2020. gada 14. janvārī Latvijas Kara muzejā notikušā Latvijas Muzeju biedrības foruma "Gada kopsavilkums. Neērtie jautājumi” darba grupas “Pētniecība un izstāžu veidošana” mērķis bija atklāta diskusija par jautājumiem, uz kuriem ir svarīgi atrast atbildes pašiem, gan pirms tiek uzsākts izpētes darbs, gan izstādes sagatavošanas laikā un noslēdzot darbu. Kādi ir plānošanas termiņi izstāžu darbam? Kā veidojas komanda, kas strādā pie konkrētā projekta? Kā veidojas sadarbība starp satura veidotājiem un māksliniekiem? Kuram pieder galavārds strīdīgajos jautājumos? Kas ir traucējošie faktori un kā meklēt risinājumu?
Darba grupas sesija bija organizēta kā diskusija un pieredzes apmaiņa starp muzeju darbiniekiem, kuru darbs ir saistīts ar pētniecību un izstāžu veidošanu, fokusējoties uz domu, ka muzeja pētniecības darba unikālais rezultāts ir izstādes un ekspozīcijas, ko var dēvēt arī par muzejiskiem līdzekļiem veidotu stāstu. Stundas laikā izdevās pievērsties trīs jautājumiem.
Pirmais no jautājumiem bija: Vai pētniecības darbam un tam sekojošajai izstādes plāna izstrādei un izstādes iekārtošanai plānotais jeb atvēlētais laiks ir pietiekošs? Šis jautājums ir cieši saistīts ar laika plānošanu darbā pie izstādes, sākot no brīža, kad notiek izstādes tēmas formulēšana. Var droši apgalvot, ka pēc iespējas precīzāka tēmas formulēšana jau darbu uzsākot palīdz izvairīties no “lieka darba” – no laika un enerģijas veltīšanas izpētei un materiālu atlasei, kas konkrētajā izstādē netiks izmantota. Savukārt, ņemot vērā faktu, ka muzeja darbs lielākoties tiek plānots kalendārā gada ietvaros, jāpievērš uzmanība, lai gada pirmajā pusē ieplānotajām izstādēm neveidojas pārāk saspringts laika grafiks, jo atvēlētais laiks var būt pat tikai daži mēneši.
Diskusijas laikā iezīmējās sekojoši secinājumi:
1. Ieteicamais plānošanas termiņš ir vismaz gads. Gada griezumā var strādāt pie izstādēm, kas tiek veidotas no sava krājuma. Ja ir jāpiesaista eksponāti no “ārpuses”, darbam nepieciešamais laiks var sasnieg pat divus gadus un vairāk, ja projekts ir starptautisks.
2. Lai veiksmīgi iekļautos paredzētajā laikā, ir svarīgi sadalīt pienākumus, katram no projektā iesaistītajiem darbiniekiem strādājot savā jomā.
3. Plānojot laiku, nozīmīgi ir sadalīt kopējo laiku darba posmos jeb “nogriežņos”, sadalot laiku ar konkrētiem darba rezultātiem kā starpposmiem, struktūrplāna, izvērstā struktūrplāna un iekārtošanas “laikos”, kas palīdz sekot līdzi termiņiem. Šāda starpdokumentācijas, ko apspriež zinātniskajā padomē un kas palīdz kontrolēt dara gaitu, sagatavošana galvenokārt notiek lielajos muzejos; citos gadījumos par projekta virzību ievērojot termiņus, atbild principā tikai projekta vadītājs.
Vēl kā problēmas saistībā ar laiku un tā plānošanu tika minētas situācijas, kad pētnieki jeb izstādes satura veidotāji neiekļaujas sev atvēlētajos termiņos un tādējādi dažreiz pat radikāli samazinās laiks izstādes iekārtošanai. Tika minēts, ka šajos gadījumos projekta vadītājiem ir sarežģīti iebilst pētnieku apgalvojumiem, ka “tūlīt, tūlīt es atklāšu kaut ko patiešām nozīmīgi un tāpēc man ir vēl nepieciešams laiks, lai pabeigtu savu darbu”.
Kā savā ziņā “neērtais jautājums” tika minētas situācijas, kad, runājot no apmeklētāja pozīcijām, rodoties sajūta, ka izstāde ir bijusi “sasteigta”. Kā hipotēze šādai situācijai tika izvirzīta doma, ka iepriekšējā gada beigās plānojot nākamā gada darbu, kāds “atceras”, ka kādam vēsturiskam notikumam gaidāma “apaļa jubileja”; kvalitatīvam darbam laika vairs nepietiek, bet izstāde tiek izveidota.
Otrs apskatītais jautājums bija: Kā tiek plānoti cilvēkresursi pētniecības-izstāžu darbā muzejos? Vai tas notiek visracionālākajā veidā? Lai rosinātu diskusiju, darba grupas dalībniekiem tika jautāts – Cik daudz (vai maz) darbiniekiem ir jātiek galā ar visu darbu apjomu? Kādas jomas (specialitātes) ar muzeja darbiniekiem ir iespējams nosegt? Cik nākas pielāgoties un uzņemties katram pašam?
Par šiem jautājumiem izvērsās visplašākā saruna, kuras laikā izkristalizējās šādi viedokļi:
1. Ir svarīgi izmantot katra cilvēka resursus, ņemot vērā viņu stiprās un vājās puses. Nedrīkst aizmirst, ka ne katrs pētnieks, savas personības dēļ, spēj veikt arī izstādes kuratora pienākumus.
2. Vislabākos rezultātus var sasniegt strādājot komandā, jo “atbildi uz jautājumu var meklēt arī vienatnē, bet jautājumi visproduktīvāk tiek formulēti diskusiju laikā”.
3. Visi bija vienisprātis, ka darbus ir jāveic profesionāli, tāpēc specifiskiem pienākumiem, piemēram, izstāžu iekārtošanai utml., ja nav attiecīga štata darbinieka, ir nepieciešams piesaistīt ārpakalpojumus.
4. Lai darbi noritētu raiti un bez pārpratumiem, ir jāizrunā visas nianses. Jo sevišķi, ja jāatrod sadarbības modelis ar mākslinieku, kurš nav muzeja darbinieks. Izskanēja arī viedoklis, ka sadarbojoties ar mākslinieku, ne vienmēr vajadzētu visu strikti kontrolēt un tikai pieprasīt izpildīt satura veidotāju sagatavoto redzējumu, bet “ ļaut vaļu izpausties”. Pamatots tas tika ar piebildi, ka “var būt situācijas, kad mākslinieks “vizuāli neredz” muzeja piedāvāto vīziju, bet redz to citādi.”
5. Liela nozīme ir projekta vadītājam, kurš strādā ar visām pusēm – ar satura veidotājiem un māksliniekiem, kā arī citiem iesaistītajiem.
Kā problēmas šajā jautājumā tika iezīmētas divas situācijas, kas zināmā mērā robežojas arī ar uzstādījumu “neērtie jautājumi”:
1. Problēma ir diskusiju trūkums pētniecības procesā un nepieciešamība veikt gan pētniecības darbu, gan arī maketēt saturu utml., kā arī pašam vadīt visu projektu kopumā, ja pie izstādes strādā tikai viens vai divi cilvēki, kā tas objektīvu iemeslu dēļ ir ļoti daudzos muzejos. Tas rada situācijas, kad no katra muzeja darbinieka tiek sagaidītas ļoti plašas kompetences.
2. Ir situācijas, ka muzeja pētnieks pēta tikai to, ko pats vēlas (par ko pašam ir interese) un ne vienmēr tas sakrīt ar konkrētajā projektā muzejam nepieciešamo. Tas nereti noved pie situācijas, ka kādam citam darbiniekam nākas pievērsties daudz plašākam darba laukam, lai nosegtu “iztrūkstošos posmus”. Risināt šāda veida situācijas palīdz darba sadalīšana etapos, jo ļaut laicīgi konstatēt problēmas.
3. Kā ārpakalpojuma veiktā darba rezultāts var atšķirties no plānotā un gaidītā. Un ar šādām situācijām ir jārēķinās un jābūt gataviem meklēt risinājumus.
Diskusijas noslēgumā nedaudz pievērsāmies trešajam jautājuma, kas bija saistīts ar galveno resursu pētniecības-izstāžu darbā – ar muzeju krājumu, gan salīdzinoši šaurā kontekstā: NMKK izmantošana pētniecības-izstāžu darbā. Cik šīs muzeju kopīgi veidotais resurss ir noderīgs, veidojot izstādes?
Latvijas Kara muzeja pieredze liecina, ka arvien vairāk dažādu muzeju kolēģi atrod viņus interesējošus muzeja priekšmetus citu muzeju krājumos, izmantojot NMKK. To apliecināja arī diskusijas dalībnieki, minot konkrētus piemērus, kuru muzeju krājumos tādus ir sameklējuši. Savā ziņā NMKK ļauj aktīvāk izmantot mūsu kopējo kultūras mantojumu, tostarp izstādēs.
Diskusijas gaitā tika formulētas arī vismaz trīs problēmas, kas novērojamas, izmantojot NKMM.
1. Smagnējais meklēšanas process NMKK, kas neļauj ātri un ērti atrast tieši to, kas būtu nepieciešams.
2. Nereti par konkrēto muzeja priekšmetu pieejamā informācija ir nepilnīga un neļauj precīzi konstatēt, vai tas patiešām atbilst izstādei nepieciešamajam.
3. Ja kā materiālu atlases instruments izstādēm NMKK jau vismaz daļēji spēj palīdzēt, tad pētniecības darba veikšanai tajā pieejamais muzeju priekšmetu klāsts un apraksti vēl nav pietiekošs.
Kā kopēju secinājumu pēc diskusijas, var formulēt domu, ka šāda veida tikšanās ir noderīgas. Kaut vai tāpēc lai veidotu jaunus kontaktus, iepazītu kolēģus un viņu pieredzi. Šāda pieredze ļauj uzlabot komunikāciju un sadarbību gan katra muzeja iekšienē, gan starp muzejiem, kā arī saprast savas stiprās puses un apzināties vājākos punktus, kam nākotnē pievērst uzmanību.
