Pirmais, kas nāk prātā, domās pārcilājot konferencē “Ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšana Baltijas valstu muzejos un bibliotēkās” gūtās atziņas: mūsu muzeji un bibliotēkas nav vienaldzīgi malā stāvētāji, bet gan griboši un varoši darītāji. Šodien pasaule šķiet trauslāka nekā jebkad agrāk. Tai raksturīgas negaidītas, straujas pārmaiņas, kas mūsdienu cilvēkam nereti liek justies apjukušam un apdraudētam. Konferences moto: “Jautā savai bibliotēkai! Jautā savam muzejam!” rosina muzejus un bibliotēkas kļūt par drošības salām savām kopienām, saviem apmeklētājiem un, manuprāt, tas ir bezgala iedvesmojoši ikvienam, kas darbojas mantojuma jomā.
Atmiņas institūcijas, kuru pamatuzdevums ir rūpēties par pagātnes mantojuma saglabāšanu un pētīšanu, pastāv, lai, interpretējot un komunicējot mantojumu, izglītotu un iedvesmotu cilvēkus. Mūsdienu pasaulē tas ir jo īpaši svarīgi un tāpēc ļoti iepriecinoši, ka Latvijas Muzeju biedrība, Latvijas Nacionālā bibliotēka un Latvijas Bibliotekāru biedrība, apvienojot spēkus ar Igaunijas un Lietuvas muzeju un bibliotekāru biedrībām un UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju, bija organizējusi šo lielisko konferenci. Tās mērķis gan bija stiprināt muzeju un bibliotēku lomu ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) ieviešanā, taču IAM patiešām aptver mūsdienu aktuālo problēmu esenci. Citējot vienu no konferences runasvīriem, britu muzeju ekspertu un “Sešu soļu plāna darbam ar IAM” autoru Henriju Makgī (Henry McGhie): “17 [IAM] mērķi ir radīti, lai stātos pretim mūsdienu pasaules lielākajiem izaicinājumiem”. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka šādas ambīcijas ir pārlieku lielas gan muzejiem, gan bibliotēkām, taču droši var apgalvot, ka konferencei izdevās apliecināt: ikviena atmiņas institūcija var kļūt par nozīmīgu dalībnieku IAM īstenošanā un noticēt, ka mazs cinītis patiešām spēj gāzt lielu vezumu.
Zīmīgi, ka konference notika laikā, kad aprit trīsdesmit gadi kopš Latvijas pievienošanās starptautiskajām organizācijām – ANO un UNESCO –, kuru darbība vērsta uz miera un drošības nodrošināšanu pasaulē un ilgtspējīgas attīstības sekmēšanu, veicinot starpvalstu sadarbību šo mērķu sasniegšanā. Šis laika nogrieznis sakrīt ar visu triju Baltijas valstu trīsdesmitgadi kopš neatkarības atgūšanas, nokratot totalitārā padomju okupācijas režīma slogu. Aizvadītajos trīsdesmit gados esam pamazām mācījušies sadzīvot ar okupācijas atstāto mantojumu, tādēļ aktīva iesaiste gan ANO, gan UNESCO iniciatīvās mums ir jo īpaši svarīga: tā ļauj apzināties savu piederību demokrātiskajai, brīvību, mieru un drošību lobējošajai rietumu pasaulei un tās pamatvērtībām, kā arī kļūt par aktīviem ANO un UNESCO biedriem.
Klausoties konferences pirmās dienas priekšlasījumus, savā blociņā piefiksēju, ka jau tālajā 1958. gadā amerikāņu politiķe un cilvēktiesību aktīviste, viena no ANO cilvēktiesību deklarācijas līdzautorēm Eleanora Rūzvelta vērīgi norādīja: visas universālās tiesības aizsākas mazās, vietējās kopienās. Manuprāt, jaudīga atziņa, kuru vērts paturēt prātā. Gan Henrija Makgī, gan Uģa Zandera, gan NEMO pārstāves Elizabetes Rozenbergas (Elisabeth Rosenberg) un IFLA pārstāvja Stefana Vībera (Stephen Wyber) priekšlasījumi, būtībā viss turpmākais konferences saturs ne reizi vien apliecināja, ka visi 17 IAM ir savstarpēji saistīti, tādēļ īpaši svarīgi ir palīdzēt mūsdienu cilvēkiem spēt saskatīt šo saikni, mērķus lokalizējot, piesaistot vietējām kopienām, mūsu videi, ikdienas dzīvei un sadzīvei. Konferences saturs šo atziņu lieliski izcēla, jo piedāvāja gan vietēja, gan starptautiska mēroga nozaru ekspertu priekšlasījumus, reālus, praksē pārbaudītus IAM integrācijas piemērus gan muzeju, gan bibliotēku darbā, un, kas īpaši apsveicami, arī praktiskas darbnīcas, kurās bija iespējams gūt vērtīgas zināšanas, izmēģināt noderīgus rīkus, kā arī tīkloties ar Baltijas valstu kolēģiem un domubiedriem. Uzrunāja darbnīcu vadītāju radošums un atbildīgā attieksme pret savu darbu. Īpaši vēlos izcelt Somijas Mantojuma aģentūras (Finnish Heritage Agency) vecākās padomnieces Lēnas Marsio (Leena Marsio) vadīto darbnīcu “Wheal Chart of Sustainability”. Bija patiess prieks iepazīt šos aizrautīgos jomas pionierus un apzināties, ka viņi ir apņēmības pilni turpināt iesākto. Konferences noslēdzošajā paneļdiskusijā dalībnieku paustās atziņas un apkopotie secinājumi apliecina, ka neviens no darītājiem sevi neredz kā vientuļu salu, bet gan apzinās, ka IAM mērķus iespējams sasniegt tikai ciešā un daudzveidīgā sadarbībā ne vien ar citām atmiņas institūcijām, bet arī ar citām institūcijām, domubiedru grupām un kopienām, uzņēmumiem un organizācijām.
Ilgtspēja nav iedomājam bez vīzijas par nākotni. Tas ir lieliski redzams visos oficiālajos dokumentos – gan starptautiskajos, gan nacionālajos –, arī katrā mazajā, lokālajā, tik svarīgajā iniciatīvā, kas jau ir īstenota vai vēl tiek plānota. Rūpes par nākotni, protams, caurstrāvoja arī šīs konferences programmu, jo atmiņas institūcijas savā dziļākajā būtībā pastāv nākotnes labā. Tas, kā atmiņas institūcijas darbojas šodien, lielā mērā nosaka, kādā kvalitātē mantojums nonāks nākamo paaudžu rokās. Ir būtiski apzināties: svarīgs ir ne tikai mantojuma saglabāšanas aspekts, bet arī tas, cik lielā mērā jomas profesionāļi spēj izmantot mantojuma potenciālu gan lokālu, gan globālu problēmu risināšanā.
Mūsdienās atmiņas institūcijām ir vitāli svarīgi gan apjēgt savu vietu un lomu jaunajā, mainīgajā pasaulē, gan spēt sabalansēt savas pamatfunkcijas, lai šo lomu kvalitatīvi un jēgpilni īstenotu. Jā, tas ir izaicinājums, taču matojuma jomā strādājošie labāk par citiem zina, ka izaicinājumu cilvēces vēsturē nekad nav trūcis, un tie nereti bijuši virzītājspēks, kas palīdzējis mūsu priekštečiem sasniegt izvirzītos mērķus. Ilgtspēja pati par sevi nav mērķis, kas sasniedzams noteiktā laika nogrieznī, tā vairāk ir ceļš, jauna pieeja un vērtību kopums, kam sekot, plānojot un darot savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un saskaņā ar mūsu jomas profesionālās ētikas pamatuzdevumu – kalpošanu sabiedrībai.
Mēs, kas esam izvēlējušies darboties mantojuma jomā un tiecamies profesionāli pilnveidoties, kalpojam pavisam konkrētām, mums svarīgām kopienām, pirmām kārtām, vietējiem cilvēkiem. Tāpēc, darot savu darbu, ir svarīgi ņemt vērā viņu vajadzības un intereses, aktīvi komunicēt ar viņiem un iesaistīt viņus mūsu darbā. Kalpot vietējiem cilvēkiem nozīmē dzīvi un nepārtraukti komunicēt ar viņiem, tādējādi iepazīstot viņus. Tikai pazīstot varam saprast tos, kam kalpojam. Tikai tā varam pilnveidot savu kalpošanu. Kalpošana ir misijas apziņa un apzināta reālas misijas īstenošana dzīvē. Manuprāt, abas ir cieši saistītas, viena otru papildinošas un nedalāmas vērtības, īpaši svarīgas ilgtspējas kontekstā. Paldies konferences rīkotājiem, kas sniedza iespēju atkal domāt par atmiņas institūciju sūtību un būtību, nepazaudēt orientierus un iedvesmoties darīt šodien, šeit un tagad, lai nākotnē būtu prieks atskatīties uz paveikto.
