Es pilnībā piekrītu, ka muzeji ir lieliskas vietas diskusijām, dažādiem skatpunktiem, skatienam pagātnē un tās atziņu pārnešanai nākotnē. Kāda ir muzeja priekšmeta loma šajā visā? Jo galu galā tas ir muzeju pamatvērtība – krājums.
SV: Es domāju, ka tas nepārtraukti mainās. Katram muzejam tas jāizlemj pašam, un katrs priekšmets nes savus stāstus. Saglabāšanai ir liela vērtība – priekšmetu un ar tiem saistīto stāstu aizsargāšanai. Bet tikpat svarīga ir to atdzīvināšana, pārveidošana, pārdomāšana. Šajā projektā mēs ātri sapratām, ka priekšmeti nebija centrālais elements. Lielāku lomu spēlēja muzeja arhitektūra un kopējās kolekciju tēmas. Tomēr priekšmets var būt nesējs dažādiem stāstiem, kas var tikt pārnesti nākotnē. Un būtu svarīgi arī papildināt kolekcijas ar jauniem elementiem, kas būs nozīmīgi nākamajām paaudzēm.
IS: Tieši tā. Mēs redzējām, kā, piemēram, 19. gadsimta priekšmeti var komunicēt 21. gadsimta izaicinājumus. Tas ir fascinējoši. Tu vadīji mūsu kopīgo darbu ceļā uz šīm atklāsmēm ļoti strukturēti un metodiski. Vai vari pastāstīt vairāk par savu pieeju darbam ar muzejiem?
SV: Jā. Šajā projektā mani uzaicināja darbam ar četriem muzejiem. Svarīgi bija nesēdēt birojā un pusgadu veidot programmu, bet jau no sākuma iesaistīt cilvēkus kopradē.
Svarīgi bija arī apzināt esošos resursus un domāt par ilgtspējīgu sadarbību – kā izmantot cilvēku enerģiju, kā ņemt vērā piekļuves vajadzības, kā veidot vidi, kur cilvēki jūtas labi.
Mēs tulkojām lielās nākotnes tēmas ķermeniskā pieredzē un sarunā. Piemēram, jaunieši paši spēja formulēt labbūtības definīciju bez nepieciešamības viņus “mācīt”. Zināšanas viņiem jau bija – tās tikai vajadzēja aktivizēt.
Mana pieeja balstās klausīšanās procesā, dažādu dalībnieku vajadzību izpratnē un kopīgā lēmumu pieņemšanā.
IS: Kā tu izvēlējies konkrētās radošās metodes katram pilotprojektam?
SV: Man ir sava “metožu bagāža”, ko esmu attīstījusi dažādos projektos. Es bieži pārņemu metodes no citām jomām un pielāgoju tās muzeju kontekstam. Es ticu atvērtā koda pieejai – ka metodes var izmantot un attīstīt visi. Svarīgi bija iesaistīt ķermeni, kustību, domāšanu – radīt līdzsvaru.
IS: Kā tu raksturotu savu lomu šajā projektā?
SV: Mākslinieka pozīcija ļauj domāt ārpus ierastā un piedāvāt alternatīvas. Tā arī ļauj veidot telpu, kur jauniešu balsis tiek sadzirdētas. Es cenšos būt to pusē, kuriem ir mazāka ietekme, un radīt vidi, kur viņu balsis var izskanēt.
IS: Mēs arī redzējām, kā jaunieši prezentēja savus darbus Cēsu pašvaldībā – tas bija spēcīgs piemērs.
SV: Jā, tas bija par telpas radīšanu, kur viņu viedoklis kļūst redzams un dzirdams.
IS: Kāds ir tavs iespaids par TOWCHED projektu kopumā?
SV: Tas ir lielisks projekts, jo tas no sākuma iesaista kopienas. Taču bija arī izaicinājumi, piemēram, dažkārt pietrūka izpratnes, ka muzeji jau strādā ar šiem jautājumiem. Svarīgi ir arī kritiski izvērtēt institūciju lomu, zināšanu radīšanu un piekļuvi.
IS: Kāds ir tavs iespaids par Latvijas muzejiem?
SV: Ļoti pozitīvs. Mani iespaidoja dažādība un pieejas. Piemēram, Žaņa Lipkes memoriāls ar savu pārdomāto pieeju vēsturei, vai Veidenbauma muzejs ar transformējošu praksi. Man arī palika atmiņā darbs ar jauniešiem – viņu atvērtība un spēja strādāt angļu valodā.
IS: Kādus izaicinājums saskatīji šajā procesā?
SV: Līdzīgi kā citur Eiropā – resursu trūkums, pārslogoti darbinieki, hierarhijas. Izglītojošais darbs bieži tiek nenovērtēts.
IS: Jā, tas rezonē arī ar mūsu pieredzi.
SV: Muzejiem jāspēj parādīt savu sociālo un emocionālo vērtību, ne tikai apmeklētāju skaitu.
IS: Projekta galvenie dalībnieki bija jaunieši, un bieži viņi teica: “Man patika, ka varēju runāt.” Un es domāju, ka tas bija tik aizkustinoši un tik ļoti atbilstoši šim projektam. Tas nav tikai par tiesībām apmeklēt, redzēt un piekļūt, kas daudzos gadījumos jau pats par sevi ir sasniegums. Vēlreiz paldies muzejiem, kas piedalījās projektā – Madonas novadpētniecības un mākslas muzejam, Eduarda Veidenbauma muzejam “Kalāči”, Latvijas Nacionālajam rakstniecības un mūzikas muzejam un Žaņa Lipkes memoriālam. Paldies visiem kolēģiem un paldies, Sāra!
SV: Paldies jums par atvērtību eksperimentam. Šie projekti turpinās attīstīties – tie ir kā sēklas, kas augs tālāk.
IS: Paldies par sarunu! Un paldies klausītājiem! Uz tikšanos nākamajās “Muzeji runā” epizodēs!
Projekts “TOWCHED” saņem finansējumu no Eiropas Savienības programmas “Horizon Europe” saskaņā ar dotāciju līgumu 101177736.
